Dāniju Hitlers okupēja 1940. gada aprīlī vienlaikus ar Norvēģiju. Atšķirībā no iebrukuma Polijā šoreiz fīrers nebija plānojis abas šīs valstis pakļaut uz mūžīgiem laikiem - iebrukumu diktēja militāra nepieciešamība, jo pastāvēja nopietns risks, ka Norvēģijā un Dānijā briti var izcelt savu karaspēku, tā apdraudot reiha izdzīvošanai nepieciešamās dzelzsrūdas piegādes no Zviedrijas, kā arī izolējot vācu floti Baltijas jūrā. Šādi plāni britiem tiešām bija, taču Hitleram izdevās viņus apsteigt.
![]()
1940. gada aprīlis. Vācu karavīri iesoļo Dānijā, bet pārsteigtie dāņi noraugās no autobusa loga.
Iebrukums Dānijā
Nevar teikt, ka Hitleram Dāniju būtu izdevies okupēt bez neviena šāviena, taču par sīvu pretošanos runāt arī būtu lieki. Dānijas valdība britu izlūkdienesta sniegtās ziņas par gaidāmo vācu iebrukumu neuztvēra nopietni, un vairāki vērmahta virsnieki īsi pirms invāzijas kā tūristi netraucēti apmeklēja Dāniju un izpētīja tās svarīgākos objektus. Kādam vācu majoram laipns dāņu seržants pat izrādīja Kopenhāgenas citadeli un tur izvietoto štābu.
Dāņu karavīri pozīcijā vācu iebrukuma dienā. Vācu virsnieks informē dāņu ģenerāli Jakobsenu par Dānijas kapitulāciju.
Vācu iebrukums 1940. gada 9. aprīlī plkst. piecos rītā dāņu armijai nāca kā pilnīgs pārsteigums. Gandrīz nekur dāņi neizrādīja nopietnu pretošanos, parasti tā beidzās jau pēc īsas apšaudes. Kopenhāgenā vācieši izcēla desantu no jūras puses un ieņēma citadeli bez neviena šāviena, saņemot gūstā 70 tur esošos dāņu karavīrus. Dānijas valdība, saņēmusi Hitlera ultimātu, kas tika iesniegts reizē ar invāzijas sākumu, gan paspēja savākties uz sēdi karaļa pilī, taču drīz vien pie pils vārtiem jau bija vērmahta karavīri, bet virs Kopenhāgenas parādījās vācu bumbvedēji, liekot skaidri saprast, kādas sekas gaidāmas, ja dāņi nolems pretoties. Šādā situācijā pusotru stundu pēc iebrukuma sākuma karalis Kristians pieņēma lēmumu kapitulēt. Kad Dānijas iedzīvotāji no rīta izgāja no savām mājām, viņi ar izbrīnu ieraudzīja ielās vācu karaspēka posteņus un uzzināja, ka valsts ir okupēta. Vienīgā vieta, kur Dānijas armija bija izrādījusi kaut cik nopietnu pretošanos, bija valsts ziemeļu daļa, taču arī tur apšaudes beidzās ap astoņiem rītā. Trīs stundas ilgajā iebrukuma operācijas laikā bojā bija gājuši 13 dāņu karavīri un 21 ievainots. Vācu puses zaudējumi bija 20 kritušie un ievainotie.
Ja Norvēģijā norisinājās nopietna karadarbība ar britu spēku piedalīšanos (lai arī ar novēlošanos, taču briti tur tomēr izcēla desantu) un arī okupācijas laikā briti kopā ar vietējiem pagrīdniekiem un uz Angliju aizbraukušajiem norvēģu karavīriem sarīkoja vairākas pret vāciešiem vērstas operācijas, Dānijā pirmajos trijos gados valdīja miers. Jau ievedot karaspēku abās valstīs, Hitlers paziņoja, ka tas ir piespiedu pasākums, ko rada britu draudi, taču tas nav vērsts pret Norvēģijas un Dānijas valdībām un tautām. Ja Norvēģijā saspīlētās situācijas dēļ vācieši drīz vien iecēla sev lojālu kolaborantu valdību, kas pret nepakļāvīgajiem izvērsa represijas, Dānijas valdība lielā mērā bija patstāvīga, lai arī lielākā daļa ministru bija provāciski, un uz turieni nosūtītais vācu vietvaldis Verners Bests īpaši necentās jaukties tās darbā.
![]()
No Vāciju atbalstošajiem dāņiem tika IZVEIDOTA SS brīvprātīgo vienība Denmark
Izklausās pārsteidzoši, taču okupācijas apstākļos turpināja funkcionēt Dānijas armija, flote un policija. Darbojās pat dāņu izlūkdienests, kas ik dienas sūtīja ziņojumus uz Stokholmu, kur tie «pa tiešo» nonāca britu vēstniecībā! Oficiālais valsts vadītājs joprojām bija karalis Kristians X, kamēr viņa brālis, Norvēģijas karalis Hakons VII, atradās emigrācijā Anglijā.
No sadzīvošanas līdz krīzei
Nosacīti saskanīga okupēto dāņu un viņus okupējušo vāciešu kopdzīve turpinājās līdz 1943. gadam. Vācieši centās dāņu ikdienas dzīvē lieki nejaukties, kaut gan preses brīvību ierobežoja un apcietināja vairākus simtus komunistu. Taču vairāki tūkstoši Dānijas ebreju varēja netraucēti turpināt dzīvot un strādāt, valstī notika arī vēlēšanas, kurās diezgan prognozējami virsroku ņēma provāciskās partijas. Valsts ekonomika gāja augšup, jo lielu daļu saražotās partijas dāņi tagad eksportēja uz Vāciju, par to saņemot, atšķirībā no okupētās Francijas adekvātu samaksu. Ja pašā Vācijā virkne pārtikas preču bija pieejamas tikai pret kartītēm, Dānijā visa kara laikā nekādu kartīšu nebija. Briti gan mēģināja organizēt Dānijā pretošanās kustību un iesūtīja valstī vairākus aģentus, taču neko būtisku viņi paveikt nespēja un tika vai nu arestēti, vai arī bija spiesti bēgt uz neitrālo Zviedriju.
Nemieri vācu okupētajā Kopenhāgenā, 1944. gads
Taču skaidrs, ka sajūsmā par okupācijas režīmu, lai cik tas arī būtu maigs, dāņi nebija. Laiku pa laikam notika demonstrācijas (jā, okupācijas režīms tās pieļāva), kurās kritizēja provācisko valdību un dziedāja patriotiskas dziesmas. Iznāca vairākas nelegālas pretvāciskas avīzes. Hitlers gan prasīja «pieņemt mērus», tomēr vācu oficiālie pārstāvji Dānijā par prātīgāku uzskatīja ignorēt šos aicinājumus un censties ar dāņiem sadzīvot pa labam.
Tomēr, jo sliktāk Vācijai sāka klāties frontē, jo vairāk dāņos rūga neapmierinātība ar esošo lietu kārtību. Pirmie nemieru asni parādījās jau pēc vācu sakāves pie Staļingradas, bet 1943. gada vidū situācija jūtami saasinājās. Briti arvien lielākus līdzekļus ieguldīja pretošanās kustības organizēšanā, kas noveda pie arvien biežākiem sabotāžas gadījumiem Dānijas uzņēmumos. Lielbritānijas valdība lika dāņiem saprast, ka mierīgajai dzīvei okupācijas apstākļos pienācis gals - ja nevēlaties, lai pēc kara Dānija tiktu pieskaitīta Vācijas sabiedrotajām valstīm ar visām attiecīgajām sekām, tad sāciet paši kaut ko darīt lietas labā, lai pierādītu pretējo. Ja paši neorganizēsiet pretošanos un sabotāžas aktus, rēķinieties ar sabiedroto bumbvedēju uzlidojumiem.
Pret vāciešiem nosakņotie dāņi mājienu saprata un tiešām sāka rīkoties. 1943. gada jūlijā Dānijā notika 93 sabotāžas akti, bet nākamajā mēnesī jau 220. Arvien biežāki kļuva arī rūpnīcu strādnieku streiki un demonstrācijas, tādēļ vācieši saprata - tā turpināties vairs nevar, jāsāk Dānijā valdīt ar dzelzs dūri.
Šī «dzelzs dūre» gan atšķīrās no tās, kāda vāciešiem bija austrumu okupētajās teritorijās vai pat Francijā. Sāka vācieši ar to, ka pieprasīja streiku pārņemtajā Odenses pilsētā slēgt visus kinoteātrus un piedraudēja arestēt streiku organizētājus, ja tie vēl atkārtosies. Nākamais ultimāts paģērēja restorānu slēgšanu pusastoņos vakarā un piedraudēja ar nāvessodu sabotieriem. Kā redzam, nekādu masveida arestu vai ķīlnieku nošaušanu, taču Dānijas valdība un karalis atteicās pieņemt arī šādus ultimāta nosacījumus. Atbildot uz to, vācieši pasludināja valstī ārkārtas stāvokli un 29. augustā pārņēma savās rokās visus svarīgākos objektus un atbruņoja dāņu armiju un policiju. Dānijas kara flotes pārņemšana noritēja visai dramatiski, jo 29 kuģus dāņi nogremdēja paši, lai tie netiktu vāciešiem, vēl 13 aizbēga uz Zviedriju, bet Vācijai tika vien 13 mazi kuģīši. Tagad Dānijā sāka valdīt vācu kārtība un likumi.
Ebreju jautājums
Ja jau reiz vācu likumi, tad kārta bija pienākusi Dānijas ebrejiem, kurus vajadzēja apcietināt un nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm Vācijā. Līdz tam dāņu ebreji bija dzīvojuši vienā mierā un bija saglabājuši savus uzņēmumus un darba vietas. Un kā gan citādi, ja pat okupācijas laikā Dānijā bija spēkā 1939. gadā Krimināllikumā iekļautā norma, kas paredzēja sodu par antisemītisma izpausmēm! Vācieši par dāņu ebreju brīvo dzīvi nebija sajūsmā, taču līdz 1943. gada augustam uz to skatījās caur pirkstiem.
![]()
Visai plaši izplatīta ir leģenda par to, ka okupācijas laikā Dānijas karalis Kristians (centrā) esot uz apģērba uzšuvis Dāvida zvaigzni
Visai plaši izplatīta ir leģenda par to, ka okupācijas laikā Dānijas karalis Kristians esot uz apģērba uzšuvis Dāvida zvaigzni, lai solidarizētos ar dāņu ebrejiem, kuriem vācieši likuši valkāt šādas zvaigznes. Tā tiešām ir tikai leģenda, jo patiesībā karalis Dāvida zvaigzni nenēsāja. Viņam arī nebija nekāda iemesla to darīt, jo uz Dānijas ebrejiem vācu rīkojums par ZVAIGZNĒM uz apģērba neattiecās un viņi tās nevalkāja.
Taču tad, kad Dānijā sāka darboties ārkārtas stāvokļa likumi, SS šefs Heinrihs Himlers vairs neuzskatīja par vajadzīgu ievērot kaut kādus kompromisus. Jau septembrī tika izdots rīkojums arestēt visus Dānijas ebrejus - pavisam to bija gandrīz 8000 - un šim nolūkam uz Kopenhāgenu nosūtīja vācu policijas vienības. Šķita, ka te vairs nav nekādu variantu - Dānijas ebreji lemti bojāejai tāpat kā viņu ciltsbrāļi Polijā, Francijā, Lietuvā un citur.
Taču tad sākās dīvainas lietas, kādas nenotika nekur citur kā vien Dānijā. Jau trīs nedēļas pirms ebreju gūstīšanas operācijas sākuma par to bija informēts vācu vietvaldis Dānijā Verners Bests, kurš par šiem plāniem pastāstīja Vācijas kuģniecības atašejam Kopenhāgenā Georgam Dukvicam, labi zinot, ka pēdējais šādus mērus neatbalsta un viņam ir plaši sakari Dānijas valdošajās aprindās. Pēc visa spriežot, arī Bests par gaidāmajiem ebreju arestiem nebija sajūsmā, jo citādi tik apzinātu informācijas noplūdināšanu grūti izskaidrot. Bests gan šajā ziņā nebija vientuļš, jo pret represiju īstenošanu Dānijā bija arī daudzi vācu ārlietu resora vadoši darbinieki ar pašu ārlietu ministru Ribentropu priekšgalā, kā arī vācu kara flotes vadība.
Lai vai kā, Dukvics rīkojās tā, kā jau varēja gaidīt - apciemoja vairākus dāņu politiķus un pastāstīja viņiem par Himlera plāniem. Tie vērsās pie ebreju kopienas līderiem, un tālāk jau informācija izplatījās lavīnveidīgi. Dažas dienas pirms oktobra sākumā ieplānotajiem ebreju arestiem par tiem zināja jau gandrīz visa Dānija. Brīžiem radās pat kuriozas situācijas, kad, piemēram, tramvajā ebrejiem nāca klāt pilnīgi nepazīstami dāņi un stāstīja - klau, 1. oktobrī vācieši taisās visus ebrejus apcietināt, tādēļ jums vajadzētu kaut kur paslēpties; ja nav kur, es varu piedāvāt istabiņu savā ārpilsētas mājā! Arestu priekšvakarā bija apziņoti gandrīz visi Dānijas ebreji. Cita lieta, ka ne visi šos brīdinājumus uztvēra nopietni - diezgan daudz bija tādu, kuri uzskatīja, ka Dānijā viņiem nekas ļauns nevar notikt.
Operācijas izgāšanās
1943. gada 1. oktobra vakarā vācu policija sadarbībā ar armijas vienībām ķērās pie operācijas īstenošanas, pēc iepriekš sagatavota saraksta apmeklējot visu ebreju dzīvesvietas. Taču, iebrucējiem par lielu pārsteigumu, vairumā gadījumu mājvietas jau bija tukšas. Akcijas rezultāts bija nožēlojams - operācijas pirmās dienas vakarā izdevās apcietināt tikai 284 ebrejus, no kuriem liela daļa bija sirmgalvji. Nākamajās dienās notvēra vēl apmēram 200, bet tas tad arī bija viss loms. Te gan jāpiebilst, ka daudzviet arī vācieši saņemto pavēli pildīja visai negribīgi, jo bija gadījumi, kad atrastos ebrejus vienkārši palaida vaļā, īpaši jau gadījumos, kad tie bija slimi vai arī varēja pierādīt, ka viņos ir tikai daļa ebreju asiņu. Arī vēlākajās dienās pēc 1. oktobra akcijas Dānijā esošie vācieši īpaši neaizrāvās ar ebreju meklēšanu un bija pat gadījumi, kad vienā vilciena vagonā kopā ar pāris ebrejiem trāpījušies vācu karavīri speciāli skatījās uz otru pusi, lai tikai nebūtu nevienu jāarestē.
Berlīne par akcijas rezultātiem bija sašutusi. Viens no «ebreju jautājuma» čaklākajiem risinātājiem Ādolfs Eihmanis, kurš saņēma brāzienu no Hitlera, vēlāk bija spiests atzīt, ka «mazā valsts mums radīja vairāk problēmu nekā jebkura cita». Turklāt problēmas bija ne tikai nelielā notverto ebreju skaita dēļ, bet arī tāpēc, ka Dānijas sabiedrība vienoti protestēja pret represijām: daudzas skolas slēdza savas durvis, protestēja arī arodbiedrības, sabiedriskās organizācijas un baznīcas. Katrs sevi cienošs dānis uzskatīja par pienākumu palīdzēt ebrejiem. Ričards Petrofs grāmatā The Bitter Years, kas veltīta Dānijas un Norvēģijas okupācijai, min kāda dāņu ebreja liecību: «Vilcienos, tramvajos un ielās nepazīstami dāņi nāca mums klāt un piedāvāja palīdzību vai naudu. Viens no viņiem reiz deva man zelta gredzenu, bet kāds vīrs vilcienā novilka mēteli un piedāvāja to man. Es atceros, ka reiz tramvaja konduktors atteicās pieņemt no manis braukšanas maksu, sakot, ka viņam ir kauns par to, kas notiek.»
Pāri jūrai
Taču ebreju paglābšana no aresta un paslēpšana bija tikai puse uzvaras. Vēl vajadzēja viņus nogādāt drošībā, kas šajā gadījumā nozīmēja ceļu pāri jūrai uz neitrālo Zviedriju. Šim nolūkam tika izmantoti nelieli zvejas kuģīši. Tūkstošiem dāņu bija gatavi palīdzēt ebrejiem tikt līdz jūrai un palīdzēt vienoties ar kuģīšu kapteiņiem kādā no mazajām piekrastes ostām, ko vācieši fiziski nevarēja izkontrolēt. Vietām izveidojās bēgļu centri, bieži vien tie bāzējās slimnīcās. Viena no tām, Bispebjergas slimnīca, kur slēpās 200 ebreji, pat piedzīvoja gestapo reidu, taču dāņi par to laikus uzzināja un visus evakuēja 30 taksometros. Radās pat slepenas ebreju glābšanas apvienības, kurās darbojās, piemēram, studenti. Gadījumu, kad kāds dānis būtu gestapo izdevis kādu ebreju, nebija.
![]()
Viens no ebreju glābšanā izmantotajiem kuģīšiem
Taču ceļojums pāri jūrai uz drošo Zviedriju nebija bezmaksas. Kuģīšu kapteiņi par risku prasīja no 1000 līdz 10 000 kronām (150-1500 dolāru) par personu, kas dažiem bija nesamaksājama summa. Petrofs min gadījumu, kad kāds īpaši alkatīgs kapteinis prasījis 25 000 kronu, bet īsi pirms izbraukšanas šo summu pat dubultojis, citādi atsakoties vest. Ebreji samaksāja. Daļu līdzekļu transportēšanai izdevās savākt no dāņu ziedojumiem, taču bija arī gadījumi, kad paši ebreji nebija ar mieru palīdzēt ciltsbrāļiem. Proti, bagātie negribēja segt trūcīgo ceļa izdevumus - lai paši tiek galā. Šādi gadījumi mazliet aptumšo kopumā cēlo stāstu par Dānijas ebreju glābšanu, taču arī noklusēt tos diez vai būtu pareizi. Tāpat kā faktu, ka no kopumā 464 apcietinātajiem ebrejiem lielākā daļa bija trūcīgi cilvēki. Tomēr 7220 ebrejus dāņiem izdevās izglābt, un tas ir izcils rādītājs - 99 procenti Dānijas ebreju pārdzīvoja holokaustu. Neviena cita no Hitlera okupētajām valstīm ar kaut ko tādu palepoties nevar.
Rūgtenā pēcgarša
Kaut gan varētu domāt, ka pēc kara dāņu un izglābto ebreju attiecībām vajadzētu būt ideāli saskanīgām, tā tomēr nebija, un, lai cik tas būtu paradoksāli, Dānijā pat parādījās agrāk nemanītas antisemītisma pazīmes. Iemesls bija visai prozaisks. Kad kara pēdējos mēnešos uz Zviedriju bēgt nācās arī daudziem ar pagrīdes kustību saistītiem dāņiem, viņi konstatēja, ka tur visas labākās vietas iztikas sagādei ir jau aizņemtas. Proti, kad 1943. gada rudenī uz Zviedriju bēga Dānijas ebreji, tad zviedri viņiem piemeklēja darbu pilsētās samērā labos apstākļos. Savukārt vēlāk atbraukušajiem dāņiem varēja vairs piedāvāt tikai mežu ciršanu vai darbu lauksaimniecībā. Nav brīnums, ka šādos apstākļos daudzos radās rūgtums pret nesen izglābtajiem, kuri tagad iekārtojušies labāk.Vēl viens domstarpību avots bija darba vietas turpat Dānijā. Kad uz Zviedriju aizbēgušie ebreji pēc kara atgriezās mājās, tad ieraudzīja, ka pa to laiku viņu agrākajās darba vietās jau strādā dāņi, tieši tāpat ir aizņemtas viņu agrākās biznesa nišas un mājokļi. Bija gadījumi, kad ebreji pirms prombraukšanas savu biznesu bija pārrakstījuši dāņu draugiem un paziņām, kuri tagad atpakaļ atdot to vairs negribēja. Šādas nebūšanas tad arī krietni pabojāja agrāk tik labās attiecības. Taču, lai kādas tās būtu izvērtušās vēlāk, tas, cik vienoti un saliedēti dāņi iestājās par ebreju glābšanu kara laikā, ir patiešām apbrīnas vērts.
Īpašā nometne
Vācijas attiecības ar okupēto Dāniju bija īpašas - to apliecina arī tas, kādos apstākļos tika turēti vairāk nekā 400 ebreju, ko vācieši apcietināja un nosūtīja uz koncentrācijas nometni. Viņi nonāca nevis kādā no lielajām nometnēm, kur bija maz izredžu izdzīvot, bet gan privileģētajā Terezienštates jeb Terezinas nometnē Čehijā. Tā sākotnēji bija ierīkota Vācijas ebrejiem ar īpašiem nopelniem - Pirmā pasaules kara veterāniem, Dzelzs krusta kavalieriem un tamlīdzīgi, bet vēlāk uz turieni sāka sūtīt arī okupēto rietumvalstu ebrejus. Apstākļi te bija krietni labāki un iespējas izdzīvot lielākas, turklāt dāņu ebreju gadījumā tās vairoja arī Dānijas varasiestāžu interese par šiem cilvēkiem - ar Sarkanā Krusta starpniecību Terezinā ieslodzītie saņēma pārtikas paciņas, apģērbu un vitamīnus. Himlers pat piekrita Dānijas pārstāvju vizītei nometnē, tiesa, pieprasot to atlikt uz pāris mēnešiem, kuru laikā geto tika saposts līdz nepazīšanai un atgādināja glītu Bavārijas ciematiņu. Tiesa, lai viss izskatītos nevainojami, tad, kā raksta Ričards Petrofs, no Terezinas uz Aušvicu nācās pārvietot 34 000 citu valstu ebrejus, galvenokārt Nīderlandes, kuri vairums pēc tam gāja bojā. Toties Dānijas delegācija, kura par šiem aizkulišu notikumiem neko nezināja, ar Terezinā redzēto bija visnotaļ apmierināta. Lielākā daļa te nonākušo dāņu ebreju izdzīvoja, bojā gāja tikai 58.
![]()
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
