Fredijs Merkūrijs un Queen todien kļuva mūžīgi. Miks Džegers beidzot ļāva pasaulei ieraudzīt Tīnas Tērneres kājas pilnā garumā, bet princese Diāna ar vārdiem «Es varbūt spētu tikai himnu» atteica Deivida Bovija aicinājumam pievienoties zvaigžņu korim lielajā fināldziesmā. U2 no «jaunajiem un daudzsološajiem» kļuva par grupu, ko zina visi, taču Bono vēl pēc gandrīz 40 gadiem to atceras kā «slikto matu dienu». Toreiz atdzīvojās sen apklusuši dinozauri, bet vēl viena «jaunā un daudzsološā» - Madonna - kļuva par popa karalieni. Pols Makartnijs divas minūtes, neviena nedzirdēts, dziedāja bojātā mikrofonā, savukārt Bobs Dilans piedzīvoja, iespējams, traģikomiskāko uzstāšanos karjerā.
Bija 1985. gada 13. jūlijs, un pusotrs miljards cilvēku vairāk nekā 120 valstīs TV tiešraidē sekoja labdarības koncertakcijai Live Aid. Daudzi to uzskata par lielāko mūzikas notikumu pēc Vudstokas, astoņdesmito gadu populārās kultūras ideālisma, labās gribas un vienotības apliecinājumu. Citi to vērtē kā desmitgades pārmērību ekscesu kulmināciju, naivu un pompozu Rietumu slavenību mēģinājumu lāpīt pasaules problēmas, nodarot, iespējams, vairāk ļaunuma nekā labuma. Taču Live Aid unikalitāti un ietekmi nenoliedz neviens.
Šausmas un posts Etiopijā
1974. gadā varu Etiopijā sagrāba PSRS atbalstīts militārs grupējums, kas, izraisot iedzīvotāju šķelšanos, asiņainus nemierus un masu nabadzību, ieviesa komunistisku režīmu. Desmit gadus vēlāk pilsoņu kara, valdības prettautiskās politikas, nemākulīgās valsts pārvaldes, ilgstoša sausuma un neražas novārdzinātā Etiopija bija pārvērtusies posta un izmisuma zemē, kurā valdīja militārs terors un pārtikas trūkums. 1984. gada oktobrī, 18 mēnešus pēc organizācijas ziņoja, ka desmitgades vidusperiodā bada nāvē miruši no 300 tūkstošiem līdz miljonam etiopiešu, bet apdraudēti ir vēl vairāki miljoni.Informācijas apritei esot daudz ierobežotākai nekā mūsdienās, Rietumu sabiedrības vairumam par šīs krīzes apmēriem nebija priekšstata - sava loma te bija gan komunistiskiem, PSRS uzraudzībā pastāvošiem režīmiem raksturīgajai pašizolācijai, gan Rietumu publikas nosacītajai vienaldzībai pret visu, kas notiek «kaut kur tālu Āfrikā». Taču 1984. gada oktobrī, 18 mēnešus pēc Etiopijas bada krīzes sākuma, BBC translēja īpaši satriecošu TV reportāžu. Tajā skatītāji ieraudzīja izģindušus mirstošus bērnus, izmisušus vecākus, šausmu un iznīcības ainas, ko BBC raksturoja kā «biblisku badu XX gadsimtā» un pielīdzināja «ellei Zemes virsū». Starp tiem, kas 1984. gada 23. oktobrī noskatījās BBC pārraidi, bija arī Dublinas grupas The Boomtown Rats līderis Bobs Geldofs.
Bobs Geldofs, Midžs Jūrs un Band Aid
Ievērību Boomtown Rats izpelnījās panku un jaunā viļņa plaukuma laikā 70. gadu otrajā pusē (mūsdienās biežāk dzirdamais viņu hits ir I Don’t Like Mondays). 1984. gadā Rats jau pamatīgi stagnēja, taču impulsīvais un stūrgalvīgais Geldofs vajadzības gadījumā bija gatavs iet caur uguni, ūdeni un betonu. Redzētais viņu satrieca līdz īru panka sirds dziļumiem, un viņš saprata, ka pasaules lietu kārtībai nepieciešama viņa iejaukšanās.
Tobrīd Bobs vēl nedomāja globālā mērogā, tomēr gana ambiciozi. Viņš izveidos Ziemassvētku sezonas Nr. 1 singlu, kas Etiopijai nopelnīs kādus 100 tūkstošus mārciņu un liks par krīzi runāt visiem. Tas, ka viņa grupa jau četrus gadus nespēja iekļūt pat Top 20, Bobu nemulsināja. Jo viņam bija blociņš ar daudziem tālruņa numuriem, un viņš nebija radis pieņemt atteikumus.
Pirmo Geldofs sazvanīja Midžu Jūru - skotu dziedātāju angļu jaunā viļņa grupā Ultravox. Viņi vienojās sacerēt tematisku dziesmu, bet tās izpildīšanai pieaicināt maksimāli daudz mūzikas slavenību, kas piesaistītu tūlītēju ievērību. Supergrupas nosaukums būs Band Aid (Palīdzības grupa, arī asociācija ar tāda paša nosaukuma medicīniskajiem plāksteriem). Vienīgā problēma - līdz Ziemassvētkiem bija atlikušas septiņas nedēļas, bet, lai dziesma pagūtu ieskrieties radio, singlam vajadzēja būt gatavam trīs nedēļas iepriekš... Dažas dienas abi kritizēja viens otra idejas, tomēr dziesma atnāca ātri. Tā saucās Do They Know It’s Christmas? (Vai viņi zina, ka ir Ziemassvētki?). Melodija pamatā bija Jūra nopelns, bet Geldofs uzrakstīja drusku didaktisku tekstu, kurā aicināja palīdzēt tiem, kas dzīvo izmisumā, atcerēties, ka «Āfrikā šajos Ziemassvētkos nesnigs un lielākā dāvana šogad ir dzīvība», un - šī rinda vēlāk tika plaši kritizēta - «pateikties Dievam, ka tie ir viņi, ne mēs».
Kamēr Midžs ieskaņoja dziesmas pavadījumu (galaversijā viņš spēlē visus instrumentus, izņemot Fila Kolinsa ieskaņotās bungas), Bobs apzvanīja slavenības. Taupot laiku, viņš nezvanīja menedžeriem, bet pašiem mūziķiem. Gandrīz visi piekrita uzreiz, tomēr tiešajai komunikācijai bija nopietns trūkums - bez menedžeru bikstīšanas muzikanti norunas bieži aizmirsa. Taču, tuvojoties ieraksta dienai, 25. novembrim, to neatcerējās tikai Bojs Džordžs, viena no tobrīd lielākajām popzvaigznēm pasaulē. Geldofa kontrolzvans iepriekšējā vakarā Džordžu pārsteidza Ņujorkā. Kad nākamajā rītā tas joprojām nebija parādījies Londonā, Geldofs, jau krietni uzvilcies, zvanīja vēlreiz. Šoreiz pietiekami iedarbīgi, lai Džordžs ar virsskaņas Concorde pēdējo reisu ierastos īstajā brīdī un pagūtu iedziedāt savu solo. Pārējie solisti bija Pols Jangs, Džordžs Maikls, Bono, Saimons Le Bons no Duran un Tonijs Hedlijs no Spandau Ballet. Stings, Pols Vellers, dziesmas autori un citi britu un īru jaunās mūzikas spīdekļi dziedāja finālkori: «Vai viņi zina, ka ir Ziemassvētki?/Pabarosim pasauli/Lai viņi zina, atkal ir Ziemassvētki/Pabarosim pasauli.»
Vienīgie vecās roka skolas pārstāvji starp vairāk vai mazāk jaunajiem kumeļiem bija Frānsiss Rosi un Riks Parfits no Status Quo - abi ar pamatīgām paģirām un tikpat pamatīgiem kokaīna krājumiem, kas studijā nodrošināja ballītes atmosfēru. Tā bija gara diena un ballīte, taču tikko dziedāšana bija galā, jautrību nācās beigt, jo Midžam Jūram priekšā bija saspringta nakts, dziesmu miksējot - lai singls nonāktu veikalos pirms Ziemassvētkiem, ierakstu ražošanā vajadzēja nodot nākamajā dienā. Studiju Jūrs ar Geldofu atstāja astoņos no rīta, bet jau pēc dažām stundām Do They Know It’s Christmas? skanēja BBC ēterā - Geldofs bija pierunājis Radio 1 ļaudis izņēmuma kārtā dziesmu atskaņot no kasetes. Tikko izskanējusi, tā sākās no jauna. Turpmāk BBC to spēlēja reizi stundā.
Singls iznāca 3. decembrī. Geldofs zvērēja, ka katrs ieņemtais penijs tiks veltīts bada mazināšanai, kašķējās ar tirgotājiem, kas nepiekrita to pārdot bez uzcenojuma, trakoja, kad valdība atteicās to neaplikt ar pievienotās vērtības nodokli, un aicināja ikvienu ziedot Etiopijas palīdzības fondiem. Pēc nedēļas Do They Know It’s Christmas? bija topa pirmajā vietā, bet 12 nākamajos mēnešos Etiopijas atbalstam ienesa astoņus miljonus mārciņu. Arī 2023. gadā tas joprojām ir otrais visvairāk pārdotais singls britu mūzikas industrijas vēsturē aiz Candle in the Wind 1997 - Eltona Džona veltījuma princesei Diānai. Taču tobrīd pat Bobs Geldofs nenojauta, ka tas ir tikai sākums.
Nesajukt prātā
Do They Know It’s Christmas? sasniedza topa virsotni 13 valstīs un aizsāka starptautisku domino efektu. Kanādā, Vācijā, Nīderlandē, Šveicē, Austrālijā… it visur vietējās prominences dziedāja Etiopijas atbalstam. Lavīna kulminēja 1985. gada pavasarī ar amerikāņu zvaigžņu projekta USA for Africa dziesmu We Are the World.
Taču Bobs Geldofs jau bija sapratis, ka atsevišķas dziesmiņas, lai ar cik labiem nodomiem radītas, ir vien smilšu graudi posta un nabadzības tuksnesī. Ja mūzika varēja ko mainīt, tai vajadzēja patiesi grandiozu notikumu, planetāra mēroga koncertu, kas izskan katrā mājā. Vēl labāk divus koncertus divos kontinentos.
Bobs atkal zvanīja Midžam Jūram, taču abiem bija skaidrs, ka šoreiz ar pašu spēkiem nepietiks. Laimīgā kārtā Do They Know It’s Christmas? viņiem bija atvērusi daudzas durvis, ļaujot vienā komandā apvienot koncertbiznesa, mediju, reklāmas un komunikāciju haizivis ar visasākajiem zobiem. Iecere bija neprātīga: 13. jūlijā desmitiem pasaules slavenāko mūziķu uzstāsies Vemblija stadionā Londonā un Džona F. Kenedija stadionā Filadelfijā. Virknē citu valstu notiks lokālas nozīmes koncerti. Grandiozais notikums sauksies Live Aid (Palīdzības koncerts, arī Dzīvā palīdzība), un BBC, ABC un MTV to rādīs TV tiešraidē, kuras translācijas tiesības viņi pārdos visā pasaulē. Un nemitīgi mudinās skatītājus zvanīt pa ziedojumu tālruņiem. Par uzstāšanos neviens nesaņems honorāru, un pat slavenību maltītes aizskatuvē būs par maksu. Revolūcija labdarības kustībā! Ja vien viņiem izdosies līdz tam nesajukt prātā - tas nebija izslēgts, jo pasākuma sagatavošanai, reklāmai un biļešu pārdošanai bija tikai 10 nedēļas laika. Un viņiem vēl nebija neviena dalībnieka…
Taču, kad BBC piekrita koncertam veltīt 16 TV un radio ētera stundas bez pārtraukuma, Geldofs atkal varēja ķerties pie sava piezīmju blociņa. Sazvanījis Eltonu Džonu, viņš pavēstīja, ka jau ir vienojies ar Queen un Deividu Boviju. Kad Eltons piekrita, viņš zvanīja Queen un Bovijam. Prese gaidāmo notikumu jau drīz iedēvēja par «globālu mūzikas automātu», bet par tā publisko seju, protams, kļuva Geldofs.
Londona
13. jūlijs bija karsta un saulaina sestdiena. Gan Londonā, gan Filadelfijā publikas veldzēšanai izmantoja ūdens šļūtenes. Ņemot vēra piecu stundu laika starpību, pirmais - plkst. 12.00 pēc vietējā laika - sākās Londonas koncerts, ko pēc īsa nacionālās himnas atskaņojuma ievadīja Status Quo ar Džona Fogertija dziesmu Rockin’ All Over the World. Biļetes cena bija piecas mārciņas plus 20 mārciņu labdarības ziedojums, un stadionā drūzmējās 72 tūkstoši skatītāju. Koncerts ar pārtraukumiem, kuros notika TV pieslēgšanās Filadelfijai un citām akcijas norises vietām (Austrija, Nīderlande, Norvēģija, PSRS, Dienvidslāvija, Rietumvācija, Japāna, Austrālija), ilga desmit stundas.
Daži izpildīja vienu dziesmu, bet lielākās zvaigznes uzstājās 15-20 minūtes. Vienīgi Eltons Džons uz skatuves bija pusstundu un nodziedāja sešas dziesmas, tostarp duetus ar Kikī Dī un Džordžu Maiklu, kurš vēl bija Wham! dalībnieks, taču centās uzsākt solokarjeru. Publika baumoja, ka šādā godā Eltons ticis, jo esot princeses Diānas favorīts. Pati Diāna ar princi Čārlzu dienu pavadīja Vemblija karaliskajā ložā, kur viņiem un citiem īpaši privileģētajiem pēc priekšnesuma piebiedrojās arī Bovijs un Queen. Savukārt Eltons tikmēr ar pavāra mici galvā rosījās pie grila aizskatuvē.
Par Live Aid spilgtāko mirkli bieži atzīts Queen iznāciens. Fredijam Merkūrijam veltītā biogrāfiskā spēlfilma «Bohēmista rapsodija», kas sākas un beidzas ar šīs uzstāšanās rekonstrukciju, rada iespaidu, ka Live Aid grupai bijusi tāda kā laulības atjaunošana pēc ilga atsaluma un šķiršanās. Tas neatbilst patiesībai. Viņi vairs nebija tik vareni kā agrāk, taču 1984. gadā izdeva visnotaļ veiksmīgu albumu The Works ar hitiem Radio Ga Ga un I Want to Break Free, nospēlēja lielu koncertturneju un, ignorējot ANO aparteīda kultūrboikota politiku, sniedza vairākus īpaši labi apmaksātus koncertus Dienvidāfrikas Republikā. Šis solis tika plaši kritizēts (Queen iekļuva ANO melnajā sarakstā), un šī kritika bija galvenais iemesls, kas grupai lika minstināties, saņemot Geldofa uzaicinājumu - viņi baidījās izprovocēt jaunas apsūdzības vecu un pārtikušu «perdeļu» divkosībā. Taču Geldofs pārliecināja arī viņus.
Sešos un 21 minūtē, Merkūrijam vieglā riksī pārskrienot Vemblija skatuvi un apsēžoties pie klavierēm, sākās jauna nodaļa Queen tobrīd jau 15 gadus ilgajā mūžā. Grupa bija tikpat iespaidīga kā tās repertuārs - skatuves laiku neviens neizmantoja ar tādu efektivitāti kā viņi, nelaižot zudībā ne sekundi un izpildot sešu rūpīgi atlasītu dziesmu popūriju, kas sākās ar Bohemian Rhapsody un noslēdzās ar We are the Champions. Fredija groteskā mačo akrobātika bija nepārspējama. Viņa balsī skanēja pārliecība, virtuozitāte un izjūta, kas saviļņoja pat nelabvēļus. Trīs pārējie spēlēja kā roka eņģeļu orķestris, un stadions dziedāja līdzi no pirmās dziesmas līdz pēdējai. Pirms Live Aid viņi bija seniori neskaidrā karjeras stadijā. Pēc Live Aid viņi bija savas un nākamo paaudžu ikonas.
Radikāli atšķirīga, taču tikpat nozīmīga, bija U2 uzstāšanās pusotru stundu iepriekš (pa vidu muzicēja Dire Straits). Atšķirībā no Queen U2 bija īsti astoņdesmito gadu karognesēji. Viņu debijas albums iznāca 1980. gadā, bet trešais (1982) un ceturtais (1984) jau sasniedza britu topa virsotni, turklāt žurnāls Rolling Stone pirms dažiem mēnešiem viņus bija nosaucis par Band of the 80s. Tomēr viņi joprojām bija zaļi provinciāļi (Geldofa novadnieki no Dublinas) - griboši, talantīgi, ar karstām sirdīm, taču vēl ne augstākajā līgā. Sākuši ar politisko Sunday Bloody Sunday, viņi turpināja ar raksturīgi kaismīgo Bad no jaunākā albuma The Unforgettable Fire. Dziesma jau tuvojās beigām, kad Bono, ieraudzījis bīstamu publikas spiešanos pirmajās rindās, pēkšņi nometa mikrofonu un, apņēmīgi nolēcis no augstās skatuves, sāka regulēt drošības uzraugus, kam ne bez pūlēm izdevās no pūļa izvilkt trīs tuvu ģībonim esošas meitenes. Vienu no tām satvēris dzelžainā 9. klases vakara apskāvienā, viņš sāka juteklisku deju. Pēc tās, sabučojis abas pārējās, Bono atgriezās skatuves zemākajā līmenī un, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja dziesmu, ko viņa grupasbiedri bez mazākās nojausmas, kur uz divām mokošām minūtēm pazudis viņu dziedātājs, nebija pārtraukuši (skatuves augstuma dēļ mūziķi neredzēja tās priekšā notiekošo, turklāt atšķirībā no publikas viņi nevarēja sekot arī videoekrāniem skatuves malās). Tā kā Bad, kuru Bono turklāt papildināja ar improvizētiem Lū Rīda un The Rolling Stones dziesmu iestarpinājumiem, bija ilgusi gandrīz 12 minūtes, nospēlēt savu lielāko hitu Pride (In the Name of Love) viņi nepaguva. Uzstāšanās beigās puišiem šķita, ka viņi ir izgāzuši mūža lielāko iespēju. Taču izrādījās tieši otrādi - Bono spontāno lēcienu un deju pamanīja arī publika, kas par postpanka ģitārgrupām neinteresējās. Pēc pusotra gada, iznākot albumam The Joshua Tree, viņi bija lielākā grupa pasaulē. Iespējams, vienīgais, kam ar šo uzstāšanos saistās nepatīkamas emocijas, ir pats Bono. «Cik pazemojoši, ka vienā no dzīves lielākajiem brīžiem, tev gadās slikto matu diena,» viņš raksta memuāros. «Skatoties Live Aid, es redzu tikai vienu… drausmīgo «pričeni». Viss altruisms, morālais sašutums, visi cildenie iemesli, kuru dēļ mēs tur bijām, pēkšņi atkāpjas, un paliek tikai slikto matu diena.»
Īsi pirms desmitiem vakarā Pols Makartnijs uz Vemblija skatuves vispirms nomocījās ar nestrādājošu mikrofonu, bet pēc tam kopā ar Boviju, Geldofu, Elisoni Mojē un Pītu Taunzendu no The Who nodziedāja Let It Be. Tai izskanot, jēga vairs bija tikai vienai vienīgai dziesmai - dienas varoņu kopkora izpildītajai Do They Know It’s Christmas?. Savukārt ASV galvenie notikumi vēl bija priekšā.
Dodiet naudu!
Londonas koncerts bija pusē, kad Geldofs uzzināja - līdz šim saziedoti tikai 1,2 miljoni mārciņu. Nākamajā brīdī Bobs bija BBC mobilajā studijā un vērsās pie nācijas ar tirādi, ko noslēdza ar vārdiem: «Cilvēki mirst - un tieši tagad. Dodiet mums naudu. Tūlīt!» Kad translācijas vadītājs grasījās lasīt adreses, uz kurām veicami pārskaitījumi, Geldofs nenovaldījās un izspļāva ēterā tabu vārdu: «Fuck, kādas adreses, dodiet telefona numurus!» Laikā, kad šāda leksika (īpaši dienas jeb «ģimenes auditorijas» stundās) sabiedriskos medijos bija kas nedzirdēts, viņa spontānā temperamenta izpausme guva lielāku ievērību nekā Boomtown Rats uzstāšanās pirms dažām stundām… Ziedojumu plūsma šajā brīdī pieauga līdz 300 mārciņām sekundē.
Nākamais ziedojumu pieplūdums sekoja pēc Deivida Bovija uzstāšanās, kad tika demonstrēts sirdi žņaudzošs Etiopijas posta ainu piesātināts videoklips ar The Cars hitu Drive fonā (video dēļ Bovijs saīsināja priekšnesumu, atsakoties no dziesmas Five Years). Lielākais ziedojums - miljons mārciņu - pienāca no Dubaijas šeiha Rašīda al Maktuma.
Filadelfija
Kenedija stadionā diena sākās deviņos rītā (Londonas koncerts ilga jau pāris stundu) un noslēdzās pēc vienpadsmitiem naktī. Par pirmo mākslinieci bija izraudzīta Džoana Baeza - sešdesmito gadu pilsoņtiesību un hipiju kustības iedvesmotāja, viena no 1969. gada Vudstokas festivāla balsīm, kura publiku sveica ar vārdiem: «Šī ir jūsu Vudstoka!»
Savukārt Live Aid lielāko dīvu precīzi pieteica Beta Midlere: «Tā ir sieviete, kas sevi cēlusi augšup aiz krūštura lencītēm, ko reizēm arī nolaidusi. Viņa ir lieliska, viņa ir gandrīz kā jaunava, viņa ir Madonnnnaaa!» Midlere nepārspīlēja. Bija sācies viens no astoņdesmito gadu popkultūras skaļākajiem fenomeniem - Madonnas mānija. Meitenes visā pasaulē ģērbās «kā Madonna», radio nemitīgi spēlēja viņas hitus Like a Virgin un Material Girl, bet žurnāls Playboy bija uzracis bildes no erotiskas fotosesijas, kurai dziedātāja pirms slavas sākuma bija pozējusi par dažiem desmitiem dolāru.
Madonnas atbilde bija tikpat tieša: «Šodien es neko nenoģērbšu!» Tā vietā viņa izpildīja jaunāko hitu Into the Groove, bet trīs stundas vēlāk atgriezās, lai ar britu jaunā viļņa smukuļiem Thompson Twins nodziedātu The Beatles dziesmu Revolution. Iespējams, Thompson Twins viņas atbalsts sniedza nelielu mierinājumu pēc nupat piedzīvotā fiasko - iznākot uz milzīgās skatuves, dziedātājs Toms Beilijs aptvēra, ka viņa ģitāras vads nesniedzas līdz mikrofonam, un bija spiests to izraut, tādēļ pirmo dziesmu spēlēja ar publikai nedzirdamu ģitāru.
Citas astoņdesmito gadu «jaunās ēras» slavenības Filadelfijā bija Braiens Adamss, The Cars, Duran Duran (viena no desmitgades sākumperioda vadošajām grupām, kuras slavenākais sastāvs nākamreiz kopā sanāca jau XXI gadsimtā) un The Power Station - dažu Duran Duran dalībnieku jaunais projekts. Rīta agrumā roka publiku ne pa jokam satrauca Ņujorkas reperu Run-D.M.C. uzstāšanās (bez mūzikas instrumentiem, bet ar diviem plašu atskaņotājiem) - hiphopa kultūras debija globālajā meinstrīmā.
Klasiķu paaudzes lielākajā grupā The Rolling Stones tobrīd valdīja - citējot Kītu Ričardsu - trešais pasaules karš. Tomēr pilnīgi bez viņu klātbūtnes šoreiz iztikt nebija iespējams. Miks Džegers ar Deividu Boviju grasījās dziedāt veco Motown grāvēju Dancing in the Street. Vispirms tika plānots, ka tā būs transatlantiska performance un videotilts, Mikam atrodoties Filadelfijā, bet Deividam Londonā. Beigās priekšroka tika dota vienkāršākam risinājumam, abos stadionos parādot (divreiz!) nupat uzņemtu dziesmas videoklipu. Pēc tā Miks sniedza vienu no saviem pirmajiem priekšnesumiem bez Rolling Stones. Divas no piecām viņa izpildītajām dziesmām bija Stones hiti, divas - dueti ar Tīnu Tērneri. Pēdējās laikā Miks vispirms pats nometa kreklu, bet pēc tam norāva Tīnai ādas minibrunčus, beidzot pasaulei atklājot viņas slavenās kājas visā garumā (un melnās zeķbiksēs).
Pēc tik temperamentīgas kulminācijas vakaru atlika tikai godam noslēgt, un Džeks Nikolsons ar milzu patosu pieteica «vienu no Amerikas dižajām brīvības balsīm, transcendentālo Bobu Dilanu». Ideāla izvēle! Kad Bobs uz skatuves, ko nupat bija pametis Džegers, iznāca nevis ar savu grupu, bet ar Rolling Stones ģitāristiem Kītu Ričardsu un Ronu Vudu, publika bija sajūsmā. Nākamajā brīdī viņš savus jaunos partnerus pārsteidza, priekšnesumu sākot ar iepriekš neizmēģinātu dziesmu Ballad of Hollis Brown (Vuds apgalvo, ka Dilans viņiem iemācījis pusi sava dziesmu kataloga, bet Hollis Brown neesot pat pieminējis). Tai beidzoties, transcendentālais dziesminieks, līdz baltkvēlei saniknojot Bobu Geldofu, ierosināja nelielu daļu Etiopijai saziedotās naudas, «varbūt kādu miljonu vai divus», veltīt amerikāņu fermeru hipotēku atmaksai. Tikmēr otrpus skatuves aizkaram koris sāka mēģināt koncerta fināldziesmu We Are the World, galīgi izjaucot čigāniskā trio jau tā minimālo saskaņu. Trešajā dziesmā Bobs sarāva ģitāras stīgu. Ronijs Vuds, atdevis Dilanam savu instrumentu, palika tukšām rokām spēlējam «gaisa ģitāru». Kad viņš tika pie jaunas ģitāras, tā izrādījās neuzskaņota, un publikai radās iespaids, ka viņi vienlaikus spēlē trīs dažādas dziesmas. Taču tas vēl nebija viss. Apliecinot seno patiesību, ka traģēdiju no komēdijas bieži šķir tikai solis, nepilnu minūti pirms šo mocību beigām Ronijam aiz muguras pavērās skatuves aizkars un kāda balss pavēstīja, ka visu laiku lielākajā TV tiešraidē viņš uzstājas ar vaļēju bikšupriekšu. Viegli samulsis, ģitārists garderobes defektu novērsa, bet lieki teikt, ka pusotrs miljards skatītāju to pamanīja tikai šajā brīdī.
Filadelfijā visbeidzot izskanot pacilājoši haotiskam dienas izcilnieku un neveiksminieku kora We Are the World izpildījumam, Londonā jau bija četri naktī. Globālais mūzikas automāts bez pārtraukuma bija skanējis 16 stundas, bet abu koncertu kopējais ilgums pārsniedza diennakti.
Dolāru lavīna
Dažādos avotos minēts, ka Live Aid ieņēmumi bijuši robežās no 127 līdz 245 miljoniem dolāru (jāatceras, ka 1985. gadā tās bija daudz iespaidīgākas summas nekā mūsdienās). Piesaistot plašu globālās sabiedrības uzmanību Āfrikas problēmām, Live Aid veicināja humānās palīdzības jēdziena izpratni un lika pamatus līdzīgu labdarības akciju tradīcijai, kurā savu publisko autoritāti turpmāk bieži izmantoja arī šovbiznesa slavenības - pat Filadelfijā neiederīgais Dilana komentārs par amerikāņu fermeriem nepieciešamo atbalstu aizsāka joprojām aktīvu mūziķu kustību Farm Aid.
Tas viss bija lieliski, taču koncertakcijas beigas nozīmēja vien Etiopijas krīzes risinājuma sākumu. Līdzekļu izmantojums izrādījās daudz sarežģītāks uzdevums nekā to savākšana.
Neapšaubot Geldofa, Jūra un pārējo nesavtīgos nolūkus, vēlāk bieži apgalvots, ka akcija demonstrējusi Rietumu sabiedrības naivumu, aizbildnieciskumu un vienkāršotos priekšstatus par Āfrikas valstu iekšējiem procesiem, bet tās reālais pienesums Etiopijas problēmu risinājumā bijis niecīgs. Vēl vairāk - Live Aid efekts drīzāk bijis postošs un gandrīz pilnībā atkarīgs no korumpētām vietējām amatpersonām.
Āfrikas ostās mēnešiem stāvot neizkrautām pārtikas un medikamentu kravām, Live Aid fonds centās izveidot iespēju robežās neatkarīgu palīdzības sadales infrastruktūru. Taču daudz kas jau bija nokavēts, ēdiens sabojājies un nelietojams, neskaitāmas piegādes pazudušas bez vēsts. Savukārt liela daļa savāktās naudas nonāca diktatora Mengistu Hailes Marjama rīcībā. Uz brīdinājumiem par Mengistu neuzticamību Bobs Geldofs atbildēja, ka ielaidīsies kaut ar pašu sātanu, ja tas palīdzēs mazināt etiopiešu ciešanas. Pēc vairāku pētnieku domām, līdzekļu lielākā daļa tikusi izmantota pilsoņu kara eskalācijai, asiņainai opozīcijas apspiešanai un varai nepakļāvīgāko reģionu iedzīvotāju pārvietošanai uz koncentrācijas nometnēm. Nereti izskanējis arī pieņēmums, ka daļu naudas Mengistu valdība izmantojusi ieroču iegādei no PSRS.
Par spīti gadiem ilgajai kritikai, Geldofs vienmēr saglabājis nelokāmu pārliecību, ka Live Aid rezultāti bijuši «gandrīz ideāli», un nekad nav zaudējis kareivīgo dabu. 2010. gadā BBC vadībai pēc viņa prasības nācās atvainoties Live Aid fondam, atzīstot, ka ēterā izskanējušai informācijai par Do They Know It’s Christmas? un Live Aid peļņas izmantojumu ieroču iegādei nav reāla pamatojuma.
Anglijas karaliene Elizabete 1986. gadā Boba Geldofa sabiedrisko un muzikālo ieguldījumu novērtēja ar Britu impērijas izcilības ordeni goda bruņinieka pakāpē. Midžs Jūrs 2005. gadā kļuva par šā apbalvojuma virsnieku.
Latvijā nekas
Live Aid tiešraidei bija lielākā auditorija TV vēsturē, un nostalģisku melomānu sarunās joprojām laiku pa laikam izskan pārliecība, ka arī Latvijā bijusi redzama PSRS Centrālās televīzijas translācija. Nereti dzirdēts arī apgalvojums, - «es pats skatījos, to rādīja nakts vidū». Tomēr tie ir maldi. Live Aid starptautiskajā teletiltā PSRS bija pārstāvēta ar Maskavā filmētu krievu grupas Автограф uzstāšanos, taču padomju pilsoņiem šo notikumu skatīt nebija lemts. To «redzējušie» parasti jauc Live Aid un Nelsona Mandelas 70. dzimšanas dienai veltītu koncertakciju, kas 1988. gada vasarā notika Vemblija stadionā un bija pirmais PSRS un Latvijā rādītais Rietumu mūzikas slavenību lielkoncerts (gan bez Live Aid vēriena), turklāt tika translēts bez iepriekšējas informācijas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita