Latvijā soulmūzika vēsturiski nav bijusi pats populārākais žanrs, taču Amerikā tā ir viena no pamatvērtībām, bez kuras turienes šovbizness nav iedomājams. Bet lielā mērā par tās uzvaras gājienu jāpateicas vienai leģendārai Detroitas ierakstu kompānijai.
Berijs Gordijs bija radis paļauties uz intuīciju. Tieši intuīcija viņu padarīja par vienu no mūzikas biznesa varenajiem. Viņa Motown Records bija viens no veiksmīgākajiem melnādaino pārvaldītajiem uzņēmumiem ASV. Nemaz nerunājot par mūzikas industriju, kur tā bija retā amerikāņu ierakstu kompānija, ko nesatricināja pat bītlomānijas aizsāktā britu invāzija, kas daudzus amerikāņu māksliniekus no hitparāžu virsotnēm iedzina aizmirstībā. Motown un tās mūziķu pozīcijas britu mode nespēja apdraudēt. Vēl vairāk - ienesot pamatīgu naudu kompānijas kasē, The Beatles, The Rolling Stones, The Who un citi garmatainie briti spēlēja viņu dziesmas!
Pirmajos gados, kad Gordijs mēģināja uzrunāt baltās mūzikas radiostacijas, tur par viņu smējās, bet nu vairs neviens neapšaubīja Motown devīzi «Jaunās Amerikas skaņa», un prese kompānijas nosaukumu reizēm lietoja pat kā soulmūzikas sinonīmu
Jā, Gordijs ticēja intuīcijai. Un tā - ne pirmoreiz - sacīja, ka ar sīkajiem Džeksoniem nav jāielaižas. Pirmkārt, viņam nepatika bērnu grupas. Otrkārt, Motown jau bija pieredze ar Stīviju. Nupat bija nosvinēta Stīvija 18. dzimšanas diena, un pamazām viss kļuva vienkāršāk. Taču gadiem ilgi tas atgādināja bērnudārzu. Kopš Stīvijs, tobrīd 11 gadus vecs, ienāca Motown ģimenē, ierakstu sesijās un turneju autobusos starp muzikantiem allaž maisījās viņa mamma, brāļi, skolotāji un kopēja. Tomēr viņš, lai arī neredzīgs, bija brīnumbērns, kurš nu veidojās par pieaugušu ģēniju. Ne velti Gordijs viņam savulaik izdomāja skatuves vārdu Mazais Stīvijs Vonders. Mazs viņš vairs nebija, bet brīnums gan (angļu wonder - brīnums).
Taču Džeksoni... Viņi bija pieci! Vecākajam 15, jaunākajam vēl pat ne 10. Apdāvināti un jau gana rūdīti provinces koncertos, kur viņus dresēja tēvs. Tik un tā. Kas tā būs par auklēšanos! Skolas, slimības, ģimene, pusaudžu būšanas, balss lūzums... Un kādēļ? Vai Motown trūkst mākslinieku, ko regulāri aicina uzstāties pašā populārākajā TV izklaides pārraidē The Ed Sullivan Show? Pirms Motown melnādainos tur tikpat kā nerādīja, bet tagad Daiena Rosa ar The Supremes, Smoukijs Robinsons ar The Miracles, Mārvins Gejs, The Temptations, Stīvijs Vonders un citi svētdienu vakaros Salivenam nodrošināja tādu pašu auditoriju kā Sinatra, Streizande un visas tās britu grupas. Nevienai lielajai kompānijai nebija tik augsts hitu procents kā neatkarīgajai Motown! Pirmajos gados, kad Gordijs mēģināja uzrunāt baltās mūzikas radiostacijas, tur par viņu smējās, bet nu vairs neviens neapšaubīja Motown devīzi «Jaunās Amerikas skaņa», un prese kompānijas nosaukumu reizēm lietoja pat kā soulmūzikas sinonīmu. Eh, lai jau tie Džeksoni atbrauc uz noklausīšanos, ja jau nepietika ar pērno atteikumu. Nebūs grūti atteikt vēlreiz...
Tomēr 1968. gada vasarā, noklausījies Jackson 5 atlases uzstāšanos, Gordijs samulsa. Brāļi bija labi, bet pats mazākais šķita fenomenāls. Bikls un kautrīgs, uz skatuves viņš pilnīgi pārvērtās, un Smoukija veco hitu Who’s Lovin’ You dzidri tīrā bērna balsī dziedāja ar pieauguša cilvēka izjūtu. Neticami. Kā viņu sauca? Maikls? Maikls Džeksons... Dāmas un kungi, lūdzu aplausus Motown ģimenes papildinājumam: brāļiem Džeksoniem jeb Jackson 5! Laipni lūdzam Motown leģendā!
Ne uz pirmo plašu vākiem, ne medijiem sūtītajos reklāmas materiālos nebija izpildītāju foto un viņu izcelsme netika pieminēta.
Berijs Gordijs un urbānā soula misija
Berijs Gordijs nāca no Detroitas melnās vidusšķiras ģimenes, bērnībā ielu stūros pārdeva avīzes un agri iemācījās pastāvēt par sevi. Nepabeidzis skolu, viņš kļuva par profesionālu bokseri, taču jau drīz tika iesaukts armijā un 1952. gadā nokļuva Korejas frontē, kur sabija gandrīz gadu. Pēc demobilizācijas, ticis pie vidusskolas diploma, kļuva par Detroitas autoindustrijas proletārieti un kādu laiku strādāja pie Lincoln-Mercury rūpnīcas konveijera. Kad izgāzās pirmais viņa paša bizness - plašu veikals ar labāko melnās mūzikas piedāvājumu pilsētā - , Berijs, nepazīdams notis, sāka sacerēt dziesmas. Dažas iedziedāja viens no pirmajiem slavenajiem soula izpildītājiem Džekijs Vilsons, un jaunajam autoram pavērās durvis uz mūzikas industrijas priekškambariem. Tad viņš atklāja Detroitas pusaudžu R&B grupu The Miracles, kuras līderis - maigi plūstošā falsetā dziedošais Smoukijs Robinsons -, lai arī 11 gadus jaunāks, kļuva par viņa draugu uz mūžu. Viss likās cerīgi, taču nauda nenāca. Kārtējam autoratlīdzības čekam no ierakstu kompānijas knapi pārsniedzot trīs dolārus, Smoukijs ieminējās: «Kādēļ strādāt citu labā? Varbūt izveido savu kompāniju - sliktāk taču nebūs.»
The Supremes un Daiena Rosa
Sākumā Supremes bija neveiksminieces, kuru singli cits pēc cita izgāzās. Vienā no pirmajām Motown Ziemassvētku ballēm Marvelettes meitenes saņēma briljanta gredzenus, bet Supremes nācās samierināties ar portatīvajiem radiouztvērējiem... Taču 1964. gadā viņu dziedātā Where Did Our Love Go pēkšņi nonāca Billboard topa virsotnē un aizsāka grandiozu panākumu sēriju. Desmitgades turpinājumā Nr. 1 pozīciju sasniedza vēl 11 Supremes singli, kas viņām joprojām nodrošina visu laiku komerciāli veiksmīgākās vokālās grupas statusu ASV. Turklāt trio lielākā zvaigzne un saldākā balss Daiena Rosa pārliecinoši simbolizēja melno sieviešu eleganci un izsmalcinātību. 70. gadu sākumā, sākot solokarjeru, Rosa jau bija, iespējams, pati pazīstamākā melnādainā sieviete ASV.
Lai uzsvērtu Rosas unikalitāti, Motown viņu pasludināja par Jackson 5 atklājēju un aizbildni (īstenībā brāļus Gordijam ieteica Gledisa Naita - vēl viena soula izcilība), un, par spīti ievērojamai vecumu starpībai, vēlāk viņai tiešām izveidojās cieša draudzība ar Maiklu Džeksonu. Prese spekulēja, ka tā neesot tikai draudzība vien, tāpat tika baumots, ka Maikla albumā Bad (1987) dzirdamā dziesma Dirty Diana esot atriebība par Daienas neseno laulību, kas viņam likusi justies nodotam - pats Džeksons to noliedza. Pirmoreiz attiecības ar Motown dziedātāja pārtrauca 80. gadu sākumā, taču pēc tam tās vairākkārt atjaunoja. 2022. gadā viņa uzstājās Glastonberijas festivālā, bet 2023. gadā kārtējo reizi bija nominēta Grammy balvai.
XX gadsimta 50. gadu otrajā pusē melnā mūzika ar retiem izņēmumiem nebija piederīga amerikāņu kultūras pamatstraumei un rasu segregācija bija ikdienas realitāte. Tomēr kopš Otrā pasaules kara situācija bija mainījusies. ASV bija vairākas ierakstu kompānijas, ko pilnībā pārvaldīja «melnais kapitāls». Tiesa, parasti tās darbojās vietējā, ne nacionālā mērogā. Taču, pieaugot melnās mūzikas radiostaciju izplatībai, tām bija vairāk iespēju popularizēt savus māksliniekus un aizsniegt plašāku auditoriju. Turklāt mainījās arī pati mūzika. Lielie svinga orķestri vairs nebija aktuāli. Džezu savā kontrolē bija pārņēmuši jaunie un stilīgie hipsteri, kas nespēlēja deju mūziku, bet kaut ko pārgudru un publikas vairumam bieži vien nesaprotamu. Viņi paši to dēvēja par bibopu, bet vecā labā Ņūorleānas džeza krusttēvs Luijs Ārmstrongs - par «ķīniešu mūziku». Taču ļaudīm joprojām vajadzēja priecāties un dejot. Ideālā deju mūzika, vismaz afroamerikāņu aprindās, nu bija R&B un tā jaunais atzars, dēvēts par soulu. Daudz vieglāk uztverams par «ķīniešu mūziku», daudz jutekliskāks un piemērotāks dejošanai. Vienīgā problēma - R&B un souls, tāpat kā savulaik blūzs un džezs, piedzima Dienvidos, reģionā, kura plantācijās un pilsētu nomalēs tolaik koncentrējās vairums šīs mūzikas radītāju un klausītāju. Taču tagad šī publika bija izkaisīta pa visu valsti, īpaši lielajām rūpniecības pilsētām. Tādām kā Detroita. Lai souls kļūtu par nacionālu fenomenu, to vajadzēja pārtulkot lielpilsētu valodā. Berijs Gordijs to vēl neapzinājās, taču tā bija viņa misija.
Jackson 5 un Maikls Džeksons
Brāļi Džeksoni Hitsvillas karogu pacēla nebijušos augstumos. 1969. gada rudenī izdotais debijas singls I Want You Back bija pasaules hits. Trīs nākamie izrādījās tikpat veiksmīgi, ļaujot Jackson 5 kļūt par pirmajiem, kas Billboard tabulas līderpozīciju sasnieguši ar četriem pirmajiem singliem. ASV un drīz vien arī pārējā Rietumu pasaulē valdīja īsta džeksonmānija, bet Motown hierarhijā Džeksoni atradās līdzās Supremes - planētas lielākās zēnu un meiteņu grupas!
Redzot, ka piecinieka spožākā zvaigzne ir mazais Maikls, Berijs Gordijs saprata, ka Džeksonu ģimenes potenciāls ne tuvu nav izsmelts. Pēc viņa mudinājuma 13 gadus vecais pusaudzis, joprojām neatstājot grupu, sāka uzstāties arī bez tās. Viņa pirmo Nr. 1 singlu Ben varēja uztvert kā aizkustinošu balādi par pusaudžu draudzību, taču īstenībā dziesma bija sacerēta šausmu filmai, un tās Bens bija žurka.
Ar brāļiem Maikls dziedāja līdz pat 1984. gadam, kad jau bija sevi pasludinājis par king of pop, bet no Motown Džeksoni šķīrās vēl septiņdesmitajos. Attiecības nebija vienkāršas, tomēr Maikls neaizmirsa Gordija nopelnus viņa labā. Motown jubilejas šovā 1983. gadā (jau pēc mūža bestsellera Thriller iznākšanas) viņš, dziedot Billie Jean, pirmoreiz publiski demonstrēja savus t. s. mēnesgājēja deju soļus - tas bija viens no desmitgades popkultūras zelta mirkļiem. Briljantos (gan mākslīgos) mirdzošais cimds, ko Džeksons todien valkāja labajā rokā, tagad ir izstādīts Motown muzejā vecajā Hitsvillas ēkā Detroitā.
Motorpilsētas hitu māja
1959. gada sākumā Berijs Gordijs no vecākiem aizņēmās 800 dolāru un nodibināja Tamla Records- ierakstu kompāniju, ko, atsaucoties uz Detroitai kā autoindustrijas citadelei bieži piedēvēto «motorpilsētas» titulu, nedaudz vēlāk pārdēvēja par Motown (angļu motor un town - «motors» un «pilsēta»). Iegādājies nelielu savrupmāju, garāžā viņš iekārtoja ierakstu studiju, virtuvē - studijas kontroltelpu, bet otrajā stāvā - vispirms biroju, bet vēlāk savas ģimenes mitekli. Motown drīz pārauga varenā korporācijā ar vairākiem meitasuzņēmumiem, taču ziedu laikos tās sirds un dvēsele funkcionēja šajā necilajā divstāvu namā Detroitas Lielajā Rietumu bulvārī 2648 (jau drīz tā bija viena no pilsētas slavenākajām adresēm), kura fasādi rotāja uzraksts Hitsville USA (ASV Hitsvilla vai Hitu pilsēta). Berijs Gordijs bija uzņēmuma prezidents, bet Smoukijs Robinsons - viceprezidents un (ar Miracles) viens no tās pirmajiem ierakstu māksliniekiem un dziesmu autoriem.
Par Hitsvillas pirmo hitu jau 1959. gadā kļuva Bareta Stronga dziedātā Money (That’s What I Want). Berijs Gordijs to sacerēja ar biroja sekretāri Džeiniju Bredfordi, kura vēlāk bija arī citu Motown hitu tekstu autore (kompānijai bieži piedēvētais ģimeniskums nebija tikai PR triks, bet biznesa realitāte - šeit novērtēja katru, kurš kaut ko spēja un uzdrīkstējās savas spējas apliecināt). Savukārt par pirmo ASV hitu Nr. 1 1961. gadā kļuva meiteņu vokālās grupas The Marvelettes dziedātā Please Mr. Postman. Turpmāk nācijas apetīte uz Motown popsoulu šķita nepiesātināma. 1961.-1971. gadā Billboard Top 10 iekļuva 110 Motown singli. Hitsvillas studija darbojās 24 stundas diennaktī, un tur radās neskaitāmi popmūzikas klasikai pieskaitāmi ieraksti. Savukārt par zīmogu, kas apliecināja tās starptautisko statusu, kļuva The Beatles otrais albums With the Beatles (1963). Tajā Liverpūles slavenības izpildīja trīs Motown hitus: jau pieminētos Please Mr. Postman un Money (That’s What I Want), kā arī You Really Got a Hold on Me no Smoukija Robinsona un Miracles dziesmu grāmatas.
Melnie radikāļi, piesaucot «dresētus nēģerus televīzijā», Motown lamāja par iztapšanu balto gaumei un novēršanos no geto dzīvesveida un mentalitātes.
Konveijera princips
Motown panākumi nebūtu iespējami bez daudzu autoru un izpildītāju talanta un darbaspējām, tomēr visa pamatā bija Berija Gordija iedibināta darba ētika, disciplīna un ambīcijas. Viņa mērķis bija «dziesmas baltajiem, melnajiem, ebrejiem un visiem pārējiem», un tā sasniegšanai viņš izvēlējās industriālas darba metodes, ko bija apguvis pie autorūpnīcas konveijera.
Kompānijas asinsriti nodrošināja precīzi saskaņota un efektīva dažādu «cehu» - autoru un producentu, instrumentālistu, dziedātāju un reklamētāju - darbība. Publika, protams, visvairāk novērtēja dziedātājus. Pirmajos gados tie lielākoties bija vietējie jaunieši, kuru mūzikas pieredze aprobežojās ar baznīcas kori vai uzstāšanos ielu stūros. Taču Detroitas skolas bija izslavētas ar lielisku muzikālās izglītības programmu, tādēļ pretendentu netrūka - Smoukijs Robinsons uzauga kaimiņos Hitsvillas lielākajai dīvai Daienai Rosai un pašai soula karalienei Aritai Frenklinai (viņa gan ar Motown nebija saistīta).
Autoru komanda bija izcila pat bez abiem patriarhiem Berija un Robinsona. Normena Vitfīlda un Bareta Stronga tandēms sacerēja neskaitāmas lieliskas dziesmas, taču mūsdienās vislabāk pazīstams divu dēļ: viena ir Temptations izpildītais psihedēliskā soula hits Papa Was A Rollin’ Stone, kas jau 50 gadus nepazūd no radiostaciju repertuāra, otra - I Heard It Through the Grapevine. Latvijā tā, šķiet, labāk zināma Creedence Clearwater Revival versijā, bet ASV nepārspēts ir Mārvina Geja ieraksts, kas 1969. gadā septiņas nedēļas noturēja Billboard tabulas līderpozīciju, uz brīdi - pirms to pārspēja mazie Džeksoni - kļūstot par visu laiku veiksmīgāko Motown singlu. Pats Gejs bija ne tikai viens no soulmūzikas slavenākajiem vokālistiem, bet arī spēlēja bungas daudzos ierakstos, sacerēja virkni dziesmu un cita starpā bija arī viens no Dancing in the Streets autoriem. Dancing in the Streets kļuva par Motown himnu, kas vispirms lika dejot visai Amerikai, pēc tam piedzīvoja neskaitāmas interpretācijas (no The Mamas & the Papas līdz Van Halen), bet 1985. gadā Mika Džegera un Deivida Bovija dziedošā un dejojošā dueta izpildījumā sasniedza pirmo vietu Lielbritānijā; tās oriģinālizpildītāja Marta Rīvza gan teica, ka būtu abus angļu sprukstiņus bez pūlēm pārdejojusi.
Brāļi Braiens un Edijs Holandi, kas strādāja ar Lamontu Dozjē, bija soulmūzikas «Lenons un Makartnijs» un sacerēja milzumdaudz hitu, tostarp Hitsvillas princešu grupas Supremes slavenākās dziesmas. Visi autori bija arī aranžētāji un producētāji un strādāja ciešā saķerē ar Motown instrumentālistiem jeb dižāko anonīmo grupu populārās mūzikas vēsturē. Reizēm dēvēta par The Funk Brothers, tā bija izcilu sesijmūziķu kompānija, kas līdz 70. gadu sākumam, publikas vairumam paliekot nezināma, iespēlēja gandrīz visu kompānijas repertuāru. Tikai tad, kad Funk Brothers bija ieskaņojuši pavadījumu, studijā ieradās kāds no vokālistiem, lai dziesmu iedziedātu.
Ik pirmdienu notika «kvalitātes sapulces», kurās tika izvērtēts iepriekšējā nedēļā paveiktais. Viens no Gordija pamatkritērijiem bija šāds: ja dziesma neaizrauj pirmajās desmit sekundēs, tā netiek izdota, vismaz ne singlā. Vai arī to ieskaņo kāds cits izpildītājs; tādēļ Mārvins Gejs bija jau trešais I Heard It Through the Grapevine dziedātājs.
Uz Hitsvillas konveijera radās jauns soula skanējums un stilistika - bez Dienvidu R&B svelmainā autentiskuma, kurā baznīcas dziesmu himniskums sadzīvoja ar dzīves, mīlestības, sviedru un izmisuma garšu. Motown tā vietā piedāvāja perfekti nostrādātu, spoži glancētu un neslēpti komerciālu produktu - īsas un koncentrētas deju zāles aizrautības piesātinātas dziesmas ar sinkopētu ritmu, efektīgiem aranžējumiem, lieliskām melodijām un izpildījumu. Tā bija hēdoniski bezrūpīga mūzika visdažādākajiem klausītājiem. Sava laika popmūzikas esence, trīsminūšu svētki, kas labi skanēja mazajos tranzistorradio. Turklāt no autoindustrijas Gordijs bija mācījies vēl kādu atziņu: esi atšķirīgs, bet, ja publikai kāds modelis patīk, necenties nākamo uztaisīt pavisam citādāku, pietiks ar nelielām variācijām. Neko nevajag sarežģīt.
Commodores un Laionels Ričijs
Fanksoula grupa Commodores pirmoreiz Berija Gordija redzeslokā nonāca 70. gadu sākumā kā Jackson 5 koncertu iesildītāja, bet lielākos panākumus guva desmitgades beigās, specializējoties romantiski juteklisku balāžu formātā.
Taču Commodores sasniegumus pārspēja tās bijušā līdera Laionela Ričija solokarjera. Endless Love (1982) - viņa pirmais hits bez grupas (toties ar Daienu Rosu) joprojām ir Motown kataloga panākumiem bagātākais singls, bet otrais albums Can’t Slow Down (1983) saņēma Grammy Gada albuma balvu un padarīja viņu par vienu no lielākajām 80. gadu melnajām popzvaigznēm līdzās Maiklam Džeksonam, Prinsam un Tīnai Tērnerei. Uz Gada dziesmas titulu toreiz pretendēja arī Ričija Hello (viena no tās konkurentēm bija Vondera I Just Called to Say I Love You), taču šo godalgu saņēma Tērneres dziedātā What’s Love Got to Do With It. Ričijs revanšējās jau nākamajā gadā, kad Grammy žūrija par Gada dziesmu atzina viņa un Maikla Džeksona sacerēto We Are the World, ko izpildīja amerikāņu zvaigžņu koris USA for Africa (korī bija arī citi Motown veterāni: Vonders; Daiena Rosa; Smoukijs Robinsons un brāļi Džeksoni).
Ar šarmu pret rasu barjerām
Berijs Gordijs ātri saprata, ka viņam nepietiks pat ar vislabāko mūziku. Viņam būs jācīnās ar Amerikas realitāti un rasu situāciju. Sākumā palīdzēja fakts, ka vairums Motown dziedātāju bija iesācēji, kuru vārdi publikai nesaistījās ne ar kādiem aizspriedumiem. Te noderēja neliela viltība - ne uz pirmo plašu vākiem, ne medijiem sūtītajos reklāmas materiālos nebija izpildītāju foto un viņu izcelsme netika pieminēta. Savukārt, sākoties hitu plūdiem un Motown māksliniekiem arvien biežāk parādoties televīzijā, cīņa lielā mērā jau bija uzvarēta - viņu balsis bija apbūrušas arī balto publiku, kas melnajai mūzikai pirmo reizi ļāva masveidīgi nonākt meinstrīmā. Tā skanēja gan pilsoņtiesību pasākumos, gan baltās Amerikas mitekļos. Supremes dalībniece Mērija Vilsone memuāros atceras balto sievieti, kas ar atzinību teikusi: «Es ļauju savai ģimenei jūs skatīties.»
Protams, tam bija sava cena. Rūpīgi safrizētie Hitsvillas dziedoņi uzstājās košos un elegantos tērpos, un, atšķirībā no, piemēram, Dienvidu soula milža Otisa Redinga eksplozīvās enerģijas, katrs viņu uznāciens izcēlās ar smalku horeogrāfiju un nevainojami sinhroniem deju soļiem, kuru iestudētā virtuozitāte reizēm aizēnoja mūziku (kā lai te neatceras Maiklu Džeksonu?). Zinādams, ka viņa slavenības ir melnās Amerikas sūtņi nacionālā un varbūt arī starptautiskā mērogā, Gordijs rūpējās, lai tiem - īpaši sievietēm - būtu nevainojamas manieres un sabiedriskās etiķetes iemaņas. Tādēļ Motown algoja «šarma skolotāju», kuras vadībā dziedātājas apguva modi un smalkas uzvedības normas, arī ieskatu sabiedriski politiskās aktualitātēs un kultūras vērtībās - visu, kas nepieciešams, lai «uzstātos karaļiem un karalienēm» (1968. gadā britu karaliskā ģimene tik tiešām tika iepazīstināta ar Supremes meitenēm).
Melnie radikāļi, piesaucot «dresētus nēģerus televīzijā», Motown lamāja par iztapšanu balto gaumei un novēršanos no geto dzīvesveida un mentalitātes. Tomēr Supremes, Miracles, Mārvina Geja un pārējo panākumi nebija tikai Hitsvillas, bet visas afroamerikāņu kultūras sasniegums, kas rezonēja visplašākajā sabiedrībā. Segregēto koncertu sākumā dažādu ādaskrāsu publiku šķīra īpaši norobežojumi, bet bieži vien jau pēc dažām dziesmām no tiem vairs nebija ne miņas, un publika sajaucās vienā lielā, priecīgi dejojošā ģimenē, kas baudīja jaunās Amerikas skaņu.
Detroita liesmās
Kaut hitu orģijas turpinājās arī vēlāk, 1967. gadā Motown piedzīvoja pamatīgus satricinājumus. Pirmais nāca no impērijas iekšienes. Pēc pieciem intensīva darba un panākumu gadiem Holanda-Dozjē-Holanda autortrio uzstāja, ka viņi nesaņem ieguldījumam atbilstošu atalgojumu, un pieprasīja to paaugstināt. Berijs Gordijs nepiekrita. Desmit nākamos gadus abas puses tiesājās, bet Hitsvilla zaudēja autorus, kuru slava bija gandrīz tikpat liela kā viņu sacerēto hitu izpildītājiem. Gordijs mācījās no kļūdām un Jackson 5 dziesmu sacerētājus uz plašu vākiem vairs nesauca vārdā, bet gan par Korporāciju.
Otrais trieciens apliecināja, ka jaunās Amerikas skaņas vienotā, ielās dejojošā sabiedrība ir tikai ilūzija. 1967. gada vasarā Detroitā sākās asiņaini, policijas vardarbīgi apspiesti melnādaino nemieri. Piecās dienās tika nogalināti 43 cilvēki un nodedzināti vairāki simti ēku. Grautiņu vilnis pārmetās arī uz citām pilsētām un pavalstīm. Kad nākamā gada pavasarī Dienvidu soula galvaspilsētā Memfisā tika nogalināts pilsoņtiesību kustības līderis Mārtins Luters Kings, šķita, ka valsts ir uz rasu kara sliekšņa. Turklāt ASV jau gadiem nesekmīgi karoja Vjetnamā, kur upuru skaits strauji auga. Izdzīvojušie un demobilizētie bieži vien, nespējot pilnvērtīgi adaptēties sabiedrībā, slīga narkotiku, kriminalitātes un bezcerības dūkstī. Īpaši daudz šādu gadījumu bija lielpilsētu melno geto rajonos. Arī Detroitā.
Par spīti apolitiski bezrūpīgajam tēlam, Motown savās dziesmās neignorēja ne rasu spriedzi, ne citas sabiedriski jutīgas tēmas. Tās tikai, maigi izsakoties, netika īpaši akcentētas. Taču nu bija citi laiki. 1969. gadā Temptations kārtējā albumā iekļāva Vitfīlda un Stronga pretkara dziesmu War. Drīz bija skaidrs, ka War ir potenciāls hits un tas jāizdod singlā. Taču Temptations jau bija slavena grupa ar daudziem cienītājiem, kurus tik neierasti asa politiska kritika varēja arī atbaidīt. Pragmatiskais Berijs Gordijs atkal pieņēma viltīgu lēmumu, ļaujot to iedziedāt Edvīnam Stāram, kurš Hitsvillā bija parādījies nesen - tādēļ viņam, raugoties no Gordija pozīcijām, nebija ko zaudēt. Singlā izdotā Stāra versija, mutuļojoša niknuma un dusmu pilna, uzšāvās Billboard topa virsotnē. Pašam Stāram līdzvērtīgu hitu piedzīvot vairs neizdevās, taču War izgaismoja ceļu daudziem nākamo desmitgažu reperiem, turklāt 80. gados nonāca arī Brūsa Springstīna repertuārā. Berija Gordija intuīcijai atkal izrādījās taisnība.
What’s Going On, Stīvijs Vonders un paradigmas maiņa
Tomēr Gordijs nebija nekļūdīgs. Kad Mārvins Gejs prezentēja nākamā albuma titulsinglu What’s Going On, viņš to atzina par sliktāko, ko jebkad dzirdējis, un atteicās izdot. Tas bija nopietni. Gejs bija cienījams Motown veterāns, turklāt precējies ar Gordija māsu. Un viņš nešaubījās, ka laikmeta krīzes un strupceļa sajūtu komentējošā What’s Going On ir viņa labākā dziesma. «Tā taču galīgi neizklausās ne pēc tevis, ne pēc Motown!» iebilda Gordijs. Gejs atcirta, ka tieši tāds ir viņa mērķis. Laiki ir mainījušies, un eiforiskās deju dziesmiņas vairs nav aktuālas. Visbeidzot Gejs izteica ultimātu - vai nu viss notiek pēc viņa prāta, vai arī viņš vairs nav Motown mākslinieks. Šoreiz Gordijs piekāpās, un 1971. gadā iznākušais What’s Going On, tematiski vienotu un sapņaini liegi skanošu dziesmu cikls par murgu valstību, ko radījusi cilvēces nesaprašanās, un garīgo ceļu kā vienīgo izeju, bija pirmais Motown izpildītāja pašproducētais albums. Tūlīt pasludināts par meistardarbu, tas kļuva arī par komerciāli veiksmīgāko kompānijas vēsturē. Savukārt 2020. gadā žurnāls Rolling Stone to ierindoja 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta pirmajā pozīcijā.
What’s Going On izmainīja visu. 60. gados Motown un soulmūzikas pamatformāts bija pusaudžu ballītēm paredzēti singli, bet albumi bija sekundāri nozīmīgi. Savukārt dziedātājiem vajadzēja labi izskatīties, dejot un dziedāt - izklaidēt un palīdzēt aizmirsties. Pēc What’s Going On toni noteica nevis skaistākie dejotāji, bet mākslinieki, kas publikas uzmanību spēja noturēt ne tikai trīsminūšu hitsinglā, bet vismaz 33 minūtes ilgā albumā. Mākslinieki, kuri nevis ļāva aizmirst apkārt notiekošo, bet iedrošināja tam nepakļauties. Spilgtākais bija Hitsvillas senais lolojums Stīvijs Vonders. 1971. gadā viņam apritēja 21 gads, viņš kļuva pilngadīgs un, Mārvina parauga iedrošināts, izcīnīja pilnīgu jaunrades brīvību garantējošu kontraktu. Turpmāk Motown citu pēc cita izdeva Stīvija sacerētus, ieskaņotus un producētus šedevrus, kas viņu padarīja par XX gs. populārās mūzikas klasiķi, joprojām vienīgo, kurš ar trim darbiem pēc kārtas - Innervisons (1973); Fulfillingness’ First Finale (1974) un Songs in the Key of Life (1976) - nopelnījis Grammy Gada albuma balvu. Vērts piezīmēt, ka daudziem latviešiem pirmoreiz sastapties ar Motown repertuāru ļāva tieši Songs in the Key of Life dziesmas, ko Raimonda Paula vadītās grupas MODO koncertos angliski dziedāja Mirdza Zīvere, Aija Kukule u. c. estrādes zvaigznes. Tiesa, publika, kas pārsvarā bija nākusi klausīties iemīļotos Paula hitus, bieži bija neizpratnē.
Motown laida klajā vairākus albumus, bez kuriem ne soula vēsture, ne tagadne nav iedomājama, taču Berijam Gordijam bija taisnība tādā ziņā, ka tas vairs nebija «vecais, īstais» Motown. Hitsvillas konveijers savu mūžu bija nokalpojis, jaunā mūzika izklausījās pavisam citādi, un, pat par spīti logotipam uz plates etiķetes, publika to vairs neuztvēra kā Motown produkciju, bet Mārvina Geja vai Stīvija Vondera albumus. Soulmūzika bija pieaugusi.
Motown mācekļi
Kaut arī Motown mūzika un vēsture ir afroamerikāņu prieks un lepnums, motorpilsētas mūzika dzīvo arī daudzu balto mūziķu sirdīs un platēs. Rods Stjuarts 2009. gadā izdeva Motown hitu interpretāciju albumu Soulbook, bet pirmoreiz cieņu savas jaunības mūzikas saknēm apliecināja jau XX gs. 90. gados, ar Hitsvillas veterāniem Temptations ieskaņojot kompānijas vēsturei veltītu singlu Motown Song.
Arī Fila Kolinsa pēdējais albums Going Back (2010) veltīts soula klasikai un pārsvarā sastāv no Motown repertuāra. Taču viņa veiksmīgākā Motown interpretācija bija Supremes hita You Can’t Hurry Love kaverversija 80. gadu sākumā - iespējams, kāds atceras savulaik daudz redzēto videoklipu, kurā trīs «Fili Kolinsi» mēģina iejusties trīs Supremes meiteņu horeogrāfijā. Pavisam nesen (2022) līdzīgu albumu Only the Strong Survive, kurā tāpat netrūkst Supremes, Temptations, Commodores u. c. Motown slavenību dziesmu, izdevis arī Brūss Springstīns.
Kad Mārvins Gejs prezentēja nākamā albuma titulsinglu What’s Going On, Gordijs to atzina par sliktāko, ko jebkad dzirdējis, un atteicās izdot.
Ardievas Detroitai un Motown pārdošana
1972. gadā Detroitas Hitsvillas durvis tika slēgtas un impērija pārcēlās uz Losandželosu. Berijs Gordijs grasījās iesaistīties kinoindustrijā un vēlējās atrasties tuvāk Holivudai. Daļa konveijera komandas viņam sekoja, daļa palika Ziemeļos. 1973. gadā Motown kontu papildināja pieci Nr. 1 singli - divi no Stīvija, pa vienam no Mārvina, Daienas Rosas un Edija Kendriksa. Tās bija lieliskas dziesmas, taču Motown unikalitāte bija pagātne - tagad tā bija gandrīz parasta ierakstu kompānija ar dažiem ļoti talantīgiem māksliniekiem un leģendu, kas uzlika papildu atbildību. Gordijam apsverot Motown pārdošanu, pat ASV prezidenta kandidāts Džesijs Džeksons uzstāja, ka «tas būs spļāviens sejā melnajiem ļaudīm visā pasaulē». Taču konkurēt ar starptautiskajiem konglomerātiem kļuva arvien grūtāk, un 1988. gadā Gordijs Motown par 61 miljonu dolāru pārdeva lielajai ierakstu kompānijai MCA. Viņš zināja, ka viņa mūža misija ir vairāk vērta, bet jutās noguris. Pēc pieciem gadiem MCA to pārdeva tālāk - par 301 miljonu. Mūsdienās Motown pieder multinacionālai korporācijai Universal Music Group un joprojām specializējas melnajā mūzikā - R&B, soulā un hiphopā. Vienīgais Hitsvillas veterāns starp tās māksliniekiem ilgstoši bija Stīvijs Vonders, kura pēdējais albums Motown apgādā iznāca 2005. gadā.
2011. gadā Berijs Gordijs un daudzi no viņa «zelta zēniem un meitenēm» satikās Motown vēsturei veltītā koncertā Baltajā namā Vašingtonā. Vakaru vadīja pirmais melnādainais ASV prezidents Baraks Obama ar kundzi Mišelu Obamu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita