Otrā pasaules kara fotogrāfijās varam redzēt, ka bieži vien uz vācu lidmašīnām bez ierastajiem krustiem ir dažādi dīvaini zīmējumi - Mikipele, pīķa dūzis, dažādi dzīvnieki un putni. Mēģināsim tikt skaidrībā, kā radušās šīs emblēmas un ko tās nozīmēja.
1919. gada jūnijā Versaļā tika parakstīts līgums, kas pielika punktu Pirmajam pasaules karam. Tā 231. punkts aizliedza Vācijas bruņoto spēku sastāvā iekļaut kara aviāciju. Sporta, transporta un pasažieru lidmašīnas gan drīkstēja būvēt, taču bija noteikti ierobežojumi to ātrumam, lidojuma augstumam un kravnesībai. Būtībā valsts piedzīvoja demilitarizāciju, bet nācija - pazemojumu.
Versaļas līguma smagie noteikumi gluži likumsakarīgi radīja vāciešos aizvainojuma un revanšisma jūtas. Tieši uz to rēķina 1933. gadā pie varas nonāca Ādolfs Hitlers, kurš nekavējoties sāka veidot Vācijas gaisa spēkus jeb Luftwaffe ar domu, ka tieši tiem būs būtiska loma nākamajā karā.
Slepenā aviācija
Taču Luftwaffe pamati bija ielikti vēl pirms Hitlera nākšanas pie varas. Jau 1925. gadā vācieši atklāja slepenu lidotāju skolu padomju Krievijā, Ļipeckā. Interesanti, ka Otrā pasaules kara gadā vācu aviācija šo skolu nebombardēja, kaut gan visas iespējas bija. Divdesmitajos gados skolu vadīja vācu virsnieki un arī finansēja to Vācija, tērējot šim mērķim divus miljonus marku gadā. Slepenības apstākļos pa jūru līdz Ļeņingradai un tālāk pa dzelzceļu uz Ļipecku tika nogādāti 50 iznīcinātāji Fokker D-XIII un astoņas izlūklidmašīnas Heinkel HD-17. Darbības laikā skola sagatavoja 360 pilotus (220 vāciešus un 140 krievus) un 45 aviācijas tehniķus. Salīdzinājumam: tajā pašā laikā Vācijā esošās divas aviācijas skolas izskoloja apmēram 2000 pilotu.
Tādēļ pareizāk būtu teikt, ka vācieši mācīja krievu pilotus, nevis krievi vācu. Sadarbības ar Vāciju dēļ Padomju Savienība ieguva ne tikai labi sagatavotus lidotājus, bet arī jaunas lidmašīnas. Konstruktors Ernests Heinkels padomju gaisa spēkiem radīja iznīcinātāju HD-17, ko krievi pārdēvēja par I-7 un pēc licences uzbūvēja 131 eksemplārā. Viņš arī uzkonstruēja lidmašīnu He-55, kas PSRS kļuva par KP-1 un pildīja jūras aviācijas izlūklidmašīnas funkcijas. Vācu inženieri šīs lidmašīnas palaišanai uzbūvēja katapultas uz padomju līnijkuģa Parīzes komūna un kreiseriem Kirovs un Vorošilovs.
Šī nelielā atkāpe Vācijas aviācijas vēsturē nepieciešama, lai saprastu, kādas konspirācijas apstākļos veidojās Luftwaffe. Līdz Hitlera nākšanai pie varas vācu militārās lidmašīnas izmantoja tikai civilās aviācijas apzīmējumus. Tikai tad, kad 1935. gada martā oficiāli tika atjaunota Luftwaffe, Vācijas kara aviācija tika pie savas atpazīšanas zīmes - melna krusta ar baltu apmali jeb Ballenkreuz. Šo zīmi krāsoja uz lidmašīnas fizelāžas, kā arī uz spārnu augšējās un apakšējās plaknes. Uz astes vēlāk parādījās nacistu simbolika - melna svastika baltā aplī uz platas sarkanas svītras fona. Tāda tā pastāvēja līdz 1939. gadam, kad tika atzīta par pārāk kliedzošu un demaskējošu, tādēļ to aizstāja vienkārši melna svastika ar šauru baltu apmali.
Gaisa spēku veidošanu Hitlers uzticēja savam cīņu biedram Hermanim Gēringam. Kā Pirmā pasaules kara ass ar 22 uzvarām viņš gan atpalika no leģendārā Manfreda fon Rihthofena ar 80 uzvarām un pat no Ernsta Udeta ar 62 uzvarām, taču Gērings bija apveltīts ar harismu un organizatora talantu, kas ļāva kara aviācijas atjaunošanā iesaistīt daudzus pieredzējušus veterānus.
Kad 1935. gada martā oficiāli tika atjaunota Luftwaffe, Vācijas kara aviācija tika pie savas atpazīšanas zīmes - melna krusta ar baltu apmali jeb Ballenkreuz
Lielā kara tradīcijas
Veidojot Luftwaffe struktūru, par galveno taktisko vienību kļuva eskadra jeb Geschwader. Jagdgeschwader (JG) bija iznīcinātāju eskadra, bet Kampfgeschwader (KG) - bumbvedēju eskadra. Katra eskadra sastāvēja no trim vai četriem pulkiem jeb grupām (Gruppe). Savukārt grupu veidoja trīs vai četras eskadriļas (Staffel) un štāba posms (Schwarm). Staffel apzīmēja ar arābu cipariem un šķērssvītru, norādot arī eskadras numuru. Piemēram, 3/JG-54 nozīmēja - 54. iznīcinātāju eskadras 3. eskadriļa. Ar romiešu ciparu apzīmēja aviācijas grupas numuru, piemēram, II./JG-5.
Lai vizuāli varētu atšķirt dažādu eskadru lidmašīnas, katrai tika piešķirta sava emblēma, ko uzzīmēja zem pilota kabīnes vai arī uz motora pārsega. Patiesībā jau šis risinājums nebija nekas jauns, jo jau Pirmā pasaules kara laikā piloti izgreznoja savas lidmašīnas ar visdažādākajiem attēliem - dzīvniekiem, velniem, sievietēm un tā tālāk. Taču attēlu izvēlē nebija nekādas sistēmas - katrs zīmēja to, kas ienāca prātā. Izņēmums bija vien amerikāņu brīvprātīgo eskadriļa Lafayett, kuras piloti lidmašīnas izrotāja ar košiem indiāņu portretiem.
Pirmā pasaules kara laikā lidmašīnām nebija nekāda maskēšanās krāsojuma. Gluži pretēji, tās bieži vien izkrāsoja pēc iespējas spilgtāk, lai varētu atšķirt no ienaidnieka aeroplāniem. Piemēram, fon Rihthofens savējo nokrāsoja sarkanu un tā tika pie iesaukas Sarkanais barons. Cits vācu ass Hanss Benings (17 uzvaras) savu lidmašīnu izdaiļoja ar zili baltām svītrām, kas simbolizēja Bavārijas karogu. Itālis Frančesko Baraka uz savas lidmašīnas uzzīmēja pakaļkājās saslējušos ērzeli - tiek uzskatīts, ka šis attēls vēlāk kļuva par Ferrari simbolu.
Mikipele un pīķa dūzis
Otrā pasaules kara laikā vācu kara aviācijā emblēmas kļuva par tik plaši izplatītu parādību, ka vienā žurnāla numurā to pat nav iespējams aprakstīt. Tādēļ pievērsīsimies tikai slavenākajām un interesantākajām.
Emblēmu tradīciju aizsāka leģions Condor, kas Spānijas pilsoņu kara laikā cīnījās Franko pusē. Condor iznīcinātāju grupa izvēlējās šādas emblēmas:
1./J.88 - pikējošs krauklis;
2./J.88 - cepure-cilindrs;
3./J.88 - Disneja Mikipele.
Mikipele kļuva arī par vācu asa Ādolfa Galanda, kurš līdz 1938. gadam komandēja 3./J.88, personīgo emblēmu. Par savu simbolu Mikipeli izvēlējās arī iznīcinātāju grupas Kirkenes komandieris Horsts Karganiko, tikai viņa pelēns atšķīrās ar milzīgām kurpēm - tas bija atgādinājums par kādu avārijas nosēšanos 1943. gadā, pēc kuras lidotājs līdz bāzei vairākas dienas gāja kājām. Pats Karganiko gāja bojā drīz pēc sabiedroto desantoperācijas sākuma Normandijā.
Par Condor eskadriļas 4./J.88 simbolu kļuva pīķa dūzis. Jāteic, ka spēļu kāršu tematika lidotāju vidū bija visai populāra, jo pīķa dūži bija arī 53. eskadrai, sirds dūzis - 77. eskadrai, savukārt 54. eskadra izvēlējās zaļu sirdi.
Emblēmas zīmēja uz lidmašīnas fizelāžas zem pilota kabīnes. Sākumā diezgan stingri raudzījās, lai tās izmērs būtu 25x30 cm, taču kara beigu posmā jau diezgan bieži bija gadījumi, kad izmēru un atrašanās vietu katrs izvēlējās pēc saviem ieskatiem.
Vairākas Luftwaffe iznīcinātāju eskadras nodēvēja Pirmā pasaules kara asu vārdos. JG-2 Richthofen emblēma bija vairogs ar R burtu uz tā, bet JG-3 Udet - stilizēts burts U. Iznīcinātāju pirmās eskadras otrās grupas II./JG-1 lidmašīnas rotāja pūķa attēls, taču katrai eskadriļai tas bija citā krāsā - baltā, dzeltenā vai sarkanā. Diezgan izplatīts bija arī ērgļa attēls, piemēram, ērgļa galva bija redzama uz eskadriļas 2./JG-2 komandiera oberleitnanta Haninga lidmašīnas.
Ādolfs Galands
1912. gadā dzimušais Ādolfs Galands kļuva par vienu no ievērojamākajiem vācu asiem un ar laiku uzkalpojās līdz iznīcinātāju flotes komandiera amatam. Veicis 705 kaujas lidojumus Rietumu frontē un notriecis 104 pretinieka lidmašīnas, turklāt septiņas no tām ar reaktīvo iznīcinātāju Me-262. Četras reizes pats ticis notriekts. Uzvaru skaits noteikti būtu lielāks, taču pēc iecelšanas par visu iznīcinātāju spēku komandieri viņam tika aizliegts doties kaujas lidojumos. Aizliegums spēku zaudēja tikai 1945. gada janvārī, kad Galandu atcēla no amata par Hitlera un Gēringa kritizēšanu. Pirmajos pēckara gados Galands dzīvoja Argentīnā un konsultēja turienes gaisa spēkus, bet 1955. gadā atgriezās Vācijā un sāka savu biznesu. Uzturēja labas attiecības ar vairākiem sabiedroto asiem, pret kuriem kara laikā bija cīnījies, bet 1969. gadā konsultēja angļu un amerikāņu kopražojuma filmas Kauja par Britāniju veidotājus. Miris 1996. gadā 83 gadu vecumā.
Galanda eskadriļas simbols vēl no leģiona Condor laikiem bija Mikipele, bruņota ar cirvi un pistoli. Vēlāk savam iznīcinātājam Galands Mikipeles tēlu papildināja ar cigāru. Galands Mikipeles tēlu papildināja ar cigāru.
Mazliet ģeogrāfijas un faunas
27. eskadra jeb JG-27, kas karoja Ziemeļāfrikā, bieži vien tika dēvēta par Āfrikas eskadru. Gan tādēļ, ka tās lidmašīnas bija gaišā maskēšanās krāsā, lai saplūstu ar smilšaino fonu, gan arī tādēļ, ka iznīcinātājus greznoja tumšādaina iezemieša un geparda attēli. Ģeogrāfiskais nosaukums pielipa arī eskadrai JG-5, kas darbojās aiz polārā loka - Ledus jūras (Eismeer) eskadra. Tās emblēmā bija saule, kas paceļas aiz horizonta.
27. eskadras 2. grupas II./JG-27 emblēmā bija melns lācis, novietots uz balta vairoga fona - tas skaitījās Berlīnes lācis. Savukārt JG-300 lidmašīnas izcēlās ar dusmīga mežakuiļa galvu.
Eskadras JG.52 emblēma bija zobens uz sarkanmelna vairoga. Tāda pati emblēma bija šīs eskadras 2. grupas lidmašīnām, savukārt 1. grupas iznīcinātājus greznoja melns bullis un melna roka, kas sagrābusi lidmašīnu - visticamāk, britu. 3. grupas emblēma bija melns vilks un sarkans krusts baltā kvadrātā ar melnu apmali. Šīs grupas eskadriļās emblēmas bija visām gaumēm: 1. eskadriļai Ikars ar izplestiem spārniem baltā aplī; 2. eskadriļai - induss čalmā; 3. eskadriļai - salauzts lietussargs uz dzeltena fona; 4. eskadriļai - sarkans kaķis; 5. eskadriļai - eņģelītis ar radziņiem un šaujamloku; 6. eskadriļai - melns ērglis; 7. eskadriļai - sirpis, kas pāršķeļ sarkanu zvaigzni. Interesanti, ka kaķis ir vēl kādā emblēmā - 51. eskadras 8. eskadriļai, tikai tai tas ir melns. Šī sakritība reizēm rada galvassāpes vēsturniekiem, jo melnbaltās fotogrāfijās sarkano kaķi no melnā ir grūti atšķirt.
52. eskadras 9. eskadriļas lidmašīnas rotāja bultas cauršauta sirds un kādu laiku arī vienības komandiera Gintera Grafa segvārds Karaja. Vēlāk Grafu nomainīja leģendārais ass Ērihs Hartmans (par viņu vairāk var lasīt iepriekšējā Nezināmās Kara Vēstures numurā), kurš sirdī ierakstīja savas mīļotās meitenes un nākamās sievas Urzulas vārdu.
