1945. gada aprīļa sākumā SS 6. tanku armija neizpildīja Hitlera pavēli veikt frontes pārrāvumu Vīnes virzienā. Tā izdarīja neveiksmīgu pretuzbrukumu Balatona ezera apkaimē, bet pēc tam bija spiesta atkāpties. Armijas apakšvienības vienā mirklī zaudēja fīrera labvēlību. Saniknotais Hitlers aizliedza četrām armijas divīzijām turpmāk izmantot emblēmas un karavīru aproču zīmotnes ar to nosaukumiem. 6. armijas virsnieki ar tās komandieri Zepu Dītrihu priekšgalā uz Hitlera dusmām reaģēja savdabīgi - piebēra naktspodu ar Dzelzs krustiem (pašu godīgi nopelnītiem!) un nosūtīja uz Berlīni fīreram. Bet podu apsēja ar SS divīzijas Gotz von Berlichinger lenti, kas nepārprotami bija mājiens uz Gētes aprakstīto bruņinieka Geca fon Berlihingena dialogu ar Bambergas arhibīskapu, ko vainagoja frāze: «Vari nobučot man pakaļu!» Jau sabiedroto gūstā Dītrihs atzina, ka šī dullā ideja dzimusi pēc diennakti ilga tankistu dzerstiņa.
Ballīte pēc pakta noslēgšanas
Bet kāds sakars ir Hitleram ar degvīnu? Vistiešākais. Ar tā palīdzību viņš bija iecerējis turēt paklausībā un palēnām iznīdēt okupēto teritoriju iedzīvotājus. Taču par to mazliet vēlāk. Vispirms parunāsim par alkohola lomu kāda cita diktatora dzīvē.
Nacistiskās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops (izbijis šampanieša tirgotājs, starp citu) vairākas reizes dzīroja pie viena galda ar Staļinu. Viņš savās atmiņās visai detalizēti apraksta svinības pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas Maskavā. «Staļins piecēlās un teica īsu tostu, kurā pieminēja Ādolfu Hitleru kā cilvēku, kuru viņš vienmēr ir cienījis. Es krievu saimniekiem atbildēju ar tādām pat pieklājības frāzēm.»
Bet, lūk, ko par šo pasākumu raksta vācu puses tulks Šmits: «Kā kārtīgs saimnieks Staļins personīgi rūpējās par saviem viesiem. Pēc krievu tradīcijas tosti sekoja viens otram. Staļins ierosināja iedzert uz Hitlera veselību ar vārdiem: «Es zinu, cik stipri Vācijas tauta mīl savu fīreru. Tādēļ vēlos iedzert uz viņa veselību!».»
Un iedzēra. Pēc tam visi iedzēra uz Ribentropa veselību. Tostu ierosināja Molotovs. Ribentrops aicināja iedzert uz Molotova veselību. Dzēra degvīnu. Klātesošais SS virsnieks Rihards Šulcs ievēroja, ka Staļins dzer no atsevišķas karafes. Ziņkārības mākts, viņš pamanījās no tās ieliet arī sev. Izrādījās, ka Staļins dzer ar vīnu atšķaidītu ūdeni. Pamanījis izbrīnu vācieša sejā, Staļins viņam sazvērnieciski uzsmaidīja.
Pēc tam bija bankets Kremļa pilī. Staļins personīgi izvietoja viesus pie galda. Banketā piedalījās 20 cilvēki, kuri jutās kā niecības pie milzīgā galda, kas bija izrotāts ar ziedu vāzēm un klāts ar seniem zelta galda piederumiem. Kā gādīgs namatēvs Staļins saskandināja ar katru no viesiem. Molotovs katram no klātesošajiem veltīja tostus, savu tostu teica arī Staļins: «Par jauno antikominternes Staļinu!»
Ribentrops vēlāk teica, ka, esot starp šiem cilvēkiem, juties kā vecu partijas biedru vidū. Kāds no vācu fotogrāfiem iemūžināja ainu, kā Staļins un Ribentrops saskandina glāzes. Staļinam tas nepatika, un viņš iebilda pret šā attēla publicēšanu. Fotogrāfs bija gatavs viņam atdot filmiņu, taču Staļins atteicās, sakot, ka uzticas viņa godavārdam. Iznākumā bilde tika tiražēta visā pasaulē.
Molotova pusdienas Berlīnē
Pavisam citādāka izvērsās padomju ārlietu ministra Molotova viesošanās Berlīnē gadu vēlāk. Hitlers viņu uzaicināja pusdienās, taču atstāja ar tukšu vēderu. Fīrera ēdienkarte pamatīgi kļuva par nepatīkamu pārsteigumu padomju delegācijai - tajā bija buljons, fazāns un augļu salāti. Un nekāda alkohola. Hitlers viesiem paskaidroja: «Patlaban rit karš. Es nedzeru kafiju, jo to nedzer mana tauta. Es nesmēķēju un nelietoju alkoholu.»
Arī sarunas izvērtās pagalam neveiksmīgi. Molotovs pieprasīja Padomju Savienībai Bulgāriju un izeju no Melnās jūras, kā arī aicināja izvākt vācu karaspēku no Somijas un Rumānijas. Hitlers saprata, ka Staļina apetīte aug, taču nebija gatavs piekāpties.
«Esmu pārliecināts, ka Staļina vārds paliks vēsturē,» teica fīrers uz atvadām. «Par to es nešaubos,» atbildēja Molotovs. «Taču es ceru, ka vēsturē paliks arī mans vārds,» sacīja Hitlers. «Par to es nešaubos,» atkārtoja Molotovs. Katrs no viņiem domāja kaut ko savu. Hitlers droši vien par to, ka ir prātīgi darījis, divas dienas iepriekš parakstot direktīvu par gatavošanos uzbrukumam Padomju Savienībai.
Tās pašas dienas vakarā Molotovs sarīkoja pieņemšanu PSRS vēstniecībā Berlīnē, uz kuru uzaicināja Ribentropu, nacistu partijas sekretāru Rūdolfu Hesu un «nacistu Nr. 2» Hermani Gēringu. Galdā cēla degvīnu un melnos ikrus. Vāciešiem patika kā viens, tā otrs, taču ballīti izjauca britu aviācijas uzlidojums. Ribentrops varēja vien sāji pajokot: «Mūsu angļu draugi ir apvainojušies, ka viņus neuzaicinājām.»
Vakariņas Staļina gaumē
Tas, ka Staļins dzīvoja visai pieticīgi, nav nekāds noslēpums. Pēc viņa nāves atrastajā krājgrāmatiņā uz konta bija vien 900 rubļu, bet drēbju skapī vien pāris mundieru. Kad Staļina vasarnīcā pēc viņa nāves veica nelaiķa personīgo mantu uzskaiti, šis process prasīja divas stundas: sākās 1953. gada 5. martā plkst. 22.30, beidzās 6. martā plkst. 00.45. Nekā daudz uzskaitāma jau nebija: jau pieminētā krājgrāmatiņa, divas ādas piezīmju grāmatiņas, kaudze aprakstītu papīra lapu (67 gab.), piezīmju burtnīca, piecas pīpes, tabaka, divi balti mundieri (pie katra piesprausta Sociālistiskā darba varoņa zvaigzne), divi pelēki frenči, divi tumši zaļi frenči, desmit bikses, tualetes piederumi. Uz grīdas atrada padomju ražojuma pulksteni.
Šajā ziņā Staļins ar Hitleru bija līdzīgi, jo arī fīrers itin labi iztika ar vienu drēbju kārtu un novalkātu cepuri. «Tas Hitleru nostādīja izdevīgā gaismā, salīdzinot ar nacistu partijas bonzām. Arī automašīnā Hitlers parasti sēdēja blakus šoferim, nevis aizmugurē,» savās atmiņās raksta Dancigas senāta galva Hermanis Raušnings, kurš trīsdesmito gadu sākumā diezgan daudz laika pavadīja fīrera kompānijā.
Tas gan nenozīmē, ka tikpat pieticīgi būtu dzīvojuši abu vadoņu līdzgaitnieki. Piemēram, Staļina apsardzes priekšnieks ģenerālis Vlasiks beigu beigās nonāca aiz restēm par valsts līdzekļu tērēšanu. Vlasiks bija tas, kurš vadonim gādāja visu - delikateses, vīnu, sievietes. Bet pats pavedināja draugu sievas, rādot tām fotogrāfijas, kur bija iemūžināts kopā ar Staļinu. Apzaga villu, kurā Potsdamas konferences laikā dzīvoja Staļins: pievāca gan porcelāna servīzes, gan klavieres un pulksteņus, gan automašīnas un pat divus zirgus. To visu izveda ar lidmašīnām vai valsts drošības ministrijas vilcienu. Savas daudzās mīļākās Vlasiks mēdza bagātīgi apdāvināt: dalīja viņām automašīnas, dzīvokļus, gleznas, caurlaides uz parādēm Sarkanajā laukumā, ikrus. Kad Berija mēģināja Vlasiku saukt pie atbildības par ikru zādzību, tas veikli izlocījās: «Biedrs Staļins tik bieži maina ēdienreižu laikus, ka ikri varēja samaitāties, tādēļ nācās tos izdalīt apkalpojošam personālam.»
Vadonis toreiz piedeva savam apsargam un lika turpmāk gatavot mazāk ēdiena. Ēdiena ziņā Staļins bija izvēlīgs un prasīja visu to labāko, tajā pašā laikā paģērot, lai tiktu ievērota pieticība un ekonomija. Kad reiz viņam priekšā cēla garšīgu jēra gaļu, vadonis painteresējās, no kurienes tā nākusi, un bija ļoti sadrūvējies, uzzinot, ka tā ar lidmašīnu vesta no Kaukāza, tērējot valsts līdzekļus.
Taču rūpes par ekonomiju vadonim netraucēja rīkot visai iespaidīgas pasēdēšanas līdzgaitnieku lokā, kurās viņš ar makjavellisku viltību centās pārējos piedzirdīt, lai atraisītu viņiem mēles un uzzinātu, ko dārgie biedri patiesībā domā. Šajā ziņā viņš radikāli atšķīrās no Hitlera, jo Staļina vakarēšanas bija kā svētki - ar galdā celtām delikatesēm, degvīnu, labiem vīniem un konjaku.
Alu vai limonādi?
Hitlera rīkotajās pusdienās vai vakariņās nekā no tā visa nebija. Viņam tas bija smags partijas darbs, nevis izprieca. «Atrodoties Berlīnē, Hitlers vienmēr pusdienās uzaicināja viesus. Saņemt šādu uzaicinājumu skaitījās liels gods. Pie galda parasti bija 10-12 cilvēki. Galds bija klāts vienkārši: fīrers arī te demonstrēja savu vienkāršību un tuvību tautai. Viņš atkal un atkal atgādināja, ka nevēlas atteikties no saviem agrākajiem ieradumiem ne uzvedībā, ne dzīvesveidā. Pusdienās pasniedza zupu, gaļas ēdienu, dārzeņus un desertu. Pats Hitlers gaļu neēda, toties neticamos daudzumos patērēja saldumus. Viņa personiskais pavārs gatavoja Hitleram īpašu salātu izlasi. Taču saviem viesiem Hitlers veģetārismu neuzspieda. Pusdienās piedāvāja pat alu. Viesi varēja izvēlēties starp alu un limonādi, un bija interesanti skatīties, kā pirmo reizi uzaicinātie un fīreram īpaši uzticīgie partijas biedri izvēlējās limonādi, lai radītu par sevi labu iespaidu. Pēc pusdienām Hitlera mazajā kabinetā pasniedza kafiju un liķieri. Daži atļāvās uzsmēķēt, taču tas gadījās reti,» raksta Raušnings.
Līdzīgi, tikai šaurākā lokā, norisinājās arī vakariņas. Arī tajās ēdienkarte bija visai pieticīga, kaut gan reizēm gadījās izņēmumi. Vienu no tādiem savos memuāros apraksta Hitlera personiskais arhitekts un reiha bruņojuma ministrs Alberts Špērs: «Vairākas nedēļas Hitlers vakariņās karotēm ēda melnos ikrus un slavēja to garšu, taču pēc tam uzzināja, cik tie maksā, nošausminājās un aizliedza turpmāk tos pirkt. Tad viņam sāka piedāvāt lētākos sarkanos ikrus, taču arī tos Hitlers noraidīja kā lieku greznību. Protams, šie tēriņi bija sīkums salīdzinājumā ar kopējiem reihskancelejas izdevumiem, taču ikrus ar karoti ēdoša fīrera tēls nebija savienojams ar Hitlera priekšstatiem pašam par sevi.»
Starp citu, vai zinājāt, kā Hitlers savulaik atzīmēja uzvaru reihstāga vēlēšanās? Domājāt, ar šampanieti? Nekā tamlīdzīga - ar kafiju un smalkmaizītēm. «Galdā cēla lielu kanēļmaizi un kēksu. Hitlers pats apkalpoja viesus. Viņš bija jautrs, pat simpātisks,» raksta Raušnings. Tas labais noskaņojums fīreram netraucēja kaldināt plānus par «dzīves telpas» paplašināšanu un ebreju vajāšanām.
Mantkārīgie nacisti un komunisti
Kā jau teikts, uz pusdienām aicinātie viesi fīrera acīs centās par sevi radīt labu iespaidu, kaut gan šajā ziņā viņi varēja sev aiztaupīt pūles, jo Hitlers itin labi pazina savus līdzgaitniekus un viņu netikumus, īpaši jau iedzīvošanās kāri. «Iedzīvošanās mantā notika elpu aizraujošā ātrumā. Viena, divas, trīs, četras villas, rezidences, pilis, dārglietas, antikvariāts, persiešu tepiķi, gleznas, desmitiem automobiļu, šampanietis, nekustamie īpašumi, fabrikas. Kur gan viņi ņēma tam visam naudu? Jo pavisam nesen taču visi bija pliki kā baznīcas žurkas un pāri galvai parādos. Vienkārši viņi tika pie labiem amatiem - pa trim, pa sešiem vai pat ducim. Viņi iestājās akciju sabiedrībās, saņēma dividendes, aizdevumus, ziedojumus. Katrai bankai un uzņēmumam taču vajadzēja «savu» vadošo partijas biedru kā drošības garantiju,» uzsver Raušnings.
Pats Hitlers demonstratīvi atteicās no reihskanclera algas, taču tā viņam patiešām nebija vajadzīga. Kļūstot par fīreru, viņš vienlaikus kļuva par Vācijā izdotāko autoru, kurš par savu milzu tirāžās drukāto Mein Kampf saņēma autoratlīdzību. Šāda veida samaksu Hitlers saņēma arī no savu fotoattēlu tiražēšanas. Partijas biedrus viņš aicināja ievērot mērenību un iztikt ar algu, kas nepārsniedz 1000 marku mēnesī.
Patiesībā daudzu partijas līderu ikmēneša ienākumi šo summu pārsniedza desmit un pat divdesmit reižu. Gērings vienā no saviem īpašumiem vannasistabu izdekorēja ar zelta flīzēm, kāds cits vadošais biedrs uz valsts rēķina par 90 000 marku apmēbelēja savu dzīvokli. Gandrīz visiem bija bankas konti ārzemēs nebaltai dienai. Partijas bosi nekautrējoties runāja par to, kā kuram ir izdevies iedzīvoties, un kala plānus pārtikušām vecumdienām.
Kādā no pusdienu pasēdēšanām Hitlers par to visu izteicās šādi: «Galu galā, viņi taču cīnījās, lai izrautos no nabadzības. Mans biedriskais pienākums ir parūpēties, lai katram no viņiem būtu savs maizes kumoss. Vecie cīnītāji to ir nopelnījuši. Mēs veidojam Vāciju diženu, un mums ir tiesības padomāt arī par sevi. Mums nav vajadzības vadīties pēc mietpilsoņu uzskatiem par godu un morāli. Viņi grib, lai mēs izstumjam vezumu no dubļiem un pēc tam ejam prom tukšām rokām! Tad gan viņi būtu apmierināti. Kāds gan no manis būtu valsts vadītājs, ja mani cilvēki neatrastos visos svarīgākajos amatos? Tiem kungiem būtu jāpriecājas, ka te nav Krievija un viņus pagaidām vēl nešauj...»
Starp citu, par iedzīvošanās kāri arī biedrs Staļins «savējos» nešāva. Viņš uzskatīja, ka uzvarētājiem ir tiesības «mazliet palaupīt» iekarotajās teritorijās un «izklaidēties» ar vietējām sievietēm. Maršalu Žukovu, kurš savu māju bija tiktāl piekrāvis ar salaupītajām mantām, ka čekistu vadonis Abakumovs to salīdzināja ar Aladina alu, Staļins nesodīja - amatā viņu pazemināja ne jau par laupīšanu, bet gan par mutes brūķēšanu un iztaisīšanos par lielāko padomju karavadoni. Tomēr kaut kādai mēra sajūtai vajadzēja būt, jo amatu zaudēja arī aviācijas maršals Golovanovs, kurš bija demontējis vienu no Gēringa villām un lidmašīnās pārvedis uz dzimteni.
Pats Abakumovs no Vācijas ar lidmašīnām veda veļu un citus apģērbus, tādēļ viņa dzīvoklis esot izskatījies kā universālveikals. Vēl viņš no Vācijas izveda vācu kinozvaigzni Olgu Čehovu, kura kļuva par Abakumova mīļāko. Un ne jau par vienīgo mīļāko - kara laikā viņš savas neskaitāmās draudzenes izmitināja viesnīcā Maskava.
Nē, savus līdzgaitniekus-greznības mīļotājus Staļins nost nešāva, taču arī cieņā viņi nebija. Sarkanais maršals Kļims Vorošilovs vadoņa nežēlastībā krita tieši mantkārības dēļ. Staļina attieksme pret agrāko tuvo līdzgaitnieku robežojās ar klaju nicinājumu. Piemēram, tiekoties ar Čērčilu un Rūzveltu viņš izmeta, ka neesot paņēmis līdzi savus ģenerāļus: «Ar mani kopā ir tikai maršals Vorošilovs. Ceru, ka viņš būs noderīgs...» Sabiedrotos šāda attieksme pret Vorošilovu šokēja. «Kā pret pēdējo suni,» izteicās viens no britu tulkiem.
Wodka Gau
Kādēļ gan šajā stāstā tik daudz vietas veltīts Hitleram un Staļinam, kur gan paliek virsrakstā minētā vodka? Viss ir savstarpēji saistīts. Hitlers Padomju Savienību mēdza dēvēt par Wodka Gau jeb, vienkāršoti tulkojot, «šņabja rajonu». Pēc kara to pārvaldīt vajadzētu ar aukstu prātu domājošam gauleiteram, kurš degvīnu plānveidīgi izmantotu krievu iznīcināšanai. Okupētajās teritorijās tieši degvīna ražotnes bija viens no pirmajiem objektiem, ko vācieši atjaunoja, un šādai rīcībai labākais skaidrojums ir Hitlera plāns rīcībai Krievijā: «Nekādu vakcīnu, nekādas higiēnas - tikai vodka un tabaka!» Tādēļ degvīnu okupētajā Krievijas daļā ražoja uz velna paraušanu, jo atturībnieks Hitlers bija iecerējis turienes iedzīvotāju lielāko daļu plānveidīgi nodzirdīt. Tauta, kas dzīvo pastāvīgā reibumā, nav spējīga uz organizētu pretošanos - tāds bija viltīgais aprēķins. Tiesa, paradoksālā kārtā diezgan līdzīgu politiku PSRS vairākas desmitgades īstenoja oficiālā padomju vara, kuras budžetā lielu daļu ienākumu veidoja tieši alkohola tirdzniecība...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita