Desmitgadēs starp Berlīnes mūra uzcelšanu un tā nojaukšanu tūkstošiem austrumvāciešu dažādos veidos sasniedza Rietumvāciju. Bēgļi raka tuneļus, lidoja ar gaisa baloniem un izmantoja kanalizācijas caurules. Bet daļa lietoja šķietami vienkāršāko un vienlaikus neiespējamāko veidu - auto.
Varētu šķist, ka kaut ko nelegālu pārvadāt izdevīgāk būtu lielā automobilī, jo tur taču ir daudz vietas dažādu slēptuvju ierīkošanai. Taču Austrumvācijas bēgļu pārvadātāji sprieda citādāk - jo mazāka automašīna, jo mazāk uzmanības tā pievērsīs. Jebkuram loģiski domājošam cilvēkam taču skaidrs, ka miniatūrā mašīnā neko nevar paslēpt! Šis aprēķins attaisnojās.
Kabriolets bez jumta
Aizvien vairāk vāciešiem pēc Otrā pasaules kara dodoties rietumu virzienā (visbiežāk tas notika caur Berlīni), Vācijas Demokrātiskās Republikas vadība 1961. gadā uzcēla «antifašisma aizsardzības valni», plašāk zināmu kā Berlīnes mūri. Sākotnēji tā bija vienkārši siena, bet ar laiku mūris izauga par sarežģītu šķēršļu joslu, kas ietvēra dzeloņstiepļu žogus un klaju laukumu, ko drosminiekiem vajadzēja pārvarēt, pirms viņus nošauj VDR robežsargi.
1963. gada 17. maijā žurnāls Time rakstīja: «Kopš 1961. gadā parādījās ienīstais mūris, bēgļi tam tikuši pāri, rokot tuneļus, pārkāpjot, pārlecot vai pat vienkārši to nogāžot. Pagājušajā nedēļā jauns austrietis pārspēja viņus visus, savu līgavu un viņas māti izvedot, vienkārši mazliet pieliecoties.»
1959. gadā 18 gadu vecais austrietis Heincs Meiksners pārcēlās uz Rietumberlīni, lai tur strādātu mašīnbūves uzņēmumā. Kā ārzemniekam viņam bija tiesības šķērsot robežu starp abām Berlīnēm, un tā nu 1962. gada septembrī Austrumberlīnē viņš iepazinās ar jaunkundzi Margarētu Turauu. Pēc pāris mēnešiem jaunā vāciete, pieņēmusi Heinca bildinājumu, lūdza VDR varasiestādēm atļauju emigrēt uz Austriju, taču saņēma atteikumu. Tomēr Heincs neatkāpās un nolēma savu līgavu no Austrumberlīnes izzagt.
Iesākumam Heincs izpētīja Frīdrihštrāses robežkontroles punktu. Izliekoties, ka viņa motorolleram sabojājies dzinējs, austrietis neuzkrītoši izmērīja zaļi balto paceļamo barjeru. Tās augstums bija 95 centimetri. Tālāk Heincs apzināja Rietumberlīnes īres auto piedāvājumu, līdz secināja, ka Lielbritānijā ražotā Austin-Healey Sprite augstums, ja tam noņem vējstiklu, nepārsniedz 90 centimetrus.
Šo auto tad Meiksners arī noīrēja un pavisam legāli ieradās Austrumberlīnē. Tālāk jau sākās pasākuma nelegālā daļa: viņš apguldīja līgavu uz automašīnas aizmugurējā sēdekļa, bagāžniekā atrada vietu meitenes mātei, kā arī izlaida iespējami daudz gaisa no riepām. Pusnaktī sasniedzis robežkontroles posteni, Meiksners parādīja savu pasi sargam, kurš viņam lika doties uz muitas zonu pilnai mašīnas pārbaudei - tik aukstā dienā kabriolets bez vējstikla robežsargam likās aizdomīgs.
Tā vietā, lai nogrieztos, Heincs iespieda pedāli grīdā, izmanevrēja starp barjerām un pilnā ātrumā devās pēdējā šķēršļa virzienā garām apjukušajam sargam. Lai plāns izdotos, vajadzēja tikai organizēt brīvu šoseju. To bija apņēmies nokārtot kāds Meiksnera draugs, kurš izšķirošajā brīdī aizkavēja kustību uz robežšķērsošanas ceļa Rietumberlīnes pusē. Heincs noslīdēja maksimāli zemu no sēdekļa, un mašīna, izspraukusies zem barjeras, burtiski ielidoja Rietumberlīnē - bremzēšanas pēdas uz asfalta stiepās vairāk nekā 30 metrus. «Es pieņēmu, ka robežsargiem vajadzēs trīs sekundes, lai atklātu uguni,» samulsušajiem Rietumberlīnes policistiem skaidroja austrietis. «Man likās, ka trijās sekundēs es varētu šo distanci veikt. Katram gadījumam, lai nekas nenotiktu bagāžniekā paslēptajai Turau kundzei, es tur biju aizsegam iekrāmējis arī 30 ķieģeļus.»
Kopš parādījās ienīstais mūris, bēgļi tam tikuši pāri, rokot tuneļus, pārkāpjot, pārlecot vai pat vienkārši to nogāžot. Pagājušajā nedēļā jauns austrietis pārspēja viņus visus, savu līgavu un viņas māti izvedot, vienkārši mazliet pieliecoties.
Mazauto ar vērtīgu kravu
Vēl viens ievērojams gadījums. 1963. gada 23. maijs - Bornholmas ielas robežkontroles punktā pie BMW Isseta mikroauto stūres pacietīgi sēž jauns vācu students, gaidot, kad Austrumvācijas robežsargi ļaus viņam atgriezties Rietumberlīnē. Robežkontroles punktā valda spriedze - katra automašīna tiek pārbaudīta, fonā rej suņi un tiek izkliegtas īsas komandas. Pēc stundu ilgas gaidīšanas jaunais vīrietis sasniedz barjeru, kas šķir abas Vācijas, un pasniedz dokumentus robežsargam. Tikai dažu metāla milimetru nosegts, Isseta motortelpā iespējami klusi elpo bēglis, kurš tur ielocījies embrija pozā.
Šis cilvēks bija Manfrēds Kosters, kura bērnības draugs Klauss Ginters Jakobs tad arī organizēja viņa izvešanu no Austrumberlīnes. Abi vīrieši zēnības gadus uz Otrā pasaules kara fona bija pavadījuši Berlīnes austrumu daļā. 1958. gada oktobrī Jakobu ģimene savāca mantas un pameta Austrumberlīni, pievienojoties tiem austrumvāciešu tūkstošiem, kuri kājām parādīja savu attieksmi pret komunistisko režīmu. Laikā starp 1956. un 1959. gadu Jakobs studēja automehāniku un vēlāk kļuva par braukšanas instruktoru. Savukārt Manfrēds Kosters palika Austrumberlīnē, un kādu laiku abi kopīgi organizēja kontrabandas preču ievešanu VDR.
1963. gadā Manfrēds saņēma pavēsti par iesaukšanu Austrumvācijas armijā. Būdams pārliecināts pacifists, Manfrēds meklēja ceļu, kā valsti pamest. Viņa brālis Hanss jau bija nonācis Rietumberlīnē, tāpēc kādu nakti, brālim viesojoties ģimenes mājās Austrumberlīnē, Manfrēds ar brāļa ID karti naktī devās uz Rietumberlīni un pieklauvēja pie Jakoba durvīm. Tonakt dzima ideja par Jakoba zili baltā BMW izmantošanu.
BMW modifikācija
1. Noņemt piederumu glabātuvi aiz vadītāja sēdekļa un piemetināt to atpakaļ 10 centimetrus augstāk.
2. Noņemt automašīnas sēdekli un izņemt rezerves riteni. Aizmugures panelī izzāģēt 50x50 cm lielu caurumu, pa ko bēglis varēs nokļūt savā slēptuvē.
3. Izjaukt izplūdes gāzu cauruli, izmest visas daļas, kas aizņem vietu, piemēram, gaisa filtrus. Izplūdes gāzu cauruli bija nepieciešams izlocīt citā leņķī.
4. Iebūvēt aizsargpaneli, kas bēgli pasargātu no dzinēja karstuma.
5. Notīrīt, nošpaktelēt un pārkrāsot visas labojumu vietas, lai nebūtu redzami remontdarbi. Nozāģēt aizmugurējo dubļu sargu, lai nebūtu redzams reālais auto klīrenss, kas pasažiera svara dēļ bija daudz zemāks.
6. Bēgšanas dienā 14 litru tilpuma degvielas bāku nomainīt ar daudz mazāku, kuras tilpums - 2 litri - nepārsniedz eļļas kanniņas tilpumu.
BMW Isetta izaicinājums
Lai gan doma par cilvēka slēpšanu automašīnā nebija īpaši oriģināla, šajā gadījumā visu apgrūtināja tas, ka Jakobam piederošais auto BMW Isetta bija mikroskopisku izmēru - 140 cm plats un 229 cm garš. Lai gan savā mazauto reiz Jakobs bija sasniedzis pat Parīzi, šķērsot robežu starp divām Berlīnēm nozīmēja šķērsot robežu starp divām Vācijām un pat divām pasaulēm, kuras šķīra dzelzs priekškars. Plānam tomēr bija viena priekšrocība - lai gan Austrumvācijas robežsargi skrupulozi pārbaudīja katru lielāku automobili, kas devās uz Rietumberlīni, miniatūro Isetta parasti laida garām diezgan nevērīgi - galu galā, auto bija tik mazs, ka tam bija tikai sēdeklis un motors, tāpēc pietika ar ieskatīšanos salonā un auto apakšas pārbaudi ar spoguli. Bet no glābšanas operācijas viedokļa tas nozīmēja, ka starp salonu un motortelpu bija jāatrod vieta 170 centimetrus garam cilvēkam.
Laika nebija daudz - bija jāpaspēj ne tikai pirms Manfrēda iesaukšanas armijā, bet arī pirms Isetta tehniskās apskates beigām - pēc paredzamās pārbūves nebija cerību, ka mašīnai Rietumvācijas varasiestādes ļautu piedalīties ceļu satiksmē. Glābt draugu nebija vienīgā Jakoba motivācija - vācietis vēlējās piedzīvot ko aizliegtu, izrādīt pretošanos autoritārajam Austrumvācijas režīmam. Laikā, kamēr robeža starp Berlīnēm vēl bija atvērta, Jakobs un Manfrēds kopīgi Rietumberlīnes veikalos iegādājās preces, kuru trūka Austrumvācijā - kafiju, ādas cimdus, eksotiskus augļus un cigaretes -, kuras pēc tam ar ievērojamu peļņu pārdeva austrumu zonā. Kontrabandas darbības bija sniegušas nepieciešamo pieredzi un zināšanas par robežsargu paradumiem, sardzes maiņām un patruļu maršrutiem. «Būtībā mēs jau bijām profesionāļi,» savās atmiņās vēlāk atzīmēja Jakobs.
Darbs garāžā deva iespēju nemanāmi pārbūvēt Jakoba mazauto. Tam bija nepieciešamas vairākas nedēļas; ar katru dienu laiks aiztecēja aizvien ātrāk, neizbēgami tuvojās Manfrēda iesaukšanas laiks. Kādā no testa braucieniem jau pārbūvēto mazauto apturēja Rietumberlīnes policija, kas netieši veica pirmo automašīnas modernizācijas novērtējumu, jo neko aizdomīgu nepamanīja. Nākamā problēma bija atrast automašīnas vadītāju - tā kā Vācijas Demokrātiskā Republika neatzina Rietumberlīni par Vācijas Federatīvās Republikas daļu, Jakobam kā Rietumberlīnes iedzīvotājam bija liegts iebraukt Austrumberlīnē. Palīdzēt piekrita jauni un entuziasma pilni VFR studenti, kuriem robežu šķērsot bija atļauts. Pirmā pieteicās kāda medicīnas studente no Štutgartes, taču jaunās meitenes nervi neizturēja izmēģinājuma braucienā pāri robežai turp un atpakaļ - sargu pārbaudes, mūris, gaidīšana uz robežas un risks meitenei bija pārāk liels pārbaudījums.
Isetta standarta 14 litru degvielas bāka tika nomainīta ar pavisam nelielu kanniņu. Lukturīša gaismā operācija aizņēma ilgāku laiku, nekā paredzēts, un vietējais zemnieks pienāca pie jauniešiem noskaidrot, kas te notiek.
Bēgšana
Līdz brīdim, kad Manfrēdam bija jāierodas kara komisariātā, bija atlikusi vien nedēļa. Agrā 23. maija rītā iezvanījās Jakoba telefons - vācu students vārdā Verners piekrita vadīt automašīnu, savukārt viņa draugs - rezerves automobili Volkswagen Beetle. Vairāk personiskās informācijas atklāt nebija vēlams konspirācijas dēļ - ja bēgļus pārtvertu varasiestādes, Austrumvācijas slepenpolicija nespētu noskaidrot detaļas, kuras pratināmais vienkārši nezina. Tajā pašā dienā abi devās pāri robežai - pulksten 11.00 Jakobs pasniedza Isetta atslēgas studentiem un jau pēcpusdienā viņi bija otrā pusē.
Ap 18.00 studenti satikās ar Manfrēdu pie Četru evaņģēlistu baznīcas un aizveda uz nomaļu piepilsētas zemes ceļu, kura līkumā viņš paslēpās BMW. Turpat Isetta standarta 14 litru degvielas bāka tika nomainīta ar pavisam nelielu kanniņu. Lukturīša gaismā operācija aizņēma ilgāku laiku, nekā paredzēts, un vietējais zemnieks pienāca pie jauniešiem noskaidrot, kas te notiek. Jauniešiem izdevās samelot, ka viss ir kārtībā un mašīnai tikai nepieciešama riepas maiņa. Bija jau deviņi vakarā, bet robežpārejas punktu slēdza pusnaktī.
Ap 23.20 Jakobs gaidīja uz Bornholmas tilta, smēķējot cigareti pēc cigaretes. Lija lietus, un Isetta kavējās vairāk nekā par pusotru stundu. Tieši pirms robežas slēgšanas pavērās vārti, pa kuriem izbrauca vabolīte un BMW mazauto. Grunthēlera ielā mazā kolonna apstājās. Lai izlīstu no slēptuves, Manfrēdam bija nepieciešamas piecas minūtes. Šis notikums kļuva par simbolisku apliecinājumu pretošanās kustībai un cilvēka izdomai, ko apliecina arī pārbūvētas BMW Isetta kopija, kas tagad atrodas BMW muzejā.
Otrais cēliens
1961. gada jūlijā, divus mēnešus pēc pārdrošā Meiksnera robežas šķērsošanas gadījuma, pie robežkontroles punkta atkal stāvēja Austin-Healey Sprite, ko šoreiz vadīja vācu izcelsmes argentīnietis Norberts Konrāds. Viņš ar laipnu smaidu pasniedza dokumentus Austrumvācijas robežsargam. «Vai gadījumā tas nav auto, ar ko iepriekš viens vīrietis izbrauca cauri barjerām?» jautāja aizdomīgais robežsargs. Konrāds tikai paraustīja plecus.
BMW Isetta
Laikā, kad tikai daži varēja atļauties automašīnu, Isetta kļuva par visai izplatītu pārvietošanās līdzekli - 13 zirgspēku motors deva iespēju sasniegt 75 kilometrus stundā par nieka 2550 vācu markām. Isetta bija revolucionārs transportlīdzeklis - tikpat ikonisks kā itāļu Vespa motorollers.
No bēgšanā izmantotās Isetta pāri palikusi tikai motora telpas atslēga. Tā kā auto pēc pārbūves nevarēja iziet tehnisko apskati, tas bija jānoraksta. Abi vācu studenti savas dēkas turpināja ar citu BMW Isetta, ko bija pielāgojuši līdzīgā veidā. 18 mēnešu laikā viņi no Austrumberlīnes izveda vismaz deviņus bēgļus, bet desmitais iekrita tāpēc, ka robežsargi pamanīja, ka mazauto aizdomīgi kustas, lai gan tobrīd vadītājs mašīnā nesēdēja. Notikums ieguva plašu rezonansi. «Deviņi berlīnieši izbēg Isetta» - 1964. gada 27. oktobrī vēstīja avīžu virsraksti.
Viņš meloja. Tas ne tikai bija līdzīgs auto tam, kas nesen bija pārsteidzis VDR robežsargus, - tas bija tas pats auto. Vienīgā atšķirība - šoreiz tam bija vējstikls. Konrāds, lai mazinātu aizdomas, to bija atstājis ar pavisam vieglu stiprinājumu, kas atdalījās bēgšanas brīdī. Vadītāja acīs bija nemiers - tik tikko auto bija apturējis VDR policists, norādot, ka automašīnai karājas izplūdes caurule un to nepieciešams salabot.
Scenārijs atkārtojās, Austin palidoja garām slavenajam Checkpoint Charlie, un pēc pāris sekundēm jau Rietumberlīnes pusē atvērās mašīnas bagāžnieks. «Mīlulīt, mēs esam galā,» Norberts teica savai līgavai Helgai Vernerei. Tā bija pēdējā reize, kad kādam izdevās šādi šķērsot robežu. Jau pavisam drīz drošības barjeru apakšā tika piemetināti stieņi līdz pat zemei. Nākamos trīsdesmit gadus bēgļiem bija jāmeklē citi ceļi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita