Pulkveža Viļa Januma kara gaitas dažādās armijās un leģendārais gājiens pretī mieram.
1945. gada 27. aprīlī vienu stundu pēc pusnakts vācu ciemata Gīterglīkas rietumu nomalē uz ceļa parādījās karavīru kolonna. Viņi soļoja ciešā ierindā, mierīgā, cietā solī. Uz ceļa, kas veda ārā no ciema, bija nostājušies desmit amerikāņu tanku, savus stobrus pavērsuši nācēju virzienā. Vācu armijas formastērpos ģērbtos karavīrus sagaidīja amerikāņu majors ar savu adjutantu. Karavīru kolonnas priekšgalā esošais virsnieks amerikānim ziņoja, ka viņa karavīri noliek ieročus. Viņiem karš bija beidzies. Šis virsnieks bija pulkvedis Vilis Janums, un viņa vadībā todien pie nelielā vācu ciema amerikāņu gūstā padevās 40 virsnieki, 126 instruktori un 658 kareivji. Kopā pāri par astoņiem ar pusi simtiem latviešu vīru. Šiem karavīriem vairs nedraudēja nokļūšana krievu gūstā. Viņus pie amerikāņiem bija izvedis tieši pulkvedis Janums.
No cara armijas līdz lieliniekiem
Vilis Janums dzimis 1894. gada 7. janvārī (pēc jaunā stila) Codes pagasta Ilziņkrogā mūrnieka Hermaņa Januma un viņa sievas Annas ģimenē kā trešais bērns. Mācījies Bauskas pilsētas skolā. Nākamā pulkveža militārā karjera iesākās Pirmā pasaules kara laikā - 1914. gada 28. oktobrī jaunekli iesauca Krievijas armijā un norīkoja 2. artilērijas jātnieku brigādē. 1916. gada janvārī viņš pabeidza Oranienbaumas praporščiku skolu ar praporščika dienesta pakāpi. Virsnieka dienests sākās 198. rezerves kājnieku pulkā. Tā paša gada martā Janumu pēc paša lūguma pārcēla uz latviešu strēlnieku vienībām - sākumā uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu (vēlāk tas kļuva par pulku). 1916. gada vasarā pabeidza virsnieku skolas Oranienbaumā ložmetēju virsnieku kursu. 1917. gada februārī praporščiku Janumu pārcēla uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku par ložmetēju komandas komandieri. 1917. gada augustā par varonību viņu apbalvoja ar Jura krusta 4. šķiru. Pašu ordeni Vilis Janums 1920. gadā nodeva Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa Zelta fondā.
1918. gada sākumā, kad vecā cariskās Krievijas armija jau bija sabrukusi un visu Latvijas teritoriju bija okupējusi vācu armija, Janums palika Vidzemē, vēlāk dzīvoja sava tēva mājās Codes pagastā. 1919. gada martā viņu mobilizēja Sarkanajā armijā un iecēla par 4. padomju Latvijas strēlnieku pulka posma komandieri, taču jau pēc mēneša viņš no lielinieku karaspēka dezertēja.
1919. gada martā Janumu mobilizēja Sarkanajā armijā un iecēla par 4. padomju Latvijas strēlnieku pulka posma komandieri, taču jau pēc mēneša viņš no lielinieku karaspēka dezertēja.
No Latvijas līdz Vācijai
Jauns posms virsnieka dzīvē sākās 1919. gada 1. jūnijā, kad viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas Republikas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Sākumā bija leitnants 2. Cēsu bataljonā, bet no augusta 2. Ventspils kājnieku pulkā. Kā speciālistu-ložmetējnieku viņu iecēla par ložmetēju vada komandieri. Jau savā pirmajā dienesta dienā nacionālajā armijā Janums saņēma ugunskristības kaujā pie Ādlermuižas. 1919. gada septembrī viņu iecēla par rotas komandieri tajā pašā pulkā. 1920. gada martā viņam piešķirta nākamā dienesta pakāpe - virsleitnants, bet 1921. gadā Janums jau ir kapteinis. Šajā pašā gadā viņš apprecējās ar skolotāju Līnu Letcs. Viņu laulībā 1922. gadā piedzima dēls Linards (Otrā pasaules karā karoja latviešu leģionā un krita kaujā) un 1924. gadā meita Velta.
1928. gadā kapteinis Vilis Janums tika komandēts uz Čehoslovākijas Kara akadēmiju - vienu no tā laika labākajām militārajām augstākajām mācību iestādēm Eiropā. 1930. gadā viņš pabeidza šo mācību iestādi kā trīspadsmitais labākais no trīsdesmit akadēmijas viņa kursa klausītājiem. Akadēmijas vadība viņu atestēja ar atsauksmi «Labas spējas kā ģenerālštāba virsniekam», un, pabeidzot šo ārzemju mācību iestādi, Janums Latvijas karaspēkā saņēma kārtējo dienesta pakāpi pulkvedis-leitnants Atgriezies Latvijā, Janums dienestu turpināja kā armijas štāba Operatīvās daļas Statistikas nodaļas priekšnieks. 1934. gadā viņu iecēla par Augstāko militāro kursu (vēlākā Augstākā kara skola) pasniedzēju. Lai iegūtu bataljona komandēšanas cenzu, 1937. un 1938. gadā Vili Janumu piekomandēja Vidzemes divīzijas 6. Rīgas kājnieku pulkam. 1939. gadā nu jau pulkvedi Janumu iecēla par Kurzemes divīzijas štāba priekšnieku.
Sākoties Latvijas okupācijai 1940. gadā, daudzi mūsu valsts bruņoto spēku virsnieki tika atvaļināti, šāds liktenis bija arī pulkvedim Janumam. Jaunajai varai viņa militārās zināšanas un talants nebija vajadzīgi. Nav šaubu, ka Janumu piemeklētu daudz traģiskāks liktenis, jo padomju okupācijas varai viņš nebija vēlamākais cilvēks, taču 1941. gada sākumā pulkvedim izdevās pārliecināt vācu tautības pilsoņu repatriācijas komisiju, ka viņa sieva Līna ir kristīta Liepājā, Annas baznīcas vācu draudzē. Šis fakts repatriācijas komisijai šķita pietiekams, lai Janumu ģimeni atzītu par vācu tautai «piederīgiem». Un tā 1941. gada martā Janumi izceļoja uz Vāciju, tā, ļoti iespējams, paglābdamies no padomju varas represijām.
«Nedariet muļķības. Aiz manis seko viss mans pulks. Mēs esam latvieši un uzskatām, ka karš ir beidzies. Mēs neiztiksim jūs, bet neiztieciet mūs. Sapratāt?»
No Volhovas līdz Gīterglikai
Laikā, kad Vācijas karaspēks bija okupējis Latviju, viņš atgriezās dzimtenē. No 1941. gada jūlija līdz 1943. gadam strādāja par personāllietu referentu Latviešu pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijā. Pēc Latviešu leģiona izveidošanas pulkvedis Janums uzņēmās 15. divīzijas 33. pulka komandiera pienākumus. Kopā ar pulku piedalījās kaujās Volhovas purvos un smagajās atkāpšanās kaujās Latvijas teritorijā 1944. gada rudenī, pēc tam kopā ar 15. divīziju tika evakuēts uz Pomerāniju. 1945. gada aprīlī Berlīnes kauju laikā pretēji saņemtai pavēlei doties uz Berlīni viņš savu pulku izveda uz ASV karaspēka kontrolēto teritoriju, kur padevās amerikāņu armijai.
Par šo epizodi pulkveža kara biogrāfijā, šķiet, jau visnozīmīgāko viņa virsnieka dzīvē, rakstīja vēsturnieks, arīdzan bijušais leģionārs Indulis Kažociņš: «Kad sākās krievu uzbrukums Oderas frontēs, vāciešiem vairs nebija lielu cerību savas pozīcijas noturēt un viņi sāka gatavoties atiešanai uz tā saukto C līniju. Tur Neištrēlicas rajonā, starp ezeriem, šīs līnijas pozīciju izbūvē strādāja arī 15. divīzijas latviešu karavīri. 19. aprīlī nāca pēkšņa pavēle izveidot sevišķu kaujas grupu. Par tās komandieri iecēla pulkvedi Janumu. Kaujas grupā iedalīja Januma paša pulka 1. bataljonu, 32. grenadieru pulka 1. bataljonu un divīzijas izlūku bataljonu (apmēram 1500 vīru). Kaujas grupu ar autotransportieriem naktī no 19. uz 20. aprīli aizveda apmēram 15 km austrumos no Berlīnes. Kad kaujas grupa nonāca Hercfeldā, Janums konstatēja, ka viņam ir tikai divi bataljoni, jo izlūku bataljons bija noklīdis. Janums uzzināja, ka viņa kaujas grupa padota tanku korpusam Šprēhāgenā. Korpusa vadība Januma kaujas grupu negribēja pieņemt un lika tai pieteikties pie Berlīnes komandanta. Krievu tanki jau tuvojās Šprēhāgenai. Tā kā vācu tanku korpusa štābs par Januma kaujas grupu nelikās ne zinis, Janums apsvēra domu par rīkošanos patstāvīgi un atbrīvošanos no vācu virspavēlniecības. Pieteikšanās Berlīnes komandantam nozīmētu iešanu drošā nāvē vai krievu gūstā. Tādēļ Janums nolēma doties uz rietumiem, apejot Berlīni no dienvidiem.
Lai maskētu un iegūtu laiku izlūku bataljona sagaidīšanai, Janums pavēlēja kaujas grupai ieņemt aizstāvēšanās pozīciju pret krieviem, bet kaujā neielaisties. 21. aprīlī pie kaujas grupas ieradās izlūku bataljona komandieris un ziņoja, ka bataljonu nevarot atrast. [..] Kad Janumam zuda cerības sagaidīt pazudušo izlūkbataljonu, viņš pavēlēja kaujas grupai atrauties no krieviem un atiet dienvidrietumu virzienā. Abi bataljoni sasniedza Blankenfeldi 21. aprīļa naktī. Pēc stundas atpūtas gājiens turpinājās caur Gutengocu uz Zārmundi un Vildenbruhu, ko sasniedza no rīta. Tā kā krievu tanku smailes apdraudēja gājienu no dienvidiem, kavēties šeit nevarēja. Gājienu turpinot, kaujas grupa 22. aprīlī sasniedza Fihtenvaldi un apmetās atpūtai mežā.
23. aprīlī no rīta mežā iebrauca krievu tanki un motorizētie kājnieki. Pirmos tankus apsardzībai izliktās rotas sašāva. Uzbrucēju spēkiem pieaugot, kaujas grupa atgāja uz Freientāli, izvairoties no krievu okupētām vietām. Pēc nakts pārgājiena pāri Plānes upes pļavām 24. aprīļa agrā rītā pārgurušie un izsalkušie karavīri sasniedza Ferlonvaseru. Te izdevās no vāciešiem nopirkt produktus un pagatavot maltīti.»
26. aprīlī janumieši sasniedza Lindavu. Pirms tam pulkvedis bija izsūtījis uz priekšu izlūkus, lai noskaidrotu, kur ir vācu fronte un kur atrodas amerikāņi. Lindavā Janums sastapa izsūtītos izlūkus, kuri nāca ar vajadzīgajām ziņām. Janums tūlīt nosūtīja delegāciju pie amerikāņiem padošanās noteikumu noskaidrošanai. Kamēr kaujas grupa gaidīja delegācijas atgriešanos, ieradās vācu žandarmi un gribēja pulkvedi apcietināt. Vēlāk pulkvedis savās atmiņās rakstīja: «Vācu leitnants man piegrūž pistoli pie krūtīm un nikni pavēl: «Jūs tūlīt nāksiet pie bataljona komandiera, vai es šaušu!» Ar strauju sitienu novirzu viņa pistoli sāņus. Šajā brīdī man aiz muguras noklaudz ieroču aizslēgi un pret leitnantu vēršas manu karavīru ieroči. «Nedariet muļķības,» saku vācu leitnantam. «Aiz manis seko viss mans pulks. Mēs esam latvieši un uzskatām, ka karš ir beidzies. Mēs neiztiksim jūs, bet neiztieciet mūs. Sapratāt?» Vācu virsnieks atiet sāņus un kā salauzts apsēžas grāvmalā.»
26. aprīļa vakarā atgriezās delegācijas ziņnesis un vēstīja, ka padošanās amerikāņiem ir nokārtota. Tai bija jānotiek Gīterglikas ciemā ne vēlāk kā nākamajā naktī. Pulkveža komandētajā kaujas grupā trūka vienīgi izlūku bataljona, kas bija nokļuvis Berlīnē un tur gājis bojā ielu cīņās pret sarkanarmiju.
«27. aprīlī 1945. gadā apmēram pulksten 10.00 mani izsauc uz nopratināšanu… Ir jau vēla pēcpusdiena, kad mana iztaujāšana ir beigusies. Kāds amerikāņu instruktors mani aizved atpakaļ uz pagrabu… Ar šodienu es esmu gūsteknis A879 489…» tā pulkvedis Janums nobeidz savu atmiņu stāstījumu par Otro pasaules karu savā grāmatā Mana pulka kaujas gaitas. Viņa karavīra mūžs bija beidzies, un sākās jaunā dzīve.
Pēckara gaitas
Pēc Otrā pasaules kara noslēguma kopā ar pārējiem latviešu karavīriem Vilis Janums atradās Zēdelhēmas nometnē, uz kurieni 1945. gada rudenī pārvietoja lielāko daļu latviešu karagūstekņu. Pēc atbrīvošanas no gūsta pulkvedis dzīvoja Vācijā. Ar viņa tiešu dalību bija dibināta vēlāk ietekmīgā trimdas sabiedriski politiskā organizācija Daugavas vanagi. Ideja par visus latviešu karavīrus vienojošas organizācijas jeb, kā toreiz teica, «vispārīgas karavīru organizācijas» izveidošanas nepieciešamību radās vēl Putlosā (tur kādu brīdi 1945. gada vasarā bija vislielākā latviešu karagūstekņu «kolonija» - ap 10 000 vīru), bet tieši Zēdelhēmas nometnē šī ideja materializējās reālā veidolā. Šāda iniciatīva guva atbalstu arī nometnes britu administrācijā. Viens no aktīvākajiem nākamās latviešu karavīrus vienojošās organizācijas nepieciešamības idejas propagandētājiem bija pulkvedis Janums. «Zēdelhēmas barakās pulkvedis Janums ar saviem vīriem ieradās 1945. gada 30. novembrī. Reizē ar to no jauna aktivizējās doma par bijušo karavīru organizācijas dibināšanu. Līdzšinējiem idejas cilātājiem jau pirmajās dienās Zēdelhēmā pievienojās Vilis Akermanis, pulkvedis Arvīds Skurbe, dižkareivis Daumants Ķencis un vēl citi. Visaktīvāk dibināšanas priekšdarbus veica Vilis Akermanis,» atceras V. Hāzners. Pamazām pēc diezgan asām diskusijām pašu karavīru gūstekņu starpā nākamā organizācija ieguva reālas aprises. Galvenā diskusiju jēga bija, kādā veidolā šī organizācija pastāvēs un kādas karavīru grupas būs tiesīgas piedalīties organizācijā - tā būs tikai virsnieku vai arī visu karavīru apvienība. Uzvarēja viedoklis, ka šādai organizācijai būtu jāaptver visas latviešu karavīru grupas, neatkarīgi no agrākajiem amatiem un dienesta pakāpēm.
No 1946. gada Vilis Janums bija pirmais šīs organizācijas priekšsēdētājs. Viņa trimdas sabiedrisko aktivitāšu sarastā var minēt Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieka, Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā vicepriekšsēdētāja, Latvijas Centrālās komitejas Vācijā priekšsēdētāja amatu. 1970. gadā pulkvedis Janums saņēma PBLA Tautas balvu, bet 1974. gadā tika nodibināts Pulkveža Viļa Januma fonds trimdas tautiešu izglītības un jaunatnes pašdarbības veicināšanai.
1981. gada 6. augustā Minsterē pulkvedis pievienojās aizsaules karotāju pulkam. 2007. gada 9. oktobrī viņa pīšļus pārapbedīja Rīgas Brāļu kapos. Viņa apbalvojumu klāstā ir Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira, Viestura ordeņa (ar šķēpiem) III šķira, Krievijas Sv. Staņislava ordeņa III šķira, Sv. Jura krusta IV šķira; Vācijas Dzelzs krusta I un II šķira.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita