1939.gada 1. septembrī ar hitleriskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Latvija, sākoties karadarbībai, pasludināja pilnīgu neitralitāti cerībā nosargāt valsti ar saviem spēkiem un paļaujoties uz starptautiskajiem līgumiem. Patiesībā tobrīd Latvija jau bija «sadalīta», jo saskaņā ar starp Padomju Savienību un Vāciju noslēgtā pakta slepeno papildprotokolu «teritoriāli politiskās pārkārtošanas gadījumā» Latvija kopā ar Somiju, Igauniju, Austrumpoliju, Besarābiju tika atdotas PSRS «ietekmes sfērā».
Polijai vēl agonizējot, Padomju Savienība ķērās pie Baltijas jautājuma risināšanas. Pirmā bija mūsu ziemeļu kaimiņienes Igaunijas kārta. Uz Maskavu tika izsaukts Igaunijas ārlietu ministrs Kārlis Selters, kuram viņa padomju kolēģis Vjačeslavs Molotovs 24. septembra vakarā, kā arī vēlreiz naktī uz 25. septembri, rupji apvainojot Igauniju, pieprasīja no igauņiem militāru savienību vai «savstarpējās palīdzības līgumu». Molotovs piedraudēja: tā kā Igaunija it kā uzturot kontaktus ar Padomju Savienībai naidīgiem spēkiem un «dancojot pēc imperiālistu stabules», vajadzības gadījumā PSRS gādās par savas «drošības garantēšanu» citādākā ceļā.
Tie nebija tukši vārdi, un Selters to zināja. Igaunijas pierobežā bija izvērsti lieli Sarkanās armijas spēki varbūtējai agresijai, ja Igaunija noraidītu ultimatīvās padomju prasības. Molotovs sarunu laikā Selteram paziņoja: «Neaizmirstiet, ka 20 gadus jūs esat dzīvojuši mierā, pateicoties mūsu vājībai. Zināt, ka tagad mēs esam stipri, un, ja mums neizdosies sarunāt, mēs vienkārši paņemsim.»
Tie nebija vienkārši vārdi: padomju militārā vadība bija saņēmusi uzdevumu par militārā spēka akciju plānošanu pret katru no valstīm, ja sarunas par bāzu izvietošanu nonāktu strupceļā. Var teikt, ka padomju kaujas grupējumi tika veidoti un kaujas operācijas 1939. gada rudenī plānotas pret katru no Baltijas valstīm atsevišķi, atkarībā no tā, ar kuru no valstīm Padomju Savienība tajā laikā risināja sarunas par bāzu izvietošanu. Katru no šiem plānošanas posmiem var uzskatīt par autonomu, 1939. gadā netika plānota viena kopēja spēka akcija pret visām trim Baltijas valstīm vienlaikus. No 1939. gada 28. septembra līdz oktobra beigām pret Baltijas valstīm tika koncentrēts milzīgs Sarkanās armijas kontingents: 437 230 vīru, 3635 lielgabali, 3052 tanki, 421 bruņumašīna, 21 919 automašīnu un 2601 lidmašīna. Šeit jāpiemin, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija savu kopējo aizsardzības plānu pret varbūtējo agresiju ne no rietumiem, ne no austrumiem, nebija kopējas militārās stratēģijas, tāpat nebija atrunātas triju armiju varbūtējās kopējās darbības iespējamas karadarbības gadījumā.
«Mūžība» deviņpadsmit gadu garumā
Pēc Igaunijas pienāca Latvijas kārta. 30. septembrī uz Maskavu tika izsaukts Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Steidzamā kārtā sasauktais Ministru kabinets izveidoja delegāciju sarunu vešanai ar Padomju Savienību. 2. oktobrī ar kārtējo satiksmes lidmašīnu uz Maskavu izlidoja Munters kopā ar Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktoru Andreju Kampi, PSRS sūtni Latvijā Ivanu Zotovu un padomju tirdzniecības pārstāvi V. Terentjevu. Šīs pašas dienas vakarā Maskavā sākās Muntera sarunas ar Molotovu, klātesot Staļinam.
Noteikumus diktēja padomju puse. Staļins atklāti paziņoja: «Tas, kas noteikts 1920. gadā, jau nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais Krievijai gādāja izeju uz jūru. Mēs tagad esam tādā stāvoklī, kādā ilgi nevar palikt.» 1920. gada 11. augusta Latvijas-Padomju Krievijas miera līgumā Krievija bija uz «mūžīgiem laikiem» atteikusies no jebkādām pretenzijām uz Latvijas teritoriju. Mūžība, pēc Staļina domām, bija ilgusi 19 gadu. oktobrī sarunas beidzās, kā tas pie padomju diktatora bija pieņemts, pusnaktī. Munteram tika uzstādīta prasība parakstīt paktu, kas paredzētu Latvijā ielaist 50 000 sarkanarmijas karavīru - skaitliski tas būtu divreiz vairāk par visu Latvijas armiju. Atbilde bija jādod pēc 48 stundām. Nākamajā dienā Rīgā Ministru kabineta ārkārtas sēdē Kārlis Ulmanis sīki atstāstīja Muntera telefoniski sniegto sarunu gaitas atreferējumu. Kabinets piešķīra Munteram līguma parakstīšanas pilnvaras faktiski bez apspriešanas, lūdzot tikai pakaulēties par ievedamā karaspēka lielumu. Galvenais vārds, protams, piederēja Ulmanim. Jau 1. oktobrī, kad no Maskavas tika saņemta telegramma ar kategorisku prasību par Latvijas ārlietu ministra sūtīšanu uz Maskavu ar līguma parakstīšanas pilnvarām, Ulmanis sarunā ar vienu no saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem vēl no «Zemnieku savienības» laikiem Ādolfu Klīvi (ar kuru bija uz «tu»), teica: «Tu prasi, vai tas ir ultimāts? Jā, bet, lai satrauktos iedzīvotāju vēl vairāk nesatrauktu, mēs to nepublicēsim. [..] Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama. [..] Tautu Savienība ir bezspēcīga, un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtraukta. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir izdarījuši igauņi. Tādēļ būtu gudrāk dot ārlietu ministram pilnvaru parakstīt līgumu tūlīt, kā to vēlas krievi.» Demokrātiskā iekārtā nebūtu iespējama tāda rīcība, bet autoritārā valstī, kur visus ministrus bija iecēlis viens cilvēks - Kārlis Ulmanis -, Latvijas valstiskuma nāves sprieduma apspriešana Ministru kabinetā būtu lieka formalitāte. Ne velti Somija, kas vienīgā no «padomju ietekmes sfēras» zemēm asiņainā karā nosargāja savu neatkarību, bija vienīgā valsts ar demokrātisku iekārtu.
Svešs karaspēks kā «draudzības» izpausme
5. oktobrī padomju spiediena dēļ Munters bija spiests parakstīt «Savstarpējās palīdzības paktu starp Latvijas Republiku un PSRS» un «Konfidenciālo protokolu» par padomju militārajām bāzēm Latvijas teritorijā. Pakts paredzēja, ka «abas līdzējas puses apņemas viena otrai sniegt visādu palīdzību, tostarp arī militāru, ja notiktu tiešs uzbrukums vai rastos uzbrukuma draudi no jebkuras Eiropas lielvalsts līdzēja pušu jūras vai sauszemes robežām», kā arī Latvijas Republika nolūkā drošināt PSRS drošību un pašas neatkarības nostiprināšanā piešķir Padomju Savienībai tiesības turēt Liepājas un Ventspils pilsētās kara flotes bāzes un dažus aerodromus aviācijai uz nomas pamata par salīgšanas cenu.» No kā gan Latvija varētu gaidīt uzbrukumu? Lielbritānija un Francija bija ierautas karā, un Latvijas liktenis tās maz interesēja. Vācija uzbrukumu neplānoja, arī plāns Barbarosa uzbrukumam PSRS tika pieņemts vien vēlāk, 1940. gada decembrī. Varbūt Zviedrija vai Somija gatavojās veikt agresiju pret Latviju? Tas būtu jau no zinātniskās fantastikas repertuāra.
Latvijas teritorijā Padomju Savienības karaspēkam tika dotas tiesības iekārtot krasta artilērijas bāzi jūras piekrastē starp Ventspili un Pitragu. Saskaņā ar «Konfidenciālā pakta» 1. pantu PSRS ieguva tiesības turēt aerodromiem un bāzēm ierādītos iecirkņos atsevišķu garnizonu veidā līdz 25 000 cilvēku bruņotu sauszemes un gaisa spēku. Vēlāk panāca vienošanos arī par jūras spēku daudzumu Liepājā un Ventspilī, bija paredzēts katrā izvietot pa piecām zemūdenēm, tātad kopā desmit zemūdenes Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Abas pilsētas kļuva par padomju kara flotes bāzēm. 12. oktobrī Latvijas Ministru kabinets iecēla īpašu militāro komisiju ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa vadībā militāro jautājumu risināšanai ar padomju pārstāvjiem. Komisijas uzdevums bija ierādīt padomju spēkiem bāzu vietas. Smagās sarunās tika panākts, ka padomju spēki neizvietosies uz austrumiem no Ventas līnijas, taču bažas radīja, ka padomju bāzu apkalpošanai un izbūvei PSRS ieplūdināja Latvijā nekontrolējamu cilvēku skaitu. Militārpersonu ģimeņu locekļi nevienā līgumā netika minēti, un arī tie sāka braukt uz Latviju. Sākās Latvijas pārplūdināšana ar kolonistiem. 23. oktobrī abu armiju militāro komisiju starpā bija noslēgta vienošanās par Sarkanās armijas vienību izvietošanu Latvijas Republikas teritorijā, bet jau 29. oktobrī Latvijā caur Zilupi un Indru sāka ierasties padomju karaspēks.
Sagaidām ar orķestri
«Svētdien [1939. gada 29. oktobrī - red.] plkst. 11 mūsu robežstacijā Zilupē ieradies pirmais vilciens ar Padomju Savienības karaspēku. Sagaidīšanai bija norīkota goda sardze ar kara orķestri. Latgales divīzijas komandieris apsveica PSRS karaspēka vadību. Kara orķestris spēlēja Padomju Savienības himnu. Arī Padomju Savienības karaspēks nostādīja goda sardzi ar kara orķestri, kas atskaņoja Latvijas valsts himnu,» 1939. gada 31. oktobrī lakoniski ziņoja laikraksts Latvijas Kareivis. Bet faktiski bija sākusies Latvijas pirmā okupācija.
Indras stacijā iekārtotais Latvijas armijas štāba Informācijas daļas postenis ziņoja, ka nav iespējams noteikt, cik tad īsti padomju karavīru Latvijā iebrauc - to nevarēja noteikt vizuāli, jo padomju karavīri neskatījās pa logiem. Saskaņā ar panākto vienošanos Sarkanās armijas vienības uz savām nākamajām dislokācijas vietām varēja pārvietoties tikai pa dzelzceļu. Padomju karabāzes izvietojās šādi: sauszemes spēku vienības - Pitragā, Mazirbē (viens kājnieku bataljons un artilērijas vienība); Ventspilī - viens kājnieku pulks, viens artilērijas divizions; Ēdolē - viens kājnieku pulks un artilērijas vienība; Durbē un apkārtnē - motorizētais kājnieku pulks un divi tanku brigādes bataljoni; Paplakā - viens tanku bataljons; Priekulē - tanku brigādes štābs un viens tanku bataljons; Vaiņodē - divi tanku bataljoni; Ezerē - viens motorizētais kājnieku pulks; Liepājā - strēlnieku divīzijas pārvalde ar speciālajām vienībām, divi kājnieku pulki, haubiču artilērijas pulks un lielgabalu artilērijas pulks. Padomju Savienība pagaidām vēl neveidoja vienotu operatīvo vadību visiem Baltijas valstīm izvietotajiem Sarkanās armijas kontingentiem. Igaunijā izvietotie spēki bija pakļauti Ļeņingradas kara apgabala pavēlniecībai, Latvijā - Kaļiņinas kara apgabala pavēlniecībai, bet Lietuvā - attiecīgi Baltkrievijas Īpašā kara apgabala pavēlniecībai. Tikai vēlāk, 1940. gada 3. jūnijā, saskaņā ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra direktīvu līdz tam dažādās pakļautībās esošo padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kas tika uzticēta PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam 2. ranga komandarmam A. Laktionovam.
Padomju aviācijas vienības līdz savu lidlauku izbūvei izvietojās Ventspilī, Cīravā, Liepājā, Grobiņā, Vaiņodē un Ezerē. Latvijas pusei pēc papildu vienošanās bija jāizdala zemes gabali padomju aviācijas bāzu izbūvei, bet līdz tam padomju aviācija varēja izmantot Latvijas armijas Aviācijas pulka lidlaukus, kuri atradās uz rietumiem no Kuldīgas meridiāna. Padomju puse bija apņēmusies visās izvietojuma vietās, izņemot Liepāju un Ventspili, celt jaunas kazarmas un karabāzes. Visas padomju karaspēka daļas, kas atradās pagaidām vēl suverēnās Latvijas Republikas teritorijā, tika apvienotas Sarkanās armijas 2. atsevišķajā korpusā, kura štābu izvietoja Latvijas armijas Kurzemes divīzijas štāba telpās Liepājas kara ostā. Padomju armijas vienību izvietošanās jaunajās bāzēs Latvijas Republikas teritorijā bija jāpabeidz līdz 1939. gada decembra vidum, taču faktiski to izdarīja līdz nākamā gada 31. janvārim, kad PSRS Tautas aizsardzības komisārs Kliments Vorošilovs ziņoja Ārlietu tautas komisāram Molotovam, ka padomju karaspēka izvietošana Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir pabeigta.
23. oktobrī noslēdza arī divas vienošanās par PSRS Baltijas jūras kara flotes vienību bāzēšanos attiecīgi Ventspilī un Liepājā. Uz šīs vienošanās pamata PSRS kara flotes rīcībā nodeva Ventspils ostu pilnībā un daļu Liepājas kara ostas.
Jāņem vērā, ka visas minētās vienošanās bija noslēgtas, pamatojoties tikai uz topogrāfiskām kartēm, savukārt par reālajām novietojuma vietām paredzēja vienoties pēc to apskates uz vietas. To veica laika posmā no 24. oktobra līdz 4. novembrim, tātad lēmumu par padomju karaspēka vienību novietošanu uz vietām veica relatīvi ļoti īsā laikā, un šo lēmumu pieņēma Latvijas militārā komisija ģenerāļa Hartmaņa vadībā.
Padomju Savienības sūtniecības Latvijā tirdzniecības atašejs Terentjevs savā 1939. gada 23. decembra ziņojumā PSRS Ārējās tirdzniecības tautas komisāra vietniekam Stepanovam ziņoja, ka kopumā Sarkanā armija Latvijas teritorijā aizņem 2722 hektāru lielu zemes platību, tostarp Liepājas «kara pilsētiņā un tās tuvumā esošajās teritorijās» 2154 hektāru platību. Liepājā tas viss notika uz līdz tam pilsētā novietoto Latvijas armijas vienību rēķina, tās no Liepājas vienkārši izvedot. 1939. gada novembra beigās toreizējais PSRS militārais atašejs Latvijas Republikā pulkvedis Vasiļjevs PSRS Tautas aizsardzības komisāram Vorošilovam ziņoja, ka Liepājas garnizonā visas padomju daļas jau ir izvietojušās, izvietojums - apmierinošs, tikai daļa sarkanarmiešu izvietojumos vēl guļot uz grīdas, jo trūkstot gultu. Padomju vienības pārņēmušās Latvijas armijas Kurzemes divīzijas šautuvi un artilērijas poligonu, Ēdolē izbūvēta pagaidu šautuve. 1939. gada 28. decembrī Vasiļjevs nosūtīja vēl vienu ziņojumu uz Maskavu, kurā cita starpā norāda uz acīmredzamiem trūkumiem padomju karavīru dzīvē Latvijā, tostarp norādot par sarkanarmiešu vājo disciplīnu Latvijā, jo īpaši Liepājā izvietotajos garnizonos. Karavīru ārējais izskats un stāja krietni atpaliekot no Latvijas armijas karavīru stājas un izskata, krievu virsnieki parādoties pilsētā komiska izskata šineļos un neskūti, sarkanarmieši - netīrā, saņurcītā un slikti pašūtā apģērbā, parasti neskūti. Tas viss nenākot par labu Sarkanās armijas tēlam. Vienību komandieri neuzturot savās vienībās disciplīnu, karavīri nesveicina savus priekšniekus, komisāriem liekot stāvēt rindās karavīru veikalos, nepalaižot tos pa priekšu. Tāpat padomju militārais atašejs atzīmēja sliktās attiecības starp kājnieku Atsevišķā korpusa vadību un kara flotes pavēlniecību - tās esot pārtraukušas jebkādus sakarus savā starpā. Šādas rīcības iemesls - padomju jūrnieku skaits esot palielinājies, bet telpu to izvietošanai nepietiekot.
«Pakts sargā mieru…»
Pēc Sarkanās armijas daļu izvietošanas Latvijas armijas vadība atcēla septembra sākumā karaspēkā izziņoto paaugstināto kaujas gatavību, un 1. novembrī pēc kara ministra rīkojuma no dienesta tika atvaļināti septembrī pēc karadarbības Polijā sākšanās Latvijas armijā iesauktie rezervisti. Tomēr Latvijas armijas vadība, neraugoties uz redzamāko politiķu solījumiem, apzinājās, ka agri vai vēlu karadarbība var skart valsts teritoriju. Padomju karabāzu izveide Kurzemē prasīja armijas vienību pārdislocēšanos un mobilizācijas plānu pārstrādāšanu. Kurzemes divīziju sadalīja: 1. Liepājas kājnieku pulku izvietoja Saldū, Ventspilī, vienu bataljonu atstājot Liepājā, 2. Ventspils kājnieku pulku - Talsos un Kuldīgas apriņķī, Kurzemes artilērijas pulku - Tukumā un Jelgavā. Latvijas Kara flotes karakuģi, zemūdenes un visas apakšvienības pārdislocēja uz Rīgu, novietojot tam nepiemērotās vietās. Tomēr pārāk vēlu Latvijas valsts vadītāji saprata, ka ir nepieciešams valsts aizsardzībai pakļaut visus resursus.
Latvijas oficiālās aprindas demonstrēja pilnīgu situācijas neizpratni. Pēc Ulmaņa iniciatīvas dažādi politiski un sabiedriski darbinieki sāka slavēt noslēgto paktu kā gudras tālredzīgas Latvijas ārpolitikas rezultātu. Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš Rīgas Latviešu biedrībā savā runā teica: «[..] noslēgtais pakts dod abām valstīm sargāt zināmos Eiropas novados mieru, un mēs esam pārliecināti, ka Padomju Krievija, noslēgdama paktu, nav vadījusies no savādākiem mērķiem kā līgumā noteiktiem.»
Latvijas sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis šajās dienās demonstrēja visai dīvainu apstākļu izpratni: «Labu iespaidu atstāja arī ne ar steigu vestas sarunas Maskavā bez jebkāda spiediena vai draudiem. Pat labākos apstākļos noslēgtais līgums ir maksimums, ko vispār tamlīdzīgos apstākļos Latvija varēja iegūt…» Laikraksti aprobežojās ar īsu pakta teksta aprakstu, sīkākus komentārus nesniedzot. 13. oktobrī Ulmanis Kongresu namā teica runu, kas tika translēta radio. Lai mazinātu savu līdzpilsoņu neskaidrās, pieaugošās bažas, vadonis mēģināja tautu mierināt: «Mūsu valsts ir patstāvīga, neatkarīga un brīva iekšējā un ārējā politikā un tāda arī paliks. [..] Paktā ir skaidri pateikts, ka tā izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart abu līgumslēdzēju valstu suverēnās tiesības. [..] Neviens no ārienes mums jaunu iekārtu neuzspiež, bet, ja pie mums tādi rastos, kas tā domā, tad mēs paši dosim viņiem arī piemērotu atbildi.» Ulmaņa runa tika publicēta laikrakstos. Jaunāko Ziņu 13. oktobra numurā zem Valsts prezidenta vēstījuma tautai bija ievietots Valsts cukura monopola pārvaldes aicinājums: «Zemkopji, izvēlieties un sagatavojat jau rudenī augsni nākamā gada plašākai cukurbiešu sējai!»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita