Par Izraēlas gaisa spēku pamatu kļuva 101. eskadriļa, kas paradoksālā kārtā savos pirmsākumos izmantoja pārbūvētus vācu Messerschmitt Bf-109 iznīcinātājus, ar kuriem piloti tā īsti pat neprata rīkoties.
Ēģipte uzbrukumu jaunizveidotajai Izraēlas valstij bija uzsākusi jau no tās pastāvēšanas pirmās dienas - ASV ražojuma C-47 Dakota transportlidmašīnas, pārbūvētas par improvizētiem bumbvedējiem, regulāri uzlidoja Izraēlas pilsētām un apdzīvotām vietām. Spitfire iznīcinātāju atbalsts šajos uzlidojumos bija vien simbolisks - visiem bija zināms, ka Izraēlas rīcībā nav nekādu vērā ņemamu kaujas lidmašīnu.
Un tā 1948. gada 3. jūnijā Telaviva piedzīvoja kārtējo Ēģiptes gaisa spēku uzbrukumu. Divas C-47 Dakota transportlidmašīnas četru Spitfire iznīcinātāju pavadībā droši ielidoja Izraēlas gaisa telpā. Te pēkšņi no saules puses iznira lidmašīna, kas savās līnijās izskatījās aizdomīgi līdzīga slavenajam vācu Me-109 iznīcinātājam, bet uz fizelāžas tai bija uzzīmēts Maged David - Dāvida vairogs. Lidmašīna strauji pietuvojās, atklāja uguni un notrieca vienu no improvizētajiem bumbvedējiem. Otra Dakota mēģināja glābties Vidusjūras virzienā, taču uzbrucējs to panāca arī tur, un lidmašīna dūmodama nogāzās arābu kontrolētajā teritorijā. Īsā kauja bija pārsteigums gan ēģiptiešiem, gan pašiem Telavivas iedzīvotajiem, kuri nu uzzināja, ka tikai trīs nedēļas vecajai ebreju valstij ir arī savi gaisa spēki. 27 gadus vecais leitnants Modi Alons, kurš kaujas pieredzi bija ieguvis britu gaisa spēkos, kļuva par pirmo gaisa kauju uzvarējušo Izraēlas pilotu. Bija sākusies kauja par Izraēlas debesīm, kas nav beigusies jau 60 gadu.
Necilie aizsākumi
Lai izprastu Izraēlas gaisa spēku dzimšanu, ir jāatkāpjas laikā vēl pirms Otrā pasaules kara, kad britu mandāta teritorijā Palestīnā sāka ieplūst ebreju imigranti. Ebreji apmetās uz dzīvi kibucos - nošķirtos, bieži vien nocietinātos ciemos ar stingru kopienas disciplīnu, kas bija nepieciešama, lai izdzīvotu teritorijā, ko gadsimtiem bija apdzīvojuši musulmaņi. Katrā ciemā bija sava Haganah jeb pašaizsardzības spēku vienība, kuru 1941. gadā papildināja Palmach triecienvienības.
Jau trīsdesmitajos gados Haganah ietvaros ar britu mandāta Palestīnā atļauju tika veidoti planieru pilotu klubi, kas apvienojās Izraēlas Aeroklubā. Reģionā, kur aviosatiksme vietām bija vienīgais veids, kā uzturēt kontaktus, Lodas starptautiskās lidostas atklāšana ļāva 1936. gadā nodibināt Palestīnas Gaisa pakalpojumu uzņēmumu (Palestine Flying Services). Sākotnēji aerokluba rīcībā bija viena vienīga Gipsy Moth divvietīgā treniņlidmašīna, kas tomēr ļāva ne tikai mācīt pilotus, bet arī sagatavot mehāniķus un citu lidojumiem nepieciešamo personālu. Ar laiku flotei pievienojās gan pasaulslavenās Tiger Moth vieglās lidmašīnas, gan no Polijas iepirktās lietotās RWD-8. Paralēli tam britu mandāta Palestīnā teritorijā izveidojās divi aviopārvadājumu uzņēmumi, kas nodrošināja pasta, pasažieru un kravu pārvadājumus, kā arī izveidoja Telavivas lidlauku, lai ebrejiem nebūtu jāmēro ceļš uz Lodas lidostu cauri bīstamajai teritorijai. Lai gan aviācijas biedrības un uzņēmumi trīsdesmitajos gados nemitīgi piedzīvoja dažādas apvienošanās un likvidācijas, to sniegtā pieredze gan pilotiem, gan personālam uz zemes bija nenovērtējams atbalsts vēlākos gados.
1947. gada 29. novembrī, kad ANO akceptēja atsevišķu arābu un ebreju valstu izveidošanu, bijušajā britu mandāta teritorijā darbojās tikai Izraēlas Aeroklubs un Aviron aviācijas kompānija. Decembrī gandrīz visi ebrejiem pieejamie resursi - lidmašīnas, apkalpes un piloti - tika apvienoti Sherut Avir jeb Haganah gaisa spēkos. Zināmu autonomiju tomēr saglabāja Aviron, kas tika iesaistīta Izraēlas ieroču piegādes operācijā Yukum Purkan (Glābiņš no debesīm). Pirmais uzdevums bija visas lidmašīnas un personālu sakoncentrēt lidlaukā pie Telavivas, kas netika izmantots jau kopš Otrā pasaules kara gadiem. Kopā tās bija astoņas lidmašīnas - pa divām Taylorcraft BL, RWD 13, Tiger Moth vieglajām treniņu un sakaru lidmašīnām un pa vienai Auster J1 Autocrat trīsvietīgajai lidmašīnai un Dragon Rapide pasažieru lidmašīnai. Situācijā, kurā saspīlējums starp arābiem un ebrejiem auga katru dienu, aviosatiksme kļuva aizvien nozīmīgās izkaisīto ebreju ciematu apgādes avots. Tajā pašā laikā bija skaidrs, ka ar civilajām lidmašīnām nepietiks, lai karotu ar naidīgajām arābu valstīm.
Tātad bija nepieciešamas militārajām vajadzībām paredzētas lidmašīnas. Kā pirmās ebreji par 14 000 britu mārciņu iegādājās 20 britu ražojuma Auster novērošanas lidmašīnas. Ņemot vērā, ka Sherut Avir oficiāli nepastāvēja, visas lidmašīnas tika pārkrāsotas Aviron dzeltenajā un sudraba krāsā, kā arī saņēma jau oficiāli reģistrēto lidmašīnu identifikācijas kodus, kas vairākkārt radīja kļūmīgu situāciju, kad vienlaikus lidlaukā nolaižas lidmašīnas ar vienādiem identifikatoriem.
Īsā kauja bija pārsteigums gan ēģiptiešiem, gan pašiem Telavivas iedzīvotajiem, kuri nu uzzināja, ka tikai trīs nedēļas vecajai ebreju valstij ir arī savi gaisa spēki.
Mūlis
Ar vieglām lidmašīnām gan nepietika - situācijā, kurā draudēja plaša mēroga konvencionāls konflikts, vieglas sakaru un treniņlidmašīnas ar dažiem ložmetējiem logos vai durvīs, kā arī lidotājiem, kuri no saviem lidaparātiem pa durvīm met ārā improvizētas bumbas, nebija risinājums ne gaisa telpas aizsardzībai, ne pretinieka atvairīšanai. Tādēļ 1947. gada decembrī Izraēlas ieroču iepirkuma grupa sazinājās ar Čehoslovākiju, kuras ekonomikai izmisīgi bija nepieciešama ārzemju valūta.
Čehoslovākijas rīcībā bija relatīvi modernas lidmašīnas - valstī pēc Otrā pasaules kara beigām bija turpinājusies vācu Messerschmitt Bf-109G-6 iznīcinātāju montāža no pāri palikušajām detaļām, tikai tagad ar nosaukumu Avia-99. Ražošanu ierobežoja sprādziens un ugunsgrēks noliktavā, kur aizgāja bojā liels skaits Daimler-Benz DB 605 dzinēju, tāpēc čehoslovāki tos aizstāja ar Junkers Jumo 211F dzinējiem un propelleriem no Heinkel He 111 un Ju-87 bumbvedējiem, kas būtiski izmainīja lidmašīnas smaguma centru. Tā dzima Avia S-199, kam čehu piloti drīz vien piešķīra palamu Mūlis.
Mūlis būtiski atšķīrās no slavenā vācu iznīcinātāja, jo bumbvedēja dzinējam trūka jaudas, bet propelleram - iznīcinātājam nepieciešamās dinamikas, turklāt Jumo 211F platās propellera lāpstiņas radīja pārāk stipru vilkmi, kas apvienojumā ar Me-109 šauro šasiju pacelšanos un nolaišanos padarīja par riskantu piedzīvojumu. Problēmas bija arī ar lidmašīnas apbruņojumu: ņemot vērā, ka jaunajām dzinējam nebija vietas vidū iemontētam lielgabalam, to aizstāja ar diviem lielgabaliem zem lidmašīnas spārniem, kas vēl vairāk ietekmēja manevrēšanas spējas.
Laikā, kad pēc Otrā pasaules kara visā pasaulē bija lidmašīnu pārprodukcija, čehoslovāki (ar PSRS akceptu) bija gatavi pārdot ebrejiem S-199 iznīcinātājus par astronomisku summu - 190 000 dolāru gabalā, kas atbilstu vairāk nekā 2,6 miljoniem mūsdienās. Un tas notika laikā, kad modernu ASV ražojuma P-51 Mustang varēja iegādāties par nieka 4000 dolāriem. Taču ebrejiem ieroču embargo dēļ nebija lielas izvēles, turklāt čehi apsolīja nodrošināt lidmašīnu apbruņošanu un divas nedēļas ilgas pilotu mācības. 1948. gada aprīlī tika noslēgta vienošanās par 25 iznīcinātāju piegādi. Tajā pašā laikā Amerikā izdevās iepirkt C-46 Commandos, C-69 Constellation un C-54 Skymaster transportlidmašīnas, ar kurām S-199 nogādāja Izraēlā.
Steigā sagatavotajām četrām lidmašīnām nedarbojās radiosakaru iekārtas, to ieroči nebija pārbaudīti, un neviens pilots gaisā ar tām nebija pacēlies vairāk kā vienu reizi.
Gaisa spēku dibināšana
1948. gada 14. maijā līdz ar britu mandāta Palestīnā beigām tika dibināta Izraēlas valsts. Jau nākamajā dienā ebreju kontrolētajiem lidlaukiem uzlidoja Ēģiptes gaisa spēku lidmašīnas. Drīz pēc tam Izraēlas lidmašīnas tika pārkrāsotas, tumši zaļiem laukumiem mijoties ar smilšu krāsu. Standartizācijai nebija laika - ebreji izmantoja visas pieejamās krāsas, tostarp tās, kuras mantojumā bija atstājuši britu karaliskie gaisa spēki, to rakstus improvizējot uz vietas.
Trīs dienas iepriekš desmit ebreju piloti bija uzsākuši intensīvas mācības Čehu Budejovicē. Divi brīvprātīgie nāca no ASV, viens no Dienvidāfrikas, pārējie bija Lielbritānijas vai Palestīnas ebreji. Pirmie trīs bija rūdīti kaujas piloti ar uzvarām gaisa kaujās, bet pārējo pieredze variēja no dalības kaujas operācijās līdz kaujas pilota pamatapmācības kursa pabeigšanai Otrā pasaules kara nogalē. Visi bija pieraduši lidot ar moderniem P-47, P-51 un Spitfire iznīcinātājiem, bet nu viņu rīcībā esošās lidmašīnas pat nespēja taisni braukt pa skrejceļu. 15. maijā mācības noslēdzās, un piloti tika steigšus atsaukti uz Izraēlu, lai gan tikai pieci no viņiem bija paspējuši iepazīties ar jaunajām lidmašīnām. 20. maijā pirmie S-199 iznīcinātāji steigā tika samontēti Izraēlā.
Pirmās kaujas
Izraēlas S-199 pirmais kaujas lidojums notika 29. maijā, tātad četras dienas pirms minētās uzvaras virs Telavivas. Izraēlas dienvidos Ēģiptes karaspēks strauji virzījās uz priekšu, un tā apturēšana bija prioritāte. Steigā sagatavotajām četrām lidmašīnām nedarbojās radiosakaru iekārtas, to ieroči nebija pārbaudīti, neviens pilots gaisā ar tām nebija pacēlies vairāk kā vienu reizi, bet četrinieka komandieris Lū Lenarts pat īsti nezināja, kurā virzienā meklējams ienaidnieks.
Neatkarīgi no tā četras S-199 uzlidoja ēģiptiešu kolonnai un uz rietošās saules fona nometa katra divas 70 kilogramu bumbas, un apšaudīja pretinieku pļaujošā lidojumā. Tiesa, apšaude bija ļoti īsa, jo ložmetēji drīz vien apklusa kļūmes dēļ. Uzbrukuma laikā tika notriekts un aizgāja bojā pilots Leonards Koens, savukārt Modi Alona lidmašīna tika bojāta un avarēja nolaišanās laikā. Neņemot vērā visas šīs ķibeles, uzbrukums uz ēģiptiešiem, kuriem trūka pretgaisa ieroču, atstāja graujošu iespaidu, jo īpaši uz tiem karavīriem, kuri iepriekš pat nebija redzējuši lidmašīnu. Nākamās dienas uzlidojumā Irākas-Jordānas spēkiem tika notriekts Milts Rubenfelds, kurš ar izpletni nolaidās jūrā. Rubenfeldu pēc piezemēšanās gandrīz nošāva vietējā kibuca ebreji, kuri viņu noturēja par ēģiptiešu pilotu, jo Izraēlas gaisa spēku eksistence bija rūpīgi glabāts noslēpums. Nākamajās dienās uzlidojumus turpināja izlūklidmašīnas, transportlidmašīnas un pat modificētās pasažieru lidmašīnas.
27. maijā tika izveidoti Izraēlas gaisa spēki, kas tobrīd drīzāk atgādināja aviācijas muzeju: trīsdesmito gadu treniņlidmašīnas, ASV transportlidmašīnas, britu izlūklidmašīnas un čehu iznīcinātāji, kuri samontēti no vācu detaļām, uz kurām zem krāsas slāņa vēl bija atrodamas nacistiskās Vācijas pazīšanās zīmes, un brīvprātīgie piloti no visas pasaules. Trīs dienas vēlāk, 30. maijā, tika izveidota 101. iznīcinātāju eskadriļa, kuru tobrīd veidoja divi iznīcinātāji, no kuriem tikai viens bija spējīgs lidot, un četriem pilotiem, no kuriem viens bija ievainots. Vienība par savu emblēmu izvēlējās ASV brīvprātīgā pilota Stena Endrū zīmētu ar spārniem rotātu galvaskausu - Nāves eņģeli no Vecās Derības, kas nesa iznīcību pār Ēģipti. Drīz pēc tam lidmašīnu purngali un spārnu gali tika pārkrāsoti sarkani, lai atvieglotu lidmašīnu identifikāciju, un šis krāsojums ir saglabājies kā 101. eskadriļas pazīšanas zīme arī mūsdienās.
8. jūnijā Izraēlas debesīs varēja redzēt savādu skatu. Divi izraēliešu S-199, kuru siluetos nekļūdīgi varēja atpazīt vācu Me-109, uzbruka četriem ēģiptiešu Spitfire- tāda aina tikpat labi varētu būt redzama 1941. gadā virs Londonas vai Ziemeļāfrikas. Lai gan ēģiptiešu lidmašīnas bija modernākas, ebreju pilotiem bija kaujas pieredze. Gideons Lihtmans Otrā pasaules kara laikā bija pilotējis P-51 Mustang iznīcinātāju virs Okinavas un Japānas un ar S-199 bija lidojis tikai 35 minūtes, tomēr viņam izdevās notriekt ēģiptiešu Spirfire. Uzvara tika gūta neatkarīgi no tā, ka pilots pat nezināja, kā atklāt uguni - kaujas laikā viņš vienkārši spieda visas pogas pēc kārtas, līdz ložmetēji un lielgabali sāka šaut. Mēnesi vēlāk Modi Alons gaisa kaujā notrieca Ēģiptes Spitfire eskadriļas komandieri Saīdu Afifi Aljanzuri.
Uzvara tika gūta neatkarīgi no tā, ka pilots pat nezināja, kā atklāt uguni - kaujas laikā viņš vienkārši spieda visas pogas pēc kārtas, līdz ložmetēji un lielgabali sāka šaut.
S-199 noriets
Neatkarīgi no S-199 iepirkuma situācija bija sarežģīta. Komplicētā nolaišanās un pacelšanās, kā arī pretinieka uguns prasīja savu - nevienu brīdi operacionālā gatavībā nebija vairāk par četriem čehu ražojuma iznīcinātājiem. S-199 kaprīzā šasija regulāri Izraēlas pilotiem lika šūpot gaisā lidmašīnu priekšgalu, lai būtu iespējams pilnībā pacelt vai nolaist šasiju.
9. jūlijs bija traģiska diena - no četriem iznīcinātājiem kaujas lidojuma sākumā viens avarēja jau pacelšanās laikā, bet vēl viens, ko pilotēja bijušais ASV gaisa spēku pilots Bobs Vikmans, lidojumā pazuda. Nākamajā dienā bijušais Dienvidāfrikas gaisa spēku pilots Lionels Blohs pazuda bez vēsts, tuksnesī dzenoties pakaļ ēģiptiešu bumbvedējam.
Divas pazudušas lidmašīnas divu dienu laikā - tā bija aizdomīga sakarība, un Koens rīkojās drīzāk pēc intuīcijas nekā pārliecības, izmēģinājumam izšāva īsu kārtu no ložmetējiem, kas uzmontēti uz motora pārsega. Nolaižoties atklājās, ka visās trīs propellera lāpstiņās ir ložu caurumi. Čehu pielāgotais ložmetēja sinhronizators bija kļūdains, un ebreju piloti sašāva paši savus propellerus, tā izraisot avāriju. Kopš tā laika piloti izvairījās izmantot lidmašīnu ložmetējus.
Punktu S-199 karjerai pielika Modi Alona bojāeja 16. oktobrī. Pēc veiksmīga kaujas lidojuma pilots ziņoja, ka viens no šasijas riteņiem nav pilnībā izlaists. Tikmēr sauszemes apkalpe ziņoja, ka no lidmašīnas ir redzami dūmi, un aicināja pilotu pārbaudīt temperatūras rādītājus. Starp pilota ziņojumu «Viss ir kārtībā», dzinēja aizdegšanos un lidmašīnas katastrofu pagāja vien dažas sekundes. Alona meita piedzima sešus mēnešus vēlāk - lai arī meitene bojā gājušo tēvu nesatika, vēlāk viņa dienēja 101. eskadriļā. Bet S-199 strauji bija nepieciešams aizstājējs.
Operācija Velvetta
Kamēr Izraēlas debesis aizsargāja vācu konstruktoru darba augļi, paradoksālā kārtā Izraēlas meseršmitiem jau pirmajās dienās piepulcējās arī britu ražojuma Spirfire. Par pirmo Izraēlas kaujas lidmašīnu - Izraēla 1 - kļuva vientuļš britu ražojuma Spitfire, kuru salika kopā no detaļām, ko Izraēlā bija pametuši briti, un notriektas tāda paša tipa Ēģiptes gaisa spēku lidmašīnas, ko 15. maijā bija nogāzusi zenītieroču uguns. Ņemot vērā, ka briti aiz sevis bija atstājuši ne tikai lidmašīnu rezerves daļas, bet arī kara laikā izveidotās lidmašīnu izgāztuves, līdz oktobrim bija iespējams samontēt vēl trīs kaujas spējīgus Spitfire. Oktobrī šīs lidmašīnas iesaistījās kaujās ar ēģiptiešu līdziniecēm, vēlreiz pierādot ebreju pilotu profesionālismu.
1948. gada augustā čehi piedāvāja pārdot Izraēlai 50 britu Spitfire par 23 000 dolāriem gabalā. Lendlīzes ietvaros šīs lidmašīnas Otrā pasaules kara laikā bija piegādātas PSRS, un nu komunisti nevēlējās lidmašīnas ne atdot atpakaļ, ne par tām maksāt. Tā kā briti un ASV mēģināja īstenot ieroču embargo pret Izraēlu, lidmašīnas bija jāpiegādā vai nu izjauktā veidā, vai tiešā lidojumā caur Dienvidslāviju, no kuras līdz Izraēlai bija jāpārvar 1200 km - tas šāda tipa lidmašīnām ir daudz. Operācija lidmašīnu sagatavošanai bija piemērs visam Izraēlas gaisa spēku stāstam - to vadīja ASV mehāniķis un pilots Sems Pomerančs, kura komandu veidoja dienvidafrikāņu pilots Džeks Koens, kanādiešu mehāniķis Bobs Dauns, amerikāņu lidojumu inženieris Normans Novāks un čehu mehāniķu komanda.
Mehāniķi čehu Spitfire atbrīvoja no ikviena liekā svara kilograma, ieskaitot bruņas, apbruņojumu, skābekļa balonus un radio, tos aizstājot ar Luftwaffe savulaik izmantotām degvielas tvertnēm. Otrajā posmā pāri jūrai Spitfire pavadīja C-54 lidmašīna, kas kalpoja kā navigācijas bāka, un C-46, kas veda glābšanas laivas gadījumam, ja kāds pilots būtu spiests nolaisties Vidusjūrā. Pirmais lidojums operācijas Velvetta laikā notika 27. septembrī. No sešām lidmašīnām galu sasniedza tikai trīs - viena palika Dienvidslāvijā bojātas šasijas dēļ, savukārt divas tika internētas Grieķijā pēc nolaišanās degvielas padeves sistēmu dēļ.
Otrais lidojums 18. decembrī nebija veiksmīgāks - seši Spitfire bija spiesti atgriezties Čehoslovākijā vētras dēļ, kura paņēma divas lidmašīnas un viena pilota - Sema Pomeranča - dzīvību. Atlikušie 18 Spitfire Izraēlu sasniedza bez problēmām, izlīdzinot iznīcinātāju aviācijas spēkus starp Izraēlu un Ēģipti. Jau 28. decembrī tie guva pirmās uzvaras gaisā. 1949. gada janvārī, spēkā stājoties pirmajam nopietnajam pamieram, situācija Izraēlā bija būtiski mainījusies. Deviņu mēnešu laikā Izraēlas gaisa spēki no aviācijas rekonstruktoru kluba bija kļuvuši par vadošo spēku reģiona gaisa telpā. Šo statusu tie saglabā vēl šodien, kad 101. eskadriļa lido ar F-16 un F-35 iznīcinātājiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita