Grupa New World bija austrāliešu poptrio, kas dziedāja sentimentālas dziesmiņas. Mēreni populārs, bet nekas īpašs. Tomēr 1972. gadā šķita, ka viņu lielā stunda ir klāt. New World bija pārcēlušies uz Londonu, kur sadarbojās ar producenta Mikija Mosta ierakstu kompāniju Rak Records un Mosta partneriem - jauniem dziesmu autoriem Nikiju Činnu un Maiku Čepmenu, kurš, tāpat kā viņi, bija no Brisbenas. Jau pirmā grupas iedziedātā Činna un Čepmena dziesma Tom Turnaround bija hits un pāris nākamās tāpat. Un ne jau industrijas provincē Austrālijā, bet Anglijā, kur viss notiek pa īstam!
Bija iemesls cerēt, ka nākamais singls - neatvairāms «puņķi un asaras» stāsts par jaunekli, kurš 24 gadus nav saņēmies atzīties mīlestībā kaimiņu Alisei, līdz kādudien viss ir beigts un pagalam, jo kaimiņiene ir pārcēlusies - būs vēl veiksmīgāks. Melodija un piedziedājums bija tikpat saldsērīgs kā vārdi, un viss kopā izklausījās pēc simtprocentīga lēno deju hita jebkurā pusaudžu ballītē. Tā vismaz apgalvoja autori un producents. Diemžēl izrādījās, ka pusaudži šoreiz domā citādi. Dziesma izgāzās, pat neiekļuvusi britu topā. New World pastāvēja vēl dažus gadus, taču lielos vilcienos viņu karjera bija galā jau šajā brīdī. Toties tās autoru «šampanieša gadi» tikai sākās. Turpmāk Činničeps ražoja hitu pēc hita un bija veiksmīgākais autorduets Eiropā. Arī par smuko Alisi mēs vēl dzirdēsim.
Divi Č
Nikolass Činns bija bagātas angļu autotirgotāju dzimtas atvase un mocījās ar depresiju. Vecāki tādām kaitēm neticēja, uztvēra tās kā apkaunojošas, un, kad 16 gadus vecais dēls kārtējās krīzes laikā nonāca slimnīcā, izņēma viņu no skolas - lai neblamē ģimeni smalkā privātiestādē. Nikijs iekļāvās ģimenes biznesā. Tēvs lika sākt no pašas apakšas, taču viņš ātri progresēja un pēc dažiem gadiem vadīja vairākus uzņēmumus. Autobizness jaunajam cilvēkam riebās, toties viņu interesēja mūzika. Agrīnais Bobs Dilans, vēlāk arī Džonija Mičela, Džeimss Teilors un citi dziesminieki, bet viņš nebija snobisks un prata novērtēt arī popmūzikas acumirklīgo iedarbību. 1970. gadā kinokomēdijā Manā zupā ir meitene izskanēja vairākas dziesmas ar viņa tekstiem. Nikijs saprata, ka varbūt nemaz nav nolemts visu dzīvi vadīt autoservisu impēriju. Tad viņš iepazinās ar pāris gadus jaunāku mūziķi, kurš strādāja par oficiantu mūzikas aprindās iecienītā Londonas naktsklubā.
Maiks Čepmens bija dzimis Austrālijā, uzaudzis ar agrīno rokenrolu un pirmo ģitāru nopelnījis, lasot tukšas pudeles. 1967. gadā, būdams 20 gadus vecs, viņš neizturēja radio diktora konkursu un devās meklēt atzinību Anglijā. Strādāja par trauku un logu mazgātāju, noformētāju un oficiantu, kā arī muzicēja vairākās grupās, līdz kādudien, raugoties spogulī, saprata, ka nekad nekļūs par pop-zvaigzni. Taču Maiks rakstīja dziesmas. Tas šķita cerīgāk, ar to bija izredzes nopelnīt īres naudu. Nikijs viņa acīs bija «bagāts angļu puika, kurš katru nakti dauzās pa ballītēm un drausmīgi slikti dejo». Turklāt Maiks nevarēja ciest Dilanu, Džoniju Mičelu un Džeimsu Teiloru. Dziļdomīgi dziesminieki nebija viņa gaumē. Viņam vajadzēja skaļu ģitāru, ritmu un kārtīgu piedziedājumu.
Bet tik un tā turpmāk katru brīvo brīdi abi pavadīja Nikija smalkajā Meifēras dzīvoklī, kur viens strinkšķināja ģitāru un centās atrast kādu saistošu motīvu, bet otrs grauza zīmuli, mēģinot izdomāt atbilstošu tekstu. Maikam ātri bija skaidrs, ka viņa partnerim nav nekādu muzikālu iemaņu un viņa teksti ir nejēdzīgi. Tomēr abu starpā valdīja iedvesmojoša saskaņa - vismaz līdz brīdim, kad Činns atkal sāka apspriest Džonijas Mičelas jauno plati... Turklāt Nikijam piemita citi, tobrīd ne mazāk svarīgi talanti. Uzaicinājis uz randiņu Mikija Mosta sekretāri, viņš pēc dažām vīna glāzēm no tās dabūja bosa tālruņa numuru. Mosts bija tikai nedaudz vecāks par viņiem, taču jau nopelniem bagāts industrijas veterāns. Zvans viņa mājā atskanēja tajā pašā vakarā: «Sveiki, mani sauc Nikijs Činns, un mēs ar Maiku Čepmenu rakstām hitus.»
Viņiem bija piecas dziesmas. Četras pirmās Mosts neklausījās tālāk par pirmo piedziedājumu, bet par piekto - Tom Turnaround - teica: «Tas ir hits». Šajā mirklī sākās New World desmit slavas minūtes.
Glamroka frīkšovs
Iespējams, New World liktenis izvērstos citādi, ja Britu salas un pēc tam arī pārējo Eiropu nesatricinātu glamroka eksplozija, kas lielā mērā bija pretreakcija uz rokmūzikas līdzšinējo attīstību. Roka apsēstība ar izpildījuma virtuozitāti un centieniem pēc mākslinieciska respektabluma bija nonākusi stadijā, kad daudzi mūziķi sevi vairs neuzskatīja par izklaidētājiem kā vecā labā rokenrola laikā. Tagad viņi gribēja būt mākslinieki. Albumu tabulās dominēja progresīvā un smagā roka grupas ar garām, sarežģītām kompozīcijām un tikpat pretencioziem tekstiem. Tām bija daudz cienītāju, kas auguši līdz ar roka kultūru, taču pusaudžiem, kas par mūzikas pircējiem kļuva 60. un 70. gadu mijas laikā, tās šķita tālas un garlaicīgas. Bieži vien pie šīs mūzikas pat nebija iespējams dejot.
Kādu brīdi industrija jaunāko patērētāju vajadzības centās apmierināt ar košļeņpopu - maksimāli vienkāršām, taču uzsvērti lipīgām dziesmām ar infantiliem tekstiem un tādiem nosaukumiem kā Yummy Yummy Yummy un The Tra La Song (One Banana, Two Banana). Taču, mērķauditorijai pāraugot pirmskolas vecumu, tās kļuva pārāk bērnišķīgas. Turklāt parasti tās sacerēja pragmatiski producenti, bet izpildīja anonīmi sesiju profesionāļi vai margināli viena hita dziedātāji. Košļeņpopam trūka paša stiprākā pusaudžu tirgus magnēta - tas neradīja zvaigznes, tajā nebija, par ko sapņot un sajūsmināties. Tikai triviāli, kaut reizēm pat ļoti precīzi tēmēti piedziedājumi bez personības un sejas, kuras foto glabāt dienasgrāmatā vai piespraust virs gultas.
Šajā situācijā radās glamroks: piecdesmito gadu rokenrola aizrautīgā enerģija un vienkāršība ar moderno producēšanas metožu nodrošinātu skanējumu un transvestītu karnevālu atgādinošu vizuālo identitāti. Dziesmas ar skaļām ģitārām un vēl skaļākām bungām, bet bez apnicīgi bezgalīgām ģitāras vai bungu solopartijām. Trīsarpus uzbudinājuma minūtes, kurās viss ir uzreiz skaidrs, saprotams un lielisks.
Kā glamroka aizsācēji bieži minēti Marks Bolans un Deivids Bovijs. Bovijs arī iezīmēja divus žanra novirzienus jeb līmeņus. «Augstajam glamam» viņš pieskaitīja pats sevi, savu protežē Lū Rīdu un Roxy Music - tā bija mūzika ar lielākām mākslinieciskām un intelektuālām ambīcijām. Bolans ar savu grupu T. Rex, tāpat Slade, Sweet, Gerijs Gliters un gandrīz visi pārējie bija «zemais» jeb «tautas» glams. Činničepa populisti par «augsto» pat nedomāja. Jo arī «zemais» spēja radīt zvaigznes, kas nodrošina neierobežotu daudzumu fotogrāfiju meiteņu un zēnu istabās no Londonas, Stokholmas un Berlīnes līdz Iļģuciemam un Iecavai.
Ar vienu būtisku izņēmumu (pie tā mēs drīz nonāksim) šīs zvaigznes bija vīrieši, taču roka līdzšinējo, hipijiski džinsoto un t-krekloto mačo modi glamroks nicināja. Tā vietā bija sudraboti platformas zābaki, mirdzoši un eksotiski tērpi, krāsainas spalvas, kažokādas, kosmētika, bižutērija un dažādi spīguļi. Džons Lenons precīzi definēja, ka glamroks ir rokenrols ar lūpukrāsu. Ne jau velti to sauca par glamroku (no angļu glamour - pievilcīgs, aizraujošs) un reizēm arī par gliterroku (angļu glitter - spīdums), kas varbūt bija pat precīzāk.
Glams bija spožs un skaļš, bet New World uz šā fona izskatījās un izklausījās pēc tiem, kas patiešām bija - pāķīgi onkuļi no citas pasaules un laikmeta. Viņu žēlabas par zaudēto Alisi palika nesadzirdētas, jo viņu laiks bija galā. Toties Maikam Čepmenam pietika izdzirdēt Boviju un T. Rex, lai saprastu, ka viņiem ar Nikiju vēl viss ir priekšā. Atlika to izskaidrot Nikijam un sacerēt nākamo Sweet singlu.
The Sweet
Viņiem satiekoties, Sweet jau bija pieredzējusi grupa un bez panākumiem centās ielauzties smagā roka orbītā. Abi Č tobrīd vēl rakstīja košļeņpopu, kas viņus aizveda pretējā virzienā. Puiši sākumā vaikstījās un nicīgi runāja par bērnudārza mūziku, tomēr vilinājums bija tik liels, ka viņi mēģināja. Jau pirmā Sweet izpildītā Činničepa dziesma Funny, Funny 1971. gadā kļuva par starptautisku hitu. Tiesa, tagad vaikstījās kritiķi, kas tāpat spriedelēja par lētiem saldumiem maziem bērniem. Taču agrāk tie par Sweet nerunāja vispār.
Pēc gada un vēl dažiem košļeņhitiem grupa ieskaņoja Činna un Čepmena glamroka dziesmu Little Willy, kas visiem par pārsteigumu sasniedza trešo vietu ASV, kur britu glams netika ņemts nopietni. Nekas tāds nebija izdevies pat Bolanam ar T. Rex un vēl pāris gadu neizdosies arī Bovijam! Šajā brīdī britu mūzikas industrijā Činna un Čepmena tandēmu sāka dēvēt par Činničepu. Iesauka tika lietota ar skaudību, nicinājumu un apbrīnu, bet viņi paši ar to lepojās.
Savukārt Sweet ar entuziasmu metās glamroka frīkšovā un pielaikoja arvien neprātīgākus tērpus. Kad basģitārists Stīvs Prīsts paša iecienītākā mūzikas šova Top of the Pops Ziemassvētku TV pārraidē parādījās ar spilgti uzkrāsotām lūpām un militārā frencī ar nacistu kāškrustu uz rokas, viņus pamanīja arī lielā prese, kas sacēla mērenu troksni. Prīsts centās atgaiņāties, sakot, ka parodējis «nacistu pediņu». Mūsdienās šāds apgalvojums, iespējams, izraisītu lielāku traci nekā viņa iznāciens, taču 1973. gadā aviācijas trauksmes sirēnu ievadītā Blockbuster (dziesma, ko Sweet izpildīja TOTP raidījumā) kļuva par Činničepa pirmo Nr. 1 hitu. Apliecinot glamroka dominanci, otrajā vietā aiz Blockbuster palika Bovija The Jean Geanie, turklāt abas dziesmas balstījās gandrīz identiskā ģitāras rifā!
Sūzija Kvatro
Činničepa nākamais lielais izrāviens notika ar Sūziju Kvatro, jaunu amerikānieti, ko Mikijs Mosts bija atvilinājis uz Angliju. Pirmajam Rak Records izdotajam singlam (atšķirībā no progresīvā un smagā roka, glamroks bija singlu, ne albumu žanrs, kurā dziesmas vērtību noteica tikai un vienīgi hitparādes) paliekot neievērotam, Mosts lūdza palīdzību Činnam ar Čepmenu. Jau nākamajā dienā tika sacerēta Can the Can - perfekti primitīvs rokenrols ar nesakarīgu tekstu par jauniešu mīlestību, kas augumā sīkajai Sūzijai ļāva demonstrēt pārsteidzošu balss spēku, bet vispirms piesaistīja uzmanību ar bezjēdzīgi kalambūrisko nosaukumu. Tas kļuva par autoru iecienītu triku, un turpmāk, rakstot dziesmas, Činničeps sāka tieši ar nosaukumu. Turklāt Čepmens apgalvoja, ka ik dziesmā izmantojot tikai vienu akordu (tā bieži nebija taisnība), un viņa sacerējumu formulas pamatā esot pārliecība, ka akordi ir tikai trīs. Činns gan piebilda, ka viņu formula balstoties smagā darbā, taču jau pats fakts, ka viņi bez mulsuma runāja par jaunrades formulu, izsita ķeblīti no dibenapakšas kritiķiem, kuru uztverē tas bija ar roka mākslas ideāliem nesavienojams lamuvārds, ko viņi paši Činničepam kā apšaubāmas gaumes un žanra degradācijas triecienniekiem, kas tā komercializāciju bija pacēluši jaunos cinisma augstumos, veltīja bieži un labprāt.
Can the Can kļuva par singlu Nr. 1 Lielbritānijā, pusē Eiropas un Austrālijā piedevām, bet Činničeps (pārsvarā gan Čepmens; Činns nu vairāk gādāja par kopīgo biznesu) sacerēja un producēja arī visus nākamos Kvatro hitus, kas viņai ļāva kļūt par vienīgo sievieti glamroka slavenību parādē. Vēl vairāk - savā ziņā viņa bija pirmā sieviete zvaigzne roka vēsturē. Jā, pirms viņas bija Dženisa Džoplina un Greisa Slika, taču tās bija «tikai» vokālistes, bet Sūzija - arī bandas jeb grupas vadone un basģitāriste. Pēdējais apstāklis bija svarīgs, jo tika uzskatīts, ka dziedāt var katrs, bet, lai spēlētu instrumentu, kaut kas arī jāprot, t. i., jābūt «īstam» muzikantam. Pārējie viņas bandā bija drūma paskata tēvaiņi, kādus negribētos satikt naktī ielā. Koncertos tie kā miesassargi ieņēma draudīgi statiskas pozas, bet mazā Sūzija spoži melnā ādas kombinezonā ar savu milzīgo, gurnu līmenī nolaisto basģitāru aurodama joņoja pa skatuvi kā uzvelkams velnēns. Tas bija viens no glama paradoksiem. Vīrieši gan mīlēja pārspīlēti maskulīnus žestus un pajēlus dziesmu tekstus (vēl viens Činničepa nopelns), taču bieži izskatījās pēc operetes sieviešu tērpu noliktavu izlaupījušām prostitūtām. Toties vienīgā meitene iemiesoja demonstratīvu puiciskumu, huligānisku dumpīgumu un pusaudžu seksualitātes jaudu. Protams, ņemot vērā Sūzijas miniatūros izmērus, efekts bija tikpat grotesks.
Mud
1972.-1974. gadā Lielbritānijas u. c. Eiropā Top 10 pabija neticami daudz - 16! - Činničepa hitu. Kulminācija pienāca 1974. gadā, neilgi pēc tam, kad Mikijs Mosts viņiem piespēlēja jaunus klientus: necilu ballīšu rokenrola grupu Mud, kas septiņos pastāvēšanas gados nebija tikusi pat līdz debijas albumam. Tomēr Mostam šķita, ka ar viņiem kaut kas var sanākt - ja vien būs īstās dziesmas. Savukārt Činnam ar Čepmenu patika, ka viņi nav tik lecīgi kā Sweet un vispār ir lāga puiši, lai arī ne paši talantīgākie.
Viens no pirmajiem Mud mēģinājumiem Rak apgādā bija Dyna-mite. Dziesma, ko viņi ieguva, jo Sweet, nenojaušot, ka lej benzīnu nākamo sāncenšu ugunskurā, no tās atteicās. Tā izrādījās lieliska dāvana, jo Činničepa producētais Mud ieskaņojums 1973. gada nogalē ar rāvienu uzšāvās nacionālā topa ceturtajā vietā. Mud uzfrišināja savu tedīboju (proletāriska, taču gana ārišķīga 50. gadu jauniešu ielu subkultūra) imidžu un ieskaņoja Činna un Čepmena konveijera nākamo produktu Tiger Feet, kas pat glama ērā varēja pretendēt uz idiotiskākā piedziedājuma titulu. Tas bija šāds: «Forši, forši, forši, forši/Traki mīlu tavas tīģerpēdas/Tavas tīģerpēdas/Tavas tīģerpēdas/Tavas tīģerpēdas.» Tieši tas, kas vajadzīgs! 1974. gada sākumā Tiger Feet četras nedēļas noturējās topa virsotnē un kļuva par gada pieprasītāko singlu, bet tā paša gada beigās pozīciju Nr.1 vēl uz četrām nedēļām okupēja Mud izpildītā Lonely This Christmas, kas bija ieturēta žēlīgā Elvisa Preslija manierē.
Maika Čepmena komentārs: «Pasaulē nav neviena labāka par mums. Katram redzams, ka esam labākie. Tā nav augstprātība, tikai atbilde tiem, kas mūs dēvē par hitu fabriku. Protams, mēs esam hitu fabrika, tur neko nevar darīt.» Šampanieti visiem!
Glamroka gals
1974. gada februāra otrajā nedēļā pirmo vietu Lielbritānijā joprojām ieņēma Mud ar Tiger Feet, otrā bija Sūzija Kvatro ar Devil Gate Drive, bet ceturtie - Sweet ar Teenage Rampage. Nākamajā nedēļā, Činničepa kopīgajā dzīvoklī/birojā atkal pludojot šampanietim, tabulas pirmajā ailē Mud nomainīja Sūzija. Nekas tāds vēl nebija pieredzēts, taču Sweet, kas pāris nedēļas iepriekš Mud dēļ nebija tikuši tabulas līderos, arvien skaļāk kurnēja par autoru lojalitātes un biznesa koordinētības trūkumu. Činničepa saimniecībā veidojās neveselīga konkurence, bet visā glamroka valstībā pēc trim nerimstošas jautrības gadiem sāka jausties pārsātinājums un panīkums.
Pienākot 1975. gadam, glamroka joks vairs nebija smieklīgs. Fani bija paaugušies, bet viņu nesenie varoņi vai nu mainījās, vai zaudēja aktualitāti. T. Rex pēdējoreiz Top 10 tabulā bija redzēti neatminami senajā 1973. gadā, bet Bovijs, cenšoties arī ASV sasniegt statusu, kas līdzinātos mājās baudītajam, pievērsās soulmūzikai (veiksmīgi). Arī Slade mēģināja koncentrēties uz ASV tirgu (neveiksmīgi). Mud uguņošana beidzās tikpat pēkšņi, kā sākusies. Kvatro joprojām ik pēc dažiem mēnešiem izdeva jaunu singlu, taču katra nākamie rezultāti bija pieticīgāki.
Vēl bija Sweet, ar kuriem Činničeps un «zemais glams» reiz uzņēma īsto jaudu… Kā jau varēja gaidīt, ar Sweet bija sarežģīti. Par spīti visiem hitiem, mūzikas prese Činničepa māksliniekus saukāja par marionetēm, kas bez savu dīdītāju akcepta nedrīkst ne nošķaudīties. Tas bija pārspīlējums, tomēr ne bez pamata. Dzelžains fabrikas likums noteica, ka albumos katrs var izpausties puslīdz brīvi, bet singliem - potenciālajiem hitiem - jānāk no divu Č konveijera. Pārējie to pieņēma klusējot (parasti tiem arī nebija citu variantu), taču Sweet joprojām jutās kā nerealizējušies smagā roka kaujinieki. Puišu ideālās grupas bija The Who un Deep Purple, un tie izmisīgi vēlējās, lai arī viņus uztver tikpat nopietni, taču nespēja atbrīvoties no pazemojošā košļeņpopa zīmoga. Jo smagāki un roķīgāki viņi centās kļūt, jo biežāk nelabvēļi atgādināja viņu kļūdu ar Činničepa agrīnajiem gabaliem Funny, Funny un Poppa Joe, kuros grupai pat nebija ļauts spēlēt instrumentus. Visbeidzot tas notika - nākamajam singlam viņi paslepus producēja paši savu dziesmu Fox on the Run. 1975. gada pavasarī tā kļuva par vienu no glama ēras pēdējiem lielajiem grāvējiem un iedrošināja grupu šīs attiecības saraut. Taču Fox on the Run izrādījās izņēmums - vēlāk Sweet ieskaņoja vairākus vērā ņemamus albumus, taču to rezonanse bija niecīga un viņu vienīgais reālais panākums (Top 10) bija poproka hits Love Is Like Oxygen (1978).
Glamroks izčākstēja, bet Činničepa fabrika neapstājās.
Smokie, Vēlreiz Alise
un joprojām arī Sūzija
Arī Smokie 1974. gadā (tobrīd viņi vēl saucās Smokey), nonākot Rak Records apcirkņos, aiz muguras bija gara un neievērojama pieredze. Ar dažādiem nosaukumiem viņi darbojās jau gandrīz desmit gadus, bet pirmo hitu tā arī nebija sagaidījuši. Lai kāda būtu Činničepa reputācija, sadarbība grupai solīja tikai ieguvumus. Savukārt Činnam un Čepmenam tā piedāvāja rezerves izeju no grimstošā glamroka kuģa. Smokie bija nepretencioza kompānija - četri ikdienišķi džinsoti puiši ar ģitārām. Viņiem patika melodisks roks un kantri, un puiši nerunāja pretī. Galīgi ne kā Sweet. Pirmajā albumā abas puses iepazina cita citu, otrajā bija pirmie hiti, bet pēc trešā Činns ar Čepmenu atcerējās Living Next Door to Alice - dziesmu par kaimiņieni Alisi. Pēkšņi abiem šķita, ka dziesma, ko viņi kopīgās darbības sākumā sacerēja, iedvesmojoties no tolaik populārā Dr. Hook gabala Sylvia’s Mother, ir sagaidījusi īstos dziedātājus. Tā arī izrādījās. 1976. gadā izdotais Smokie singls Lielbritānijā sasniedza piekto vietu, bet daudzviet citur Eiropā bija Nr. 1.
Smokie versija īpaši neatšķīrās no oriģinālās, katrā ziņā neviens īpaši nepūlējās izstrādāt jaunu aranžējumu. Tā bija tikpat salda un sentimentāla, taču skanēja dzīvīgāk, bez šķebinoši pārspīlētās asarainības, kas nogremdēja New World. Turklāt Smokie, īpaši solists Kriss Normens ar tīkami čerkstošo balsi (senas balss saišu kaites sekas), bija krietni izskatīgāki nekā tās pirmie izpildītāji. Living Next Door to Alice kļuva par viņu pazīstamāko dziesmu un septiņdesmito gadu pusaudžu ballītēs skan arī XXI gadsimta trešajā desmitgadē - tieši tā, kā abi autori savulaik prognozēja.
Smokie izdeva vēl piecus britu Top 10 hitus, kas ir vērā ņemams rādītājs, tomēr viņu statuss dzimtenē, kur jau drīz sākās panku apvērsums (savukārt tā strēlnieki nereti bija uzauguši ar Boviju, T. Rex, Sweet u. c. glama zvaigznēm), palika nenozīmīgs, un ārpus jaunu meiteņu publikas viņus pieminēja - ne vienmēr atzinīgi - tikai Alises dēļ. Toties Vācijā, Skandināvijā, arī Austrumeiropā un Latvijā Smokie, pateicoties Činničepa hitiem, bija topu karaļi ārpus laba un ļauna. 1978. gadā mūzikas nedēļraksts Melody Maker to atzina par «iespējams, šobrīd pašu populārāko grupu Eiropā (neskaitot Britāniju).»
Smokie bija pateicīgi, bet pēc dažiem gadiem arī viņiem sāka šķist, ka Činničepa diktatūra ierobežo viņu radošo brīvību un aizēno viņu pašu dziesmas. Turklāt abiem Č bija jaunas prioritātes - viņi centās iefiltrēties ASV mūzikas industrijā, kas līdz šim tiem nebija viesmīlīga. Tādēļ šķiršanās notika draudzīgi - uz atvadām Činničeps pat producēja Smokie pirmo pašsacerēto singlu Mexican Girl. Zīmīgi, kas tas izrādījās pēdējais hits grupas mūžā, kurš turpinājās vēl četras desmitgades.
Tādējādi, septiņdesmitajiem gadiem tuvojoties beigām, no Činničepa vecās gvardes ierindā joprojām bija tikai allaž uzticīgā Sūzija. Un pēc dažiem aizmirstības gadiem šī uzticība tika atalgota. Viņa vairs neatgriezās senajos puikskuķīgās glama princeses augstumos, taču, melno kombinezonu nomainījusi pret sudrabotu, 1978. gadā atkal sagaidīja kārtējo Činničepa hitu If You Can’t Give Me Love. Tagad Sūzija vairāk līdzinājās Smokie, nevis Sweet, bet ar to pietika, lai dotu jaunu grūdienu viņas karjerai, kas nav beigusies joprojām.
Alises trešais uznāciens
Neviens īsti nezina, kā tas sākās, bet deviņdesmitajos gados dīdžeji no jauna atklāja Smokie veco hitu par Alisi. Taču bija kāds āķis - viņu ballītēs to pašā dvēseliskākajā mirklī pārtrauca spējš un piedauzīgs bļāviens Alice, who the f--k is Alice? (Kas, ellē, ir Alise?). Primitīvs gājiens, kas precīzi akcentēja uz parodijas robežas balansējošo dziesmas sentimentalitāti. Joks kļuva tik populārs, ka 1995. gadā to ieskaņoja arī Smokie ar britu komiķi Roju «Čabiju» Braunu - jaunā versija britu tabulā sasniedza trešo vietu, par divām pozīcijām uzlabojot 1976. gada rezultātu! Traģiskā kārtā tas izrādījās Smokie pēdējais veikums ar vokālistu Alanu Bārtonu, kurš 1986. gadā bija nomainījis Krisu Normenu, bet īsi pēc «jaunās» Alises iedziedāšanas gāja bojā grupas mikroautobusa avārijā.
ASV un komplicēta šķiršanās
Mākslinieku kaprīzes ir normāla parādība, taču pēc intensīvajiem kopīgajiem gadiem spriedze auga arī Činničepa virtuvē. Nikijs bija noderīgs, kad vajadzēja izskaidroties ar ierakstu kompānijām, radio ļaudīm un menedžeriem, bet dziesmu sacerēšana un ierakstu producēšana nu bija gandrīz tikai Maika ziņā. Daiļrunīgā tā laika fotogrāfijā no Sūzijas ierakstu sesijas viņš redzams darbā pie studijas pults, kamēr Nikijs stūrī lasa Financial Times… Činnu periodiski piemeklēja depresijas saasinājumi, kas veicināja alkoholismu, bet tas stimulēja jaunus depresijas uzplūdus. Viņš jutās lieks, nožēlojams un neviena nemīlēts, bet Čepmenam arvien biežāk šķita, ka tandēma pedāļus min viņš viens. Taču abus saistīja ne tikai radošas attiecības, bet arī juridiski fiksēta biznesa partnerība, ko izbeigt nebija vienkārši.
Septiņdesmito gadu vidū Čepmens apprecējās ar amerikānieti un pārcēlās uz Losandželosu. Vēlāk viņš neslēpa, ka kontinenta maiņu motivējusi arī vēlme atbrīvoties no Činna ēnas. Taču jau pēc pāris gadiem viņa partneris bija klāt arī šeit un, iegādājies aktiera Pola Ņūmena māju, ievācās Čepmenam kaimiņos…
Toties viņiem izdevās atslēgt durvis uz amerikāņu tirgu. 1978. gadā grupa Exile ieskaņoja Činničepa diskodziesmu Kiss You All Over - Čepmens apgalvoja, ka disko viņam ir tumša bilde, bet to var sacerēt jebkurš. Klaji erotiskā teksta dēļ virkne radiostaciju Kiss You All Over ignorēja, tomēr tā sasniedza Billboard topa līderpozīciju, beidzot ļaujot Činničepam pilnvērtīgi pierakstīties arī ASV. Nākamajā gadā negaidītu ievērību guva veco balodīšu Sūzijas Kvatro un Krisa Normena duets Stumblin’ In. Negaidītu, jo iepriekš Amerika ne par Kvatro, ne Smokie nebija izrādījusi interesi, un vēl šobaltdien abus tur piemin gandrīz tikai šīs dziesmas dēļ (Sūziju gan daļa publikas atceras arī no septiņdesmitajos gados populārā jauniešu TV seriāla Laimīgās dieniņas, kur viņa tēloja - kāds pārsteigums - rokmūziķi ar iesauku Āda). Šā vai tā, Stumblin’ In tika līdz Billboard ceturtajai vietai, kļūstot par vienu no populārākajiem Činničepa sacerējumiem arī Eiropā; paradoksāli, bet britu tabula - Činničepa nesenais rotaļlaukums - bija viena no retajām, kur dziesma nesasniedza pat Top 40.
Tomēr savstarpējās iecietības rezerves bija izsmeltas. 1983. gadā, pēc nesen kopīgi dibinātās ierakstu kompānijas kraha (Čepmens apgalvo, ka tai piekritis vien tādēļ, lai Činnam būtu kāda nodarbošanās) abi šķīrās uz visiem laikiem. Pēdējais viņu kopā sarakstītais hits bija Better Be Good to Me - viena no iespaidīgākām dziesmām Tīnas Tērneres fenomenāli veiksmīgajā albumā Private Dancer (1984). Zīmīgi, ka tai bija trīs autori - līdzās abiem Č figurēja arī Hollijas Naitas vārds. Turpmāk tieši viņa ieņēma Nikija Činna vietu, kļūstot par Maika Čepmena pastāvīgo līdzautori - Činničeps pārtapa Holličepā.
The Best
XX gadsimta astoņdesmito gadu vidū Maiks Čepmens ar Holliju Naitu sacerēja dziesmu The Best.
Autori to bija paredzējuši Polam Jangam, taču dziedātāja menedžments to atzina par nepiemērotu, tādēļ par The Best pirmo izpildītāju kļuva Bonija Tailere. Dažās valstīs dziesma guva mērenu ievērību, taču biežāk palika nepamanīta, līdz 1989. gadā to raksturīgi ekspresīvā manierē ieskaņoja Tīna Tērnere. Kaut The Best nesasniedza topa virsotni nevienā no lielajām mūzikas tirgus valstīm, tā kļuva par Tērneres garās karjeras dziesmu-vizītkarti un arī pašu pazīstamāko Čepmena sacerējumu.
Pēc Činničepa
Čepmens ASV kļuva par pieprasītu producentu, kura klientu lokā bija Debija Herija, The Knack, blondā ABBA dziedātāja Agnēta Feltskūga u. c. Taču saldākos augļus nesa sadarbība ar Blondie - viņa vadībā tapuši gandrīz visi slavenākie grupas hiti un albumi. Maika astoņdesmito gadu autorduetam ar Holliju Naitu nepiemita Činničepa jauda, tomēr tā dziesmas izpildīja Peta Benetara, Rods Stjuarts, Cheap Trick, Agnēta Feltskūga un Tīna Tērnere; šā gadsimta sākumā viņš atkal uzrakstīja dažus skaņdarbus arī Sūzijai Kvatro.
Pa dziesmai dažādiem izpildītājiem (Westlife; Kima Vailda; Selīna Gomesa u. c.) vēlāk sacerējis arī Činns, taču viņa profesionālo aktivitāti bremzēja veselības sarežģījumi. Pēdējā laikā viņš pievērsies sabiedrības izglītošanai saskarē ar bipolāru traucējumu piemeklētiem līdzcilvēkiem: «Es vēlos, lai citi saprot, ka mēs esam normāli cilvēki. Jā, mums ir problēmas. Taču mēs varam tikt galā. Es noteikti esmu dzīvojis normālu dzīvi, un lielākoties tā ir bijusi brīnišķīga.» Činničepa beigas Nikijs piemin ar nožēlu: «Tas bija sāpīgi, kā laulības šķiršana. Taču kā cilvēks, kurš uzaudzis ar popmūziku un nekad nav pārstājis just tās valdzinājumu, jūtos patīkami pārsteigts, ka mūsu dziesmas ir izrādījušās daudz dzīvotspējīgākas, nekā mēs paredzējām.»
Savstarpējas attiecības abi senie partneri atjaunoja tikai 2014. gadā, kad Dartfordas Dārza teātrī tika uzvests viņu dziesmās balstīts mūzikls Blockbuster.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita