Ievadbilde

Līnijkreiseru spožums un posts

Klausīties raksta audio versiju:

 

Pirmā pasaules kara sākumā līnijkreiserus uzskatīja par pēdējo vārdu jūras kara taktikā, un kādu laiku šie kuģi patiešām attaisnoja uz tiem liktās cerības. Taču līnijkreiseru laikmets izrādījās negaidīti īss, un jau nākamajā lielajā karā vajadzība pēc tiem bija zudusi.

1914. gada 8. decembra rītā vācu bruņukreisera Gneisenau komandieris Merkers virs Folklendu salu Stenlija ostas ieraudzīja biezus dūmus un nosprieda, ka tur angļi ir aizdedzinājuši ogļu krājumus. Tas kapteini īpaši neuztrauca, jo bija jau pieņemts lēmums uzbrukt ostai, nopostīt tās būves un saņemt gūstā Folklendu gubernatoru. Jau ceturto mēnesi ritēja Pirmais pasaules karš, un vācu reideru eskadra admirāļa grāfa Maksimiliāna fon Špē vadībā gatavojās uzbrukt kārtējam mērķim, nozīmīgai angļu flotes bāzei Atlantijas dienvidrietumos.

XX gadsimta sākumā britu līnijkuģis Dreadnought izraisīja apvērsumu jūras kara taktikā.

Plkst. 9.00 novērotāji ziņoja, ka ostā redz lielus karakuģus, visticamāk, līnijkreiserus. Merkers tomēr nosprieda, ka tie nevar būt angļu līnijkreiseri, jo tie šajā apkaimē nebija manīti, tādēļ ziņoja admirālim Špē, ka ostā ir britu bruņukreiseri un Canopus tipa bruņukuģi. Plkst. 9.25 atskanēja pirmā angļu zalve no bruņukuģa Canopus 305 mm galvenā kalibra lielgabaliem. Admirālis Špē, kura karogs bija pacelts uz bruņukreisera Scharnhorst, deva komandu atkāpties. Taču bija jau par vēlu. Vācu eskadra bija iekritusi lamatās. Biezie ogļu dūmi nāca no intensīvi kurinātajām angļu eskadras kuģu katlu kurtuvēm, cenšoties maksimāli ātri pacelt katlos tvaika spiedienu, lai kuģi varētu uzsākt kustību un uzbrukt vācu reideriem. Gneisenau novērotājam bija taisnība - divi no angļu kuģiem patiešām bija līnijkreiseri. To klātbūtne svaru kausus nosvēra par labu britiem. Špē eskadras izredzes uzvarēt vai izglābties līdzinājās nullei - tik varens bija pretinieks. Kaujā tika iznīcināti vai pēc smagu bojājumu gūšanas pašu komandu nogremdēti bruņukreiseri Scharnhorst un Gneisenau, vieglie kreiseri Nürnberg un Leipzig, kā arī divi apgādes kuģi. Aizbēgt izdevās vien vieglajam kreiserim Dresden. Folklendu kaujā gāja bojā 2110 vācu jūrnieki, tostarp pats admirālis Špē un arī divi viņa dēli - jūras virsnieki Heinrihs un Oto, kuri dienēja uz citiem kaujā iesaistītajiem karakuģiem. Tika izglābti un gūstā nokļuva 212 vācu jūrnieki. Angļu zaudējumi bija smieklīgi mazi - seši kritušie un 19 ievainotie.
Jaunā angļu jūras ieroča debija bija spoža. Tie bija admirāļa sera Džona Arbutnota Fišera lolojums - līnijkreiseri Invincible un Inflexible. Kauju pie Folklendām dažreiz dēvē par «milžu un punduru kauju», taču pirms šīs spīdošās uzvaras jūru valdniece Lielbritānija bija spiesta pārdzīvot satraukuma un pazemojuma pilnus mēnešus, kad vācu reideru eskadra terorizēja angļu kuģniecību Klusajā un Atlantijas okeānā.

Ik minūti četras precīzas vācu zalves grāva britu bruņukreiserus, bet tie nebija spējīgi efektīvi atbildēt un trāpīt gandrīz neredzamajiem vācu kuģiem.
Jitlandes kauja uzskatāmi parādīja līnijkreiseru trūkumus. Attēlā iemūžinātajam britu līnijkreiserim Lion laimīgā kārtā izdevās izvairīties no bojāejas, taču trīs citi tāda paša tipa kuģi tika nogremdēti.
Līnijkuģu taktika
Izveidojoties līnijkuģiem kā tādiem, par galveno taktisko paņēmienu jūras kaujai tika uzskatīta līnijas cīņas taktika. Tā cīnījās arī buru flotes līnijkuģi, kuriem bija no 50 līdz pat 130 lielgabaliem trijos lielgabalu klājos. Kaujas kuģi sarindojās un pārvietojās paralēlā kursā kīļūdens kolonnā attiecībā pret ienaidnieka kaujas kuģu līniju, apšaudot pretējos kuģus. Vairāki jūras spēku komandieri par svarīgu taktisko priekšrocību uzskatīja spēju «uzlikt svītriņu virs T» - apdzīt ienaidnieka kolonnu un šķērsot tās kursu. Šajā gadījumā borta zalves tika koncentrētas uz ienaidnieka vadošo kuģi, kas spēja atbildēt tikai no saviem priekšgala lielgabaliem. Ņemot vērā, ka eskadras komandieris parasti atrodas uz vadošā kuģa, flagmaņkuģa ātra neitralizēšana var atstāt pretinieka eskadru bez vadības.
Arī japāņu un krievu eskadru kaujā Cusimas šaurumā 1905. gadā dominēja līnijas cīņas taktika. Tur japāņu flote, bruņota ar Anglijā būvētajiem kuģiem, pielika punktu Krievijas ekspansijai Tālajos Austrumos. Pirmajā sadursmes fāzē, kas izšķīra šīs kaujas likteni, uguns distance starp pretiniekiem bija no 7000 līdz 4000 metriem. Krievi uzskatīja, ka eskadras bruņukuģu kaujas distance būs ap 4000 metriem, bet japāņi, angļu izskoloti, pierādīja, ka var trāpīt arī no lielāka attāluma. Turklāt uguni koncentrējot uz vienu mērķi - krievu flagmani. Tas gan nebija vienīgais faktors, kas izšķīra uzvarētāju. Krievu eskadras taktika bija pasīva, un ātrums ap deviņiem mezgliem, kamēr japāņi manevrēja ar 16-17 mezgliem. Japāņu eskadras komandierim Togo izdevās īstenot katra admirāļa sapni - «uzlikt svītriņu virs T». Japāņi galvenokārt izmantoja fugasa šāviņus, kas izrādījās lieliski pat lielās distancēs un detonēja arī ūdenī, radot daudz šķembu un izraisot aizdegšanos. Kārtējo reizi apstiprinājās aksioma, ka uzvaras gūst ne ar skaitu, bet prasmi.

Kauja pie Koronelas

Vācijai, sākoties Pirmajam pasaules karam, Klusajā okeānā atradās Austrumāzijas kreiseru eskadra viceadmirāļa Špē vadībā. 1914. gada oktobrī Špē kuģi, kurus Lielbritānijas un Japānas spēki padzina no Klusā okeāna centrālās daļas, pārcēlās uz Klusā okeāna dienvidu daļu. Špē eskadras kodols sastāvēja no bruņukreiseriem Scharnhorst un Gneisenau, vieglā kreisera Nürnberg un četriem ogļu apgādes kuģiem. Vēlāk tiem pievienojās vieglie kreiseri Dresden un Leipzig, un 18. oktobrī eskadra sasniedza Dienvidamerikas rietumu krastus. Šajā pasaules daļā britu flotei nebija spēcīgu kuģu vienību. Izņemot vecu bruņuklāja kreiseri Rainbow, kas atradās Kanādā, un divus vēl vājākus kuģus, vairāk nekā britiem šajā reģionā nebija. Pastāvēja nopietni draudi, ka Špē eskadra varētu traucēt sprāgstvielu ražošanai nepieciešamā Čīles salpetra piegādes Britānijai, tādēļ Londona bija ne pa jokam nobažījusies.
Admiralitāte steigšus sāka koncentrēt šajā virzienā jaunus spēkus. Kontradmirālis Kredoks, kurš komandēja britu kuģus pie Dienvidamerikas austrumu krastiem, saņēma pavēli stāties pretī Špē eskadrai. Viņa rīcībā bija bruņukreiseri Good Hope un Monmouth, vieglais kreiseris Glasgow, palīgkreiseris Otranto un vecs eskadras bruņukuģis Canopus. Ar šo eskadru Kredoks devās uz Amerikas rietumu piekrasti. Lai pārtvertu Špē eskadru, bija nepieciešams pietiekams ātrums. Kredoks apzinājās, ka lēnais bruņukuģis Canopus būs eskadrai apgrūtinājums, un ar to īpaši nerēķinājās. Kredoka eskadras pavecie kuģi bija nokomplektēti ar rezervistiem, kuru prasmes nebija augstākajā līmenī. Britu eskadra bez Canopus izskatījās pavāja, un Kredoks to apzinājās, taču, būdams pēc dabas drosmīgs cilvēks, nevairījās no gaidāmās kaujas.
Vācu un britu eskadras satikās netālu no Čīles Koronelas ostas 1914. gada 1. novembra pēcpusdienā. Canopus bija palicis tālu iepakaļ un kaujā nemaz nepiedalījās. Pūta auksts dienvidaustrumu vējš, un jūrā bija stipra viļņošanās. Eskadras pārvietojās paralēli saplūstošiem kursiem uz dienvidiem, vācu kuģi atradās tuvāk Čīles krastam. Špē gaidīja saulrietu, jo viņa kuģi līdz tam bija labi izgaismoti, bet apstākļi britu kuģu novērošanai pret sauli nebija tik izdevīgi. Saulrieta laikā vācu kuģi uz krasta fona būtu slikti saskatāmi, kamēr britu eskadra vēl arvien izceltos uz rietošās saules fona. Vāciešiem par labu nāca arī vētrainais laiks, jo britiem bija grūti izmantot daļu savas kuģu artilērijas, kas atradās apakšējos kazemātu klājos, kurus pārplūdināja lielie viļņi.
Plkst. 9.03 vācu eskadra atklāja uguni no apmēram desmit kilometru attāluma. Špē vēl pirms iespējamās kaujas bija devis norādes kuģu komandieriem, ka bruņukreiseriem kaujas distancei jābūt 7000-7700 metriem, bet labas redzamības apstākļos vēl lielākai. Vieglajiem kreiseriem tika iedalīta palīgloma. Vadošais bruņukreiseris Scharnhorst šāva uz Good Hope, bet Gneisenau - uz Monmouth. Vieglie Leipzig un Dresden bija tālu aizmugurē, bet Nürnberg vispār atpalicis ārpus redzesloka. Vieglie kreiseri šai kaujā nevarēja būt efektīvi, jo tos nemierīgā jūra stipri šūpoja, tādēļ precīza šaušana nebija iespējama. Vācu bruņukreiseriem bija iespēja šaut borta zalves ar sešiem 210 mm un trim 150 mm lielgabaliem. Savukārt britu kreiseri, kā jau teikts, nevarēja izmantot lielgabalus, kas atradās apakšējos kazemātos - četrus 152 mm lielgabalus uz Good Hope un trīs 152 mm lielgabalus uz Monmouth. Vācu kuģu artilēristi bija labi mācīti, šaušanas sacensībās vēl pirms kara šie bruņukreiseri vienmēr ieguva godalgotas vietas.
Ar trešo zalvi Scharnhorst izdevās trāpīt Good Hope. No šā brīža zalves tika raidītas ik pēc 15 sekundēm. Good Hope atbildēja plkst. 19.07, šaujot ļoti lēni, vienu zalvi ik pēc 50 sekundēm. Pēc vācu virsnieku pieņēmuma, Good Hope artilērijas vadības ierīces bija izgājušas no ierindas, vēl pirms kuģis izšāva pirmo zalvi. Šim kreiserim nepaveicās arī ar to, ka viena no pirmajām vācu zalvēm trāpīja priekšējā tornī, izsitot to no ierindas. Kaujas sākumā Monmouth šāva diezgan intensīvi no saviem 152 mm lielgabaliem pa Gneisenau, taču lielā attāluma dēļ šāviņi nesasniedza mērķi. Arī Monmouth viens no pirmajiem vācu šāviņiem trāpīja priekšējā tornī, to padarot nelietojamu. Faktiski kaujas iznākums izšķīrās pirmajās desmit minūtēs. Ik minūti četras precīzas vācu zalves grāva britu bruņukreiserus, bet tie nebija spējīgi efektīvi atbildēt un trāpīt gandrīz neredzamajiem vācu kuģiem.
Pirmais plkst. 19.52 uz Neptūna valstību devās Good Hope. Tam 21.28 sekoja Monmouth, kurš bija izgājis no kaujas vēl pirms flagmaņa nogremdēšanas un kura dūmojošajam vrakam nejauši tumsā uzdūrās atpalikušais vācu vieglais kreiseris Nürnberg. Vācieši piedāvāja britiem padoties, taču Monmouth nenolaida karogu, un vācu vieglais kreiseris to piebeidza. Izglābto no abiem nogrimušajiem kuģiem nebija - bojā gāja 1654 angļu jūrnieki. Vāciešiem bija vien divi ievainotie uz Gneisenau. Britu palīgkreiseris Otranto prātīgi jau pašā kaujas sākumā devās projām, bet vieglais kreiseris Glasgow iesaistījās kaujā ar diviem vācu vieglajiem kreiseriem un, saņēmis sešus trāpījumus, pameta kaujaslauku.
Vācieši bija guvuši pārliecinošu uzvaru. Galvenais britu sakāves iemesls bija britu stratēģiskās kļūdas. Pret salīdzinoši modernajiem vācu bruņukreiseriem, kuri regulāri guva balvas par labāko šaušanu, tika nosūtīti novecojuši kuģi ar slikti sagatavotām apkalpēm, kas komplektētas galvenokārt no rezervistiem. Britu sakāve radīja būtisku kaitējumu Lielbritānijas flotes prestižam, taču vāciešu triumfs nebija ilgs. Kaujas priekšvakarā, 30. oktobrī, pirmā jūras lorda amatā stājās apņēmīgais admirālis Fišers, kurš nekavējoties sūtīja uz Dienvidamerikas krastiem admirāli Stērdiju ar diviem līnijkreiseriem - Invincible un Inflexible. Stērdijam tika dots uzdevums atrast un iznīcināt vācu eskadru, bet pie viena darbībā pārbaudīt jauno ieroci.
Admirālis Džons Fišers bija «tēvs» ne tikai līnijkreiseru klasei vien. 1906. gadā viņš izraisīja apvērsumu visu zemju jūras kara flotēs ar līnijkuģi Dreadnought. Šā kuģa nosaukums kļuva par apzīmējumu veselai kuģu klasei, drednautiem, kurus XX gs. sākumā pasūtīja un sāka būvēt katra sevi cienoša zeme. Eskadras bruņukuģu «laikmets», kad tie bija jebkuras flotes galvenais triecienspēks, bija beidzies.

Ja bruņukuģu sūtība bija galvenokārt kauja ar pretinieka bruņukuģiem un izšķirošās uzvaras izcīnīšana, tad bruņukreiseru stihija bija okeāna plašumi un pretinieka tirdzniecības apkarošana.

Bruņukuģu laikmets

Britu līnijkreiseris Inflexible.

XIX gadsimta deviņdesmitajos gados Lielbritānijas flotē, tāpat kā visā pasaulē, tika būvēti bruņuklāja kreiseri un bruņukreiseri. Bruņuklāja kreiseri bija mazāki un vājāk aizsargāti. Bruņuklājs tiem, līdzīgi kā bruņurupuča bruņas, nosedza tikai to mehānismus un munīcijas noliktavas. Lielākie un nozīmīgākie bija bruņukreiseri. To galvenais uzdevums - nodrošināt savu komunikāciju drošību, cīnīties ar ienaidnieka reideriem un kreiseriem. XX gadsimta sākumā visās flotēs bruņukreiseri bija otri lielākie kuģi aiz flotes tā laika galvenā triecienspēka - eskadras bruņukuģiem. Arī apbruņoti parasti tie bija līdzīgi bruņukuģiem, tikai ar nedaudz mazāka kalibra lielgabaliem. Galvenais kalibrs parasti bija no 152-234 mm līdz pat bruņukuģu galvenā kalibra 305 mm, bieži divos torņos kuģa priekšgalā un aizmugurē bija izvietoti pa diviem lielgabaliem katrā. Vidējais kalibrs no 152 mm līdz pat 203 mm tika izvietots torņos gar bortu vai borta kazemātos. Bruņu biezums gan bruņukreiseriem bija mazāks nekā bruņukuģiem, toties tie bija ātrāki. Ja bruņukuģu ātrums svārstījās ap 18 mezgliem, bruņukreiseri spēja attīstīt pat 20-23 mezglus.
Britu bruņukreiseru silueta raksturīga iezīme - četri dūmeņi. Tā laika tehnikas attīstības līmenis noteica, ka, lai sasniegtu lielu ātrumu, bija nepieciešams daudz katlu. Tā angļu Minotaur tika uzstādīti 24 katli, un tātad bija nepieciešami arī daudzi dūmeņi. Bruņukuģi parasti iztika ar 2-3 dūmeņiem, piemēram, angļu Lord Nelson bija tikai 15 katli. Abu tipu kuģus dzina uz priekšu divas dzenskrūves, kuras grieza četru cilindru tvaika mašīnas. Kurināmais - ogles. Ja bruņukuģu sūtība bija galvenokārt kauja ar pretinieka bruņukuģiem un izšķirošās uzvaras izcīnīšana pār pretinieka galveno jūras spēku, bruņukreiseru stihija bija okeāna plašumi, savas tirdzniecība aizsardzība un pretinieka tirdzniecības apkarošana.
XIX gadsimta deviņdesmitajos gados izkristalizējās eskadras bruņukuģa tips un tā raksturlielumi. Ja līdz tam bruņukuģi dažādās valstīs vairāk vai mazāk atšķīrās viens no otra, tad, sākot ar angļu Majestic, izveidojās tāds kā eskadra bruņukuģu standarts. Tipisks britu eskadras bruņukuģis XIX gadsimta beigās bija bruņots ar četriem 305 mm un divpadsmit 152 mm lielgabaliem, uz katru bortu pa sešiem. Šaušanas attālums kaujā bija 1800 metri, jo ugunsvadības sistēma bija nepilnīga un tēmēkļi neefektīvi. Par tā laika eskadras bruņukuģu galveno ugunsspēku tika uzskatīta vidējā kalibra artilērija. Ja galvenais kalibrs labākajā gadījumā šāva divus šāvienus minūtē, 152 mm lielgabali šāva 5-7 reizes minūtē, un to uguns nelielā distancē bija gana efektīva. Laikā, kad britu Vidusjūras floti komandēja admirālis Fišers (1899.-1902. gadā), viņa vadībā Vidusjūras flote praktizēja šaušanu 4600-5500 metru attālumā. 1904. gadā īpaša angļu izpētes komanda izsecināja, ka ir iespējama efektīva šaušana arī līdz 7200 metriem, taču tikai tādā gadījumā, ja ugunsvadība notiek centralizēti. Proti, visi lielgabali tiek notēmēti pēc komandvadības datiem un šauj vienlaikus pa vienu mērķi, nevis individuāli, kā tas bija agrāk.

Pēc Jitlandes visās flotēs tika pārskatīta līnijkreiseru loma. Briti un vācieši pēc tam vairs nevienu līnijkreiseri no jauna nebūvēja.
Visilgākais mūžs bija lemts vācu līnijkreiserim Goeben, kas Turcijas flotes sastāvā pārlaida divus pasaules karus.
Goeben epopeja
Vācu līnijkreiseriem gals pienāca vēl ātrāk nekā britu, jo Pirmā pasaules kara beigās vācieši paši tos nogremdēja, lai nebūtu jāatdod uzvarētājiem. Taču īpašs stāsts ir par vācu līnijkreiseri Goeben, kas kopā ar vieglo kreiseri Breslau Pirmā pasaules kara sākumā atradās Vidusjūrā pie Āfrikas krastiem. Tiem izdevās aizmukt gan no franču Vidusjūras flotes, gan britu eskadras un atrast patvērumu Turcijā. Tur abus kuģus formāli iekļāva turku flotē, bet apkalpes palika vācu. Goeben kļuva par Yavuz Sultan Selim, bet vācu kontradmirālis Vilhelms Sušons - par turku flotes komandieri. Goeben parādīšanās Melnajā jūrā kardināli izmainīja spēku samēru, jo Krievijai nācās atlikt plānus par desantu Bosforā, gadsimtiem ilgo krievu caru sapni. Līdz pat 1916. gadam, kad ierindā stājās divi krievu jaunie Melnās jūras drednauti, noteikumus tur diktēja Goeben, terorizējot krievu Melnās jūras piekrasti, arī Sevastopoli. Goeben ar nosaukumu Yavuz pārdzīvoja visus citus līnijkreiserus, jo Turcijas flotes sastāvā atradās līdz pat septiņdesmito gadu sākumam un tātad formāli kādu laiku pat skaitījās NATO karakuģis.

Ātrums un viens kalibrs

Visas pasaules admirāļi XX gadsimta sākumā analizēja krievu-japāņu kara jūras kaujas, īpaši jau krievu sakāvi pie Cusimas. To darīja arī angļi. Britu jūras politika paredzēja, ka impērijas flotei jābūt stiprākai par divām nākamajām pasaules flotēm kopā ņemtām. Admirālis Fišers (un ne viņš vien) secināja, ka, pieaugot kaujas distancei, vidējā kalibra artilērija, ko XX gadsimta sākumā parasti pārstāvēja 152 mm kalibrs, zaudē savu efektivitāti. Tādēļ uz jaunajiem eskadras bruņukuģiem sāka uzstādīt 178 mm, 203 un pat 240 mm lielgabalus papildus galvenajam 305 mm kalibram. Taču kalibru dažādības dēļ radās problēmas ar uguns koriģēšanu. Jo bija grūti vai pat neiespējami no attāluma atšķirt 203 mm un 305 mm šāviņu izraisītās šļakatas, pēc kurām līdz tam vadījās, koriģējot tēmēšanu. Tādēļ dzima ideja par kuģiem, kas būtu bruņoti ar viena kalibra lielgabaliem.
1906. gadā rekordīsā laikā uzbūvētais Dreadnought kļuva par toņa noteicēju visas pasaules jūras spēkos. Tā piecos torņos atradās desmit 305 mm lielgabali, katrā tornī pa divi. Paši par sevi šie lielgabali nebija nekas īpašs, taču baterija ar desmit tālšāvējiem lielkalibra stobriem padarīja visus līdz šim būvētos eskadras bruņukuģus par novecojušiem krāmiem. Un tas vēl nebija viss. Uz Dreadnought tika uzstādīta jauna dzinēja iekārta - četras dzenskrūves darbināja tvaika turbīnas ar kopējo jaudu 23 000 ZS. Ātrums - 21,6 mezgli. 1907. gadā kuģis devās savā pirmajā okeāna braucienā uz Trinidadu Karību jūrā. Pirmajā braucienā tika nokuģotas 10 000 jūdzes ar vidējo ātrumu 17 mezgli, kas bija izcils rādītājs. Turklāt bez nevienas nopietnas problēmas turbīnu iekārtā!

Britu admirālis Džons Fišers.

Bet Fišeram nebija gana. Lai saskaņā ar līnijkuģu kaujas taktiku pretinieka kuģu kolonnai varētu aizsteigties garām un «aptvert galvu», bija jābūt ātruma priekšrocībai pār pretinieka kuģiem. Palielinoties šaušanas attālumam, šo taktiku bija grūtāk īstenot. Tomēr Fišers turpināja uzstāt, ka ātruma priekšrocība ir svarīga. Tādēļ tika radīta Invincible tipa kuģu sērija - pirmie līnijkreiseri. Fišera ideja - ātrums un labākās bruņas - lieliski nostrādāja pie Folklendu salām, kur divi britu līnijkreiseri no droša attāluma sašāva vācu kuģus. Vācieši nekur nevarēja aizbēgt no līnijkreiseru galvenā kalibra. Katram kuģim bija pa astoņiem 305 mm lielgabaliem četros torņos, turklāt līnijkreiseri attīstīja 25 mezglus, kamēr Špē bruņukreiseri tikai 18. Angļi atklāja uguni no 13 000-15 000 metriem, un no šāda attāluma vācu 210 mm galvenais kalibrs līnijkreiseriem neko nopietnu nevarēja nodarīt, kamēr britu 305 mm bija nāvējoši vācu kuģiem jebkurā distancē. Šāviņu patēriņš šādā attālumā gan bija ļoti liels: Invincible izšāva 513 šāviņus, no kuriem mērķī trāpīja vien 6-8 procenti, taču arī ar to pietika.
Tomēr lieliskajam līnijkreiseru projektam bija arī būtiski trūkumi. Nav iespējams uzbūvēt ideālu kuģi. Ja būvē ātru un ar varenu artilēriju, tad, esot vienādai tonnāžai, jāupurē bruņu biezums. Šī patiesība pilnā mērā attiecās uz līnijkreiseriem. To artilērija bija teju līdzvērtīga tā laika drednautu artilērijai, un tie bija ātrāki, taču ar vājākām bruņām. Līnijkreiseri bija stiprāki un ātrāki par jebkuru bruņukreiseri, tāpat kā drednauti bija stiprāki un ātrāki par jebkuru eskadras bruņukuģi. Bet, pieaugot jūras kauju distancei, uzdevums «aptvert galvu» pretinieka kuģu kolonnai kļuva arvien bīstamāks. Proti, pieaugot šaušanas distancei, šāviņi krīt arvien pa stāvāku trajektoriju. Tādējādi pieaug varbūtība, ka tiks trāpīts pa kuģa klāju. Bet klāja bruņas līnijkreiseriem bija samērā plānas. Arī sadursmes ar drednautiem līnijkaujās šiem kuģiem neko labu nesolīja. Īpaši tas attiecās uz britu līnijkreiseriem, jo vācieši savējos būvēja ar krietni stiprākām bruņām, pat tonnāžas ziņā lielākus par to laikabiedriem vācu drednautiem.
Līnijkreiserus, tāpat kā drednautus, drīz vien būvēja visā pasaulē. Katru nākamo kaujas kuģi centās uzbūvēt spēcīgāku par iepriekšējo. Lielbritānijai XX gadsimta sākumā bija pasaulē lielākā eskadras bruņukuģu un bruņukreiseru flote, taču kvalitatīvi jauna kuģa parādīšanās padarīja visus pirms tam uzbūvētos kaujas kuģus novecojušus, laupot Lielbritānijai tās ierastās priekšrocības jūrā. Rezultātā angļiem bija jābūvē jauna flote, un vājš mierinājums bija tas, ka vienā mirklī bija novecojušas arī visu citu valstu flotes. Sākās drudžaina jūras spēku bruņošanās sacensība. Ķeizariskajai Vācijai parādījās cerība izbeigt britu gadsimtu ilgo dominanci pasaules jūrās, jo nu visi atradās vienādās izejas pozīcijās. Un Vācija pielika visas pūles, lai panāktu britu floti kaujas kuģu skaita ziņā. Tikai pateicoties Fišeram, britiem bija neliels handikaps.

Līdz ar aviācijas bāzeskuģu lidmašīnu dominanci pasaules jūrās un okeānos superdrednauti un līnijkreiseri kļuva nevajadzīgi.
Vācu kuģu ierinda pirms Jitlandes kaujas.

Jitlandes kauja

Visu laiku lielākā jūras artilērijas ģenerālkauja notika no 1916. gada 31. maija līdz 1. jūnijam starp vācu un britu floti Ziemeļjūrā pie Jitlandes. No lielajiem artilērijas kuģiem tajā no vācu puses piedalījās 16 drednauti, pieci līnijkreiseri un seši eskadras bruņukuģi. Britiem bija 28 drednauti, deviņi līnijkreiseri un astoņi bruņukreiseri. Vācu bruņukuģi un britu bruņukreiseri līdzi bija paņemti būtībā tikai skaitam. Vāciešiem paveicās, jo viņi zaudēja tikai vienu bruņukreiseri, kamēr briti trīs. Abu pušu drednauti visi atgriezās mājās, daudzi ar stipriem bojājumiem.
Līnijkreiseriem gan tik labi neklājās. Vācieši zaudēja vienu līnijkreiseri - Lützow. Britu zaudējumi bija daudz lielāki - trīs līnijkreiseri, Indefatigable, Queen Mary un Invincible. Izrādījās, ka pietika pat ar 280 mm vācu šāviņiem, lai caursistu šo līnijkreiseru vieglās bruņas. Tāds pats liktenis gandrīz piemeklēja arī britu līnijkreiseri Lion, kura vienā tornī trāpīja Lützow raidīts šāviņš. Tornī sākās ugunsgrēks, bojā gāja visa torņa apkalpe. Tikai laicīga munīcijas pagraba applūdināšana izglāba Lion no iepriekš minēto trīs līnijkreiseru likteņa. Vēl šobaltdien nav vienota viedokļa par šīs «milžu cīņas», kādu cilvēce nebija piedzīvojusi un diez vai vēl piedzīvos, uzvarētāju. Britu zaudējumi tonnāžas ziņā bija gandrīz divas reizes lielāki, turklāt tika zaudēti arī trīs līnijkreiseri. Bojāgājušo jūrnieku britiem bija trīs reizes vairāk, tomēr vācieši nesasniedza izvirzīto mērķi - gūt izšķirošo pārsvaru pār britu floti.
Pēc Jitlandes visās flotēs tika pārskatīta līnijkreiseru loma. Briti un vācieši pēc tam vairs nevienu līnijkreiseri no jauna nebūvēja. Sevišķi nesabalansēti tie izrādījās britiem. Pavisam Anglija bija uzbūvējusi 16 līnijkreiserus. Pie britu pēdējiem uzbūvētajiem pieder arī starpkaru Lielbritānijas flotes lepnums, lielākais un pasaulē šķietami varenākais tā laika kuģis Hood. Tam bija astoņi 381 mm lielgabali, un tas varēja attīstīt 31 mezgla ātrumu. Hood nolaida ūdenī vēl Pirmā pasaules kara laikā un pēc tam vairākkārt modernizēja, bet tas neglāba to no šā tipa britu kuģu «lāsta». 1941. gada maijā tas gāja bojā savā pirmajā kaujā, kad stājās pretī Hitlera flotes lepnumam, līnijkuģim Bismarck. Jau ar vienu no pirmajām zalvēm vācieši trāpīja Hood munīcijas noliktavā. Britu kuģis ar varenu sprādzienu nogāja dibenā. Izglābās tikai trīs apkalpes locekļi.
Trīs britu līnijkreiserus pārbūvēja par aviācijas bāzes kuģiem. Kā līnijkreiseri bez Hood Otrajā pasaules karā piedalījās vēl divi admirāļa Fišera lolojumi, kas starpkaru periodā bija piedzīvojuši modernizāciju - Renown un Repulse. Pēdējo 1941. gada decembrī Siāmas līcī nogremdēja japāņi, savukārt Renown pārdzīvoja karu un 1948. gadā tika sagriezts lūžņos kā pēdējais no Fišera līnijkreiseriem. Lūžņu dokā tam kompānijā bija par aviobāzes kuģi pārbūvētais līnijkreiseris Furious...

1941. gadā Siāmas līcī līnijkreiseri Repulse nogremdēja japāņi.
Krievu eskadras sakāvi Cusimas kaujā un japāņu taktiku rūpīgi analizēja visu valstu admirāļi.

Amerikāņi un japāņi

Pēc Pirmā pasaules kara jūras bruņošanās sacensība neaprima. Tagad tajā iesaistījās arī ASV, uzsākot sešu Lexington tipa līnijkreiseru būvi, taču projektu apturēja 1922. gadā noslēgtā Vašingtonas vienošanās, kas ierobežoja lielvalstu flotes apjomus un tonnāžu. Tādējādi amerikāņi palika bez līnijkreiseriem, bet divi no sešiem, kuru būve bija uzsākta, tika pabeigti kā aviācijas bāzeskuģi - Lexington un Saratoga. Abi «nebija mājās» brīdī, kad japāņi uzbruka Pērlhārborai, taču pēc tam aktīvi piedalījās karadarbībā Klusajā okeānā. Lexington gāja bojā kaujā Koraļļu jūrā 1942. gadā, bet Saratoga izdzīvoja visu karu un galu dabūja Bikini atolā atombumbu izmēģinājumā.
Līdzīgi klājās arī japāņiem, kuri pēc Pirmā pasaules kara bija iecerējuši uzbūvēt astoņus līnijkreiserus, taču Vašingtonas vienošanās šiem plāniem pielika punktu, un tika atļauts vien divus iesāktos līnijkreiserus pārbūvēt par aviācijas bāzes kuģiem. Vienu no tiem, Amagi, jau dokā iznīcināja zemestrīce (tā vietā par aviobāzes kuģi nācās pārbūvēt iesākto līnijkuģi Kaga), bet par otru kļuva Akagi. Tieši Akagi un Kaga bija lemts kļūt par slavenākajiem japāņu aviācijas bāzes kuģiem, kuriem japāņi lielu pateicību parādā par panākumiem kara sākumā.
Vēl japāņu rīcībā bija Pirmā pasaules kara laikā būvētie Kongo tipa līnijkreiseri, kas pēc modernizācijas izrādījās noderīgākie starp visiem japāņu smagajiem kuģiem un piedalījās gandrīz visās flotes operācijās. To galvenais uzdevums bija eskortēt aviācijas bāzes kuģus. Japāņu līnijkreiseru liktenis bija tāds pats kā visai japāņu flotei - kara beigās tos nogremdēja.

Amerikāņu aviācijas bāzes kuģa Lexington pamatā bija iesākts un nepabeigts līnijkreiseris.
Tie bija pārāk lieli un dārgi, lai tos izmantotu kā kreiserus, bet bezcerīgi vāji aizsargāti, lai piedalītos līnijkuģu operācijās.

Līdz ar aviācijas bāzeskuģu lidmašīnu dominanci pasaules jūrās un okeānos superdrednauti un līnijkreiseri kļuva nevajadzīgi. Pēdējais pasaulē uzbūvētais līnijkuģis jeb superdrednauts bija britu Vanguard, kas stājās ierindā jau pēc kara, 1946. gadā, un tika sagriezts metāllūžņos 1960. gadā. Tas nebija vienīgais gadījums, kad dārgi izmaksājušu kuģu mūžs bija neadekvāti īss. ASV Otrajā pasaules karā sāka būvēt trīs, bet pabeidza divus līnijkreiserus - Alaska un Guam. Ierindā tie stājās 1944. gadā, bet rezervē ieskaitīti jau 1947. gadā. Paši amerikāņi tos raksturoja kā bezjēdzīgākos Otrā pasaules kara laikā uzbūvētos lielos kuģus: tie bija pārāk lieli un dārgi, lai tos izmantotu kā kreiserus, bet bezcerīgi vāji aizsargāti, lai piedalītos līnijkuģu operācijās. Katastrofāli vāja izrādījās to prettorpēdu aizsardzība.
Pie līnijkreiseru kastas reizēm tiek pieskaitīti arī Otrā pasaules kara laika vācu līnijkuģi Scharnhorst un Gneisenau (iepriekš minēto bruņukreiseru vārdabrāļi) un pat amerikāņu četri Iowa tipa līnijkuģi - galvenokārt to ātruma dēļ. Gneisenau 1942. gadā trāpīja angļu bumba. Bojājumi bija tik lieli, ka kuģi nolēma neremontēt. Savukārt Scharnhorst piedzīvoja izcilu kaujas kuģa karjeru līdz pat savai bojāejai kaujā pie Nordkapa 1943. gada beigās. Britu admirālis Brūss Freizers, līnijkuģa Duke of York komandieris, kurš nogremdēja Scharnhorst, pēc kaujas saviem virsniekiem teica: «Es ceru, ka ikviens no jums komandēs savu kuģi tikpat varonīgi, kā šodien tika komandēts Scharnhorst
Iowa sērijas amerikāņu līnijkuģi visi pārdzīvoja karu, un mūsdienās tie kļuvuši par muzejiem. Ar japāņu līnijkuģiem gan tiem nekad neiznāca cīnīties, pārsvarā tos izmantoja ienaidnieka karsta nocietinājumu apšaudei un aviācijas bāzes kuģu eskortam, jo citi lielie kuģi šim mērķim bija pārāk lēni. Šā tipa kuģi piedalījās arī Korejas, Vjetnamas un pat Līča karā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita