Esot Polijā un Čehijā, ne reizi vien nācies redzēt, kā vēsturi mazāk zinoši cilvēki ar izbrīnu vai pat jautrību uztver gidu stāstījumu, ka šajās zemēs pirms slāvu ienākšanas dzīvojuši vandaļi. Tas tāpēc, ka vairumam mūsdienu cilvēku vārds «vandalis» saistās ar «vandalismu» - bezjēdzīgu kultūrvides postīšanu, piegānīšanu un graušanu. Lūkosim noskaidrot, kāda ir vēsturiskā saistība starp jēdzieniem «vandaļu tauta» un «vandalisms».
Vandaļi Austrumeiropā
Vandaļu tautas vārds Senās Romas autoru tekstos pirmo reizi parādījās mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Tomēr vēsturnieki domā, ka vēl agrāk - II gadsimtā pirms mūsu ēras - romiešu avotos minētā lugiju cilts ziemeļos ir bijuši tie paši vēlākie vandaļi. Saskaņā ar romiešu liecībām un arheoloģiskajiem pētījumiem lugiji jeb vandaļi mūsu ēras sākumā bija viena no ģermāņu tautām, kas apdzīvoja zemes starp Vislas un Oderas upi. Salīdzinājumā ar citiem ģermāņiem romiešu autori pirms Lielās tautu staigāšanas (IV-VII gadsimtā) par vandaļiem stāstīja dikti skopi. Acīmredzot pie vainas bija samērā lielais attālums un citu cilšu apgabali, kas vandaļu zemes šķīra no impērijas robežām.
Līdzīgi kā daudzos citos pētījumos, kas veltīti šā laikmeta tautu etnoģenēzei, zinātnieku vidū izteiktas dažādas hipotēzes par vandaļu izcelsmi. Vairums vēsturnieku uzskata, ka vandaļu kulturālā un politiskā kopiena bija izveidojusies turpat uz vietas Austrumeiropā. Arheologi norāda gan uz vandaļu materiālās kultūras vietējo pēctecīgo attīstību, gan atsevišķām tās līdzībām ar Skandināvijas ģermāņiem un ķeltu kultūras ietekmi. Romieši stāsta, ka visa vandaļu tauta tolaik dalījusies divās ciltīs - silingos un hasdingos. Tas nebija nekas neparasts ģermāņu tautām - atcerēsimies, ka arī franki dalījās saliešos un ripuāros. Dažādas ir hipotēzes par vandaļu vārda izcelsmi un jēgu. Vieni izsaka hipotēzi par šā termina saistību ar vārdu «vējš», citi meklē korelāciju ar vārdu «ūdens» - tātad cilts, kas dzīvo pie ūdens (Baltijas jūras). Kad pēc vandaļu aiziešanas no mūsdienu Polijas un Čehijas teritorijas VII gadsimtā tur ienāks un apmetīsies uz dzīvi slāvu ciltis, kristīgajā Eiropā tās sāks dēvēt par vendiem. Abiem vārdiem - «vandaļi» un «vendi» - ir zināma līdzība, bet nevaram apgalvot, ka tur meklējama kāda vēsturiska loģika un cēloņsakarība.
Romas impērijas ziedu laikos mūsu ēras sākumā, kad ģermāņu tautas vēl bija vietsēdīgas, vandaļiem kaimiņos dzīvoja viņiem radniecīgie burgundi, markomani, gepidi un goti, kā arī vārdos tolaik nezināmas baltu jeb aistu un slāvu cilšu grupas. Tāpat kā visas pārējās ģermāņu ciltis, vandaļi pamatā bija zemkopji, kas paralēli zemes apstrādei nodarbojās arī ar lopkopību, medībām un zveju. Līdztekus šīm nodarbēm viens no vandaļu iztikas avotiem bija karagājieni un sirojumi - arī šajā jomā viņi bija tipiski ģermāņi. Saskaņā ar arheoloģiskajām liecībām vandaļi dzīvojuši nelielos nenocietinātos ciemos, kuru centrā parasti bijusi dziļa aka. Vienstāva ēkas darināja no baļķiem, apmetot tos ar māliem. Vandaļu kopības ietvaros atsevišķu cilti veidoja vairāku ciemu apvienība. Tai bija kopīga apbedījumu vieta. Grūti spriest par vandaļu tautas lielumu - domājams, ka tas nepārsniedza 100 000. Viņu plašais areāls bija samērā reti apdzīvots - lielu mežu masīvi mijās ar nelieliem vandaļu tīrumiem, kas bija izveidoti līdumu veidā. Romiešu tekstos minēts, ka vandaļi savā vairumā bijuši gara auguma blondi cilvēki.
Mūsu rīcībā nav nekādu ziņu par vandaļu reliģiskajiem priekšstatiem, tomēr, spriežot vēsturisko analoģiju ietvaros, visticamāk, viņi piekopuši agrāru reliģiju, pielūguši tos pašus dievus, ko pārējie ģermāņi. Tā bija ne tikai ģermāņu, bet daudzu indoeiropiešu tautu - arī ķeltu, baltu un slāvu - vairāk vai mazāk līdzīgu dievu, kultu un ticējumu sistēma. Maz ziņu arī par vandaļu politiskās varas organizāciju. Arī šajā gadījumā, pamatojoties uz analoģijām ar citām ģermāņu ciltīm, varam pieņemt, ka vandaļu sabiedrībā pastāvēja tā sauktā kara demokrātija - dominēja karadraudze, tās vai visas kopienas ievēlēts vadonis, varēja būt arī vairāki vadoņi. Vēlākajos gados, kad vandaļi ielauzīsies Romas teritorijās, vadoņa vara pakāpeniski pāraugs mantojamā valdnieka varas institūcijā. Varu sāks mantot vadoņa dēli, un veidosies valdnieku dinastijas - agrīno ģermāņu valstu pamats.
Vandaļi sāk pārvietoties
Pirmo reizi vandaļi lika romiešiem par sevi manīt mūsu ēras II gadsimtā. Šajā laikā no Baltijas jūras reģiona, iespējams, Skandināvijas dienvidu apgabaliem, šķērsojot visu Austrumeiropu, uz Melnās jūras stepēm un Balkānu pussalu pārvietojās gotu ciltis. 400 gadu vēlāk pēc šā notikuma Austrumromas vēsturnieks Jordans, kuram pašam senčos bija goti, rakstīs, ka goti ar kuģiem izsēdušies krastā (visticamāk, tagadējā Polijā) un sava valdnieka Beriga vadībā pieveikuši vandaļus. Šis teksts vairāk būtu jāuztver kā leģenda vai mīts, tomēr gotu migrācija ir nenoliedzams vēstures fakts. Tai varēja būt reģionāli plašāki cēloņi, kas ietekmēja arī citas ģermāņu grupas, tostarp vandaļus. Gotu lielā pārgājiena laikā vandaļu tautas atsevišķas kopienas, galvenokārt hasdingi, arī sāka migrēt dienvidu virzienā - uz Panonnijas līdzenumu (mūsdienu Ungāriju) un Dakiju (mūsdienu Rumānijas daļa). Tur kopā ar saviem kaimiņiem markomaniem (no ģermāņu «marka» - kopiena, kopienas vīri) iesaistījās karos Romas impērijas teritorijās. Romā tolaik valdīja slavenais imperators un filozofs Marks Aurēlijs (121-180). Viņš ļāva vandaļiem-hasdingiem apmesties impērijas tukšajās zemēs Donavas upes vidustecē. Tādā veidā vandaļi kļuva par tā sauktajiem Romas konfederātiem jeb sabiedrotajiem, kuru pienākumos bija impērijas robežu sargāšana. Pēc kāda laika vandaļu vadoņi ieguva pat Romas amatpersonu titulus. Kāds vandaļu izcelsmes karavadonis Stlihons (359-408) neilgu laiku pat valdīja Rietumromā, kamēr imperators Honorijs bija nepilngadīgs. Tā kā vandaļu uzdevums bija sargāt Romas impērijas robežas, par viņu sīvākajiem pretiniekiem uz ilgiem laikiem kļuva radniecīgās gotu ciltis, kas bieži iebruka impērijas zemēs. Domājams, ka kaujā pret gotiem kritis pirmais mums vārdā zināmais vandaļu vadonis Visimars.
Pēc huņņu iebrukuma Eiropā IV gadsimta vidū sakustējās visa ģermāņu pasaule. Sākās Lielā tautu staigāšana, kurā aktīvi piedalījās gandrīz viss vandaļu etnoss. Vestgoti, bēgot no huņņiem un ostgotiem, bija spiesti iebrukt zemēs, kuras tobrīd apdzīvoja vandaļi. Vienīgais veids, kā glābties, bija doties rietumu virzienā uz Romas provinci Galliju. Vandaļi to darīja, iepriekš noslēguši savienību ar sev radniecīgajiem svebiem un skitu-sarmatu cilmes stepju tautu alaniem. Taču Galliju par savu jauno dzimteni tolaik bija sākuši uzskatīt arī franki - arī ģermāņu tauta un Romas konfederāti. Abu Gallijas «precinieku» starpā 405. gadā sākās karš, kurā sākotnēji uzvaru guva franki. Romiešu-gallu vēsturnieks un Franku valsts apoloģēts Tūras Gregors (538-594) pusotru gadsimtu vēlāk rakstīja, ka šajā franku-vandaļu karā gājuši bojā ap 20 000 vandaļu kopā ar savu vadoni Godigiselu. Tikmēr vandaļu sabiedrotajiem alaniem drīz pēc šīs sakāves izdevās pieveikt frankus. Franku karš pret vandaļiem un alaniem bija beidzies ar nosacītu neizšķirtu, Galliju īslaicīgi sadalīja abas naidīgās puses.
Rietumromas imperators Honorijs (384-423) neatmeta cerības izdzīt barbarus no Gallijas. Pat ar Austrumromas atbalstu Rietumromas armijai tas tomēr nebija pa spēkam. Izmantojot «skaldi un valdi» principu, imperators uzpirka un nolīga vestgotus, kuri tolaik bija iebrukuši un apmetušies Itālijā. Romiešu un vestgotu apvienotais karaspēks piespieda vandaļus, alanus un svēbus pamest Galliju un doties pāri Pireneju kalniem uz romiešu varā esošo Ibērijas pussalu (mūsdienu Spānija un Portugāle). Tur Romas provinces vietējās varas institūcijas izlēma nepretoties trīs atnākušo tautu savienībai - tās visas tika atzītas par Romas konfederātiem un Ibērijas pussala sadalīta starp jaunajām politiskajām vienībām. Vandaļiem-hasdingiem tika Astūrijas novads, vandaļiem-silingiem - Betikas novads. Teritorijas tika piešķirtas arī svebiem un alaniem. Pastāv pamatota hipotēze, ka vēlākais Andalūzijas novads savu nosaukumu guvis no vandaļiem, bet Katalonija - no alaniem. Vidusjūras piekraste un galvenās ostas pilsētas tomēr palika romiešu rokās.
Kas notika ar vandaļu pamestajām zemēm
Vai visi vandaļi pameta savas zemes un senos ciemus Polijā un Čehijā? Droši vien, ka ne, tomēr minētās teritorijas kopumā kļuva vēl mazāk apdzīvotas. Jāņem vērā, ka tās bija lauksaimnieciski iekoptas, lai gan, iespējams, primitīvu zemkopības metožu dēļ augsne bija noplicināta. Pēc gadsimta šo teritoriju lēnām un pakāpeniski sāka ieņemt slāvi, kas līdz tam dzīvoja austrumos no ģermāņiem - mūsdienu Ukrainas mežu zonā un Dienvidbaltkrievijā. Tā veidojās rietumslāvu etnoss - mūsdienu poļu, čehu un slovāku tālie senči. Silēzijas kalnu novada nosaukums, kas, visticamāk, saistīts ar vandaļu-silingu vārdu, vedina domāt, ka ģermāņu cilmes iedzīvotāji līdz slāvu atnākšanai tur vēl bija saglabājušies. Arī arheologi runā par ģermāņu, ķeltu un slāvu kultūru elementu pastāvēšanu šajās teritorijās arī pēc Lielās tautu staigāšanas.
Vandaļi kļūst par «nepareiziem» kristiešiem
IV gadsimts bija ne tikai Romas impērijas rietumu daļas sabrukuma sākuma un Lielās tautu staigāšanas laiks, bet arī grandiozu reliģisku pārmaiņu gadsimts. Imperators Konstantīns I Lielais (272-337) mūža nogalē atzina kristīgo ticību par Romas valsts reliģiju, baznīca iznāca no pagrīdes, un jau pēc neilga laika bīskapi Nīkajas koncilā sprieda par kristīgās ticības pamatiem un dogmatiku. Centrālais jautājums tajā bija par Svēto Trīsvienību. Neiedziļinoties teoloģisko diskusiju saturā, jākonstatē, ka vairākums bīskapu toreiz vienojās par dogmu, ka vienīgais Dievs izpaužas Trīsvienībā, ko veido Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars, turklāt visas Trīsvienības daļas ir vienlīdzīgas. Tomēr ne visi kristiešu garīdznieki piekrita šādai formulai. Opozicionāru vidū bija Ziemeļāfrikas berberu izcelsmes garīdznieks Aleksandrijas presbiters Ārijs (256-336), kurš uzskatīja, ka Dievs Tēvs ir pārāks pār Dievu Dēlu, ka Tēvs vienmēr ir vecāks par Dēlu, ka Dēls ir pakļauts Tēvam. Patiesībā tas bija teoloģisks strīds par Jēzus dievišķo dabu. Strīdi par Svēto Trīsvienību pārņēma ne tikai garīdzniecību, bet arī vienkāršo Romas tautu. Laikabiedri raksta, ka par Svēto Trīsvienību vienkāršie ļaudis diskutējuši pat Romas impērijas pilsētu tirgus laukumos, ielās, pirtīs un tavernās.
Ārija mācību jeb ariānismu Romas baznīca pasludināja par maldu mācību jeb ķecerību (tolaik šāds jēdziens vēl netika lietots), tomēr tā apbrīnojami strauji izplatījās ģermāņu tautu vidū. Domājams, ka par to bija jāpateicas ariāņu bīskapam Vulfilam (310-383), kurš kristīgo ticību ariānisma variantā sludināja gotu vidū un iztulkoja Bībeli gotu valodā. No gotu vidus ariāniskā kristietība pārņēma arī citas ģermāņu tautas, kuras šajā laikā atteicās no savas senču ticības, viņu vidū bija arī vandaļi. Pēdējie kļuva par vieniem no pārliecinātākajiem ariānisma sekotājiem, viņi izcēlās ar lielu neiecietību pret Romas oficiālās kristietības jeb katolicisma pārstāvjiem. Šā iemesla dēļ ariānisko vandaļu kariem pret katolisko Romu un otrādi bija zināma ticības karu pieskaņa.
Ņemot vērā, ka par ariāņiem IV un V gadsimtā bija kļuvuši ne tikai vandaļi, bet tobrīd varenākās ģermāņu tautas - burgundi, langobardi, goti, svēbi un citi -, ariānismam bija iespēja kļūt par valdošo vai vismaz katolicismam līdzvērtību kristietības novirzienu. Svaru kausus par labu katoļu baznīcai nosvēra franku vadonis Hlodvigs, pieņemot kristīgās ticības Romas jeb katolisko modeli.
Tūras Gregors par katoļu un ariāņu konfliktu
«Un tā Svētais Eugēnijs, atvests pie (vandaļu) karaļa (Gunderiha), satikās disputā ar ariāņu nelikumīgi ievēlēto bīskapu Cirolu jautājumā par katoļu ticību. Pēc tam kad Eugēnijs bija sekmīgi pieveicis savu pretinieku strīdā, kā arī, pateicoties Kristum, veicis daudzus brīnumus, (ariāņu) bīskaps no skaudības kļuva ļoti nikns. Kopā ar Svēto Eugēniju vēl bija divi citi bīskapi - Vindemiāls un Longīns. [..] Tolaik runāja, ka Svētais Vindemiāls spējis modināt mirušos, bet Longīns spējis dziedināt slimos, savukārt Eugēnijs ne tikai spējis aklajiem atdot redzi, bet dziedējis arī prāta aklumu. To redzot, pretīgais ariāņu bīskaps pasauca pie sevis kādu cilvēku, kas ticēja melu mācībai, un teica viņam: «Es necietīšu, ka šie bīskapi tautas vidū dara brīnumus un ka viņu sekotāju pulks palielinās, bet mani noniecina. Turi noslēpumā, ko tev mācīšu! Paņem no manis piecdesmit zelta gabalus, pēc tam apsēdies ārā uz ielas ar aizvērtām acīm, aizsedz tās ar rokām un, kad es iešu garām, kliedz: «Lūdzu tevi, visu dievišķais Cirola, mūsu ticības pārstāvi, padari mani atkal redzīgu!» [..].»
Šis cilvēks, kā bija mācīts, apsēdās uz ielas un kliedza: «[..] atdod man, Cirola, redzi, jo esmu slims ar dziļu aklumu!» Taču šis mantkārīgais cilvēks, kas naudas dēļ gribēja pasmieties par visuvareno Dievu, vēl nezināja, ka tagad runāja taisnību. [..] Cirola uzlika roku uz viņa acīm un teica: «Mūsu pareizās ticības Dievam vārdā - lai atveras tavas acis!» Taču, tikko kā viņš pateica šos vārdus, nelaimīgā acis tik stipri saslima, ka viņš sāka ar pirkstiem spiest ciet, lai tās neizsprāgtu. Beidzot nelaimīgais neizturēja un kliedza: «Ak, nelaime man, ka ienaidnieks mani novērsa no pareizās ticības Dievam!» [..] Tad svētie aiz žēlsirdības atnāca pie viņa un teica: «Ja tu tici, ticīgajam viss ir iespējams.» Un tas iekliedzās: «Lai tas, kurš netic, ka Kristus, Dieva Dēls, un Svētais Gars kopā ar Tēvu veido vienotu veselumu un vienotu dievību, lai tas pārcieš to, ko es šodien pārcietu! [..] Ticu varenajam Dievam - Tēvam, ticu, ka Dieva Dēls, Jēzus Kristus, ir vienlīdzīgs ar Tēvu, ticu, ka Svētais Gars ir vienots ar Tēvu un Dēlu un mūžīgs kā viņi.» [..] Svētais Eugēnijs pārmeta Kristus krustu un teica: «Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā, patiesā Dieva, ko mēs pielūdzam vienotā Trīsvienībā un varenībā, vārdā - lai atveras tavas acis!» Sāpes tūdaļ beidzās, un viņš tapa dziedināts. [..] Karalis Gunderihs, [..] redzot, ka nepatiesā mācība nevis pieaug spēkā, bet krītas, [..] lika Longīnu mocīt ar uguni un āķiem, bet pēc tam nogalināt. Bet Svēto Vindemiālu lika nokaut ar zobenu, ko arī izdarīja. Šajās vajāšanās gāja bojā arhidiakons Oktaviāns un daudzi tūkstoši vīru un sievu, mūsu ticības piekritēju. Daudzi tolaik bagātības dēļ arī atkrita no mūsu ticības. Arī gotu karalis Alarihs sāka kristiešu vajāšanas.
Vandaļu valstis Pirenejos un Āfrikā
Vandaļu, svebu un alanu savienības valsts Ibērijas jeb Pireneju pussalā bija savdabīga konfederācija. Vandaļi-hasdingi apmetās Pireneju ziemeļrietumos, vandaļi-silingi pilnīgi pretējā pusē - dienvidos. Pa vidu bija alanu valdījumi, svebu valsts, kā arī Romas kontrolētās teritorijas. Ienācēju skaits salīdzinājumā ar Pireneju pussalas iedzīvotājiem - Romas pilsoņiem - bija neliels. Pēc vēsturnieku domām, tie varēja būt ap desmit procenti, labākajā gadījumā - 15 procenti no visu Ibērijas iedzīvotāju kopskaita. Toties ienācēji bija politiskās un militārās varas nesēji.
Kā šāds neliels «barbaru» skaits varēja pakļaut diezgan blīvi apdzīvoto un civilizēto Eiropas daļu, kāpēc Ibērijas romieši nepretojās? Hipotēzes ir vairākas, tomēr ticamākā no tām vedina domāt, ka vietējiem romiešiem bija apnicis impērijas rietumu daļā valdošais haoss un milzīgie nodokļi Romas valsts pārvaldes un armijas uzturēšanai. No ziemeļiem atsākusī tauta un viņu vadoņi nebija pretenciozi. Vandaļu valstī gan romiešu pilsētu tirgotāji un amatnieki, gan lauku zemkopji ieguva teju pilnīgu ekonomisko un politisko brīvību. Romas centralizētais nodokļu slogs izzuda, to neaizstāja līdzvērtīga vandaļu vara, jo paši vandaļi par valsts institūcijām un likumiem vēl nekā daudz nezināja. Vandaļu, svebu un alanu tautības cilvēki veidoja mazskaitlīgas apmetnes līdzās senajiem romiešu centriem un romiešu tradicionālo dzīvi gandrīz nemaz neiespaidoja.
Iespējams, ka vienas divu paaudžu laikā Ibērijas vandaļi un alani būtu romanizējušies, ja ne Rietumu imperatora ambīcijas un viņa kārtējo reizi sakūdītie vestgoti. 415. gadā vestgoti uzbruka un sakāva vandaļus-silingus, bet pēc tam alanus. Alanu aristokrātija lūdza vandaļu vadoni Gunderihu (407-428) kļūt par viņu vadoni (Rex Vandalorum et Alanorum). Drīz pēc tam - 418. gadā - Romas imperators sakūdīja svebus sākt karu pret vandaļiem-hasdingiem un sakāva tos. Vandaļu un alanu tautas Spānijā bija uz izzušanas robežas, tomēr situāciju glāba Gunderihs. Viņš apvienoja palikušos vandaļus un alanus, panāca, ka viņiem piebiedrojās daudzi vietējie romieši. Vandaļu kājniekiem un slavenajai alanu kavalērijai izdevās sakaut imperatora un vestgotu karapulkus. Uzvaras prieks tomēr bija īslaicīgs, jo vandaļu-alanu valstī sākās bads un epidēmijas. Gunderihs nomira vai saskaņā ar citu versiju tika nogalināts. Romas katoļi propagandēja, ka tas bijis Dieva sods par viņa ariānisko maldu ticību.
Vandaļu-alanu valstī pie varas nāca Gunderiha pusbrālis Gaiseriks jeb Genseriks (389-477), kuram bija lemts valdīt pār vandaļiem un alaniem gandrīz piecdesmit gadus. Trūkuma, bada un Romas imperatora spiediena dēļ Genseriks 429. gadā pieņēma liktenīgo lēmumu pamest Ibēriju un pārcelties pāri Gibraltāra jūras šaurumam uz Romas «maizes klēti» - Ziemeļāfrikas romiešu provinci Mauritāniju. Jūras šķērsošanas pasākumā piedalījās vairāki desmiti tūkstoši vandaļu un alanu. Par viņu skaitu hipotēzes ir dažādas - sākot no 20 000 līdz 80 000. Tie bija karavīri, zemkopji, amatnieki, sievietes, bērni, līdzi ņemot iedzīvi, zirgus un lopus. Domājams, ka absolūtais vairākums vandaļu un alanu pameta Ibērijas pussalu. Tā uz veslu gadsimtu - līdz Austrumromas imperatora Justiniāna iekarojumiem VI gadsimtā - nonāca vestgotu rokās. Tādējādi V gadsimta politiskās «šaha» partijas ietvaros arī Rietumroma, kas nemitīgi bija kūdījusi vestgotus pret vandaļiem, palika zaudētājos.
Pēc Gibraltāra «desanta operācijas» Ziemeļāfrikā sākās vandaļu un alanu kopīgās valsts jaunas varenības cēliens, kas ilga tieši gadsimtu. Vandaļi, virzoties uz austrumiem, ieņēma visas lielākās Ziemeļāfrikas pilsētas. Hiponas pilsētas aplenkuma laikā tajā no vecuma un slimības mira kristīgās teoloģijas viens no galvenajiem pīlāriem - Svētais Augustīns.
Par savu galveno centru vandaļi izvēlējās seno Kartāgas pilsētu. Vandaļi atbrīvoja Ziemeļāfrikā dzīvojošos Romas impērijas iedzīvotājus no nodokļiem. Tomēr viņi ar lielu neiecietību izturējās pret valdošo katoļu baznīcu, daudzviet tika padzīti katoļu bīskapi un atceltas draudzes. Vandaļu valdnieks Genseriks bija pārliecināts ariānis, kurš pūlējās savu valsti padarīt ariānisku. Iekšējas saskaņas vārdā Genseriks tomēr ļāva tiem romiešu aristokrātiem, kuri vēlējās, saglabāt savu katolisko ticību, to darīt, vienīgi viņiem bija jāmaksā lielāki nodokļi.
Vandaļi uzbrūk Romai
455. gadā sazvērestībā tika nogalināts Rietumromas imperators Valentiāns III - tas pats imperators, kuram dažus gadus agrāk kopā ar pāvestu Leo I bija izdevies novērst huņņu valdnieka Atilas uzbrukumu «mūžīgajai pilsētai». Genseriks saprata, ka tas ir izdevīgs brīdis, lai no jūras puses uzbruktu Romai. Vandaļu flote šķērsoja Vidusjūru un piestāja Itālijas ostā Ostijā. Romā sākās panika, pūlis nogalināja romiešu karavadoni, kurš bija nolēmis bēgt, pametot pilsētu likteņa ziņā. Līdzīgi kā gadījumā ar huņņiem un viņu valdnieku Atilu, pie Genserika uz pārrunām devās pāvests Leo I. Pāvestam izdevās pierunāt vandaļu valdnieku neaizskart Romas iedzīvotājus un nenodedzināt pilsētu, bet baznīcas vadītājs tomēr bija spiests ļaut vandaļiem Romu izlaupīt.
Tas bija traģisks un neizbēgams kompromiss no Leo puses. Vandaļi Romā laupīja divas nedēļas, taču visumā pret pilsētniekiem izturējās saudzējoši. Iespējams, ka laupīšanai bija arī reliģiski motīvi, jo ariāņu rokās bija kritis viens no diviem lielākajiem oficiālās un tobrīd vienotās katoļu baznīcas centriem. Svētā Pētera un Svētā Pāvila bazilikas tika pasaudzētas. Arī ariāņiem Bībele un tās tēli bija svēti, atšķirības ticībā bija nenozīmīgas. Tomēr savā būtībā, vēl būdami barbari, vandaļi no pilsētas izveda lielu daudzumu vērtslietu, izdemolēja sabiedriskās ēkas. Genseriks kā ķīlniekus no Romas aizveda imperatora Valentiāna III atraitni un divas meitas. Viena no tām - Eidokija - tika izprecināta Genserika dēlam Hunerikam. Daži avoti vēsta, ka vandaļu kuģos, atiežoties Āfrikā no Itālijas, bijis daudz gūstekņu, kas paredzēti pārdošanai berberu vergu tirgos. Šī bija otrā reize, kad kādai ģermāņu ciltij bija izdevies ielauzties Romas pilsētā - pirmoreiz to bija paveikuši Alariha vadītie vestgoti 410. gadā.
460. gadā Rietumromas karavadonis Marcelins un imperators Majoriāns ar Austrumromas atbalstu sarīkoja grandiozu jūras ekspedīciju pret vandaļiem, kas bija iecerēta kā atriebība par Romas pazemojumu. Tomēr arī šoreiz Genseriks bija izveicīgāks jūras spēku «admirālis», un vandaļi sagrāva romiešu floti. Pēc šīs uzvaras vandaļu valstij izdevās panākt ilgstošu mieru ar Austrumromu. Savukārt Rietumroma bija pilnībā zaudējusi savu nozīmi - strauji tuvojās leģendārais brīdis, kad ģermāņu karavadonis Odoakrs gāzīs pēdējo Rietumu imperatoru Romulu Augustulu, bet vēl pēc laika brīža Itālijā sāksies Teodoriha Lielā pārvaldītās ostgotu valsts uzplaukuma desmitgades, ko daudzi vēsturnieki jau pieskaita viduslaikiem.
Vandaļu liktenis
Pēc «vandalisma» akta Romā un uzvaras pār Romas impērijas floti vandaļu un alanu kopvalsts spēja nodzīvot vēl daudzas desmitgades. Tomēr tā vairs nebija tā vitālā barbaru tauta, kas bija spējusi mērot tūkstošiem kilometru tālus ceļus cauri visai Eiropai, pratusi šķērsot upes un jūras šaurumus, spējusi satriekt savus pretiniekus. VI gadsimtā visās ģermāņu izveidotajās valstīs notika kareivīgo paaudžu pakāpeniska un dabiska nomaiņa. Mierīgais un racionāli romiskais dzīvesveids, savijoties ar kristīgo ticību, mazināja ģermāņu ekspansionismu jeb pasionaritāti. Sākās nebeidzamas iekšējās cīņas par varu, ko izraisīja ģermāņu sabiedrībā valdošā tradīcija atstāt un sadalīt varu un mantu dēliem. Izņēmums nebija arī vandaļu-alanu valsts Āfrikā. Nākamo vandaļu valdnieku - Hunerika, Guntamunda, Trasamunda, Hilderika - varas laikā vandaļu valsts kļuva arvien vājāka. Sabiedrības dzīlēs turpināja liesmot ariāņu un katoļu konflikts. Vandaļu aristokrātija, līdzīgi kā franku, vestgotu un ostgotu, svebu un citu ģermāņu tautu elites, pakāpeniski romanizējās - pārgāja uz vienkāršotu latīņu valodu, pārņēma romiešu sadzīvei raksturīgo, adaptēja valsts institūcijas un likumus.. Vandaļu etniskā identitāte zuda, izņemot nelielu cilts aristokrātijas daļu. Vienlaikus Ziemeļāfrikas iedzīvotāju vairums bija neapmierināti ar viņu zemes - bijušās Romas impērijas provinces - barbarizāciju, kas bija aizsākusies līdz ar vandaļu un alanu atnākšanu. Domājams, ka sabiedrībā sāka izplatīties mīti par senajiem labajiem impērijas laikiem. Pastiprinājās ārējie draudi - vandaļu-alanu valstij nācās nemitīgi karot ar berberu un mauru ciltīm. Apturēt tuksnešu klejotāju sirojumus nespēja pat kareivīgie alani - paši reiz būdami Eiropas stepju nomadi un neapturami kavalēristi. Iespējams, ka zināma nozīme vandaļu-alanu vitalitātes norietā bija arī klimatam - no ziemeļu mežiem nākušajiem ģermāņiem un kontinentālā klimata stepju alaniem bija grūti iedzīvoties karstajos Āfrikas subtropos, pielāgoties citiem sadzīves, zemkopības un lopkopības apstākļiem.
VI gadsimta pirmajā pusē aizsākās vienotās Romas impērijas atjaunošanas projekts, ko veica leģendārais imperators Justiniāns (482-565) kopā ar savu sievu Teodoru (500-548). Konstantinopolē dzīvojošais imperatoru pāris ne tikai centās atgūt visas bijušās vienotās Romas teritorijas, bet arī ar vislielāko degsmi cīnījās pret jebkādiem reliģiskajiem strāvojumiem un ķecerībām. Lai stiprinātu baznīcas autoritāti, tika uzbūvēta grandiozā Svētās Sofijas katedrāle. Ariāniskie vandaļi, kas mita bijušajās impērijas zemēs, Justiniānam un Teodorai bija kā dadzis acīs.
Kad vandaļu valdnieks ariānis Gelimers gāza no troņa savu radinieku un katoļu kristietības piekritēju Hilderiku, Justiniāns saprata, ka pienācis laiks vandaļu valsti likvidēt. 533. gadā imperatora izcilākais karavadonis Belisarijs ar milzīgu romeju (Austrumromas) floti - ap 500 kuģu, 30 000 jūrnieku, 10 000 kājnieku un 5000 kavalēristu - devās karā pret vandaļiem uz Āfriku. Neilgi pirms šīs romeju militārās akcijas vandaļi bija pieredzējuši zaudējumu karā pret berberiem. Iznākumā vandaļi cieta grandiozu sakāvi karā pret romejiem, Gelimers padevās Belisarijam gūstā un nodeva sevi Justiniāna žēlsirdībai. Imperators viņam arī ļāva mūža nogali pavadīt Mazāzijas Galatijas kalnienē. Pēdējā vandaļu valdnieka Gelimera vārds tolaik kļuva par apsmiekla un anekdošu objektu. Savukārt Belisarijs Konstantinopolē tika sagaidīts ar triumfu, romeji no vandaļu valsts atveda milzīgu laupījumu, kur dažādu senlietu vidū bija arī «vandalisma» akta laikā Romā salaupītais, tajā skaitā arī Jeruzalemes Otrā tempļa menora.
Vandaļu zemes tika iekļautas Austrumromas impērijā, bet vandaļu tauta drīz pazuda no vēstures lapaspusēm. Viena viņu daļa nonāca romeju impērijas armijā kā algotņi, citi izceļoja uz Eiropu, bet Āfrikā palikušie ātri sakusa ar vietējiem impērijas iedzīvotājiem. Vēl 6. gadsimtā kāds romeju autors pēdējo reizi citē reliģiska teksta nelielu fragmentu vandaļu valodā, kas valodniekiem vēlreiz ļauj secināt par vandaļu valodas radniecību ar ģermāņu, sevišķi gotu, valodu.
Paies vēl nedaudz vairāk kā simt gadu, un bijušās vandaļu valsts teritorijas par labu Islāma kalifātam zaudēs arī kādreiz dižie romeji. Taču tas jau būs pilnīgi cits laikmets ar citām politiskām un reliģiskām problēmām.
Kur radies «vandalisms»?
Vēsturē ir izplatīts mīts, ka vandaļu veiktā Romas laupīšana bija iemesls, lai ar šīs tautas apzīmējumu sāktu apzīmēt demolēšanu - vandalismu. Tomēr ne viduslaikos, ne jauno laiku sākumā šādu jēdzienu neviens nezināja un nelietoja. Vandaļu vārds vispār bija aizmirsts. Par senā ļaunuma iemiesojumu uzskatīja huņņus. Tikai apgaismības laikmetā, kad bija pieaugusi interese par antīko vēsturi, angļu dzejnieks Džons Draidens (1631-1700) sāka runāt par vandaļu rīcību Romā. Pats vandalisma jēdziens ieviesās Francijas revolūcijas laikā 1794. gadā, kad bīskaps Anrī Greguārs (1750-1831) aprakstīja mākslas vērtību iznīcināšanu revolūcijas gados. Vandaļi tad kļuva par bezjēdzīgas iznīcināšanas simbolu. Savukārt XX gadsimtā «vandalisms» ieguva starptautiska juridiska termina statusu.
Mūsdienu vēsturnieki nereti atzīmē, ka vandaļu rīcība Romā 455. gadā salīdzinājumā ar citām Lielās tautu staigāšanas laikmeta epizodēm bija pat salīdzinoši maiga. «Vandalismu» pie citas apstākļu sakritības jaunajos laikos tikpat labi varēja nodēvēt par «gotismu», «hunnismu», «frankismu», «langobardismu», «anglismu» vai pat «romismu». Vandaļiem šajā ziņā nepaveicās, bet varbūt gluži pretēji - paveicās - viņu tautas vārds atšķirībā no gepidiem, svebiem, rugijiem, markomaniem u.c. tagad zināms visā pasaulē.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita