22. novembrī apritēja 60 gadu kopš XX gadsimta skaļākā un mīklainākā nozieguma - ASV prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija slepkavības Dalasā. Saskaņā ar oficiālo versiju par vienīgo vainīgo tika atzīts Lī Hārvijs Osvalds, kuru pašu divas dienas vēlāk Dalasas policijas iecirknī ļaužu pūļa un kameru KLĀTBŪTNĒ nošāva vietējā naktskluba īpašnieks Džeks Rūbijs. Viens no interesantākajiem faktiem Osvalda biogrāfijā ir tas, ka pusotru gadu viņš nodzīvoja netālu no mums - Minskā.
Var tikai pabrīnīties par dažu amerikāņu naivumu, iztēlojoties PSRS kā laimes un pārticības zemi, taču laikam jau no attāluma lietas izskatās pavisam citādāk nekā tuvumā. Jau XX gadsimta divdesmitajos gados uz jauno padomju valsti aizbrauca pāris tūkstoši amerikāņu ideālistu, kuri bija iedomājušies, ka Padomju Krievijā patiešām valda vienlīdzība un cilvēks cilvēkam ir brālis atšķirībā no mežonīgā kapitālisma pasaules. Daļa vīlās un atgriezās dzimtenē, daļa adaptējās un palika PSRS. Līdzīgas iedomas, lai arī mazākā mērā, vienu otru ASV pilsoni piemeklēja arī vēlākajos gados. Droši vien zināmākais piemērs ir dziedātājs un aktieris Dins Rīds, kurš 1971. gadā apmetās uz dzīvi Austrumvācijā, taču vēl pirms viņa 1959. gadā tādu pašu soli spēra tobrīd nevienam nezināmais izbijušais amerikāņu jūras kājnieks Lī Hārvijs Osvalds.
Osvalds un armija
Pirms emigrēšanas uz Padomju Savienību Osvalds gandrīz trīs gadus dienēja ASV jūras kājniekos, kur dienestā iestājās jau 17 gadu vecumā. Viņa dienesta gaitas diezgan rūpīgi tika pētītas izmeklēšanas laikā pēc Kenedija slepkavības, un tika noskaidrots, ka armijā Osvalds izcēlies kā ļoti trāpīgs šāvējs un testos izpildījis snaipera kvalifikācijas normu. Šis fakts bija būtisks, lai atbildētu uz jautājumu, vai Osvaldam pietika strēlnieka iemaņu, lai no nepilnu 100 metru attāluma trāpītu kustīgā mērķī? Zinot viņa dienesta laika šaušanas testu rezultātus, atbilde bija apstiprinoša - jā, varēja. Turklāt Osvalda tēlam nenāca par labu arī starpgadījums dienesta laikā, kad viņš bija sakāvies ar seržantu un pazemināts dienesta pakāpē - šis incidents bija kā pierādījums Lī nesaticīgajam un impulsīvajam raksturam.
Taču izmeklēšanas laikā otrajā plānā palika kāds cits jautājums, kam vēlāk uzmanību pievērsa skeptiķi un sazvērestības teoriju cienītāji. Proti, daļu dienesta laika Osvalds pavadīja ASV militārajā bāzē Japānā, kur pildīja radara stacijas operatora pienākumus. Ir pamats domāt, ka viņam bija darīšana ar iekārtām, kuru tehniskie dati skaitījās noslēpums, jo tieši šī radara stacija apkalpoja spiegu lidmašīnas U-2, kas veica izlūklidojumus virs PSRS un Ķīnas. Vēlāk viņš bija dienējis Kalifornijā, un, kā izmeklētājiem stāstīja viņa dienesta biedrs Džons Donovans, Osvaldam bijusi pieejama informācija par visām karabāzēm ASV rietumu piekrastē, par lidaparātu skaitu un modeļiem, par radaru darbības diapazoniem.
Tādēļ loģisks ir jautājums - kā gan tas nākas, ka jau pusgadu pēc atvaļināšanās no dienesta ASV varasiestādes ļāva Osvaldam doties ceļojumā uz Padomju Savienību, turklāt zinot, ka Lī nekad nav īpaši slēpis interesi par Krieviju? Būtu tikai likumsakarīgi pieņemt, ka krievi mēģinās no viņa izdibināt visas tehniskās detaļas par radara stacijām, ar kādām Osvalds bija darbojies. Turklāt ASV vēstniecības darbiniekam Maskavā Lī atklāti bija pateicis, ka krievi ir viņu iztaujājuši par dienesta gaitām un neko slēpt viņš negrasās. Padomju Savienībā nekas tāds nebūtu iedomājams - ja tev dienestā bija darīšana ar kaut ko pat attāli slepenu, tad par jebkādiem ceļojumiem aiz robežas, cik nu tie padomju cilvēkam bija pieejami, varēji aizmirst. Taču amerikāņus vismaz Osvalda gadījumā informācijas noplūde nez kādēļ neuztrauca, kaut gan tai, iespējams, bija ļoti nopietnas sekas. Proti, pusgadu pēc Osvalda ierašanās PSRS krieviem beidzot izdevās notriekt Gerija Pauersa pilotēto U-2 lidmašīnu. Varam tikai minēt, vai te kāda loma bija informācijai, ko padomju puse bija saņēmusi no Osvalda. Vismaz Pauerss vēlāk sliecās domāt, ka drīzāk jau bija gan.
Minska? Tas ir Sibīrijā?
Rietumvalstu tūristus apkalpojošajai gidei droši vien bija liels pārsteigums, kad 20 gadu (apaļā jubileja apritēja tieši laikā, kad viņš bija tikko ieradies Padomju Savienībā) vecais amerikāņu puisis, kurš uz Maskavu bija atbraucis piecu dienu ekskursijā, pirms tam PSRS vēstniecībā Helsinkos saņemot ieceļošanas vīzu, viņai izteica vēlmi palikt padomju valstī. Gide darīja, ko varēja, cenšoties likt amerikānim manīt, ka tā nav laba doma - viņa uzdāvināja Lī Dostojevska romānu ar daiļrunīgu nosaukumu Idiots. Osvalds mājienu nesaprata, un gidei neatlika nekas cits, kā ziņot par jokaino amerikāni savai priekšniecībai. Tā droši vien arī brīnījās, taču birokrātiskais mehānisms tika iedarbināts un tā ritentiņi sāka griezties, lai ASV pavalstnieku Lī Hārviju Osvaldu padarītu par PSRS pilsoni.
Pilsonības maiņas process bija diezgan garš, jo vispirms Osvaldam vajadzēja oficiāli atteikties no ASV pilsonības, bet pēc tam padomju drošības iestādes vairākus mēnešus centās saprast, kas viņš īsti ir par putnu. Lī visur deklarēja, ka pēc pārliecības ir komunists, turklāt dienesta laikā armijā bija sācis mācīties krievu valodu, acīmredzot jau tad apsverot domu par došanos uz Krieviju. Tiesa, armijas speciālisti viņa zināšanas krievu valodā bija novērtējuši kā zemas, taču pēc ierašanās Padomju Savienībā Lī bija visas iespējas tās uzlabot.
Jaunizceptais politemigrants bija neapmierināts ar lēno pilsonības saņemšanas procesu un, cerot to paātrināt, pat izdarīja pašnāvības mēģinājumu - patiesībā jau vairāk tā inscenējumu, lai pievērstu sev uzmanību. 1960. gada sākumā, trīs mēnešus pēc ierašanās Maskavā, Osvalds beidzot saņēma padomju pilsoņa pasi un kopā ar to arī norīkojumu uz jauno dzīvesvietu. Iespējams, tas bija pirmais brīdis, kad Lī tā pa īstam saprata, ka padomju valsts ne tuvu nav tāda brīvības zeme, kā viņš bija iedomājies. Drošības apsvērumu dēļ (ja nu īstenībā ir amerikāņu spiegs?) Maskavā vai Ļeņingradā viņam neatļāva apmesties un nosūtīja uz Minsku. Kur tā atrodas, Osvaldam kā jau kārtīgam amerikānim nebija ne jausmas, tādēļ viņš tikai apjautājās - tas ir Sibīrijā? Par laimi Lī, tā ne tuvu nebija Sibīrijā, taču daudzi pārsteigumi viņu gaidīja arī nosacīti eiropeiskajā, taču vienlaikus padomiski provinciālajā Minskā.
Biedrs Osvalds un viņa darbi
Sākumā Lī Minskā izmitināja viesnīcā un izsniedza 5000 rubļu pabalstu, oficiāli to noformējot kā palīdzību no Sarkanā Krusta. Vēlāk viņš katru mēnesi no Sarkanā Krusta saņems 700 rubļu, tā dubultojot savus ienākumus, jo kā rūpnīcas strādnieks viņš ik mēnesi nopelnīja vēl 700 rubļu. Kopā sanāca diezgan pieklājīga summa.
Vēsture klusē, kādu apsvērumu vadīti vadošie padomju biedri amerikāni norīkoja darbā uz Minskas radiorūpnīcu, nevis, piemēram, celtniecībā vai kolhozā par ganu. Iespējams, sava loma bija tam, ka dienesta laikā armijā Osvaldam bija darīšana ar radariem, un tātad varēja pieņemt, ka šāda veida tehnikā viņš orientējas. Radioaparātu ražošana gan gluži nebija skatīšanās radara ekrānā, taču Lī saprotamāka lieta nekā, piemēram, ceļamkrāna vadīšana.
Jau pēc dažiem mēnešiem pilsētas izpildkomiteja dārgajam ārzemju viesim piešķīra vienistabas dzīvokli ar virtuvi un vannasistabu. Amerikānim tā bija pašsaprotama lieta, un diez vai viņš zināja, ka ierindas padomju pilsonis rindā uz dzīvojamo platību parasti gaida gadiem ilgi.
Sākumā Osvalds ar dzīvi Minskā un darbu radiorūpnīcas metālapstrādes cehā bija apmierināts. Viņam uzradās jauni draugi daži rūpnīcas strādnieki, kuri zināja kādu vārdu angļu mēlē. Pats Lī čakli mācījās krievu valodu. Interesanti, ka Osvalda paziņu pulkā bija arī radiorūpnīcas vecākais inženieris Staņislavs Šuškevičs - krietni vēlāk, 1991. gadā, viņš kļūs par pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu. Tādēļ var teikt, ka dzīve Osvaldu saveda aci pret aci ar diviem prezidentiem - vienu esošo, ASV, un otru topošo, Baltkrievijas.
Dažas padomju reālijas gan amerikānim diez ko pie sirds negāja, piemēram, rūpnīcā visur izvietotie Ļeņina portreti un obligātā vingrošana, kas ik rītu plkst. 11.00 notika darbavietā. Vēl pēc dažiem mēnešiem jaunajam padomju pilsonim sāka kļūt garlaicīgi, jo nekādas aizraujošas izklaides provinciālā Minska nespēja piedāvāt. Kino, teātris, deju vakari, kafejnīca, cirks, un tas arī viss. Droši vien pavisam neomulīgi Osvalds justos, ja zinātu, ka katru viņa soli uzmana visuresošie čekisti. Minskas vēsturnieks Jurijs Baidakovs raksta, ka jau no pirmās dienas Lī sekoja ārējās novērošanas nodaļas darbinieki, rakstot atskaites pat par to, cik ilgu laiku amerikānis pavadījis veikalā un ko tur nopircis, bet viņa dzīvoklī bija uzstādīta noklausīšanās aparatūra.
Marina un mīlestība
Gadu pēc ierašanās Minskā Lī ikdienu gaišāku padarīja mīlestība. Kādā deju vakarā viņš iepazinās ar meiteni Marinu Prusakovu. Kaut gan pielūdzēju Marinai bija daudz, priekšroku viņa deva eksotiskajam amerikānim ar padomju pilsoņa pasi kabatā. Romāns attīstījās ļoti strauji, un jau nepilnu mēnesi pēc iepazīšanās Lī bildināja Marinu, kura tad arī piekrita. 1961. gada aprīļa beigās abi apprecējās, un Osvalds savā dienasgrāmatā to aprakstīja šādi: «Marinas tantes mājās sarīkojām svētku pusdienas, uz kurām uzaicinājām 20 viesus. Visi vēl mums laimi, par spīti manai izcelsmei un akcentam. Tas krievus vēl joprojām uztrauc, jo ārzemniekus Padomju Savienībā var sastapt ļoti reti, pat tūristus. Visu vakaru ēdām un dzērām, tēvocis gribēja kauties.»
Medusmēnesis aizritēja ātri. Kā vēlāk stāstīja Marina, abi vakaros esot gājuši uz restorāniem, bet mājās bieži klausījušies plates, jo Lī bijis liels klasiskās mūzikas cienītājs. Īpaši viņam patikuši Pētera Čaikovska skaņdarbi, bet mīļākā opera bijusi Pīķa dāma.
Gribu mājās!
Pietika Osvaldam Minskā pavadīt mazliet vairāk nekā gadu, lai viņš saprastu, cik ļoti propagandistu iztēlotā Padomju Savienība atšķiras no reālās. «Es sāku pārskatīt savu lēmumu palikt šeit. Darbs ir pelēks, naudu nav kur tērēt, nav naktsklubu un boulinga, nav atpūtas vietu, izņemot arodbiedrības rīkotos deju vakarus. Man pietiek,» tāds ieraksts parādījās Lī dienasgrāmatā. Tādēļ jau 1961. gada pavasarī Osvalds kontaktējās ar ASV vēstniecību Maskavā, mēģinot noskaidrot, kā viņš varētu atgūt Amerikas Savienoto Valstu pilsonību un atgriezties dzimtenē.
Marina, kura tobrīd jau gaidīja abu bērnu, par Lī nodomiem nebija sajūsmā. Viņu var saprast: beidzot dzīve daudzmaz sakārtojusies un gaidāms ģimenes pieaugums, bet te pēkšņi laulātais draugs sāk runāt par to, ka vajadzētu pārcelties uz ASV, kas jaunajai sievietei bija pilnīgi sveša un biedējoša. Galu galā, tur taču valda ļaunie kapitālisti un cilvēki badu mirst! Tā vismaz raksta padomju avīzes.
Tādēļ jaunajā ģimenē sākās pirmās nesaskaņas. Tās nemazinājās arī pēc meitas piedzimšanas 1962. gada sākumā. Ar to gan saistās kāda komiska epizode - laimīgais tēvs gribēja meitu saukt par Džūnu Marinu Osvaldu, taču pasu galda darbinieces bērnu piereģistrēja, kā jau PSRS bija pieņemts, ierakstot dokumentos tēva vārdu - tātad Džūna Lī Osvalda. Tobrīd jau izceļošanas formalitātes no PSRS un dokumenti iebraukšanai ASV jau bija sakārtoti, un var tikai pabrīnīties, ka ne padomju, ne amerikāņu puse Osvaldu ģimenes ceļā nelika nekādus šķēršļus. Sazvērestības teoriju piekritējiem šis fakts kalpo kā vēl viens pierādījums, ka Lī ir bijis specdienestu aģents, varbūt pat dubultaģents, kurš kalpojis abām pusēm.
Lai vai kā, atmosfēra Osvaldu ģimenē tobrīd bija ļoti saspīlēta, jo Marina atklāti paziņoja, ka nekur nebrauks - šādas sarunas ir fiksētas VDK noklausīšanās protokolos. Tomēr beigu beigās Lī izdevās viņu pierunāt. 1962. gada maijā Osvaldu ģimene pameta Padomju Savienību un devās uz ASV.
Atgriešanās Amerikā
Osvalda gaitas pēc atgriešanās ASV ir pētītas sīki un smalki, cenšoties saprast, kādēļ gan vienkāršais puisis paņēma šauteni un no grāmatu noliktavas izšāva uz prezidentu Kenediju. Informācijas ir pārpārēm, taču skaidrības tāpat nav, jo viena dīvainība seko otrai: te viņš sāk pīties ar kubiešiem, kuri atbalsta Kastro; te mēģina iefiltrēties Kubas emigrantu grupā, kas ir pret Kastro; te laužas PSRS vēstniecībā Meksikā, lūdzot politisko patvērumu; te mēģina tikt pie Kubas pilsonības un saņem atteikumu; te sarīko uzbrukumu antikomunistam ģenerālim Edvīnam Vokeram. Vārdu sakot, Amerikā pavadītajā gadā pēc atgriešanās dzimtenē viņš izvērsa vētrainu un diezgan haotisku darbību, kas noslēdzās ar atentātu pret Kenediju un paša bojāeju.
Bet kas notika ar Marinu? Kopdzīve ar Lī Amerikā nebija laimīga pat neatkarīgi no tā, ka īsi pirms atentāta pret Kenediju pārim piedzima otrs bērns. Pēc atentāta Marinai, protams, nācās sniegt neskaitāmas liecības izmeklētājiem. Vēlākajās liecībās, kas sniegtas jau krietni vēlāk, viņa uzstāja, ka Osvalds nav vainīgs un ir padarīts par grēkāzi. ASV pilsonību viņa saņēma tikai 1989. gadā, bet vēl pirms apprecējās ar turīgu Teksasas fermeri. Marina vēl šobaltdien dzīvo ASV.
Osvalds un CIP
Sazvērestības teoriju piekritēji uzskata, ka ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) ir apzināti sankcionējusi Osvalda izbraukšanu, neraugoties uz iespējamo informācijas noplūdi par radaru sistēmām, vēloties viņa biogrāfijā atstāt treknas un labi redzamas pēdas par sakariem ar komunistiem. Versija interesanta, ja pieņemam, ka Osvalds tiešām bija tikai grēkāzis, bet Kenedija slepkavību patiesībā organizēja ietekmīgi ļaudis CIP augstākajos ešelonos, kurus neapmierināja prezidenta piekāpīgā politika attiecībās ar komunistiem.
Pat ja šo versiju uztveram skeptiski, tik un tā visā šajā lietā ir daudz dīvainību, kas rada iespaidu, - Osvaldu visu laiku ir bīdījusi kāda neredzama roka. Džeimsa Duglasa pētījumā par Kenedija slepkavību minētas vairākas šādas dīvainības. Piemēram, kādēļ ASV varasiestādes Osvaldu pieņēma atpakaļ no PSRS ar atplēstām rokām, rekordīsā laikā - 24 stundās - izsniedzot viņam jaunu ASV pasi? Kādēļ nevienam neradās nekādi jautājumi par to, ko viņš pastāstījis krieviem par amerikāņu radariem un pretgaisa aizsardzības sistēmu? Te taču vajadzēja būt vismaz dienesta izmeklēšanai, īpaši pēc Pauersa notriekšanas, un pavisam reāli bija Osvaldam izvirzīt apsūdzību valsts nodevībā. Taču nekā tāda nebija.
Toties bija kas cits. Vēlāk veikto izmeklēšanu laikā daudzās liecībās tiek norādīts, ka Osvalds pēc atgriešanās ASV gandrīz visu laiku atradies CIP aģentu ielenkumā. Septiņdesmito gadu vidū ASV Senāta izmeklēšanas komisija konstatēja, ka CIP jau 1959. gadā pievērsusi uzmanību Osvaldam un visu laiku paturējusi to savā uzmanības lokā. Un, ļoti iespējams, ka jau tolaik CIP bija viņu savervējusi. Kā vēlāk stāstīja bijušais CIP aģents Viktors Marketi, piecdesmito gadu beigās amerikāņu specdienesti iesūtījuši Padomju Savienībā vairākus desmitus jaunu cilvēku, kuri krieviem stāstījuši, ka ir vīlušies ASV un vēlas dzīvot komunisma valstī. Šādā ceļā amerikāņu izlūki cerēja iegūt informāciju par izteikti slēgto PSRS vidi, taču plāns izgāzās, jo krievu pretizlūkošanas dienesti vai nu izsūtīja šos cilvēkus atpakaļ, vai arī padarīja par dubultaģentiem. Katrā ziņā slepenai informācijai viņi pat tuvumā netika.
Iespējams, ka Osvalds bija viens no šiem iesūtītajiem aģentiem. Cilvēki, kuri sešdesmito gadu sākumā viņu pazina, apgalvojuši, ka Lī tikai izlicies, ka viņu interesē komunisms un patiesībā viņš darbojies amerikāņu specdienestu uzdevumā. Tas tad arī izskaidro, kādēļ viņu pat nemēģināja saukt pie atbildības par valsts nodevību pēc atgriešanās no PSRS.
Interesanti, ka pēc Kenedija slepkavības Padomju Savienība bija pārliecināta, ka amerikāņi īsteno īpaši viltīgu plānu, lai izraisītu karu ar krieviem. Motīvs bija acīm redzams - ja amerikānis, kurš divus gadus nodzīvojis Krievijā, atbrauc atpakaļ un nošauj ASV prezidentu, tad taču viņš noteikti ir VDK atsūtīts slepkavnieks, kas gan cits! Komunistu pēdas nepārprotami redzamas! Tādēļ jebkādai informācijai par Osvalda dzīvi Minskā tika uzlikts slepenības zīmogs un čekisti apstaigāja visus viņa paziņas, piekodinot turēt muti par šo jautājumu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita