Zarnas ap koku un citi sodi zagļiem
Latviešu literatūrā ienākušais savdabīgais bišukoka apzadzēja soda veids ir aizgūts no reālas kriminālprāvas. 1595. gada 11. maijā pēc Dundagas draudzes mācītāja Johana Drimēlija sūdzības tika apcietināts un pils cietumā nogādāts mācītāja zemnieks Janis Kortiņš. 13. maijā tika noturēta tiesa, un sūdzētājs apgalvoja, ka pirms dažām dienām, kad viņš devās pastaigāties, ieraudzīja, ka viņa bišukoks, kas atrodas netālu no soda vietas, ir apzagts un pilnībā iztukšots. Tādēļ viņš izprašņāja ļaudis un noskaidroja, ka zādzībā vainojams neviens cits kā viņa baznīcas zemnieks Janis Kortiņš. Visā muižā ir zināms, ka viņš ir bišu zaglis, dažas reizes ir aizmucis ārpus muižas novada, viņš protot kāpt bišukokos un šo koku apzadzis ap Lieldienām. Kortiņa sieva dažas reizes bija atnākusi uz mācītājmāju un runājusi ar mācītāja sievu, ka viņi samaksās par medu, ja vīrs un mācītājs mierīgi izlīgs.
Kad apsūdzētais un viņa sieva visu pilnībā noliedza, tiesnesis paziņoja, ka apsūdzētais jāspīdzina, lai noskaidrotu patiesību. 16. maijā bende apsūdzēto nogādāja moku tornī, kur viņš tika spīdzināts Johana Blomberga, Hansa Pīpenštoka, Petera Šmita un muižas rakstveža Ludviga Frunda klātbūtnē. Kortiņš atzinās, ka ir apzadzis šo koku, bet medu pārdevis siksninieka Martina zellim. Turklāt pagājušajā rudenī viņš mācītājam apzadzis vēl vienu bišukoku, kalējam un Miķelim no Seimes (arī katram vienu) un no ceturtdaļas medus izbrūvējis mucu medalus.
Tiesasvīrs paziņoja, ka par pastrādātajiem noziegumiem un citiem par brīdinājumu viņš jāsoda ar nāvi, proti: vispirms bende viņam izgriezīs nabu un aptīs iekšas ap apzagto bišukoku, bet pēc tam pakārs. 19. maijā pēc šejienes parauga kungi pils vārtu priekšā noturēja atklātu tiesas sēdi. Apsūdzētais vēlreiz noklausījās sūdzību un atzinās, kā arī Dieva vārdā lūdza viņu tikai pakārt. Tā arī notika - bende viņu uzreiz aizveda un pakāra, jo viņš bija apzadzis savu kungu, turklāt baznīcas ganu.
Liela apmēra zādzība gandrīz vienmēr tika sodīta ar nāvi, ja sūdzētāji un tiesneši negribēja izrādīt žēlastību. 1595. gada 24. maijā Janis Paureke no Gaviezes, ap 20 gadus vecs nevācu puisis, kurš kalpoja pilī, tika apcietināts un ieslodzīts par zādzību. 24. maijā tika noturēta tiesa, kurā Dundagas muižas pārvaldnieks Johans Blombergs apsūdzēja Jani, ka viņš iepriekšējās sestdienas naktī nokāpis sava kunga pils pagrabā un nozadzis tik daudz maizes, cik spēja panest. Kad viņš gājis ārā, durvis aizcirtušās tik skaļi, ka to sadzirdējis finanšu pārvaldnieks Šlīters, kura dzīvojamais kambaris atradās pretī pagrabam. Viņš, viņa kalpotājs, pavārs un muižas rakstvedis pamodušies, bet puisis nozagto iebāzis mazajā krāsnī pie pagraba. Viņi pie puiša atraduši trīs kukuļus, tad no krāsns izvilkuši vēl 12 kukuļus maizes un likuši puisi aizvest uz cietumu. Tika noskaidrots, ka puisis turklāt no baznīcas lādes nozadzis pusdālderi.
Apsūdzētais visu atzina un lūdzās žēlastību. Tiesasvīrs piešķīra trīs dienas, lai apsūdzētais varētu pārdomāt ļaunos darbus un nožēlot grēkus. Pēc tam tika nospriests, ka Janis ar savu noziegumu ir pelnījis, ka viņu pakar. Pēc tam viņš aizvests uz cietumu, kur pieņēma svēto sakramentu, un tad spriedums izpildīts.
Kad buršana kļuva par māņticību
XVII gadsimta beigās buršana, kas agrāk bija viens no smagākajiem noziegumiem, jau tika uzskatīta par māņticību. Buršanā apsūdzētie sārta vietā lielākoties saņēma baznīcas sodu - vieglu pērienu un stāvēšanu pie kauna staba vai zem baznīcas kanceles dievkalpojumu laikā. Šādas tieslietas sniedz ticamas ziņas par zemnieku piekopto maģiju un viņu savstarpējām attiecībām, jo spīdzināšana un uzvedinoši jautājumi šajās prāvās netika izmantoti.
1967.gada 22. februārī tiesas sēdē Dundagas muižas pārvaldnieks ziņoja: ir izcēlušās runas, ka Ģipkas zemnieks Zaļkāju Miķelis un viņa sieva Līze nodarbojoties ar buršanu un par to vislabāk zina viņu dēls Bērtulis. Pēc visa spriežot, Bērtulim ar tēvu nebija sevišķi labas attiecības, jo izmeklēšanas laikā viņš apsūdzējis to dažādos nodarījumos. Bērtulis stāstīja, ka tēva kūtī nobeidzies viņa vepris, un vecais tēvs kopā ar savu sievu, Bērtuļa pamāti, iepriekš esot piedraudējuši, ka šis vepris nobeigsies, iekams vēl izžūs viņa mēsli. Šis pareģojums piepildījies. Vēlāk sūdzētājs nokāvis cūku, kuras iekšas bijušas melnas un sapuvušas. Kad Bērtuļa zirgs bija iegājis tēva rudzos, tēvs viņam divas reizes jautājis, vai to izdarījis viņa zirgs, bet Bērtulis atbildējis, ka nezinot. Tad tēvs sācis lādēties un teicis, ka šim zirgam drīz pārsprāgs abas acis, kas arī pusotras nedēļu laikā notika, un zirgs kļuva akls. Vēl Bērtulis sūdzējās, ka pirms sešiem gadiem, kad viņš kopā ar tēvu un pamāti gājis pie dievgalda Ģipkas baznīcā, abi vecāki sākuši runāt, ka vajadzētu Svēto Vakarēdienu ielikt mutautā un aiznest mājās; ar to varētu nodarīt daudz ļauna un, to glabājot, novērst no sevis visas nelaimes, ja to vispirms paskalinātu ūdenī. Kad tas kļuva zināms, piekrastes mācītājs šādus bezgodīgus ļaudis vairs nepielaida pie dievgalda.
Apsūdzētais par vepri atbildēja, ka sūdzētājs melojot. Viņš ne tikai nav vēlējis nosprāgšanu, bet vepri pats nokāvis un gaļu apēdis, daļu pārdevis Ilzeļu ģērmanim. Cūka pati nosprāgusi, un tās iekšas bijušas sapuvušas, bet sūdzētājs pats cūkas galvu un kājas izvārījis ēšanai, un tēvs arī tās ēdis.
Par zirgu apsūdzētais atbildēja, ka toreiz, kad viņš vēl varējis drusku redzēt un sācis pļaut savus rudzus, pēc darba viņa sieva pateikusi, ka rudzi ir pilni zirga mēslu. Kad viņš par to jautājis dēlam un tas atbildējis, ka nezina, kas tas bijis par zirgu, tēvs dusmās izsaucies: lai izsprāgst acis tam zirgam, kurš ir apēdis labību. Tikai pēc diviem gadiem zirgs kļuvis pilnīgi akls, bet ar vienu aci tas neredzējis jau agrāk. Par trešo apsūdzību viņš atbildēja: kad Bērtulis pēc dievgalda nospļāvies zemē, viņa pamāte teikusi - tu, cūka, citi ļaudis dievgalda dienā nespļauj zemē, bet mutautā.
Bērtulis tomēr palika pie savas sūdzības un teica, ka pamāte viņu pamācījusi labāk nespļaut zemē, bet paturēt mutē svētīto vīnu un to izspļaut mutautā, jo tāds ūdens, kurā šādu mutautu izmazgā, atbrīvo no visām slimībām. Turklāt Bērtulis apsūdzēja arī kaimiņu Salmkāju Miķeli un viņa sievu Līzi. Kad pagājušajā vasarā Bērtuļa gans bija iedzinis lopus viņu pļavā, viņi izgriezuši lopu pēdu nospiedumus no pļavas zemes un šajos caurumos sabēruši sausus salmus un naglas. Nākamajos piecos gados visi lopi izkaltuši un nobeigušies. Tātad apsūdzētie tā darījuši, lai sūdzētāja lopi izkalstu un nobeigtos kā salmi zemē. Šo mākslu viņiem iemācījusi veca sieva vārdā Baba.
Baba, kas tika aicināta tiesas priekšā, visu noliedza un teica, ka Līze viņu pieņēmusi kā algādzi uz siena vākšanas laiku pie siena grābšanas, un redzējusi: kad Salmkājiene ieraudzījusi, ka viņas pļavā bijuši sveši lopi, viņa izgriezusi vienu velēnu ar lopu pēdām un tās vietā iedūrusi naglu, turklāt teikusi: kaut nu es varētu apsi naglot un plūkt. Viņa arī iespraudusi izgrieztajā vietā mietiņu, tomēr neko no tā viņa Līzei nav teikusi vai mācījusi.
Cits zemnieks, Gerģu Miķelis, stāstīja: tiklīdz viņš uzzinājis, ka Salmkāju Miķelis un viņa sieva tiek turēti aizdomās par buršanu, viņš tos vairs nav ielaidis savās mājās. Tad apsūdzētie teikuši, ka Gerģu Miķeļa bērni būs tikpat tukši un nabagi, cik tukšiem un nepaēdušiem viņiem tagad jāiet prom no viņa mājām. Nākamajā nedēļā Miķelis palicis tizls un greizs. Apsūdzētie visu noliedza un apgalvoja, ka ir teikuši tikai šo: ja tu uz kādu turi naidu, tas atgriezīsies pie tevis.
Tiesnesis nolēma: tā kā lieta ir izklāstīta tik juceklīgi, to nekādi nevar saprast, bet no liecībām neko nevar uzzināt, tādēļ iztiesāšanu jāpārceļ uz vēlāku laiku, kad tiks ieviesta lielāka skaidrība. Salmkāja Miķeļa sieva par māņticības piekopšanu, izgriežot Jukuma lopa pēdas nospiedumus no pļavas, un Baba, kura viņai šādus māņus iemācījusi, katrs jāsoda ar trim pāriem rīkšu un stāvēšanu kakla dzelžos pie baznīcas vienu svētdienu.
Sodomas grēks un noziegums
Lai gan ne tik bieži kā lietas par laulības pārkāpšanām un jaundzimušo slepkavībām, visu kārtu pārstāvju vidū ir sastopamas arī krimināllietas par homoseksuālismu un zoofiliju, kas tālaika tiesu praksē apzīmēta ar kopīgu jēdzienu - sodomija. Līdz XVIII gadsimta beigām tā tika uzskatīta par vienu no smagākajiem noziegumiem, par kuru pienācās nāvessods, taču izmeklēšanā parasti centās noskaidrot nozieguma smagumu - proti, vai ir noticis tiešs seksuālais kontakts. Ja tika noskaidrots, ka tāda nav bijis, vainīgie varēja cerēt uz mīkstāku sodu.
1733.gada 27. septembrī Dundagas pilī oberburggrāfs fon Firkss savas sievas Benignas Elizabetes, Dundagas, Bātas un Sakasgrīvas muižu dzimtkundzes vārdā sasauca krimināltiesu, kurā izskatīja Dundagas muižas dzimtcilvēka Pangu Jāņa apsūdzību par Dundagas muižas dzimtcilvēka, zēna Dingu Friča piesmiešanu. Apsūdzētais tika nopratināts pēc šādiem punktiem: 1. Vai viņš zina, kas ir zēna piesmiešana? 2. Kādā veidā tas varēja notikt? 3. Vai apsūdzētais ar Dingu Frici veicis patiesu zēna piesmiešanu? 4. Kā viņš to darījis? 5. Cik reižu viņš to darījis ar Dingu Frici? 6. Kur viņš to darījis pirmo reizi? 7. Vai viņš Frici uz to pierunājis? 8. Ko viņš ar Frici ir runājis? 9. Kad viņš Frici pirmoreiz piesmējis? 10. Vai apsūdzētais zina, kas par grēku ir zēna piesmiešana? 11. Kad un kur apsūdzētais ar zēnu ir bijis kopā otro un trešo reizi? 12. Vai apsūdzētais iet pie dievgalda? 13. Kad to darījis pēdējo reizi? 14. Vai viņš pie dievgalda ir gājis arī pēc zēna piesmiešanas? 15. Vai viņš par šo grēku ir stāstījis savam biktstēvam? Apsūdzētajam jautājumi vispirms nolasīti nevācu valodā, un viņš brīdināts, ka jārunā tikai un vienīgi patiesība.
Uz jautājumiem Pangu Jānis atbildēja tā: 1. Viņš nezina, kas ir zēna piesmiešana. 2. To viņš arī nezina. 3. Viņš trīsreiz dzērumā bijis pie zēna Dingu Friča. 4. Zēns visas trīs reizes nogūlies uz muguras, un apsūdzētais dzērumā gulējis zēnam uz vēdera, līdz viņam nogājusi sēkla. 5. Šādā veidā viņš to darījis trīs reizes. 6. Tas noticis, atgriežoties no Pakeļiem, Sudes Kalneikos, un viņš ar zēnu bijis kopā iepriekš minētajā veidā. 7. Apsūdzētais piegūlies uz zemes pie Friča un izdarījis nešķīstību minētajā veidā. 8. Viņš nav teicis ne vārda. 9. Pirmoreiz viņš to ar zēnu darījis pirms 8 vai 9 gadiem. 10. Apsūdzētais līdz šai stundai nav zinājis, kas ir zēna piesmiešana, un to uzzinājis tikai tiesā. Agrāk viņš par to ne no viena nav dzirdējis un domājis, ka grēks būtu tad, ja viņš piegulētu meitu, bet to, ko viņš trīsreiz darījis ar zēnu, viņš par grēku neuzskata. 11. Otru reizi viņš ar zēnu bijis kopā paša mājās, kad zēns pēc brīvas gribas atnācis pie viņa, un tas noticis neilgi pēc pirmās reizes. Trešo reizi tas noticis zēna mājās, kad zēns izgājis sēt linus. Apsūdzētais viņu aizvedis tālāk krūmos un tur ar viņu izdarījies iepriekšminētajā veidā. Tas noticis tajā pašā gadā. 12. Viņš iet pie dievgalda. 13. Pie dievgalda viņš bijis vēl pirms mēra. 14. Viņš ir gājis pie dievgalda pēc tam, kad bijis kopā ar zēnu. 15. Tā kā viņš to, ko darījis ar zēnu, nav uzskatījis par grēku, viņš to nav stāstījis savam biktstēvam.
Pēc tam tiesas priekšā uz iepriekšminētajiem jautājumiem atbildēja divdesmitgadīgais Fricis, kurš apstiprināja Pangu Jāņa teikto un arī uzsvēra, ka nezinot, kā var piesmiet zēnu. 25. septembrī tika pasludināts spriedums: Pangu Jānis ar Dingu Frici nav piekopuši zēna piesmiešanu, jo abi nav zinājuši, kas tas ir, tomēr viņi piekopuši neķītras lietas, ko Jānis ar zēnu darījis līdz sēklas noplūšanai, kas tomēr 8-9 gadu laikā nav turpinājušās. Pangu Jānis bija diezgan vecs vīrs, kurš piekopa nešķīstību ar toreiz ļoti jauno un nesaprātīgo Frici un nešķīstā veidā trīs reizes gada laikā ar savu miesu apgānīja viņa miesu. Par to viņam divas reizes pēc kārtas katrā reizē jāsaņem desmit pāri rīkšu, katrā pārī rēķinot trīs sitienus.
Romāns ar govi
Neilgi pirms tam, 1733. gada 23. septembrī, Dundagas pilī notika cita veida sodomijas prāva, kad tika izskatīta apsūdzība pret Branču Jāni, kurš šogad siena laikā sagājies ar govi, kā to ziņojuši Baku Ansis un Dingu Fricis.
Apsūdzētais tika nopratināts pēc jautājumiem: 1. Kā apsūdzētais to darīja, un kā tas notika, ka viņš sagājies ar govi? 2. Vai viņš zināja, ka tas ir liels un smags grēks? 3. Vai viņš ir bijis pie dievgalda? 4. Vai apsūdzētais, kā viņš apgalvo, ar govi bijis tikai vienu vienīgu reizi? 5. Kāpēc viņš to pieļāvis?
Branču Jānis atbildēja: 1. Viņš ļoti nožēlo, ka pagājušajā gadā sava tēva dārzā nostājies aiz govs, izvilcis no biksēm savu locekli, bet tas nav sacēlies un palicis pavisam mīksts, un viņš tikai ar to paspēlējies starp govs gurniem. Govs tad aizskrējusi, un viņa loceklis ne reizi nepalicis stīvs. Tiesa centās izprašņāt, vai viņam noplūdusi sēkla, taču noskaidroja vien to, ka apsūdzētais līdz šim laikam nezina, kas ir sēklas noplūšana. 2. To viņš agrāk nav zinājis, viņš ir jauns cilvēks, kurš ne reizi nav piekopis Veneras priekus, un arī tagad nezina, vai tas ir labi vai slikti. 3. Viņš vēl nav bijis pie dievgalda, jo ir pārāk jauns. 4. Tikai vienu reizi. 5. Pēc šīs reizes viņš vēl vienu reizi gribējis iet pie govs, taču sācis iekšēji šaubīties un izsaucies: «Ak Dievs, kurš zina, vai tas ir labi vai slikti?»
Liecinieks Baķu Ansis pastāstīja, ka pagājušajā gadā siena laikā aizbēdzis viņa puisis. To meklēdams, viņš Branču sētā redzēja, ka zēns pār žogu ielec laidarā. Viņš tam sekojis, domādams, ka tas ir aizbēgušais puisis, bet ieraudzījis apsūdzēto laidarā staigājam apkārt. Viņa bikses nebija nolaistas, bet uzvilktas. Neko citu viņš netika redzējis.
Otrs liecinieks Dingu Fricis stāstīja, ka pagājušajā gadā gājis apciemot savu līgavu Brančos un dārzā ieraudzījis zēnu stāvam aiz govs. Viņš zēnā atpazina apsūdzēto. Tad viņš iegājis mājā, ieraudzījis ļaudis ēdam, un drīz atnācis apsūdzētais, kurš teicis: kāpēc jūs jau ēdat un nepagaidījāt mani? Viņš par redzēto pastāstījis savai līgavai, tā - savai mātei, savukārt viņa - apsūdzētā tēvam, kurš dēlu par to nobāra un nostrostēja. Par apsūdzēto viņš neko sliktu nav dzirdējis.
Apsūdzētais atzina, ka patiešām bijis laidarā, taču toreiz neko sliktu nebija ne domājis, nedz darījis. Viņam tēvs laidarā licis noķert dažas vistas, ko viņš arī izdarījis. Par otro liecību Jānis teica, ka patiešām tajā dienā bijis dārzā pļaut zāli, pēc tam minētajā veidā nostājies pie govs un tad gājis ēst. Viņš noliedza, ka istabā būtu teicis šādus vārdus. Vēlāk viņa tēvs Branču Ansis patiešām viņu stingri sodījis gan vārdos, gan darbos, un viņš nozvērējies vairs nekad tā nedarīt. Viņa tēvs tiesā apstiprināja dēla teikto un paziņoja, ka dēlam ir tikai 16 gadu.
25. septembrī tika pasludināts spriedums: Branču Jānis laikā, kad sava tēva dārzā nostājās aiz govs, bija 14-15 gadus vecs zēns, kurš nebija kristietībā nonācis tik tālu, lai tiktu komūnēts, nezināja, kas ir sodomijas noziegums un cik liels grēks tas ir, tādēļ viņš ir veicis tikai ļaunu un neapdomīgu izpriecu, bez sēklas noplūdes un tikai vienu reizi. Par šādu neķītru izpriecu viņu citiem par brīdinājumu jāsoda ar pieciem pāriem rīkšu divas reizes.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita