Šovasar ar Rietumu sabiedroto palīdzību ukraiņu rokās nonāca ieroči, kas lielākā vai mazākā mērā var mainīt Ukrainas kara gaitu. Tā ir kasešu munīcija, par kuras izmantošanu lauzts daudz šķēpu.
Krievijas uzbrukums Ukrainai un tam sekojošais karš, kas ilgst vairāk nekā pusotru gadu, ir nogurdinājis un notrulinājis sabiedrības uztveri par notiekošo. Krievijas upuru skaitam, pēc ukraiņu aplēsēm, tuvojoties ceturtdaļmiljonam un abām pusēm gandrīz gadu spēkojoties par samērā nenozīmīgām apdzīvotām vietām, piemēram, Bahmutu, mediji meklē kādus jaunus brīnumieročus, kas kara gaitu varētu pavērst dinamiskā, jaunumu pilnā procesā. Informācijas telpā laiku pa laikam parādās stāsti, kuru varoņi bieži vien ir konkrētas ieroču sistēmas - tādas bija Javelin un NLAW prettanku raķetes, Bayraktar droni, HIMARS raķešu sistēmas, Patriot pretgaisa aizsardzības sistēmas, Leopard II un Chalenger II tanki, Marder II un Bradley kājnieku kaujas mašīnas, kuru piegādei vajadzētu strauji mainīt kara gaitu. Tagad ziņu virsrakstos nonācis ASV lēmums piegādāt Ukrainai kasešu munīciju. Lai izprastu apstākļus, kas veicināja šādu lēmumu, ir jāiedziļinās artilērijas lomā Ukrainas karā.
Artilērija ir mūsdienu kaujaslauka centrālais elements. Lai izvairītos no artilērijas uguns, ir tikai četras iespējas - izklīst, lai nekļūtu par pretiniekam izdevīgu mērķi, ierakties dziļi, kustēties ātri vai iznīcināt pretinieka artilēriju. Domājot par Ukrainas pretuzbrukumu, tas ir lielākais izaicinājums - lai uzbruktu, vajag izkāpt no ierakumiem un koncentrēties spēku pielikšanas punktā. Kustēties ātri ir sarežģīti, ja visapkārt ir šķēršļi un mīnulauki. Tātad vispirms atliek iznīcināt krievu artilēriju, kas nepieciešamības gadījumā ir spējīga no 10-15 kilometru attāluma ukraiņu ceļā izkaisīt arī mīnulaukus.
Vēsturiskais konteksts
Nozīmīgākā ieroču sistēma Ukrainā nenoliedzami ir artilērija - haubices, mīnmetēji un raķetes, kas vājina pretinieka aizsardzību, sagrauj uzbrukuma viļņus un traucē apgādi. Laikaposmā no 2014. līdz 2022. gadam artilērija nodarīja 90 procentus zaudējumu abām pusēm, un, sākoties aktīvai karadarbības fāzei, artilērijas loma tikai palielinājās. Pirmajās kara dienās divas ukraiņu artilērijas (tostarp smago mīnmetēju un raķešu) brigādes nodarīja šausminošus zaudējumus Kijivai uzbrūkošajām krievu kolonnām - tās apturēja ar prettanku ieročiem bruņoti slēpņi. Krieviem uzsākot ofensīvu Donbasa reģionā, bija dienas, kad krievu artilērija izšāva līdz pat 60 000 lādiņu dienā.
Ja pirmajās dienās Ukraina vēl spēja saglabāt relatīvu artilērijas paritāti krievu plānošanas un koordinācijas problēmu dēļ, pagājušā gada vasarā krievu pārsvars artilērijas ziņā jau bija 1:10. Lai cik pārliecināti, motivēti un labi bruņoti būtu ukraiņu kājnieki, viņus samala krievu artilērijas uguns - ir fiksēti gadījumi, kad vienas vienīgas ukraiņu rotas aizsardzības sektorā dienā nokrita vairāk nekā 3000 lādiņu. Ukrainas artilērija šajā brīdī sāka pieklust ne tik daudz sistēmu, cik munīcijas trūkuma dēļ - pirmskara gados krievu operāciju dēļ bija uzspridzinātas vairākas ukraiņu artilērijas noliktavas, savukārt pirmajā kara mēnesī munīcijas krājumus cītīgi bija patērējuši pašu artilēristi. Papildus tam problēmas sāka radīt arī artilērijas sistēmu stobru resursa beigas - vidēji stobra resurss ir aptuveni 2000 lādiņu, un atšķirībā no Krievijas ukraiņiem nebija artilērijas sistēmu rezervju, kas mērāmas ar piecciparu skaitli.
Šādā situācijā ļoti liela loma bija HIMARS. Pirmās četras piegādātās HIMARS sistēmas ne tik daudz sagrāva krievu artilērijas spēkus, cik piegādes ķēdes. HIMARS precīzās un grūti notriecamās raķetes uzspridzināja virkni krievu artilērijas noliktavu, liekot tās atvilkt 60-80 kilometrus no frontes līnijām un pagarināt loģistikas ķēdes. Drīz vien krievu artilērijas uguns intensitāte nokritās vairāk nekā uz pusi. Šādos apstākļos tādas ieroču sistēmas kā Storm Shadow raķetes, kas spēj pretinieku sasniegt vēl tālāk, stratēģiski ir tikpat nozīmīgas kā HIMARS pirms gada.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ASV konstruktori sāka konstruēt jauna veida kasešu munīcijas lādiņus, kuru primārā funkcija bija nevis aizdedzināt pretinieka pilsētas ar fosforu, bet gan izkaisīt eksplodējošus lādiņus.
Munīcijas trūkums
2022. gada beigās, apsīkstot Krievijas ofensīvai, aizvien vairāk aktualizējas jautājums par iespējamo Ukrainas pretuzbrukumu, kam būtu jāpārvar Krievijas izbūvētās aizsardzības līnijas, kuras vietām sasniedz pat 20 kilometru dziļumu. Šādā situācijā Ukraina saskaras ar līdzīgām problēmām kā Krievija pirms gada. Ukrainai, gatavojot ofensīvu, ir jāpārvar spēcīga krievu aizsardzības līnija, ko stiprina mīnulauki, prettanku šķēršļi un ierakumi, ko sedz Krievijas artilērija, aviācija un droni.
No vienas puses, lielākais drauds Ukrainas triecienbrigādēm ir Krievijas artilērija. Nocietinājumi, «pūķa zobi», mīnulauki un pat pirmajās līnijās esošo iesaukto vienību uzdevums ir viens - fiksēt ukraiņu vienības un samazināt to kustības tempu, lai sniegtu iespējas krievu artilērijai iznīcināt uzbrucējus. Par to liecināja arī Ukrainas uzbrukumu hronoloģija - kamēr uzbrukumi vēl joprojām bija samērā zema līmeņa (lielākoties ir redzamas rotu līmeņa operācijas), ukraiņi uzsvaru lika tieši uz artilērijas un tās atbalsta sistēmu (piemēram, artilērijas radaru) iznīcināšanu, vienlaikus frontes dziļumā vēršoties pret munīcijas noliktavām.
Kamēr nevienai no pusēm nav un, visticamāk, tuvākajā laikā arī neizdosies iegūt pārsvaru gaisā, artilērijas atbalsts ir un būs nozīmīgais kaujaslauku ietekmējošais faktors. Ukrainas artilērijas parks pamazām pāriet uz NATO 155 mm un 105 mm kalibru, padomju mantojuma ieročiem pamazām izsmeļot gan stobru, gan rezerves daļu resursus, gan izsīkstot to munīcijas krājumiem.
Pāreja uz NATO kalibra artilēriju ir process, kam pilnībā nav gatava ne Ukraina, ne Rietumi. Pirmkārt, jāapzinās, ka rietumvalstis, kas vienmēr gatavojušās salīdzinoši zemas intensitātes konfliktiem, lielā mērā ir izsmēlušas lādiņu rezerves, ko ar vieglu roku bija iespējams nosūtīt Ukrainai, savukārt munīcijas ražošanas tempi vēl joprojām tikai uzņem apgriezienus, lai apmierinātu pieprasījumu, kas nāk no visām pusēm. Ukrainas spēki darbojas ar ierobežotiem resursiem gan artilērijas sistēmu skaita, gan mūnīcijas krājumu ziņā - ne velti Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis akcentēja, ka pretuzbrukuma sākumu ierobežoja artilērijas munīcijas pieejamība.
DPICM efektivitāte
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ASV konstruktori sāka konstruēt jauna veida kasešu munīcijas lādiņus, kuru primārā funkcija bija nevis aizdedzināt pretinieka pilsētas ar fosforu, bet gan izkaisīt eksplodējošus lādiņus, kuriem būtu arī minimālas bruņu caursišanas spējas. Munīcijas mērķis pamatos bija radīt ieroci, kas ļautu izlīdzināt PSRS pārsvaru artilērijas ziņā, kura uzskatāmākais piemērs bija lielgabalu tūkstoši uz katru frontes kilometru Otrā pasaules kara laikā. Tā tika radīta kasešu munīcija, kas Vjetnamas kara laikā ieguva «petardes» palamu skaņas dēļ, kas radās, atveroties un eksplodējot vairākiem desmitiem mazu lādiņu.
Ukrainai piegādātā 155 mm DPICM (dubultas iedarbības uzlabotā konvencionālā munīcija) pēc izšaušanas 150 metru rādiusā izkaisa 72 vai 88 maza kalibra lādiņus. Atšķirībā no standarta kasešu munīcijas DPICM mazkalibra lādiņi ne tikai rada šķembas, bet arī spēj caursist viegli bruņotus šķēršļus, piemēram, tanku un kājnieku kaujas mašīnu jumta bruņas. Tas padara šo munīciju par nopietnu faktoru kaujaslaukā. ASV dati no Vjetnamas kara liecina, ka viena pretinieka nogalināšanai bija nepieciešami 13,6 parastie jeb «dumjie» lādiņi, bet, izmantojot DPICM, šis skaitlis samazinājās līdz 1,7 lādiņiem. Tas nozīmē ne tikai mazāk izšautu lādiņu, kas jāpiegādā, bet arī saudzīgāku rīkošanos ar artilērijas stobriem, kuru mūžs parasti svārstās ap 1800 šāvienu, un lielāku drošību, jo precīza uguns korekcija ar nolūku trāpīt 50 metrus no mērķa vairs nav tik svarīga un slaveno artilērijas koriģētāja pavēli fire for effect var dot ātrāk.
Lai gan Ukrainai ir solīts piegādāt tikai 155 mm DPICM lādiņus, šāda munīcija pieejama gandrīz visiem NATO artilērijas kalibriem, sākot no 105 mm līdz pat raķetēm, kas tiek izmantotas HIMARS. Aukstā kara gados M270 sistēma (HIMARS vecākā versija uz kāpurķēdēm) tika dēvēta par «Dieva pirkstu» vai «Koordināšu tīkla likvidācijas sistēmu», jo viens M270 vads (trīs mašīnas, katra izšauj 12 raķetes), kas bruņotas ar M26 kasešu munīciju, spēja noklāt vienu kvadrātkilometru lielu teritoriju, pār to izkaisot 23 184 mazkalibra bumbas. Munīcija intensīvi tika lietota gan Persijas līča, gan Irākas karā. Lai gan ASV paziņoja par atteikšanos no kasešu munīcijas, kuras kļūdas procents pārsniedz vienu procentpunktu, 2017. gadā ASV pārtrauca M26 raķešu iznīcināšanu, un tās vēl joprojām ir ASV arsenālā.
Atsevišķi jāapskata jautājums par kasešu munīcijas izmantošanu mīnulauku atmīnēšanai. Te jāsaprot, ka tas nav drošs risinājums. Pirmkārt, būtiska loma ir kasešu munīcijas visai augstajam nesprāgušo mazkalibra lādiņu procentam (Rietumu munīcijai tas ir 2-3 procentu robežās), kas var radīt zaudējumus pašu kājniekiem. Lai gan tankam vai kājnieku kaujas mašīnai zemē gulošais priekšmets lielas problēmas neradīs, tomēr tas arī nozīmē, ka blīvā prettanku mīnulaukā rodas neatmīnēti sektori un tas jau rada būtisku risku. Līdzīgu iemeslu dēļ kasešu munīcija nav tik piemērota cīņai ar labi nocietinātām kājnieku pozīcijām - ja tur esošie atradīsies drošā patvērumā, mazkalibra lādiņi tiem nekādu kaitējumu nenodarīs.
Kasešu munīcijas loma kontrbateriju kaujā
DPICM lādiņš pēc uzbūves ir dobs, parasts artilērijas lādiņš, kas noteiktā attālumā izkaisa savu kravu. Vienlaikus tas arī nozīmē, ka DPICM lādiņš ir relatīvi lēts un tā precizitāti neietekmē GPS slāpēšanas ierīces vai dūmu aizsegs, kas noslēpj tehniku no lāzernovades stara. Tas Ukrainai sniedz būtiskas priekšrocības cīņā ar krievu artilēriju, kas pamatos vēsturiski arī bija DPICM funkcija.
Krievu artilērija Ukrainā sen vairs nav tikai salīdzinoši modernās MSTA-S pašgājējas haubices. Tagad artilērijas lomu veic gan velkamās haubices, gan piecdesmito gadu kaujas tanki T-54 un T-55, kuri, lai arī neglābjami novecojuši, ir bruņoti ar 100 mm lielgabalu, kas itin labi noder ukraiņu pozīciju apšaudei no 6-8 km attāluma. Ja par MSTA-S vai kādu citu pašgājēju haubici vēl ir jēga iztērēt 150 000 dolāru vērtu Excalibur vadāmo lādiņu vai vēl vērtīgāku GLMRS raķeti, velkamas haubices vai 60 gadus veca tanka iznīcināšanai varētu iztikt ar ko vienkāršāku. Kasešu munīcija šādā gadījumā ir pietiekami efektīva - jānosaka aptuvenā pretinieka atrašanās vieta un jāizšauj pāris lādiņu. Korekcijas nebūs tik būtiskas, jo tiks nosegta visai liela platība.
Šādā veidā ukraiņu NATO kalibra sistēmas iegūtu kontrbateriju munīcijas veidu, kas ir efektīvāks par parasto šķembu lādiņu, daudz reižu lētāks par paaugstinātas precizitātes GPS un lāzera vadāmajiem lādiņiem un ļautu ietaupīt vērtīgās HIMARS sistēmu GLMRS raķetes tādiem mērķiem kā munīcijas noliktavas. Tas palielinātu galvassāpes arī krievu zenītartilēristiem - kamēr krievi ir iemācījušies (tiesa, ar lielu kļūdas procentu) notriekt GLMRS raķetes un slāpēt to GPS signālus, DPICM savā būtībā ir «dumjš» lādiņš, par kuru pēc izšaušanas var aizmirst. Mūsdienās, protams, to notriekt ir iespējams, tomēr tas izmaksās daudzas reizes vairāk nekā pats lādiņš.
Juridiskie faktori
Šai efektivitātei ir cena. 2-3% mazkalibra lādiņu dažādu iemeslu dēļ neuzsprāgst un paliek par mīnai līdzīgiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem, kas spēj eksplodēt jebkurā brīdī. Populārākais no tiem ir mehāniski bojājumi, kas rodas, lādiņus izkaisot no mātes lādiņa. Krievu un padomju ražojuma lādiņiem šī pati proporcija svārstās pat desmit reižu lielākā proporcijā, tādējādi teritorijas, kurās šī munīcija ir izmantota, būtībā ir jāuzskata par apvidu, kas piesārņots ar kājnieku mīnām.
Šis ir būtisks faktors, analizējot datus, ko cilvēktiesību organizācijas iesniedz, protestējot pret ASV lēmumu izmantot kasešu munīciju. Tas, ko patiesībā aizliedz kara likumi, ir šādas munīcijas izmantošana apdzīvotās vietās, piemēram, pilsētās, taču aizliegta ir nevis kasešu munīcija, bet civilo mērķu bezjēdzīga bombardēšana. Kara pirmajās nedēļās Krievija ar tūkstošiem BM-30 Smerč raķešu un artilērijas lādiņu izkaisīja kasešu munīciju virknē Ukrainas apdzīvoto vietu, jo īpaši Harkivā, un tie bija padomju ražojuma kasešu lādiņi, kuru kļūdas procents ir mērāms divos un trīs desmitos.
Par spīti visam, kasešu munīcija, protams, nebūs karu izšķirošs faktors. Taču tā sniedz Ukrainai vēl vienu spēju satriekt krievu spēkus, ar ko krieviem nu ir jārēķinās. Protams, pēc kara attiecīgajās zonās neizbēgami mētāsies nesprāguši kasešu munīcijas pārpalikumi, taču tiem apkārt būs arī tūkstošiem kājnieku mīnu un citas nesprāgušas munīcijas, kas būs jāiznīcina. Turklāt tā ir munīcija, kas Ukrainas Rietumu sabiedrotajiem ir pieejama šodien un neietekmē šo valstu aizsardzības rezerves, jo tāpat ir plānots kasešu munīciju iznīcināt, bet Ukrainā tai noteikti būs loģisks lietojums.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita