Droši vien visi zina, ka 1939. gadā Staļins pēc Polijas sadalīšanas Viļņu atdeva Lietuvai. Taču mazāk zināms ir stāsts par to, kā Polija vispār tika pie Viļņas. Jo pamācošāks tas ir tādēļ, ka pēc 100 gadiem tieši ar tādām pašām metodēm Krievija mēģina sagrābt daļu Ukrainas teritorijas.
Kaut gan XIV gadsimtā Viļņa bija Lietuvas lielkņazistes galvaspilsēta, laika gaitā iedzīvotāju nacionālais sastāvs tur diezgan pamatīgi mainījās - īpaši jau tad, kad Lietuva un Polija bija vienota valsts. Pēc 1795. gadā notikušās trešās Polijas dalīšanas, kad šis reģions nonāca Krievijas impērijas sastāvā kā Viļņas guberņa, lietuvieši jau bija pilsētā kļuvuši par minoritāti. Saskaņā ar XIX gadsimta beigu datiem lietuvieši veidoja tikai mazliet vairāk nekā divus procentus Viļņas iedzīvotāju skaita. Pat krievu bija vairāk - apmēram 20 procenti. Visvairāk bija ebreju - 40 procenti, bet poļi bija otra lielākā tautība - 31 procents. Tādēļ droši vien tikai loģiski, ka pēc Pirmā pasaules kara, kad Polija atguva neatkarību, poļi bija apņēmības pilni pievākt Viļņu, ko uzskatīja par savu pilsētu.
Sapnis par Lielpoliju
Tas bija laiks, kad brīvības garšu sajutušo poļu ambīcijas robežojās ar impērismu. Brūkot līdzšinējai kārtībai un izzūdot vecajām robežām, pavērās iespēja uzbūvēt Polijas lielvalsti, kas sniegtos līdz pat Melnajai jūrai. Tobrīd šķita, ka nekā neiespējama te nav: Krievijas impērija bija sabrukusi, un to plosīja pilsoņu karš, tādēļ nekas netraucēja ieņemt lietuviešu, baltkrievu un ukraiņu apdzīvotās teritorijas. Sākumā izskatījās, ka Polijai šos plānus pat varētu izdoties īstenot, taču tad izrādījās, ka boļševiki ir spēcīgāki, nekā sākumā bija licies, un poļi ne tikai zaudēja ieņemtās teritorijas, bet gandrīz paspēlēja arī savu valstiskumu, ar lielām pūlēm atvairot «sarkano» uzbrukumu Varšavai. Pēc «brīnuma pie Vislas» boļševikus gan izdevās patriekt, taču par Lielpoliju varēja aizmirst.
Tomēr dažas teritorijas pievienot varēja mēģināt, un viena no tām bija Viļņas novads. 1919. gadā Polijas līderis Jozefs Pilsudskis, kurš pats bija dzimis Viļņā, bija iecerējis, ka visa Lietuva varētu kļūt par atjaunotās Žečpospolitas sastāvdaļu, taču boļševiku uzbrukuma laikā viņš savus plānus mainīja un nu jau par reālāku uzskatīja iespēju tagadējās Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā izveidot vairākas bufervalstis - Rietumlietuvu, Austrumlietuvu un Viduslietuvu -, kas kalpotu kā šķērslis sarkanās Krievijas ceļā. Viļņa saskaņā ar šo plānu kļūtu par Viduslietuvas centru.
Taču šā plāna realizāciju traucēja viena nepatīkama formalitāte - nesen izveidotā Tautu savienība Viļņu bija atzinusi par jaunās Lietuvas valsts sastāvdaļu un pieprasīja, lai poļu karaspēks atstātu tās teritoriju, turklāt 1920. gada oktobrī Polija un Lietuva bija noslēgušas miera līgumu, saskaņā ar ko Viļņa pienācās lietuviešiem. Tādēļ, lai īstenotu savas ieceres, Pilsudskis lika lietā viltību un izstrādāja plānu acu aizmālēšanai.
«Viņu tur nav...»
Kā atceramies, pirms Krimas aneksijas un Donbasa ieņemšanas Putins publiski dievojās, ka Krievijai ar nemieriem šajās teritorijās nav nekāda sakara un neviens tās karavīrs tur neatrodas. Ja arī tur ir kādi bruņoti vīri, tie ir vietējie traktoristi un ogļrači, kuri bruņojumu nopirkuši kādā veikalā. 1920. gadā tieši tādu pašu taktiku izvēlējās Pilsudskis.
Vietējo traktoristu un ogļraču lomu pildīja poļu ģenerāļa Luciana Želigovska komandētā divīzija. Nebija vēl paspējusi nožūt tinte uz miera līguma, kad Viļņā dzimušais ģenerālis paziņoja, ka tas ir netaisnīgs un neievēro vietējo iedzīvotāju intereses: «Mūsu novadu atdod lietuviešiem, tādēļ esmu nolēmis ar ieroci rokās cīnīties par manas dzimtenes pašnoteikšanās tiesībām un uzņemos komandēt karavīrus, kuri ir dzimuši šajā zemē.» Varšava, gluži kā daudzus gadus vēlāk Putins, oficiāli norobežojās no Želigovska un pat nosodīja viņa rīcību, vienlaikus bezpalīdzīgi plātot rokas - sak, mums ar to nav nekāda sakara un lai lietuvieši paši tiek galā ar dullo ģenerāli.
Taču Lietuvas armijai spēciņi bija par vājiem, lai uzveiktu labi bruņoto Želigovska divīziju, kurā bija 14 000 vīru, turklāt aiz viņu mugurām stāvēja divas poļu armijas, gatavas vajadzības gadījumā iesaistīties konfliktā. Lietuviešiem nebija nekādu izredžu uzvarēt cīņā par Viļņu, kas, par laimi, nebija īpaši asiņaina un aprobežojās ar dažām apšaudēm, pēc kurām Lietuvas vienības bija spiestas atkāpties, turklāt tās pašā Viļņā apdraudēja pamatīga piektā kolonna tur dzīvojošo poļu izskatā.
Tā nu Želigovskis bez īpašām problēmām ieņēma pilsētu un vienā mierā pasludināja Viduslietuvas valsts dibināšanu. Tautu savienība uz to tikai noskatījās, samierinoties ar faktu, ka daudzajām pēc Pirmā pasaules kara tapušajām jaunajām valstīm pievienosies vēl viena. Savā ziņā lietuviešiem varbūt pat paveicās, jo Polijas valdošajās aprindās bija par Pilsudski vēl kareivīgāk noskaņoti vīri, kā ģenerālis Jozefs Hallers, kas aicināja apsvērt domu arī par Kauņas ieņemšanu. Tīri teorētiski pastāvēja iespēja, ka konflikta risināšanā iesaistās tādas lielvaras kā Francija un Britānija, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka Parīze nav ieinteresēta lietuviešu dēļ sanīsties ar Varšavu, ko uzskatīja par potenciālu sabiedroto nākotnē iespējamajā konfliktā ar Vāciju. Savukārt briti vieni paši iesaistīties militārā avantūrā Lietuvā nebija ieinteresēti.
Saskaņā ar XIX gadsimta beigu datiem lietuvieši veidoja tikai mazliet vairāk nekā divus procentus Viļņas iedzīvotāju skaita. Visvairāk bija ebreju - 40%, bet poļi bija otra lielākā tautība - 31%.
Pievienošanās Polijai
Taču Viduslietuvas republikas izveidošana bija tikai poļu plāna pirmā daļa. Turpmākais scenārijs paredzēja plebiscīta rīkošanu par Viļņas apgabala pievienošanu Polijai - jau atkal varam vilkt paralēles ar pseidoreferendumiem, ko Krievija sarīkoja okupētajos Ukrainas apgabalos. «Patiesībā te nenotiks tieša tautas balsošana. Okupācijas vara liks ievēlēt satversmes sapulci, kurai būs jānosaka zemes liktenis. Lai šīs vēlēšanas izskatītos kā tautas brīvas gribas izpausme un lai apmierinātu rietumvalstis, maršals Pilsudskis aizsauca pie sevis ģenerāli Želigovski. Tikai Želigovskis aizbrauca viens pats, atstādams Lietuvā savu armiju, savas iestādes un savus ierēdņus. Tātad viņa darbs turpināsies. Apstākļi, kādos Polija grib rīkot vēlēšanas, ir tiešs izaicinājums Tautu savienībai. Ja Tautu savienība šīs vēlēšanas pieļauj, viņas morāliskā autoritāte būs apdraudēta,» tā tolaik rakstīja Latvijas prese.
Separātistu ģenerālis
Viļņas separātistu vadonis ģenerālis Lucians Želigovskis bija kaujās rūdīts karavīrs ar visai īpatnējiem uzskatiem. Izkarojies krievu-japāņu karā, pēc tam Krievijas impērijas armijas rindās arī Pirmajā pasaules karā. Sākoties pilsoņu karam Krievijā, kādu laiku cīnījies balto pusē Deņikina armijā, bet, kad sāka veidoties atjaunotās Polijas armija, iestājās tajā un drīz vien saņēma ģenerāļa pakāpi, ko Želigovskim piešķīra labs viņa draugs Jozefs Pilsudskis. Karojis pret boļševikiem, bet 1923. gada rudenī ar Pilsudska ziņu izveidojis separātistu vienības Viļņas novadā.
Želigovskis bija cieši pārliecināts, ka rīkojas pareizi un Viļņas īstā vieta ir Polijas sastāvā. Vēl vairāk - viņš uzskatīja, ka poļi un lietuvieši ir viena slāvu tauta, kurai nav nekā dalāma, turklāt Lietuva ir slāvu zemju sirds, jo spēj apvienot un samierināt gan poļus, gan ukraiņus, gan krievus. Pats sevi viņš dēvēja par lietuvieti, jo bija dzimis un audzis Lietuvā tāpat kā viņa senči, kuru vidū bijuši tādi karotāji kā Jokubs Želigovskis, kurš pieminēts XIV gadsimta hronikā, un Jozas Želigovskis, kurš XIX gadsimtā cīnījies pret krieviem. «Es vēlos dzīvot kopā ar saviem tautiešiem Viļņas novadā. Es tos nedalu poļos, baltkrievos un žemaišos. Būdams lietuvietis, es vienlaikus esmu arī polis,» uzsvēra ģenerālis. Mūža nogalē emigrācijā rakstītajās atmiņās gan viņš norādīja, ka sākumā nav bijusi doma Viduslietuvu iekļaut Polijā, tā bijusi Pilsudska iniciatīva, turklāt ģenerālis pārmeta Pilsudskim mazākumtautību tiesību ierobežošanu.
Taču divdesmitajos gados viņš neko tādu neteica un Pilsudska valdīšanas laikā ieņēma augstus amatus, ieskaitot aizsardzības ministra posteni, bet vēlāk bija Seima deputāts. Sākoties vācu iebrukumam 1939. gadā, emigrēja uz Franciju, bet vēlāk uz Londonu, kur nomira 1947. gadā.
Tautu savienība vēlēšanas pieļāva, un to rezultāts bija viegli prognozējams - ņemot vērā Viļņas iedzīvotāju sastāvu, lielākā daļa satversmes sapulcē ievēlēto pārstāvju bija par apvienošanos ar Poliju. Turpmākais jau bija tehnikas jautājums - vienā no pirmajām sēdēm 1922. gada sākumā tautas priekšstāvji nobalsoja par Viduslietuvas republikas pievienošanos Polijai. Balsojuma rezolūcijā bija teikts: «Mēs noraidām uz visiem laikiem politiski tiesiskas pretenzijas uz Viļņas apgabalu no Lietuvas Republikas puses. Mēs svinīgi paziņojam, ka nekādu lēmumu par mūsu zemes likteni un tās iekšējo organizāciju, kuru veidotu sveši elementi pret mūsu gribu, mēs neatzīsim. Viļņas zeme sastāda bez vārda runas un jebkādiem iebildumiem neatsavināmu Polijas Republikas sastāvdaļu. Tikai Polijas Republikai pieder suverenitātes tiesības šajā zemē.»
Līdzīgi kā Putins, arī Pilsudskis pēc pāris gadiem atzina, ka Želigovskis Viļņā nav rīkojies pats uz savu galvu, bet gan saziņā ar Varšavu un pildot tās norādījumus. Uzvarētājus netiesā, un Pilsudska avantūra vainagojās ar panākumiem - kad Viļņa jau bija pievienota Polijai, lietuviešiem vairs nebija nekādu iespēju to atgūt. Pagāja 17 gadu, līdz Viļņa atgriezās Lietuvas sastāvā, taču notika tas traģiskos apstākļos pēc tam, kad Staļins un Hitlers savā starpā sadalīja Poliju. Viļņu Staļins dāsni atdāvināja lietuviešiem, lai drīz vien kopā ar visu Lietuvu iekļautu Padomju Savienībā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita