Nav zināms, vai Gustavs Žakerts pirmajā pasaules karā atradās frontē, taču vēsture ir saglabājusi viņa uzņemtās fotogrāfijas, kurās iemūžināti tā laika karavīri.
Gustavu Žakertu iesauca Pirmajā pasaules karā kā fotogrāfu. Viņš dienēja 261. kājinieku rezerves bataljonā, kur veica jaunkareivju pamatapmācību pirms karavīru nosūtīšanas uz fronti. Vēstuļu sarakstē ar sievu Alvīni nekas neliecina par Gustava atrašanos frontē, taču iespējams, ka vēstulēs karš netiek pieminēts arī stingrās cenzūras dēļ.
Vēstules, kuras man izdevās izglābt pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, aptver saraksti starp Gustavu un sievu Alvīni divu gadu garumā, kamēr Gustavs bija cariskās Krievijas armijā no 1916. līdz 1917. gadam. No vēstulēm var saprast, ka bijusi noruna rakstīt divas vēstules nedēļā, tomēr dažkārt šī noruna tikusi pārkāpta un ir sūtītas pat četras vēstules. Abi viens otru uzrunā ar dažādiem mīļvārdiņiem, it kā tikko būtu iemīlējušies, kaut gan Gustavam tobrīd ir jau 29 gadi.
Kara laika vēstules
Ielūkosimies dažās no Gustava un Alvīnes vēstulēm, kas labi raksturo tā laika ikdienu.
Gustavs 1916. gada 8. jūlijā: «Es biju Rīgā ar darīšanām, tad redzēju, kā vācu cepelīns un trīs eiroplāni lidoja. Tas bija otrdien no paša rīta, tad tūlīt mūsējie šāva viņiem virsū, bija jālaižas lapās, citādi viņus nogāztu zemē kā nabagus. Gan tu avīzēs lasīsi.»
Alvīne 1916. gada 18. septembrī sūdzas, ka esot diezgan daudz sirmu matu: «Bet tas nekas, ar godu nest sirmus matus ir cienīgi, un par ko man tik agri jānosirmo.» Nosūta vīram 5 rubļus.
Gustavs 1916. gada 5. novembrī: «Līdz šim vēl dzīvojam kā dzīvojuši, nezinām, kas tālāk notiks, karš vēl tik ātri nebeigsies.»
Alvīne 1916. gada 10. novembrī: «Sirds mīļais, dārgais vīriņ! Tavu 5. nov. izrakstīto vēstuli jau esmu saņēmusi, labi, ka Tu naudu esi saņēmis, mīlulīt, ar apdomu gan izdod katru kapeiciņu, jo Tu labi zini, cik bagāts Tev tas sūtītājs ir. Viss mūsu ienākums ir 29 r. 25 kap., ko kronis maksā par 3 mēnešiem, nabaga alga pret bijušo un pelnīto, bet labi, ka vēl tā.»
Alvīne 1916. gada 26. novembrī ziņo, ka pārceļas dzīvot uz Kaibēniem: «Dārdzība un trūkums aug ar katru dienu. Šodien jau ir Piebalgā tirgus. Sviests maksāja 2 rubļus 40 kapeikas, un cukura nav, lai vai par 3 rubļiem pārdotu.»
Gustavs 1917. gada 2. janvārī: «Pusi dienas noņemos ar fotogrāfiju.»
Gustavs 1917. gada 15. janvārī: «Iztaisīju kādas 50 bildes priekš priekšnieka, bet peļņas man nav nekādas. Iztērēju materiāliem un pie dvēseles ir tikai 70 kap.»
Alvīne 1917. gada 15. februārī raksta, ka no Kaibēniem pāriet dzīvot uz Kaikažiem: «Māte ir pusakla, bet tēvs vēl dūšīgs.»
Gustavs 1917. gada 26. februārī: «Jāiet uz pozīcijām. Gustavs.»
Gustavs 1917. gada 7. martā: «Būtu daudz ko rakstīt, bet lai paliek, gan jau jūs paši dabūsiet dzirdēt, tiek jau plaši pa avīzēm un tā tālāk sludināts, miera valdība mums vairs nav. Tagad viss iet pēc jaunās valdības, un nabaga zaldātam būs tagad vieglāk un brīvāk elpot, kā tas līdz šim bij, jānogaida vēl galīgo iznākumu.»
Gustavs 1917. gada 18. martā: «Mīļā Alinka, tas nav ticams, ka tev tik sirmi mati jau ir, es sev gan nevaru ieraudzīt, varbūt tamdēļ, ka nēsāju īsus matus. Tagad, mīļā Alinka, man diezgan daudz darba. Vakar uzņēmu atkal vienu grupu, kurā ir kādi 90 cilvēki. Bija svētki par labu tiem kritušiem brīvības dēliem, tas ir par piemiņu. Gribu tos darbus visus nobeigt un tad braukt uz mājām, uz Lieldienām. Esmu tagad gandrīz visu naudu izdevis priekš materiāliem, bet gan es atkal dabūšu atpakaļ.»
Gustavs 1917. gada 8. aprīlī: «Šodien taisīju divus uzņēmumus ar lielo aparātu, tas ir, fotografēju savu priekšnieku. Rītā ir man vairāki draugi jāfotografē. Darba pilnas rokas.»
Alvīne 1917. gada 1. maijā: «Dārdzība ir šausmīga. Cik labi, ka es to kazu nopirku, te nu šogad pat par dārgu naudu nevar pienu dabūt, bet mums ir bez kādām bēdām. Tēvs arī jau sivēnu mums atveda, redzēs, cik nu būs jāmaksā. Gaidu uz laimīgu Tavu atgriešanos pēc kara mājās, tad priekš mums būs pavasars, tad būs otrā mūsu jaunība, tad mēs būsim vēl laimīgāki kā pirmajā jaunībā.»
Gustavs. 1917. gada 3. maijā: «Neesu nekādi saņēmis atbildi iz Rēveles (Tērbata), un, ja es nedabūšu, tad es iestāšos Valmieras latviešu bataljonā abi ar savu biedru, nav izturams pie tiem krieviem.»
Gustavs 1917. gada 5. maijā Valmierā: «Daži mani biedri brauc uz Rīgu, uz fronti, un tiekam pavadīti uz staciju ar mūziku. Naudas man ir papilnam, kādi 50 rbl., ko es šinīs dienās esmu nopelnījis. Es drīz pāriešu uz latviešu pulku Valmierā. Tāpēc, ka apstākļi tādi ir, ka es esu palicis viens latvietis. Latviešu pulkā tagad daudz vieglāk ir kā agrāk. Es lūgumu jau esmu iesniedzis un gaidu katru dienu uz papīriem, kad viņi man izdos. Attīstīju stiklus.»
Gustavs 1917. gada jūnijā: «Atrodos Smiltenē latviešu strēlnieku rezerves pulka 5. rotā 1. vadā.»
Gustavs 1917. gada 15. septembrī Jurjevā: «Latviešu strēlnieku rezerves pulks 5. rota 1. pulks. Bija ilgi jāceļo, kamēr no Novgorodas atbraucām uz Jurjevu.»
Gustavs 1917. gada 2. oktobrī raksta sievai par bēgšanu, lūdz uzrakstīt adresi, lai viņš varētu atrast: «Cik iespējams, paņem mantas līdzi, varbūt to lielo aparātu, lai tas statīvs paliek, lai viss cits zūd, bet man tā lielā aparāta žēl ir, kur es tik grūti tos dzelžus vīlējis.»
«Es biju Rīgā ar darīšanām, tad es redzēju, kā vācu cepelīns un trīs eiroplāni lidoja. Tūlīt mūsējie šāva viņiem virsū, bija jālaižas lapās, citādi viņus nogāztu zemē kā nabagus».
«Šodien taisīju divus uzņēmumus ar lielo aparātu, tas ir, fotografēju savu priekšnieku. Rītā ir man vairāki draugi jāfotografē. Darba pilnas rokas».
Vairāk mākslinieks nekā amatnieks
Gustavs Žakerts Augusta Klāva dēls dzimis 1887. gada 12. aprīlī Priekules pusē, Kalētu pagastā, kur viņa tēvs strādāja par dārznieku. Ģimenē bija trīs bērni - Gustavs un divas māsas. Bērnību nākamais fotogrāfs aizvadīja Krievijā, bet amatu apguva Rīgā populārajā Vīnerta fotostudijā. Tolaik bija ierasts, ka, strādājot pie fotogrāfa, vispirms jāiziet mācekļa gadi un tad aroda prakse. Tā Gustavs minētajā fotodarbnīcā nostrādāja kādus piecus vai septiņus gadus.
Uz Vecpiebalgu Gustavs Žakerts pārcēlās ap 1911. gadu, sākumā dzīvoja Lejasmuižā, vēlāk pēc ģimenes nodibināšanas 1912. gadā dzīvesvieta tika vairākkārt mainīta, iekams 1925. gadā viņš uzcēla pats savu māju Žakertus un ierīkoja arī fotopaviljonu. Mājas celtniecību veica pats savām rokām, jo no kara pārnākušajam zaldātam jau nebija nekādas rocības.
Akcija kapusvētkos
Atsevišķa stāsta vērts ir tas, kā es sameklēju Gustava Žakerta pēdas. Pirms 40 gadiem man uzdāvināja fotogrāfiju ar iespiestu zīmogu Gustavs Žakerts Vecpiebalgā. Tie bija septiņdesmitie gadi, kad es ar mugursomu plecos gan kājām, gan ar autobusiem mēģināju apzināt laukos dzīvojušo fotogrāfu radiniekus. Man Vecpiebalgā bija labs draugs, skolotājs un orientēšanās un tūrisma aktīvists Klāvs Zommers, pie kura tad es apmetos. Un tavu sagadīšanos - Žakerta māja bija pāri ceļam dažus simtu metru attālumā! Izrādījās, ka mājā ievākušies svešinieki, un par īstajiem īpašniekiem ziņas bija visai skopas, tomēr laika gaitā ar draugu palīdzību izdevās noskaidrot meitas Vandas adresi Rīgā. Aizrakstīju viņai vēstuli. Sākotnēji mūsu sarakste bija ļoti atturīga. Tas saprotams, jo meita bija zaudējusi tēvu Vācijā, kad ģimene bija devusies bēgļu gaitās - tēvu sabrauca sarkanās armijas tanks - , un māte arī bija jau mirusi.
Laika gaitā mēs tomēr sadraudzējāmies, un meita izstāstīja viņu ģimenes traģisko likteni. Pēc atgriešanās Latvijā viņi savu māju, protams, atpakaļ nedabūja. Apmeklējot fotogrāfa bijušo īpašumu, atklājās briesmīga aina: fotoplates izmētātas, sabradātas, salauztas, turpat mētājas vēstules un burtnīcas. Kaktā mētājās arī sarūsējis dzelzs gabals, kas īstenībā bija satinējamā mašīna fotogrāfiju žāvēšanai. To nodevu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam, kur tā tika restaurēta, un, veidojot Latvijas fotogrāfijas muzeja jauno ekspozīciju, satinējamo mašīnu ievietoju apskatei.
Ieraugot drausmīgo ainu bijušajā fotogrāfa īpašumā, sapratu, ka ir jāglābj, kas vēl palicis. Tobrīd man nebija ne jausmas, ko es ar fotoplatēm darīšu, jo Latvijas fotogrāfijas muzejs tapa 20 gadus vēlāk. Ar Klāvu Zommeru fotoplates pārnesām uz viņa māju Kūrēniem, pēc tam aizvedu tās uz Rīgu. Vēl pagāja daudzi gadi, kad tika nodibināts Latvijas Kultūras fonds Imanta Ziedoņa vadībā. 1988. gadā man kā pirmajam Latvijā par fotogrāfijas vēstures pētījumiem tika piešķirta Spīdolas stipendija. 1988. gadā man radās ideja, kā varētu atpazīt Žakerta fotoplatēs redzamos Piebalgas ļaudis. Ziemā izdalīju fotoplates Ogres (vadītājs Vitauts Mihalovskis), VEF (vadītājs Raimonds Rencis) un Īrisa fotoklubiem kopēšanai. Ar nosaukumu Atpazīsim Piebalgas novadu un ar Kultūras fonda vārdu akcija notika 1988. gada 31. augustā kapusvētku laikā.
Tāda akcija vēl nekad Latvijā nebija notikusi − pie kapličas četrām sienām tika izliktas Gustava Žakerta fotogrāfijas. Cilvēku atsaucība bija milzīga, ļaudis nāca un gāja, atpazina radus, kaimiņus un paši sevi. Neiztika arī bez interesantiem gadījumiem, kad divas klasesbiedrenes fotogrāfijā viena otru sauc vārdā, bet, stāvot blakus dzīvē, viena otru vairs nepazīst, jo pagājuši taču gari gadi. No apmēram tūkstoš fotogrāfiju puse tika atšifrēta un tagad jau glabājas Latvijas Fotogrāfijas muzejā.
Fotogrāfs ļoti mīlēja dabu, bija liels makšķernieks, aizrāvās ar radio amatierismu. Pārvaldīja četras valodas: poļu, krievu, vācu un ebreju. Būdams labos draugos ar latviešu fotogrāfijas pamatlicēju Mārtiņu Bucleru un populāro fototirgotāju Arnoldu Cālīti, viņš brauca uz Rīgu iepirkt fotomateriālus un pārrunāt amata lietas ar zinošiem vīriem.
Būdams no dabas ļoti kārtīgs un godīgs, Gustavs Žakerts iemantoja piebaldzēnu uzticību. Klientu netrūka, viņš tika aicināts kāzās, kristībās, bērēs, iesvētībās, skolu izlaidumos, kulšanas talkās, dokumentēja visus svarīgos saimnieciskos un politiskos notikumus Piebalgas ļaužu dzīvē. Meita Vanda, kas tēva iespaidā arī kļuva par fotogrāfi un strādāja Balvos, vēstulē šo rindu autoram rakstīja: «Manā skatījumā viņš vairāk bija mākslinieks nekā amatnieks, bet lauku dzīvei bija sava seja, savas vajadzības, savas darba īpatnības.» Pirmajos gados Piebalgā Gustavs draudzējās ar vienu no vecākajiem fotogrāfiem Kārli Šķesteru, pie kura sākumā viņš ir strādājis, kā tas rakstīts Gustava vēstulē (vācu valodā) Alvīnei 1911. gada 29. augustā Jaunpiebalgā: «Nebrīnies, mīļā Allī, ka rakstu tev no īpašas vietas un ne no Rīgas. Es atrodos Jaunpiebalgā pie fotogrāfa Šķestera, kuru tu varbūt pazīsti vai būsi vismaz par viņu dzirdējusi. Viņš mani uzaicināja uz Cēsīm, un palikšu pie viņa par fotogrāfu pavisam noteikti uz visu ziemu.» Gustavs Žakerts nav rīkojis fotoizstādes, tikai pie mājas stāvēja paliela planšete kā reklāma, kur bija redzami piebaldzēnu portreti.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita