XVII gadsimta otrajā pusē Kurzemes-Zemgales hercogistē un citās Eiropas valstīs varonīga karotāja slavu ieguva līdz tam nepazīstamais algotņu virsnieks Johans Lībeks, kuru ienaidnieki un draugi pazina ar iesauku Aklais Valentīns. Viņa drosmes, cilvēcīguma un karavadoņa talanta dēļ hercogiste tika atbrīvota no tālaika spēcīgākās Baltijas jūras reģiona lielvalsts Zviedrijas okupantiem. Aklā Valentīna vadībā Kurzemes zemnieki pierādīja, ka viņi spēj ne tikai apstrādāt tēvu zemi, bet arī sekmīgi aizstāvēt to ar ieročiem rokās.
Ja ar partizānu karu saprotam zemes iedzīvotāju pašorganizētu bruņotu cīņu pret iebrucējiem un okupantiem, Livonijas zemēs tā sākās jau Livonijas kara sākumā 1559. gadā. Partizānu cīņas motivācija bija savas dzīvības un brīvības, mantas un tuvinieku pasargāšana no krievu, tatāru un bez algas atstāto vācu landsknehtu nodaļām, kas klejoja pa zemi, meklējot zemnieku mājokļus un patvēruma vietas, lai zemniekus aplaupītu, aizvestu gūstā vai nogalinātu. Zemniekiem kara māka un ieroči nebija sveši, jo daudzi no viņiem bija pildījuši lēņa dienestu, karojuši zemnieku kājnieku vienībās vai bijuši paroba karavīri - deviņu saimnieku apgādāti jātnieki arhibīskapa un ordeņa armijā. Labi rīkoties ar ieročiem prata muižu sargi un mednieki. Apgūt kara prasmi un iegūt ieročus varēja arī partizānu vienībās, kas, negaidīti uzbrūkot no slēpņiem, veiksmīgi iznīcināja nelielas ienaidnieka vienības.
Lielākā latviešu partizānu uzvara Livonijas karā bija maskaviešu ieņemto Cēsu atkarošana 1577. gada novembrī, kad Livonijas administratora Jana Hodkēviča sekretāra Johana Bīringa izveidotā 400 latviešu, vāciešu un poļu nodaļa naktī slepus pārkāpa pār pils mūri, negaidītā uzbrukumā apkāva pilī esošos krievus un pēc dienu ilgas cīņas pilsētā pilnībā iznīcināja visu cara Ivana Bargā Cēsīs atstāto garnizonu. Īsi pēc tam Bīringa nodaļa ieņēma arī Burtnieku, Limbažu un Nītaures pili.
Zemnieku partizānu cīņu uzplūdi Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē notika poļu-zviedru kara sākumā, 1601.-1605. gadā. Divus gadus ilgušais aukstais un slapjais laiks zemē izraisīja vēl nebijušu badu, kam sekoja mēris. Izbadējušies zviedru un poļu karavīri nemitīgi uzmeklēja zemnieku mājvietas, nolaupīdami tur pēdējos graudus un nežēlīgi spīdzinādami zemniekus, lai viņi uzrādītu noglabāto pārtiku. Marodieru vienības veiksmīgi iznīcināja partizāni, tādējādi arī tiekot pie zirgiem, ieročiem un pārtikas.
Zemgalē zemniekus aplaupīja un slepkavoja hercogistes sabiedrotie poļi, tādēļ zemnieki sapulcējās līdz 4000 vīru lielā pulkā un nocietinājās nometnē dziļā mežā ap pusjūdzi no lielceļa. No nometnes viņi uzbruka poļu karaspēka nodaļām, kas pārvietojās pa lielceļu, nogalinot un aplaupot daudzus karavīrus. Reizēm desmit vai divdesmit zemnieku esot uzbrukuši simt poļiem.
Zemgalē zemniekus aplaupīja un slepkavoja hercogistes sabiedrotie poļi, tādēļ zemnieki sapulcējās līdz 4000 vīru lielā pulkā un nocietinājās nometnē dziļā mežā ap pusjūdzi no lielceļa.
Pārāk vājš, lai būtu karalis
Hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā Kurzemes-Zemgales hercogiste sasniedza būtisku uzplaukumu un saimnieciskajā jomā sāka konkurēt ar Eiropas lielvalstīm, īpaši Zviedriju, kuras tirdzniecībai caur Vidzemes un Igaunijas ostām par nopietnām sāncensēm kļuva Kurzemes ostas un flote. Taču hercoga Jēkaba varai nostiprināties neļāva vienīgie Kurzemes iekšpolitikas noteicēji - vācu dižciltīgie. Muižnieki nepieļāva, ka hercogs komplektē lielu un spēcīgu karaspēku, un paši karadienestu pildīja tikai pēc brīvprātības principa. Saskaņā ar muižnieku likumdošanas sapulces - landtāga - lēmumu hercogistes regulārā armija nedrīkstēja pārsniegt 500 vīru.
Skarbajā XVII gadsimta Eiropā valsts drošību nevarēja panākt tikai ar diplomātiju un saimniecības attīstību. Zviedrijas karalis Kārlis X par hercogu Jēkabu reiz izteicās: «Viņš ir pārlieku varens, lai būtu tikai hercogs, tomēr viņam nepietiks spēka, lai kļūtu par karali.» Gandrīz viss Kārļa X valdīšanas laiks pagāja nemitīgos karos ar kaimiņiem un to sabiedrotajiem. Karalis darīja visu, lai konfliktos ierautu arī neitralitātes politiku ieturošo Kurzemi, kas bija Zviedrijas niknākā ienaidnieka - Polijas-Lietuvas - vasaļvalsts.
Zviedrijas bruņotie konflikti ar Poliju un Krieviju atsākās XVII gadsimta piecdesmito gadu sākumā. Hercogs Jēkabs saprata, ka milzīgajā karalaukā, kas Kurzemi aptvēra no visām pusēm, neitralitāti saglabāt neizdosies, tādēļ sāka atbalstīt svaini un Zviedrijas pretinieku Brandenburgas kūrfirstu. 1657.-1658. gadā hercogs palielināja algotņu skaitu savā armijā. Šie apstākļi neatkarīgi no noslēgtā neitralitātes līguma pamudināja zviedrus uz negaidītu un negodīgu uzbrukumu. 1658. gadā naktī no 8. uz 9. oktobri pie Jelgavas pils piestāja vairākas liellaivas, kurās bija paslēpušies ap 1000 zviedru karavīru feldmaršala Roberta Duglasa vadībā. Zviedri spējā uzbrukumā apkāva pils sargus, sagūstīja hercogu Jēkabu ar ģimeni, bet pēc tam līdz pēdējai lupatai aplaupīja Jelgavas iedzīvotājus. Ziemas sākumā zviedri ieņēma Aizputi un Kuldīgu, kā arī piespieda hercogu bez kaujas atdot Bausku un Dobeli. Ieņemtās pilsētas bez žēlastības tika izlaupītas, daudzi iedzīvotāji nogalināti. Nākamā gada pirmajā pusē zviedru rokās nonāca visa Kurzeme.
Zviedru okupācija
Okupētās hercogistes iedzīvotājiem - gan zemniekiem, gan muižniekiem un pilsētniekiem - zviedri uzlika lielas kara nodevas jeb kontribūcijas. Visbiežāk gan okupanti nodevas ievāca laupot. Baznīcās mācītājus, piedraudot ar ieročiem, spieda aizlūgt par Zviedrijas karali. Hercoga Jēkaba ierīkotie rūpniecības uzņēmumi tika izlaupīti un nopostīti, Kurzemes kara un tirdzniecības flote - iznīcināta. Pēc zviedru nodarītajiem postījumiem Kurzemes saimniecība vairs nekad nesasniedza tādu uzplaukumu kā pirms kara.
Zviedru ļaundarības izraisīja sašutumu un naidu visās Kurzemes iedzīvotāju kārtās, un to atbalstu zviedriem neizdevās panākt nedz ar varu, nedz viltu. Okupantu pavēlnieks Duglass zemniekiem apsolīja augstu atalgojumu par katra zviedriem nepakļāvīgā muižnieka izdošanu, kā arī atļāva pērt un spīdzināt muižniekus, taču zemnieku vidū šie solījumi neguva nekādu atsaucību. Izvērtējot zviedru iebrukuma iespaidu uz Kurzemi, iespējams konstatēt tā vienīgo, taču ļoti svarīgo pozitīvo ietekmi - hercogistes iedzīvotāju visas kārtas pirmoreiz saliedēja apziņa, ka viņiem ir kopīga tēvzeme, kas ir nonākusi nopietnās briesmās.
Kurzemes armijas atliekas un muižnieki apvienojās pulkā, ko komandēja dižciltīgais Ādams Bergs. Ar lielu dūšu apveltītie muižnieki tomēr nebija stipri karošanas mākslā, ko pierādīja pulka uzbrukums zviedru ieņemtajai Dobelei 1658. gada decembra sākumā. Neorganizētajā uzbrukumā pilij daudzi gāja bojā bezjēdzīgā nāvē, bet naktī aplencējiem, kuri pat nebija parūpējušies par sargposteņu izlikšanu, no aizmugures uzbruka palīgā piesteigušās zviedru nodaļas. Tikai ātras kājas paglāba muižnieku pulku no pilnīgas iznīcināšanas. Vēlāk pulks apvienojās ar poļu korpusu ģenerāļa Jana Komorovska vadībā, tomēr arī tas īpaši nepaaugstināja kaujasspējas, jo 1659. gada martā zviedri vairākkārt sakāva apvienoto karapulku pie Aizputes, Tukuma un Ninives.
Situācija šķita bezcerīga. Zviedri jau izcīnīja sekmīgas kaujas dziļi Polijas iekšienē. Tomēr šajā laikā no Kurzemes Eiropā sāka pienākt arī dīvainas un cerību viesošas ziņas. 1659. gada 2. aprīlī Klaipēdas gubernators Brandenburgas kūrfirstam ziņoja: «Nupat saņēmu no Kurzemes ziņas, ka aklais leitnants, kā viņi to sauc, ir saņēmis gūstā zviedru rotmistru, leitnantu un 21 jātnieku, bet 35 nokāvis.»
Iesauka Aklais Valentīns jeb Aklais Virsnieks esot iegūta tādēļ, ka Lībeks kaujā zaudējis aci un tukšo acs dobumu vienmēr aizsedzis ar garu matu šķipsnu.
Noslēpumainais karazellis
Par Johana Lībeka tautību un izcelsmi vēsture nav saglabājusi noteiktas ziņas. Viņa uzvārds nav sastopams starp Kurzemes muižnieku un ievērojamāko namnieku dzimtu vārdiem, tādēļ, visticamāk, Lībeks nācis no zemākajām kārtām. Viņa patriotisms un lielā autoritāte zemnieku vidū varētu liecināt, ka Johans Lībeks bijis latviešu zemnieks vai brīvcilvēks, kurš jaunībā, apstākļu spiests vai piedzīvojumu kāres mudināts, karojis kā algotnis jeb karazellis dažādās armijās - sākotnēji Zviedrijas, bet vēlāk Polijas, kur uzdienējis līdz leitnanta pakāpei. Kad hercogs Jēkabs sāka formēt jauno algotņu nodaļu, Lībeks iestājās Kurzemes dienestā. Uzreiz pēc zviedru iebrukuma viņš nevis stājās Kurzemes muižnieku pulka rindās, bet sāka formēt partizānu vienības.
Iesauka Aklais Valentīns jeb Aklais Virsnieks esot iegūta tādēļ, ka Lībeks kaujā zaudējis aci un tukšo acs dobumu vienmēr aizsedzis ar garu matu šķipsnu. Savukārt Valentīna vārds aizgūts no kāda slavena vācu partizāna, kurš darbojies Trīsdesmitgadu kara laikā. Pēc citas versijas Lībeks, lai pasargātu no spilgtas gaismas pulvera sprādzienā cietušās acis, valkājis tumšas brilles. Lai kā arī nebūtu, acu ievainojumi Aklajam Valentīnam netraucēja būt meistarīgam jātniekam, paukotājam un talantīgam partizānu nodaļu komandierim. Ziņas par Lībeka varoņdarbiem drīz vien aizsniedza Eiropas smalkās aprindas.
Daudzus gadus pavadījis karazeļļu vidū, Lībeks labi saprata, ka algotos karavīrus, no kādiem sastāvēja tālaika Eiropas armiju lielākā daļa, vada tikai naudas un laupīšanas kāre, nevis savas zemes mīlestība un cieņa pret karavadoni. No tādiem arī nevarēja prasīt disciplīnu un uzticību laikā, kad nebija nekādas izredzes saņemt atalgojumu no postā nonākušā hercoga. Nopietnu palīdzību cīņā pret milzīgo zviedru pārspēku nevarēja gaidīt arī no muižniekiem un poļiem. Tāpēc Lībeks saskatīja lielu militāro potenciālu poļu un zviedru kontribūciju un laupīšanu nomocītajos Kurzemes zemniekos. Cīņas sparu un drosmi zemniekiem varēja dot ne tikai naids, bet arī apziņa, ka viņus uzskata par līdzīgiem pārējām kārtām, un iespēja pierādīt, ka zemnieki, kuriem muižnieki bija aizlieguši uzglabāt un lietot šaujamieročus, spēj stāties pretī profesionāliem karavīriem.
Jau tūlīt pēc zviedru iebrukuma zemnieki, negaidot sevišķus valdības rīkojumus, devās mežos un paši veidoja partizānu vienības. 1658. gada novembra beigās tās izolēja no Rīgas visu Lielupes rajonu, kādēļ zviedriem iestājās jūtams malkas trūkums.
Zemnieki mācās cīnīties un uzvarēt
Pieredzējušais karotājs Lībeks uzņēmās stihiski veidojušos zemnieku vienību formēšanu un apmācību pēc visiem modernās kaujas mākslas likumiem. 1658. gada ziemu Lībeka partizāni, kuru skaits pieauga ar katru dienu, pavadīja Kurzemes mežos, vingrinoties kara mākslā un uzbrūkot mazākām zviedru vienībām. Aklais Valentīns nepieļāva, ka viņa partizāni aplaupītu zemnieku mājas un muižas. Tas nodrošināja partizāniem vietējo iedzīvotāju atbalstu - apgādi ar pārtiku, apmešanās vietām un vērtīgām ziņām. Turklāt Lībeka autoritāti vairoja viņa personiskā drosme un atjautība.
Līdz šim latviešu zemnieku partizānu uzbrukumiem ienaidniekam bija stihisks raksturs, taču Lībeka mērķis bija izveidot labi mācītu un disciplinētu latviešu karavīru vienības, kuru kaujasspējas varētu atsvērt daudz lielāku pretinieku skaitu. Ar rungām un dakšām bruņotie partizāni Lībeka vadībā drīz pārtapa par daudzām nelielām, mobilām dragūnu - ar pistolēm, īsu musketi un zobenu bruņotu jātnieku - vienībām, kas negaidīti uzbruka ienaidniekam un pēc spēcīga trieciena tikpat ātri nozuda. Ekipējums, ieroči un zirgi tika atņemti zviedriem vai iepirkti Lietuvā.
Pavasarī Lībeka partizāniem pievienojās poļu karavīri pulkveža Švarchofa vadībā, un korpusā nu bija ap 1000 jātnieku - apmēram divas trešdaļas, ja pat ne trīs ceturtdaļas no tiem latvieši, pārējie - vācieši, poļi, lietuvieši un krievi.
Aklā Valentīna vīru biežo uzbrukumu dēļ drīz vien varēja teikt, ka Kurzemē zviedru vara nesniedzās ārpus cietokšņu mūriem. Savu ievērojamāko uzvaru partizāni izcīnīja ap 1659. gada Jāņiem Bauskas apvidū, netālu no Lietuvas robežas. Lībeka un Švarchofa korpuss ievilināja slazdos no Vidzemes atvesto 1000 jātnieku lielo zviedru korpusu ģenerāļa Fabiāna Aderkasa vadībā. 300 zviedri kaujā krita, 250 nonāca gūstā. Kaujā īpaši izcēlies apakšvirsnieks, Dobeles muižas zemnieks Kristaps Šmēriņš, kurš sagūstījis pašu Aderkasu, iepriekš viņam apvaicādamies: «Vai tu esi tas bišu tēviņš?»
Spožā uzvara spārnoja partizānus jauniem varoņdarbiem. 23. jūlijā viņi negaidot ieņēma Jelgavu, nogalināja un sagūstīja 200 zviedrus, atbrīvoja sagūstītos hercoga padomniekus, sabojāja pils lielgabalus un aizejot uzspridzināja pils vārtus. Šajā kaujā krita pulkvedis Švarchofs, un visa korpusa vadība nonāca Lībeka rokās. Dažas dienas pēc uzbrukuma Jelgavai Aklā Valentīna kareivji veica pārdrošu uzbrukumu Rīgai, izlaupot linu un labības noliktavas, kā arī lopu kūtis Pārdaugavā. Tikai pēc četrām stundām zviedri uzdrošinājās sūtīt pāri Daugavai kuģi ar lielgabaliem un lielāku skaitu kareivju, bet kurzemnieki aizdedzināja Pārdaugavas ēkas un netraucēti aizgāja. Šajos notikumos bija iespēja nolūkoties pašam hercogam Jēkabam, jo viņš šajā laikā tika turēts gūstā Rīgas pilī.
Vasaras beigās Kurzemē ieradās papildspēki - Brandenburgas kūrfirsta korpuss, kas pievienojās Komorovska korpusam. Septembrī poļi un brandenburdzieši ieņēma Kuldīgas pili un pilsētu, bet pret pilsētas iedzīvotājiem izturējās vēl nežēlīgāk nekā zviedri. Oktobrī kapitulēja Ventspils, Liepājas, Skrundas un Grobiņas zviedru garnizoni. Komarovskis gan pēc dzīrēm, kas sekoja Gobiņas ieņemšanai, dabūja apkaunojošu galu - kad līdz nemaņai piedzērušos ģenerāli ratos veda uz nometni, viņa svārku piedurkne iepinās ritenī un Komarovski nožņaudza.
Jau oktobra sākumā zviedri Kurzemē vairs nevarēja justies droši pat pilīs. Duglass beidzot nolēma savu karapulku izvest no Kurzemes, atstājot pilīs tikai nelielus garnizonus. Atceļā zviedru pulkus vēl krietni paretināja pulkveža Lībeka partizānu vienību daudzie, spējie uzbrukumi. Mēneša beigās krita pēdējie cietokšņi, kas atradās zviedru rokās, - Bauska un Jelgava.
Dažas dienas pēc uzbrukuma Jelgavai Aklā Valentīna kareivji veica pārdrošu uzbrukumu Rīgai, izlaupot linu un labības noliktavas, kā arī lopu kūtis Pārdaugavā.
Atalgojums un vilšanās
1660. gada 3. maijā Olīvā tika noslēgts miers. Hercogu Jēkabu atbrīvoja no gūsta Ivangorodā, un 9. jūlijā viņš ieradās Kurzemē. Taču viņa hercogistē vēl nebija iestājies pilnīgs miers, jo poļu karaspēks atteicās atstāt ieņemtos Kurzemes cietokšņus. Jelgavas pils poļu komandanta Brēmera atbilde prasībai atdot hercogam viņa rezidenci bija Jelgavas apkārtnes izpostīšana. Johans Lībeks saviem karavīriem atļāva nogalināt katru bruņotu Brēmera vīru, kurš parādīsies ārpus pils. Tikai 31. augustā poļi piekrita atdot Jelgavas pili, bet par Bauskas atstāšanu hercogam pieprasīja krietnu naudas summu. Poļu armijas daļas Kurzemē uzturējās līdz pat 1665. gadam, izspiežot no kurzemniekiem kontribūcijas un pārtiku. Neatkarīgi no tā drīz vien sākās hercogistes saimnieciskā atjaunošana.
Lieki teikt, ka hercogs Jēkabs centās atalgot drošsirdīgākos partizānus, cik vien to atļāva izpostītās hercogistes līdzekļi. 1660. gada 25. septembrī hercogs Johanam Lībekam «par drošsirdīgo dienestu Mūsu prombūtnes laikā» uz mūžīgiem laikiem izlēņoja Bērzes muižu pie Dobeles ar 28 zemniekiem un dāvināja 30 000 guldeņu naudā.
Brīvība no klaušām un nodevām un lēņa zeme tika piešķirta daudziem zemniekiem, kas dienēja Lībeka vienībās. Tā Tērvetes Kalnamuižā kā brīvs, mantojams valdījums Kristapam Peķim tika piešķirtas viņa tēva mājas pēc tam, kad Lībeks bija rakstveidā apliecinājis, ka Kristaps «jau kara sākumā bija pie manis un triecienos, uzbrukumos un sardzēs izturējās tā, kā godīgam un brašam karavīram klājas un pienākas». Kalnamuižā «kā Mūsu brīvs lēņavīrs, bez jebkādiem apgrūtinājumiem un traucējumiem» mājas un zemi no hercoga saņēma arī drosmīgais apakšvirsnieks Kristaps Šmēriņš.
1662. gadā hercogs Jēkabs Dīriķim Raķim par viņa drošsirdīgo dienestu pulkveža Lībeka vadībā piešķīra viņa tēva mājas Mārtiņ-Kleistus uz viņa mūža dienām. Brīvnieka vienīgais pienākums bija katrā laikā būt gatavam doties karā ar savu zirgu, apbruņojumu un mundieri, un neviens muižkungs viņam nedrīkstēja neko uzspiest, ar kaut ko apgrūtināt vai pieprasīt viņam kādas klaušas.
Romāna varonis
Kurzemes partizānu ieguvumus šajā karā vistrāpīgāk raksturo latviešu vēsturisko romānu autors Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons) ar sava romāna Aklais Valentīns personāža hercoga padomnieka Felkerzāma vārdiem: «Esmu pārliecināts, ka, pateicoties līdzšinējiem upuriem, pateicoties zemi piemeklējušam postam, jūsu tauta ir ieguvusi kaut ko, kas vērtības ziņā pārsniedz zaudēto. Tā ir tautas pašapziņa, lepnums.»
Karavīra lēni valdīja arī Matīss Lāms, kurš hercogam Jēkabam sūdzējās: neraugoties uz to, ka viņš dienējis pulkveža Lībeka pulkā divus gadus, par viņa tēva zemi Lāmiem Dobeles lielo brīvnieku novadā tiek pieprasīta kunga tiesa un klaušas. Matīss lūdza hercogam to atlaist, un tādā gadījumā viņš ir gatavs būt hercoga rīcībā ar zirgu un ieročiem. Hercoga rezolūcija bija īsa un skaidra: lūdzējam ir jābūt brīvam, un ar muižu viņam nav nekādu darīšanu.
Neraugoties uz to, atalgojums neapmierināja visus tēvzemes aizstāvjus Lībeka pulkā, jo brīvība un zeme tika piešķirta visai nelielai daļai latviešu partizānu. Disciplīna kritās, pulka dragūni sāka dumpoties, laupīt un pat mēģināja aplenkt Jelgavu. Ir saglabājušās ziņas, ka 1662. gadā Lībeka jātnieki Bauskas pilsētā nodarījuši «daudzas varmācības un pārgalvības». Hercogs bija priecīgs, kad Johans Lībeks ar tiem pulka dragūniem, kuri nevēlējās atkal kļūt par zemniekiem, 1662. gadā iestājās Polijas karaļa dienestā. Pulks piedalījās cīņās pret krieviem pie Pleskavas un Polockas. 1664. gada maijā kādā kaujā pie Polockas Johans Lībeks krita. Nāves brīdī viņam bija 36 gadi. 1669. gadā Aklā Valentīna mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Bauskas baznīcā. Pēc komandiera nāves pulku izformēja, un Kurzemes muižnieki, tāpat kā acumirklīgu sensāciju kārie Eiropas galmi, drīz vien aizmirsa partizānu kara varoni.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita