Skatoties filmas par trim musketieriem, noteikti visi ir ievērojuši garos zābakus, ko viņi valkāja. Taču diez vai daudzi no mums aizdomājās, kam gan viņiem tādi ir vajadzīgi - smagi, gari un, visticamāk, ne pārāk ērti. Tas, ka garie zābaki vismaz daļēji pasargāja kājas no traumām un bikses no priekšlaicīgas novalkāšanās, sēžot seglos, ir tikai viens no iemesliem. Starp citu, kavalēristu bikses tajos laikos šuva no pēc iespējas izturīgāka materiāla, bieži vien no ādas, lai tās seglos tik ātri nenodiltu, un varam tikai mēģināt iztēloties, kā jutās jātnieks karstā vasaras dienā. Taču bija vēl kāds iemesls, kādēļ gari zābaki bija ļoti noderīgi - pilsētu ielas bija tik netīras, ka, lai ierastos uz balli Luvrā, kavalieriem nereti nācās brist līdz puslielam pa dubļiem un, atvainojiet, mēsliem.
Mēsliem cauri
Līdz pat XX gadsimtam neiedomājama netīrība valdīja gandrīz visās lielajās pilsētās. Tajās visi iedzīvotāji apkurei un ēdiena gatavošanai izmantoja malku vai ogles, tāpat tika darbinātas arī fabrikas un vilcieni. Iznākumā gaiss vienmēr bija piedūmots un putekļains, veidojās ļoti izteikts smogs. Tas bija kaitīgi gan veselībai, gan arī izskatam, jo drēbes jau pēc pāris stundu pastaigas bija nosmērētas ar sodrējiem.
Taču smogs bija pusbēda. Vēl lielāka problēma atradās zem kājām. Tur nekā laba nebija: dubļi (parasti bruģēja tikai centrālās ielas), pārtikas atkritumi un mēsli. Turklāt mēslu bija tik daudz, ka tie vietām sniedzās līdz potītēm. Galvenais mēslu avots bija ne jau cilvēki, kuri vairumā gadījumu aiz sevis centās satīrīt, bet gan zirgi. Visa jebkuras pilsētas satiksmes sistēma balstījās uz zirgiem, kuru skaits sniedzās tūkstošos. Taču ikviens bērītis dienā uz ielas atstāja vismaz litru urīna un apmēram 12 kilogramus mēslojuma. Ja pieņemam, ka pilsētā ir 10 000 zirgu, iegūstam 120 tonnas mēslu dienā. Jums šķiet, ka 10 000 zirgu varētu būt pārspīlēts skaits? Nebūs vis, jo, piemēram, mūsu pašu Rīgā 1899. gadā bija apmēram 7000 vieglo un smago ormaņu, taču bez tiem vēl bija arī privātie pajūgi un dažādi iebraucēji no laukiem. Tādēļ zirgu mēslu problēma bija ļoti nopietna. Visas pilsētas ar to centās cīnīties, vienlaikus apzinoties, ka šī cīņa ir lemta neveiksmei. Britu laikraksts Times XIX gadsimta beigās prognozēja, ka pēc 50 gadiem zirgu mēslu kaudzes Londonā sasniegs triju metru augstumu, bet Ņujorkas pilsētas tēvi izmisīgi domāja, kur grūst 900 tonnas mēslu, ko ik dienu sagādāja turienes zirdziņi.
Ielas malā iestrādāts dekotruārs netīrumu noņemšanai no apaviem. Daži dekrotuāri bija teju vai mākslas darbi.
Kaut ko jau lietas labā centās darīt. Piemēram, vāca mēslus un pārdeva lauku mēslošanai. Starp citu, vāca ne tikai zirgu, bet arī suņu un putnu izkārnījumus, kas Londonā maksāja astoņus pensus par spaini - šo preci gan pārdeva nevis zemniekiem, bet ādu ģērētājiem, kuriem tie noderēja ražošanas procesā. Taču visu savākt neizdevās, un pilsēta grima dubļos un atkritumos, kas pārvietošanos tās ielās padarīja par grūtu uzdevumu.
![]()
Cokoli jeb dāmu «platformenes» netīrām ielām
Kungi, kā jau teikts, varēja izlīdzēties ar augstiem zābakiem, taču ko iesākt dāmām garās kleitās? Te zābaki neko daudz nelīdzēs, jo apģērbs tik un tā būs neglābjami nosmērēts. Viens variants bija algot puiku, kas iet pa priekšu un ar slotu mēž prom visus netīrumus. Otrs variants - izmantot īpašas saspraudes, ar kuru palīdzību kleitas apakšmalu pacēla uz augšu un nostiprināja, lai tā nesmērētos. Itālijā un Spānijā atrada vēl kādu risinājumu - cokoli jeb pjanelle. Vārdi izklausās kā mūzika, taču patiesībā tās bija uzpariktes, kas mazliet atgādina ļoti augstas platformas kurpes. Izgatavoja tās no koka vai korķa, un šādas «platformenes» dāmām ļāva pacelties pat pusmetru virs ielas līmeņa. Ar tādām varēja aizsoļot pa netīro ielu līdz pilij, tur pārvilkt apavus un doties dejot. Protams, staigāt ar tiem vajadzēja iemanīties, jo izmežģīt kāju vai nokrist bija vieglāk par vieglu, taču rezultāts bija pūļu vērts. Vispirms šāda tipa apavi parādījās Venēcijā, bet no turienes izplatījās daudzviet Dienvideiropā. Katoļu baznīca gan šos apavus kritizēja, uzskatot par piedauzīgiem, taču modes dāmas šis arguments nespēja apturēt.
Glābjošais dekrotuārs
Tātad dāmas no ielu netīrumiem varēja glābties ar «platformeņu» palīdzību, ko, ienākot mājās, novilka. Bet ko darīt kungiem, kuri bija nobridušies pa dubļu un mēslu maisījumu? Viņiem talkā nāca uzparikte ar smalku nosaukumu - dekrotuārs.
Būtībā tā bija metāla skava, kas bija piestiprināta gandrīz pie katrām namdurvīm, un ienācējs, novelkot zābaka zoli gar to, varēja atbrīvoties no visas šmuces, kas bija pielipusi pie zābakiem. Laika gaitā namu īpašnieki centās savus dekrotuārus veidot arvien krāšņākus, sacenšoties izdomā ar kaimiņiem. Kādas tik formas neizdomāja kalēji un metālmākslinieki: liektas un taisnas, ar pūķu vai suņu galvām, ar ronīšiem un jūras vāravām! Arhitekti, projektējot jaunas mājas, tos reizēm centās iekļaut plānā kā dekoratīvus elementus.
Sākoties automobiļu laikmetam, nepieciešamība pēc dekrotuāriem pazuda, un lielākoties tie tika demontēti. Taču šur tur tie vēl ir saglabājušies, piemēram, Francijā un ASV, tādēļ acīgs vērotājs tos var pamanīt un, ja ir vēlēšanās, palepoties draugiem ar savām zināšanām - sak, vai jūs zināt, kas tas ir?
Lēdiju dienpodiņš
Seno laiku kuplās un garās dāmu kleitas izskatās skaisti, taču ikdienas dzīvē ar tām bija liela noņemšanās. Krinolīnā un korsetē iesaiņotajai lēdijai visu nācās darīt lēnām - lēni apsēsties, lēni piecelties, lēni kāpt pa kāpnēm... Reizēm gan kupolveidīgā kleita varēja noderēt pavisam negaidītās situācijās: 1885. gadā Sāra Anna Henlija sastrīdējās ar mīļāko un emociju uzplūdā nolēca no 75 metrus augsta tilta, taču izdzīvoja - kleita nostrādāja kā izpletnis. Tomēr krietni vairāk bija to gadījumu, kad krāšņais apģērbs radīja problēmas.
Piemēram, pamēģiniet iedomāties, kā varētu izskatīties šādi ģērbtas dāmas tualetes apmeklējums! Varētu būt sarežģīti, vai ne? Tādēļ te viņām talkā nāca aksesuārs ar smalku nosaukumu - burdalē. Pēc skata tas atgādināja mērces trauku, taču patiesībā bija mūsdienu medicīniskās «pīles» priekštecis, izgudrots jau XVII gadsimtā. To labi audzinātas dāmas vienmēr ņēma līdzi, ja devās izbraucienos vai pie kāda ciemos. Būtībā tāds kā naktspoda analogs, tikai domāts lietošanai ārpus mājas, tātad drīzāk jau diennakts gaišajā laikā. Tas ļāva sievietei pašas spēkiem nokārtot dabiskās vajadzības, vienkārši paceļot kleitas malu un pabāžot zem tās burdalē, ko ērti varēja turēt aiz osiņas. Lai būtu interesantāk, šos, ko parasti darināja no porcelāna, mēdza izrotāt ar zīmējumiem un ornamentiem.
Pateicoties burdalē, ceļojuma laikā lēdija varēja nokārtoties tieši karietē, bet pēc tam burdalē saturu eleganti izliet pa logu un noskalot rokas smaržās ar rožu aromātu. Bet trauku pēc tam novietot īpaši tam paredzētā somā.
Pludmales etiķete
Kad XVIII gadsimtā Eiropā sāka parādīties pirmie kūrorti, tika izstrādāta pludmales etiķete. No mūsdienu viedokļa tā bija diezgan dīvaina. Piemēram, vīrieši nedrīkstēja atkailināt krūtis, obligāti bija jāvelk līdz kaklam slēgts peldkostīms. Savukārt dāmām, ja vien viņas nevēlējās krist kaunā, ūdens procedūras pieņemt nācās īpašā kleitā ar augstu apkakli, cepurē, zeķēs un pludmales apavos. Lai, nedod die’s, viļņi neuzrautu uz augšu kleitas malu, tajā iestrādāja svina atsvarus. Tie, protams, peldi padarīja riskantu, jo vilka peldkostīma īpašnieci dibenā, taču neko darīt - skaistums un etiķete prasa upurus.
XIX gadsimta vidū noteikumi kļuva vieglāki un sieviešu peldkostīmi sastāvēja no garām vai pusgarām biksēm, melnām zeķēm un tunikas. Gadsimta nogalē parādījās pirmie viengabala peldkostīmi, ko gan daudzviet nekavējoties aizliedza. Vairākos ASV štatos tādu valkāšana bija aizliegta līdz pat 1919. gadam. Policisti un tikumības sargāšanas biedrību pārstāvji patrulēja pludmales un ar mērlentes palīdzību mērīja sieviešu peldkostīmu garumu, sodot tās, kuras bija atļāvušās uzvilkt pārāk īsus vai piegulošus tērpus.
Ar piegulošajiem tērpiem bija liela ķēpa, jo jebkurš peldkostīms, izmērcēts ūdenī, pielipa miesai un tātad kļuva pārāk piegulošs. Lai ar šo amorālo nejaucību cīnītos, tika ieviestas ripojošas peldkabīnes dāmām. Proti, tādi kā namiņi uz riteņiem, kurus pa īpašām sliedēm vai ar zirgu palīdzību ievilka ūdenī, un pēc tam dāma varēja aiz namiņa auduma sienām nodoties ūdens priekiem. Bet, kad bija gana izplunčājusies, ar īpaša karodziņa palīdzību padeva ziņu, ka nu pienācis laiks viņu ar visu namiņu vilkt krastā.
No pludmalēm šie peldnamiņi pazuda XX gadsimta vidū, jo laiki un tikumi mainījās, bet peldkostīmi kļuva arvien atklātāki. Drīz pēc Otrā pasaules kara beigām pārmaiņu vilni vainagoja bikini parādīšanās, kas izraisīja milzīgu ažiotāžu un sabiedrības konservatīvās daļas protestus. Taču tur nu vairs neko nevarēja padarīt - sievietes labi apzinājās savas tiesības un no bikini atteikties nebija ar mieru.
Deju grāmatvedība
XIX gadsimtā kārtīga meitene uz balli negāja bez karnē - tā bija miniatūra piezīmju grāmatiņa bagātīgi rotātā ietvarā ar piestiprinātu mazu zīmulīti.
![]()
Miniatūra piezīmju grāmatiņa bagātīgi rotātā ietvarā
Kam tas bija vajadzīgs? Kavalieru reģistrācijai. Jo saskaņā ar visai sarežģīto balles etiķeti kavalieri jau laikus pieteicās uz konkrētu deju. Kategoriski nebija pieļaujams, ka jaunkundze ar vienu un to pašu kavalieri dejotu trīs dejas pēc kārtas!Tādēļ, lai nekristu kaunā, dāmai vajadzēja gādāt par loģistiku - pierakstīt, ar kuru džentlmeni kuru deju dejot un kādā secībā tam visam būs notikt. Tātad karnē bija tāds kā mūsdienu laika plānotājs, tikai elegantāk noformēts. Nereti tā lapas bija izgatavotas no plāna ziloņkaula, tā padarot piezīmju grāmatiņu vairākkārt izmantojamu, jo ar zīmuli veiktos pierakstus pēc tam varēja nodzēst un rakstīt no jauna. Kaut gan kavalieru vārdus meitenes bieži vien dzēsa nelabprāt - savā ziņā taču karnē ļāva celt pašapziņu. Jo ierakstu daudzums par dāmas valdzinājumu liecināja daudz pārliecinošāk nekā tagad neskaitāmie like instagrama profilā.
![]()
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
