Pēdējo 100 gadu laikā ir radīts lērums visdažādākās kara tehnikas. Daži tās eksemplāri ir bijuši ļoti veiksmīgi un izturējuši pārbaudi ne vienā vien karā, bet citus ir grūti nosaukt citādi kā vien par izgāšanos. Šoreiz mūsu stāsts ir par vairākiem neveiksmīgiem militārās tehnikas paraugiem.
Tanks Maus
Vācija, 1944-1945
Viena no dīvainākajām Hitlera idejām bija milzīgā tanka, ko ironiski nodēvēja par Pelēnu (Maus), projekts. Tā izstrādi kara laikā viņš uzticēja savam iecienītajam konstruktoram Ferdinandam Poršem, kurš gan par šo ideju nebija sajūsmā un gigantisko tanku uzskatīja par bezjēdzīgu. Taču fīreram iebilst bija grūti, turklāt Porše pavisam nesen bija zaudējis Henschel koncernam konkursā par smagā tanka Tiger izstrādi. Par veiksmīgāku tika atzīta Henschel konstrukcija, savukārt uz Poršes piedāvātā projekta bāzes izveidoja pašgājējlielgabalu Ferdinand, ko uzbūvēja tikai dažos desmitos eksemplāru.
Tādēļ Poršem vajadzēja reabilitēties fīrera acīs ar Maus. Hitlers paziņoja: «Šim tankam būs pašas biezākās bruņas un paša lielākā kalibra lielgabals,» kā pārāk mazu izbrāķējot Poršes piedāvāto 128 mm lielgabalu. Porše patiešām radīja supertanku, taču tas tā arī palika tikai prototipa stadijā vienkāršu iemeslu dēļ, ko varēja paredzēt vēl pirms projektēšanas - 188 tonnas smagu briesmoni bija ārkārtīgi grūti pārvadāt, un tas bija absolūti nepiemērots cīņām šķēršļotā apvidū, jo visu laiku pastāvēja risks kaut kur iestigt. Pat līdz kaujaslaukam nogādāt to bija praktiski neiespējami, jo, novietots uz dzelzceļa platformas, tas netika cauri nevienam tunelim. Arī tiltiem svara dēļ tam bija grūti tikt pāri, tādēļ bija iecerēts, ka upes tas šķērsos pa gultni, kura saprotamu iemeslu dēļ nedrīkstēja būt staigna. Pavisam izgatavoja tikai divus Maus tankus, kas kaujās tā arī nepiedalījās. Kara beigās tie daļēji izjauktā veidā krita krievu rokās, un no abiem saliktais viens tanks tagad atrodas tanku muzejā Piemaskavā.
Lielgabals Dora
Vācija, 1941-1942
Plānojot karu ar Franciju, Hitlers Krupa koncernam pasūtīja divus milzīgus 807 mm lielgabalus, kam tika pat piešķirti vārdi - Dora un Lielais Gustavs. Izmaksāja tie fantastisku summu - desmit miljonus marku. Bija domāts, ka ar šo lielgabalu palīdzību izdosies sagraut franču Mažino līnijas nocietinājumus, taču Francijas kampaņā vācieši visas problēmas atrisināja ar uzbrukumu pāri Ardēnu kalniem un nocietinājumu šturmēšana nebija nepieciešama. Tādēļ milzu lielgabaliem savu iznācienu vajadzēja gaidīt līdz iebrukumam Padomju Savienībā. Tad vienu no lielgabaliem nosūtīja graut aplenktās Sevastopoles nocietinājumus. Taisīšanās bija liela, jo, lai nogādātu vajadzīgajā vietā 1350 tonnas smago lielgabalu un munīciju (katrs lādiņš svēra desmit tonnas), kā arī apsardzei domāto pretgaisa aizsardzības vienību, bija nepieciešami pieci dzelzceļa sastāvi un gandrīz 3000 cilvēku. Pavisam lielgabals uz Sevastopoli raidīja 47 šāviņus, no kuriem ikviens radīja efektu kā neliela zemestrīce. Vairākus nocietinājumus un kādu munīcijas noliktavu patiešām izdevās iznīcināt, bet tas tad arī bija viss. Kā teica Sevastopoles aplenkumu vadījušais feldmaršals Manšteins: «Lielgabala radīšanas un apkalpošanas izdevumi, protams, nebija panāktajam efektam atbilstoši. Kaut gan jāatzīst, ka lielgabalam ar vienu šāvienu izdevās iznīcināt munīcijas noliktavu, kas atradās klintīs 30 metru dziļumā.»
Pēc šīs apšaudes lielgabalu nogādāja atpakaļ Vācijā, jo bija nepieciešams stobra remonts. Vēlāk to bija iecerēts izmantot Ļeņingradas apšaudei un lielgabalu pat aizveda līdz pilsētas pievārtei, tomēr operāciju atcēla. Savukārt otru lielgabalu vācieši domāja lietot Staļingradas apšaudē 1942. gada rudenī, taču arī šo plānu neīstenoja. Pēc kara abi lielgabali krita sabiedroto rokās un tika pārkausēti. Desmit miljoni marku bija iztērēti, lai izdarītu tikai 47 šāvienus...
Tanks Covenanter
Lielbritānija, 1940-1943
Gatavojoties karam, Lielbritānija jau trīsdesmito gadu vidū ķērās pie jauna tanka izstrādes. Pēc ieceres tam vajadzēja kļūt par galveno kājnieku atbalsta tanku, kas visos tehniskajos parametros pārspētu citu valstu ražojumus. Domājot par nākotni, valdība tanka izstrādi uzticēja Londonas, Midlendas un Skotijas dzelzceļa kompānijai, kurai nebija nekādas pieredzes militāras tehnikas projektēšanā. No vienas puses, tas var šķist muļķīgs lēmums, taču, no otras - valdība bija iedomājusies, ka nedaudz prakses šajā jomā var noderēt kara laikā, kad visus resursus vajadzēs koncentrēt militāru pasūtījumu veikšanai.
Jāteic, ka cerības neattaisnojās. Kā jau varēja gaidīt, pirmā pankūka piedega un Covenanter, kā nodēvēja jauno tanku, iznāca, maigi izsakoties, diezgan viduvējs. Tā 30 mm bruņas (vēlāk tās palielināja līdz 40 mm) bija pārāk plānas, bet 40 mm lielgabals jau 1941. gadā bija diezgan vājš arguments cīņā ar pretinieka tankiem. Bet par pašu lielāko klupšanas akmeni kļuva dzinējs, kuram piemita tieksme pārkarst pat samērā vēsajā Britānijas klimatā. Šis trūkums vien izslēdza Covenanter piedalīšanos karadarbībā Ziemeļāfrikā. Savukārt uz Francijas kampaņu 1940. gadā tas vienkārši nepaspēja, jo vēl nebija uzsākta sērijveida ražošana. Kad to beidzot uzsāka, tad ar šā tipa tankiem nebija ko iesākt; uz Āfriku, kā jau teikts, tos sūtīt nevarēja, savukārt Eiropā otrā fronte pagaidām vēl nebija atklāta. Kad tas beidzot notika, Covenanter jau bija neglābjami novecojis un cīņā pret vācu tanku divīzijām to sūtīt būtu neprāts. Tā nu frontē nonāca vien daži tanki, kas bija pārbūvēti par pontontiltu licējiem, bet visa pārējie - kopskaitā apmēram pusotrs tūkstotis - tā arī nekad nepameta Britāniju un tika izmantoti vien mācībās.
Iznīcinātājs Boulton Paul Defiant
Lielbritānija, 1939-1942
Kad trīsdesmito gadu otrajā pusē kļuva skaidrs, ka tuvojas karš ar Vāciju, briti radīja iznīcinātāju, kuram vajadzēja kļūt par Luftwaffe bumbvedēju lielāko biedu. Atšķirībā no citiem iznīcinātājiem Boulton Paul Defiant nebija priekšgalā vai spārnos izvietotu ložmetēju vai mazkalibra lielgabalu - to vietā bija aizmugurē izvietoti četri savienoti ložmetēji, ko apkalpoja borta strēlnieks. Teorijā viss bija skaisti: ņemot vērā, ka no Vācijas līdz Britānijai neviens iznīcinātājs atlidot nespēja, bija skaidrs, ka jārēķinās tikai ar vācu bumbvedēju uzbrukumu, bet ar tiem Defiant viegli tiktu galā, pielidojot no neaizsargātās apakšpuses un notriecot ar ložmetēju uguni. Rēķinoties ar šādu taktiku, britu gaisa spēki pasūtīja apmēram 700 Defiant lidmašīnu.
Taču dzīvē viss notika citādāk. Pāris nedēļu laikā vācieši jau bija Francijā, no kurienes ceļš līdz Londonai bija krietni tuvāks. Pirmo vācu bumbvedēju gan Defiant un Spitfire apvienotā vienība virs Francijas notrieca bez problēmām, taču jau nākamajā kaujas lidojumā uzrāvās uz vairākiem meseršmitiem, un iznākumā seši Defiant tika notriekti. Pirmajos vācu uzlidojumos Anglijai Defiant apkalpēm gan izdevās notriekt vairākus pretinieka bumbvedējus un pat iznīcinātājus, taču veiksme lielākoties bija skaidrojama ar to, kā vācu iznīcinātāju piloti vēl nebija sapratuši, ka šīm lidmašīnām ložmetēji ir nevis priekšpusē, bet aizmugurē, tādēļ no astes tām uzbrukt nav prāta darbs. Kad vācieši saprata, ar kādu putnu viņiem darīšana, Defiant eskadriļu zaudējumi auga augumā. Ja ar vācu bumbvedējiem Defiant vēl varēja tikt galā, tad pret meseršmitiem izredzes bija ievērojami mazākas. Iznākumā britiem Defiant nācās pārkvalificēt par nakts iznīcinātāju, uzstādot ložmetējus arī spārnos, vai flotes izlūklidmašīnu.
Iznīcinātājs F - 104 Starfighter
ASV, 1958-2004
Aukstā kara apstākļos gaisa spēkiem bija nepieciešami zibensātri iznīcinātāji, un Lockheed ražotais F-104 Starfighter tāds patiešām bija - kā nekā pirmā lidmašīna, kuras ātrums pārsniedza 1500 km/h. Tiesa, lai šādus rādītājus sasniegtu, nācās upurēt lidojuma distanci, jo degvielu lidmašīna rija uz vella paraušanu. Arī vadīt to nebija viegli, un bez problēmām nosēdināt to spēja tikai pieredzējuši piloti. Turklāt vēl arī dzinējs bija niķīgs. Šo faktoru dēļ ASV gaisa spēki 720 ieplānoto iznīcinātāju vietā iegādājās tikai 170.
Taču Lockheed daudz neskuma un pārslēdzās uz citiem tirgiem, piedāvājot F-104 NATO dalībvalstīm Vācijai, Itālijai, Nīderlandei, Spānijai un citām. Eiropieši bija gatavi slēgt līgumus, tiesa, vēlāk gan vairākās valstīs izcēlās skandāli par iespējamu kukuļošanu. Viens no lielākajiem pircējiem bija Vācija, un tieši tur Starfighter izpelnījās vissliktāko slavu - no 916 iegādātajām lidmašīnām ekspluatācijas laikā 269 avarēja un bojā gāja 116 piloti. Jau vienā no pirmajiem lidojumiem 1962. gadā nogāzās četru F-104 iznīcinātāju vienība pilnā sastāvā un visi piloti nositās. Vēlākajos gados katastrofas atkārtojās atkal un atkal. Iemesli tik baisai statistikai bija vairāki: salīdzinoši īsais vācu pilotu un tehniķu apmācības laiks, īsāki skrejceļi nekā ASV, kā arī laika apstākļi, jo F - 104 vadībā lielu lomu spēlēja redzamība - šī lidmašīna bija lieliski piemērota Arizonas allaž zilajām debesīm, taču ne Vācijas mākoņiem. Citās valstīs gan avāriju statistika nebija tik graujoša, taču avārijas gadījās arī tur, tādēļ jau septiņdesmitajos no F-104 daudzviet sāka atteikties. Kā pēdējā Starfighter no bruņojuma izņēma Itālija 2004. gadā.
Iznīcinātājs Eurofighter Tyhpoon
Eiropa 2003
Par pilnīgu neveiksmi iznīcinātāja Eurofighter būvi gluži saukt nevar, jo lidmašīna tiek ražota sērijveidā un ir vairāku valstu bruņojumā, taču būs grūti nosaukt vēl kādu lidmašīnu, kura tapusi tik ilgi un smagi.
Sākums sāgai meklējams vēl astoņdesmito gadu sākumā, kad vairākas Eiropas valstis nonāca pie visai saprātīga secinājuma - kādēļ tērēt milzu naudu jauna ceturtās paaudzes iznīcinātāja izstrādei katrai atsevišķi, ja var samesties un darīt to kopīgiem spēkiem? Bet gatavo lidmašīnu nosaukt skaisti un simboliski - Eurofighter! Taču ar idejas praktisko realizāciju tik gludi negāja, jo pirmos divus gadus noritēja stīvēšanās par to, kuras tieši valstis šajā projektā piedalīsies un kāda būs katras loma. Franči bija pirmie, kas pacēla cepuri un paziņoja, ka izstājas, jo paši saviem spēkiem lidmašīnu uzbūvēs ātrāk. Jāteic, viņiem bija taisnība, jo franču Dassault Rafale tiešām bija gatava ātrāk nekā Eurofighter. Beigu beigās projektā apvienojās Lielbritānija, Vācija, Itālija un Spānija, taču to vidū vēl ilgi nenorima strīdi par katrai darāmajiem darbiem un daļu, kas pienākas kopējā uzņēmumā.
Deviņdesmito gadu vidū bija gatavi Eurofighter izmēģinājuma eksemplāri, bet 2003. gadā tika uzsākta sērijveida ražošana. Tobrīd jau bija skaidrs, ka ražošanas izmaksas ir daudz lielākas, nekā sākotnēji bija rēķināts, un plānoto 50 miljonu eiro vietā katra lidmašīna izmaksās 90 miljonus. Tātad gandrīz divkāršs sadārdzinājums. Labā ziņa šajā stāstā ir tā, ka, par spīti visām mokām un tēriņiem, lidmašīnā beigās iznāca itin laba un tā ir ne tikai vairāku Eiropas valstu, bet arī Saūda Arābijas, Omānas un Kataras bruņojumā.
Bruņutransportieris HS 30
Vācija, 1958-1974
Kad piecdesmito gadu beigās Bundesvērs meklēja, kam pasūtīt jaunu bruņutransportieru partiju, izvēle krita uz spāņu kompāniju Hispano - Suiza, jo neviens vācu uzņēmums šo pasūtījumu nevēlējās uzņemties - pēc Otrā pasaules kara vēl arvien spēkā bija aizliegums vāciešiem eksportēt bruņojumu, bet apkalpot tikai Rietumvācijas armiju lielajām autobūves kompānijām likās pārāk sīki. Tiesa, Hispano-Suiza gan pašiem nebija ražotnes, kur varētu būvēt bruņutransportierus, tādēļ tik un tā nācās nolīgt apakšuzņēmējus Lielbritānijā un Vācijā, toties spāņi solīja lētāku cenu nekā potenciālie konkurenti franči - tikai 170 000 marku gabalā. Tiesa, kad ražošanu tiešām uzsāka, tad cena uzkāpa līdz 230 000 marku, kas piespieda Vāciju samazināt pasūtījuma apjomu.
Taču finanses bija mazākā problēma. Saņemot pirmos bruņutransportierus, kļuva skaidrs, ka tiem ir ļoti neizturīga transmisija, tādēļ nācās to pārveidot. Arī piekare bija vāja, tādēļ ārpus ceļa bruņutransportieris spēja pārvietoties vien ar 20 km/h ātrumu. Motors mēdza pārkarst, bet kājniekiem paredzētais nodalījums bija tik šaurs un zems, ka tajā ietilpt varēja vien neliela auguma karavīri. Pilnai laimei kājnieku izsēdināšana bija paredzēta nevis pa lūku aizmugurē, bet gan augšpusē - tātad karavīram bija jāizrāpjas ārā un pēc tam jālec zemē, cerot nesalauzt kājas. Nav brīnums, ka armijā šis bruņutransportieris nebija populārs.
Ekranoplāns Lun
PSRS, 1986
Sešdesmitajos gados padomju inženieri sāka projektēt dīvainu ierīci - milzīgu (garums ap 90 metriem, spārnu platums ap 40 metriem) hidroplānu, kas bija domāts lidojumam nelielā augstumā un apbruņots ar raķetēm un lielgabaliem pretinieka kuģu un aviācijas iznīcināšanai. Ņemot vērā, ka prototipa izmēģinājumi notika Kaspijas jūrā, to vēlāk iesauca par Kaspijas briesmoni, kaut gan oficiālais nosaukums bija ekranoplāns KM. Pirmais prototips gāja bojā izmēģinājumos 1980. gadā, taču astoņdesmito vidū uzbūvēja jaunu un bija pat paredzēts izveidot flotili no astoņiem modifikācijas Lun ekranoplāniem. Taču PSRS sāka brukt, un finansiālu problēmu dēļ līdz galam neizdevās uzbūvēt pat otru ekranoplānu, nerunājot nemaz par astoņiem. Krievija vēlāk plānoja šo projektu pārveidot par glābšanas kuģi, taču arī šo projektu neizdevās īstenot. Vai ekranoplāns būtu efektīvs ierocis, par to vēl šobaltdien speciālisti strīdas - vieni saka, ka ātruma ziņā tas būtiski pārspēj jebkuru kuģi un tātad būtu bīstams uzbrukuma ierocis, savukārt oponenti iebilst, ka tādu izmēru lidmašīnkuģi ienaidnieks ātri vien iznīcinātu.
Helikopters Comanche
ASV, 1996
Astoņdesmito gadu otrajā pusē ASV aizsardzības resors sāka prātot par jauna kaujas helikoptera izstrādi. Sekojot laika garam, to bija iecerēts veidot, izmantojot stealth tehnoloģijas, kas tobrīd jau bija izmēģinātas militāro lidmašīnu būvē un apgrūtināja lidaparāta fiksēšanu ar radara palīdzību. Jaunā helikoptera, kam tika piešķirts nosaukums RAH-66 Comanche, konstruēšana tika uzticēta aviobūves uzņēmumu apvienībai Boeing-Sikorsky, par pirmo sešu prototipu izgatavošanu noslēdzot līgumu nepilnu trīs miljardu dolāru apmērā.
Pēc četru gadu ilgiem pūliņiem konstruktori sava darba augļus bija gatavi demonstrēt 1995. gada maijā, bet gaisā jaunais tehniskas brīnums pacēlās tikai pēc vēl deviņiem mēnešiem. It kā jau viss bija labi: stealth tehnoloģijas tiešām deva savu artavu helikoptera maskēšanā, turklāt inženieriem bija izdevies padarīt Comanche lidojumu ļoti klusu. Taču nebija noslēpjami arī vairāki trūkumi: helikopters bija iznācis smagāks, nekā ieplānots, bet tā dzinējs izrādījās pārāk vājš tik smagai mašīnai; Comanche lielgabala tēmēšanas sistēma bija diezgan nepilnīga; tas pats attiecās uz datorizēto vadības sistēmu. Vairākus gadus konstruktori centās visas šīs problēmas novērst, taču ne pārāk veiksmīgi, tādēļ nav brīnums, ka jaunās tūkstošgades sākumā valdības pacietība bija galā un Comanche projekts tika pasludināts par slēgtu. Savu lomu nospēlēja arī apstāklis, ka tobrīd Amerikai vairs nebija neviena tik spēcīga potenciālā pretinieka kā savulaik PSRS, tādēļ doma par miljardu tērēšanu viena supermoderna helikoptera izstrādei likās visai apšaubāma, jo vairāk tādēļ, ka Comanche projektā tobrīd bija iegrūsti jau gandrīz septiņi miljardi dolāru, bet galu tēriņiem neredzēja. Iznākumā ieplānoto 1200 Comanche vietā tika uzbūvēti tikai divi.
Tanks T-14 Armata
Krievija, 2021
2015. gadā ikgadējās Uzvaras parādes laikā Sarkanajā laukumā publika tika iepriecināta ar vēsti par to, ka krievu inženieri ir izstrādājuši pavisam jaunu un supermodernu tanku, kādam līdzīga nav nevienai citai valstij. Saucās jaunais tehnikas brīnums T-14 Armata, un tas no agrāko paaudžu tankiem atšķīrās ar to, ka triju cilvēku apkalpe izvietojās tanka apakšdaļā, bet tornī atradās tikai lielgabals, kuru vadīja apakšā sēdošais operators. Pēc konstruktoru ieceres, šāds risinājums ļautu apkalpei izglābties, ja ienaidnieks sašautu tanka torni.
Vēlāk gan izrādījās, ka ar līdzīgiem risinājumiem ir eksperimentējuši arī citu valstu militāristi, taču atzinuši tos par nepraktiskiem. Taču tas krieviem netraucēja pasludināt Armata par visu laiku labāko tanku, kas jau pavisam drīz tiks ražots masveidā. Daudzās NATO valstīs šos solījumus uztvēra nopietni un sāka domāt par savu tanku vienību pārapbruņošanu, jo saskaņā ar Kremļa plāniem 2020. gadā Krievijas armijai vajadzēja saņemt 2300 Armata tankus. Tā vismaz tika solīts 2015. gadā, taču trīs gadus vēlāk Krievijas valdība koriģēja savus plānus un nu jau runāja vairs tikai par 132 tanku piegādi, jo tā ražošanas izmaksas izrādījušās pārāk lielas. Taču arī pēc tam gadu no gada Armata sērijveida ražošanas uzsākšana tika atlikta un nav sākta vēl šobaltdien.
Cik Armata modeļa tanku ir uzbūvēts, nav zināms. Redzēti tie ir tikai parādēs, kur to skaits nekad nav pārsniedzis desmit, turklāt vienreiz Armata kaunpilnā kārtā noslāpa tieši Sarkanajā laukumā. Acīmredzot taisnība ir tiem ekspertiem, kuri uzskata, ka Armata lielākā problēma ir pārāk vājais dzinējs. Sākoties Ukrainas karam, daudzi gaidīja, ka nu gan krievi savu brīnumtanku beidzot izmēģinās reālas karadarbības apstākļos, taču tas tā arī nav noticis, dodot vielu jokiem par neredzamo tanku - tik neredzamu, ka to neviens frontē nespēj saskatīt.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita