2022.gadā Ukraina atzīmēja holodomora 90. gadadienu, bet Eiropas Parlaments un vairākas valstis šo Staļina noziegumu atzina par genocīdu. Taču kādu apsvērumu vadīts sarkanais diktators un viņa līdzgaitnieki izšķīrās par kolektivizāciju, ko pavadīja turīgo zemnieku deportācijas un bads? Kas tas bija - kļūmīgs lēmums vai apzināts noziegums?
Liktenīgais plēnums
Par atskaites punktu, kas aizsāka traģiskos notikumus, var uzskatīt kompartijas Centrālkomitejas 1929. gada aprīļa plēnumu, kad tika pieņemts lēmums par kursu uz paātrinātu industrializāciju un militarizāciju, kā arī par forsētu kolektivizāciju, kas nākamajos gados noveda pie vairāku miljonu cilvēku nāves un nodarīja milzīgus postījumus visai lauksaimniecības nozarei. Šī partijas vadoņu sanāksme kļuva par galveno notikumu būtībā dzimtbūšanas ieviešanā laukos, taču Staļina prātā tas bija tikai viens posms lielajā plānā.
Plēnuma laikā tika izvērsta cīņa pret tā dēvēto «labējo opozīciju», kas gan pati sevi tā nesauca - šo birku tai piekarināja vadonis. Taču būtu pārāk vienkārši uzskatīt, ka plēnuma nedēļā norisinājās tikai banāla cīņa par varu. Centrālkomitejas «labējie» - Aleksejs Rikovs, Nikolajs Buharins, Mihails Tomskis un Nikolajs Uglanovs - aicināja izvairīties no radikālām pārmaiņām lauksaimniecībā, saglabāt tirgus attiecības starp pilsētu un laukiem un pat piedāvāja ievest labību no ārvalstīm. Pēdējais aicinājums var likties dīvains, jo gan cariskā Krievija, gan pat PSRS nepa politikas laikā labību eksportēja. Taču jāņem vērā, ka plēnums noritēja laikā, kad jau sāka izpausties problēmas apgādē ar pārtiku, ko bija radījuši varas iestāžu lēmumi, tādēļ pat Maskavā nācās ieviest maizes kartītes.
Staļina un Buharina nostāja agrārajā jautājumā atšķīrās. Virsroku ņēma Staļins, bet Buharinu «lielās tīrīšanas» laikā nošāva.
Partijas mērenais spārns sadūrās ar asu staļiniešu pretreakciju. Mihails Kaļiņins paziņoja, ka nav pieļaujama nekāda auklēšanās ar zemniecību, jo ir nepieciešams turpināt labības eksportu: «Es nerunāju par tādu labības problēmas risinājumu, kas ļautu cilvēkus paēdināt, bet gan par to, lai labību varētu izvest. Lai atrisinātu labības problēmu, lauku saimniecībām jākļūst lielākām. Dīvaini, ka biedrs Buharins atļaujas runāt par koloniālu pieeju lauksaimniecības attīstībā.»
Toreizējais Maskavas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs Vjačeslavs Molotovs no tribīnes asi kritizēja par «partijas mīluli» dēvēto Buharinu, jo viņa pieeju jautājumam diktējot «nevēlēšanās izdarīt spiedienu uz kulakiem, kuri spekulē ar labību. Taču šāda pieeja ir neizdevīga industrializācijai, sociālisma celtniecībai un visai strādnieku šķirai...»
Ārējās tirdzniecības tautas komisāra Anastasa Mikojana runā jau ieskanējās ļaunu vēstošas notis: «Es jau norādīju, ka Buharins nomelno partiju, apgalvojot, ka maizes sagādes grūtības ir partijas kļūdainās politikas rezultāts. Runājot par to, Buharins ir aizmirsis - vai arī, kas ticamāk, nav aizmirsis, bet gan savas frakcijas mērķu īstenošanas vārdā ir apgājis -, to svarīgo faktu, ka šajā gadā mūsu valsts galvenie lauksaimniecības rajoni ir piedzīvojuši neražu. [..] Ir jādod stingrs pretspars visiem tiem politiķiem, kuri, izmantojot pašreizējās grūtības, mēģina mainīt partijas politiku ar mērķi atteikties no industrializācijas.»
Plēnums beidzās ar «Buharina grupas» sagrāvi. Viņu pašu drīz vien atcēla no visiem amatiem, bet vēlāk, tāpat kā Rikovu un Uglanovu, nošāva. Tomskis pats izdarīja pašnāvību. Ceļš uz plaša mēroga kolektivizāciju, kulaku deportācijām un badu bija vaļā.
Muļķība vai auksts aprēķins?
Interesanti, ka oficiālā Krievija vēl šobaltdien aizstāv Staļina rīcību. Krievijas Ārlietu ministrijas 2019. gada 22. februāra komentārā, kas veltīts holodomoram, pausts viedoklis, ka toreizējie vadoņi vienkārši nav apzinājušies savas rīcības sekas: «Bads, kas izcēlās plašās valsts teritorijās, nogalināja vairāk nekā septiņus miljonus cilvēku. [..] Trīsdesmito gadu bads sākās ar lielu sausumu un neražu, ko papildināja valdības pieņemtie ārkārtas pasākumi. Traģiskās kļūdas, kas noveda pie bada, tika atzītas jau 1933. gadā.»
Viens no Maskavas vadošajiem staļinisma pētniekiem Oļegs Hļevņuks arī savā Staļina biogrāfijā holodomoru ataino kā muļķīgu pārpratumu, pie viena sniedzot bezmaksas padomus sen jau mirušajam tirānam: «Privāto zemnieku saimniecību saglabāšana jau kolektivizācijas sākuma periodā būtu bijis daudz labāks risinājums nekā neprātīgā vispārējā kopsaimniecību veidošana, kas vienā rāvienā izputināja zemniekus.»
Taču patiesībā nekā «neprātīga» Staļina darbībā nebija - viņu vadīja auksts aprēķins un ilgtermiņa plāns, kā aplaupīt un pakļaut zemniecību. Nav izslēgts, ka te bija saikne ne tikai ar vadoņa politiskajiem un ekonomiskajiem plāniem, bet arī ar dažām viņa personības šķautnēm un biogrāfijai. Atcerēsimies, ka laupīšanas pieredzi Staļins guva jau 1907. gadā, kad organizēja slaveno Tiflisas ekspropriāciju. Toreiz uzbrukumā valsts bankas diližansam boļševiki nolaupīja apmēram 340 tūkstošus rubļu, kas mūsdienu vērtībā būtu 3,5 miljoni dolāru. Pārdrošajā laupīšanā, kuras laikā tika izmantoti šaujamieroči un pat granātas, bojā gāja ne tikai diližansa apsargi, bet arī nejauši garāmgājēji. Tieši pateicoties laupīšanā iegūtajai iespaidīgajai summai, kas papildināja boļševiku partijas kasi, Ļeņins padarīja Staļinu par vienu no tuvākajiem saviem līdzgaitniekiem.
Pilsoņu kara gados viens no pirmajiem Staļina uzdevumiem bija labības izvešana no Ziemeļkaukāza uz Krievijas pilsētām un rūpniecības centriem, kur boļševiku aktivitāšu dēļ bija sākušās pārtikas problēmas. 1918. gada 7. jūlijā Staļins no Caricinas telegrafēja Ļeņinam: «Varat būt drošs, ka nežēlosim ne sevi, ne arī visus citus, taču maizi sagādāsim.» Trockis vēlāk rakstīja, ka partijas vadība ar Staļina darbību tajos gados bijusi apmierināta: «Nav šaubu, ka Ļeņins ļoti augstu vērtēja atsevišķas Staļina īpašības. Rakstura stingrība, neatlaidība, pat nežēlība un viltība - tās ir īpašības, kas ļoti noder kara laikā.» 1920. gadā Staļins ieguva arī pirmo pieredzi masveida piespiedu darba organizēšanā, jo komandēja darba armiju Donbasā.
Varu savās rokās viņš pārņēma 1923. gada 12. aprīlī. Todien Politbirojs pieņēma lēmumu: «Uzdot tautas komisariātiem, iesniedzot īpaši slepenus jautājumus Politbirojā, nemotivēt tos rakstiskā veidā, bet gan iepriekš saskaņot ar Centrālkomitejas sekretariātu.» Citiem vārdiem sakot, saskaņot ar biedru Staļinu. No šā brīža Padomju Savienībā, bet varbūt arī visā pasaulē nebija par viņu labāk informēta cilvēka.
Tie, kuri uzskata, ka Staļins nav sapratis paša īstenoto saimniecisko politiku, diez vai ir lasījuši viņa divdesmito gadu vidus pierakstus un runas - gan publiskas, gan slēgtā lokā teiktas. Tās pārblīvētas ar skaitļiem, dažādām detaļām un analītiku. Ar līdzgaitniekiem un atbildīgajām amatpersonām viņš apsprieda un pat noteica eksporta un iekšējā tirgus cenas kokmateriāliem un sviestam, sprieda par sējumiem un labību, par nodokļiem un rubļa kursu, par tirdzniecību un kooperāciju, par kreditēšanu un zemes gabalu pārdali, par alkohola tirdzniecības politiku. Iedziļinoties detaļās, viņš nekad neaizmirsa par galveno. Un galvenie vārdi viņa tā laika leksikā bija «rezerves» un «uzkrājumi», kas nepieciešami ražošanas attīstībai. Nauda industrializācijai jeb, citiem vārdiem sakot, bruņojuma ražošanai.
Bez upuriem neiztikt
Partijas XIX kongresa atskaitē 1925. gada beigās Staļins jau apsvēra dažādus valsts ekonomiskās attīstības variantus: «Varētu jau, neraugoties ne uz ko, dzīt uz priekšu eksportu, neliekoties ne zinis par iekšējā tirgus stāvokli, taču tas neizbēgami izraisītu lielas problēmas pilsētās, kur sāktos straujš cenu kāpums lauksaimniecības produkcijai, kam algas netiktu līdzi, un rastos savā ziņā mākslīgi izraisīts bads ar visām attiecīgajām sekām.» Pagaidām gan viņš šādu risinājumu noraidīja, taču tajā pašā runā norādīja, ka visi līdzekļi ir labi, ja tie palīdz radīt tik kārotās rezerves: «Cilvēki, kuri iedomājas, ka sociālismu var uzcelt, strādājot baltos cimdos, smagi kļūdās.»
Oficiālajos propagandas attēlos padomju zemnieki bija laimīgi un pārtikuši. Realitāte gan bija pavisam citāda.
Līdzīga doma par to, ka rūpniecību nepieciešams attīstīt par katru cenu, pavīd arī vēstulē kādam Šinkevičam 1927. gada martā: «Ja mums proletariāta un zemniecības uzvaras dēļ nāksies mazliet sasmērēties dubļos, mēs savu interešu vārdā spersim arī šādu galējo soli.» Apmēram tajā pat laikā, komentējot komjaunatnes konferencē partijas lēmumu par ražošanas racionalizāciju, Staļins jau atklāti runāja par gaidāmajiem upuriem, ko prasa sociālisma celtniecība: «Runā, ka racionalizācija prasa dažu strādniecības grupu īslaicīgus upurus, tajā skaitā arī jaunatnes. Tā, biedri, ir taisnība.» Vadonis komjauniešu vadoņiem nepārprotami lika saprast, ka militāri rūpnieciskā kompleksa celtniecības dēļ jābūt gataviem uz visu. Vienlaikus visus divdesmitos un trīsdesmito gadu pirmo pusi diktators sludināja gaidāmo pasaules revolūciju.
Diez vai Staļins bija aizmirsis paša teikto par sekām, ar kādām draud nesabalansēts preču eksports, kad 1927. gada decembrī partijas XV kongresā nosprauda valsts pārvaldes aparāta darbības galvenos mērķus: «Man šķiet, ka virkne grūtību, ar kurām saskaramies saimnieciskajā darbībā, rodas nepietiekama eksporta dēļ. Vai mēs varam vairāk attīstīt eksportu? Domāju, ka varam. Vai viss tiek darīts, lai pēc iespējas vairāk eksportētu? Domāju, ka ne.»
Atņemiet labību kulakiem!
«Maizes krīze», par ko tolaik tik daudz runāja, nebija krīze mūsdienu izpratnē - vienkārši zemnieki nebija ar mieru nodot valstij labību par tik zemu cenu, kā valsts bija noteikusi. Nevēloties maksāt tirgus cenu, Staļins, kurš gribēja kāpināt valsts ienākumus uz eksporta rēķina, aicināja atņemt zemniekiem, īpaši jau turīgajiem, labības «pārpalikumus». Citiem vārdiem sakot, to labību, ko viņi negribēja valstij atdot par smiekla naudu.
1928. gada sākumā, tiekoties ar Sibīrijas rajonu partijas vadītājiem, Staļins metās viņus kritizēt: «Jūs teicāt, ka labības sagādes plāns ir pārāk liels un nav izpildāms. Kādēļ nav izpildāms, kur jūs to ņēmāt? Paskatieties uz kulaku saimniecībām: tur visas klētis un šķūņi ir pilni ar labību, graudi tiek bērti zem pagaidu nojumēm, jo trūkst noliktavu; katrā kulaku saimniecībā ir pa kādiem 50-60 tūkstošiem pudu labības pārpalikumu. No kurienes jums tāds pesimisms? Es ierosinu: a) pieprasīt kulakiem nekavējoties nodot visus labības pārpalikumus par valsts noteiktajām cenām; b) gadījumā, ja kulaki atsakās pildīt likuma prasības, saukt viņus pie atbildības.»
Tās pašas uzstāšanās laikā Staļins ieskicēja arī kolektivizācijas mērķus: «Lai labības sagāde norisinātos vairāk vai mazāk apmierinoši, nepieciešams izvērst kolhozu un sovhozu veidošanu.»
1928. gads bija piecgades pirmais gads, un, redzot, ka viņa politika pamazām tiek īstenota dzīvē, Staļins centās no valsts izspiest visu iespējamo, paaugstinot sākotnējos plāna uzstādījumus stratēģiski svarīgajās nozarēs. Tobrīd viņš bija apņēmies šīs piecgades laikā uzbūvēt militāri rūpnieciskā kompleksa rūpnīcas un uzsākt tajās bruņojuma un munīcijas ražošanu. Tieši šā iemesla dēļ tieši pirmās piecgades laikā padomju pilsoņiem nācās visciešāk savilkt jostu un piedzīvot badu, jo 1933. gadā, kad sākās nākamā, rūpniecības bāze jau pamatos bija uzcelta.
1929. gada aprīlī liktenīgajā un daudziem nāvējošajā plēnumā vadonis vēlreiz uzsvēra, cik svarīga ir labības sagāde un tās atņemšana kulakiem: «Labība pašreizējos apstākļos ir tā prece, ko gatavi pieņemt visi un bez kuras nav iespējams izdzīvot. Labība ir visu valūtu valūta.»
Novembrī partijas galvenajā avīzē Pravda tika publicēts raksts Lielā lūzuma gads, kurā Staļins deva mājienu, ka kolhozi tiek veidoti tādēļ, lai piespiestu zemniekus strādāt komunistu labā par baltu velti: «Lielajām saimniecībām, kas vienlaikus ir valsts saimniecības, attīstībai nav nepieciešama maksimāla peļņa, tās var iztikt ar minimālu peļņu vai pat reizēm vispār bez peļņas.»
Skaidrs, ka turīgie zemnieki ar šādu «modernizāciju» nebija apmierināti, tādēļ daļu no viņiem Staļins nolēma preventīvi nošaut, bet pārējos nosūtīt katorgas darbos tādu stratēģisku objektu kā Baltās jūras kanāla būvniecība. Publikācijā Atbilde biedriem kolhozniekiem viņš lika saprast, ka pienācis skarbu lēmumu laiks: «Mēs ilgi piecietām šos asinssūcējus, zirnekļus un vampīrus, piekopjot viņu ekspluatatoriskās tendences ierobežojošu politiku. Tagad beidzot mums ir iespēja viņus ar uzviju nomainīt pret kolhoziem un sovhoziem. Tādēļ nepieciešams likvidēt kulakus kā šķiru, īstenojot šo politiku ar tādu stingrību, uz kādu ir spējīgi tikai boļševiki.»
Lauku aplaupīšana norisinājās nevis sistemātiski, bet pēc vajadzības - laiku pa laikam Staļins tvērienu varēja atslābināt. Tā pēc zemnieku nemieriem, ko sarīkoja tie, kuri nebija ar mieru par velti boļševikiem atdot savu «visu valūtu», zemi, lopus un darbaspēku, 1930. gada martā Pravda publicēja rakstu Panākumu reibonis. Tajā visa vaina tika uzvelta pārlieku centīgiem partijas lēmumu izpildītājiem konkrētajos apgabalos.
Taču vispārējais kurss uz militāri rūpnieciskā kompleksa radīšanu un kolektivizāciju palika nemainīgs. 1930. gada augustā Staļins rakstīja Molotovam: «Labības sagādes apjomi aug, ik dienu izvedam 1-1,5 miljonus pudu. Domāju, ka ar to ir par maz. Vajadzētu dienas normu paaugstināt līdz vismaz 3-4 miljoniem pudu. Citādi riskējam palikt bez mūsu metalurģijas un autobūves rūpnīcām. Vārdu sakot, jāforsē labības izvešana.»
Virs valsts parādījās bada ēna...
Kolhozu laikmets
Taču despots nedomāja par pavalstnieku labklājību. 1931. gada jūnijā, tiekoties ar apgādes tautas komisariāta darbiniekiem, viņš plātījās: «Mēs esam pārvarējuši grūtības ar labības sagādi, turklāt ne tikai pārvarējuši, bet arī izvedam uz ārzemēm tik daudz labības, cik neesam eksportējuši visā padomju varas pastāvēšanas laikā.»
Valsts no iedzīvotājiem izspieda ne tikai pārtiku, bet arī ģimenes dārglietas. To darīja caur apvienības Torgsin veikaliem. Badacietēji uz tiem nesa laulības gredzenus, sudraba krustiņus un ikonas, lai iemainītu pret pārtiku, ko boļševiki viņiem bija atņēmuši. Visas šīs dārglietas tika pārkausētas un pārdotas uz ārzemēm.
Staļins labi zināja, līdz kādam stāvoklim ir novedis valsti. Par to liecina valsts otrajai un trešajai personai - Molotovam un Kaganovičam - 1932. gada jūnijā rakstītā vēstule: «Ukrainā, neraugoties uz samērā labo ražu, vairāki rajoni nonākuši uz posta un bada robežas. Vairāki desmiti tūkstoši ukraiņu kolhoznieku vēl arvien braukā pa PSRS Eiropas daļu un demoralizē mūsu kolhozus ar savām sūdzībām un čīkstēšanu.»
Taču tas vadonim netraucēja milzu apjomos izvest no valsts labību, lai par iegūto valūtu iegādātos rūpnīcu aprīkojumu. Divas nedēļas pēc minētās vēstules nosūtīšanas viņš Molotovam un Kaganovičam deva rīkojumu: «Partijas sekretāru sapulces centrālajai tēmai jābūt labības sagādes organizācijai ar obligātu plāna izpildi par visiem 100 procentiem. Galveno triecienu virzīt pret ukraiņiem.»
Šā «trieciena» dēļ mākslīgi radītais bads izraisīja milzīgu mirstības pieaugumu 1932. un 1933. gadā. Taču diktators 1933. gada janvārī, uzrunājot partijas līderus, aicināja turpināt iesākto: «Partija bez aplinkiem sacīja, ka mūsu lieta prasīs lielus upurus un ka mums tie būs jānes, ja mēs vēlamies sasniegt savus mērķus. [..] Noteikt visstingrākās taupības režīmu un uzkrāt līdzekļus, kas nepieciešami mūsu valsts industrializācijas finansēšanai, - lūk, uz kāda ceļa mums bija jānostājas, lai panāktu smagās mašīnbūves izveidošanu.»
Tādēļ pilnīgas muļķības ir Krievijas Ārlietu ministrijas apgalvojumi, ka jau «1933. gadā tika atzītas traģiskās kļūdas, kas noveda pie bada». Nomira miljoni, bet sodīja tikai dažus grēkāžus. Tieši tāpat pēc Lielā terora tika arestēts un nošauts tā galvenais izpildītājs Ježovs un bariņš čekistu, bet brīvībā palaists simbolisks skaits nevainīgu upuru. Bet terora iniciators ne pie kā nebija vainīgs.
Staļins «kara komunisma» ideju īstenoja veiksmīgāk nekā Ļeņins. Ja Ļeņina īstenotā politika 1921. gadā noveda ne tikai pie bada Pievolgā un Ukrainā, bet arī pie rūpniecības sabrukuma, tas Staļina laikā no 1929. līdz 1933. gadam padomju ekonomika acīm redzami auga. Ne velti 1934. gada sākumā notikušo partijas XVII kongresu dēvēja par Uzvarētāju kongresu.
Paradoksālā kārtā tradicionālo lauku saimniecību iznīcināšana un neefektīvo kolhozu veidošana kļuva par Staļina īstenotā ekonomiskā kursa uzvaru arī agrārajā sfērā, jo laikā no 1929. līdz 1938. gadam labības sagādes apjomi auga. Turklāt atšķirībā no nepa politikas valsts netērēja nekādus līdzekļus, atņemot zemniekiem labību, kas tad arī kļuva par vienu no industrializācijas panākumu atslēgām.
Otrā pasaules kara sākumu PSRS sagaidīja pilnā kaujas gatavībā «iekšējā frontē» - armijas un militāro rūpnīcu strādnieku apgāde ar pārtiku vairs nebija problēma. Ja 1918.-1921. gadā boļševiki laukos atņēma 15 miljonus tonnu tikai ar brutālu spēku un vardarbību, tad kolektivizācija ļāva 1941.-1945. gadā tikt jau pie 70 miljoniem tonnu bez asinsizliešanas.
Citiem vārdiem sakot, paralēli ekonomiskajiem panākumiem despots bija ieguvis arī iebiedētus un paklausīgus laukus. Apspiestie kolhoznieki pat nemēģināja rīkot nemierus, kad padomju vara 1939. un 1940. gadā beidzot sāka tik ilgi gaidītos karagājienus. Nemieri nesākās arī tad, kad Sarkanā armija 1941. gadā cieta vienu sakāvi pēc otras un vācieši nonāca līdz Maskavas pievārtei. Kolhoznieki nedumpojās arī tad, kad viņiem atņēma pēdējo kumosu un atstāja mirt bada nāvē ar lozungu Visu frontei, visu uzvarai! Un nesacēlās arī 1946. un 1947. gadā, kad uz viņu rēķina komunisti gatavojās pēdējai un izšķirošajai cīņai starptautiskajā arēnā. Miljonus zemnieku Staļins nolika uz sarkanā globālisma altāra, cerot ar viņu palīdzību paverdzināt visu cilvēci.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita