Kādēļ Staļinam tik ļoti vajadzēja Baltijas valstis? Iemesli bija vairāki: sākot no vēlmes savākt Krievijas impērijai reiz piederējušās zemes un beidzot ar soli ceļā uz vispasaules komunisma sistēmas ieviešanu. Taču, lai iekarotu visu pasauli, bija nepieciešama pieeja jūrai, kas pavērās tieši Baltijā.
Karš Ukrainā gribot negribot liek pievērst uzmanību pašreizējā Kremļa saimnieku priekšteču īstenotajai agresīvajai ārpolitikai, tostarp arī Baltijas virzienā. Diemžēl vēl šobaltdien šī politika bieži vien tiek traktēta nepareizi. Baltijas valstu okupāciju, ko Staļins īstenoja ar «vēlēšanu» un marionešu valdību palīdzību, Kremļa propaganda ataino kā soli, ko bijis nepieciešams spert Hitlera draudu dēļ - lai arī ne pārāk cēlu, taču PSRS aizsardzības spēju stiprināšanai absolūti nepieciešamu. Rietumos un arī Baltijas valstīs to parasti saista ar padomju imperiālismu, kaut gan pareizāk to būtu uzskatīt par vienu pakāpienu boļševiku visas planētas mēroga plānos.
Ja arī mēs atdosim Somiju, Vidzemi un Igauniju, revolūcija ar to nav zaudēta
Baltija - sīka neērtība
Drīz vien pēc boļševiku īstenotā apvērsuma 1917. gadā viņi Baltijas valstīm izveidoja trīs komunistiskas valdības, taču Ļeņins šo teritoriju uzskatīja tikai par tādu kā apmaiņas fondu lielajā cīņā par varu, ko pats arī skaidri un gaiši pavēstīja 1918. gada 18. februāra partijas Centrālkomitejas sēdē: «Te runāja, ka viņi [vācu karavīri - red.] ieņems Vidzemi un Igauniju, taču mēs revolūcijas vārdā varam tās atdot. Ja viņi pieprasīs karaspēka izvešanu no Somijas - lūdzu, lai saņem revolucionāro Somiju! Ja arī mēs atdosim Somiju, Vidzemi un Igauniju, revolūcija ar to nav zaudēta.»
Arī Staļins avīzē Nacionalitāšu Dzīve 1918. gada novembrī, dažas dienas pēc Vācijas impērijas kraha, jaunās Baltijas valstis nodēvēja par sīku neērtību: «Kamēr Krievijā jau vairāk nekā gadu plīvo sarkanais karogs, bet Rietumos, Vācijā un Austroungārijā proletariāta sacelšanās vilnis aug pa stundām, nevis dienām, tikmēr okupētajās teritorijās Somijā, Igaunijā, Latvijā, Baltkrievijā, Besarābijā, Ukrainā un Krimā nožēlojamu eksistenci turpina buržuāziski nacionālistiskās «valdības», kuras atbalsta savu mūžu jau nodzīvojušie Rietumu imperiālisti. (..) Neatvairāmi pāri pasaulei virzās proletariāta revolūcija. Ar bailēm tās priekšā noliec galvas bijušie pasaules «valdnieki» rietumos un austrumos, zaudējot savus vecos kroņus. Okupētie apgabali un to sīkie «karalīši» nebūs izņēmums.» Tieši tajās dienās Staļins uzrakstīja dekrētu par marionešu «Igaunijas padomju republikas» neatkarību, ko padomju valdība apstiprināja 1918. gada 7. decembrī.
Ļeņins gribēja, sekojot pa pēdām uz dzimteni braucošajiem vācu karavīriem, atgūt visu, kas bija zaudēts Brestas miera līguma dēļ, par ko rakstīja tā laika Sarkanās armijas komandierim Jukumam Vācietim: «Virzoties mūsu karaspēkam uz rietumiem un uz Ukrainu, tiek veidotas apgabalu padomju valdības, kuru uzdevums ir stiprināt padomes uz vietām. Šis apstāklis laupa iespēju Ukrainas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas šovinistiem mūsu karaspēka virzību pasniegt kā okupāciju un rada labvēlīgu augsni mūsu turpmākajai virzībai. Ja nebūtu šā apstākļa, mūsu karaspēkam okupētajās teritorijās klātos grūti un vietējie iedzīvotāji to neuztvertu kā atbrīvotāju. Tādēļ lūdzam attiecīgu karaspēka vienību komandieriem dot rīkojumu, lai karavīri atbalstītu Latvijas, Igaunijas, Ukrainas un Lietuvas padomju pagaidu valdības, taču, protams, tikai padomju valdības.»
Bet, lūk, šo Ļeņina frāzi no 1919. gada maija partijas Centrālkomitejas direktīvas projekta varētu būt teicis arī Staļins ceturtdaļgadsimtu vēlāk: «Padomju Krievija ir spiesta kopā ar brālīgajām Ukrainas, Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republikām cīnīties pret kopīgo ienaidnieku - pasaules imperiālismu...»
Pusgadu vēlāk Ļeņins, uzstājoties Maskavas strādnieku un karavīru auditorijas priekšā, aprakstīja notikumus Baltijā kā posmu globālās pārmaiņās: «Baltgvardu Igaunijā notika bezpartejisko strādnieku profesionālo apvienību konference. Tajā piedalījās 417 delegāti, no kuriem tikai 33 meņševiki, bet visi pārējie bija boļševiki! (Vētraini aplausi.) Konference pieprasīja noslēgt mieru ar Krieviju. Kad par to uzzināja angļi, viņu pārstāvis ieradās konferencē un piedāvāja gāzt Igaunijas baltgvardu valdību, taču strādnieki viņu padzina un pieprasīja noslēgt mieru ar Krieviju. Tad konference tika izdzenāta. 26 cilvēkus aizturēja un tagad gatavojas nošaut. Uz tādu baltgvardu Igaunijas rīcību atbildējām ar uzsaukumu strādniekiem un viņu valsts iedzīvotājiem, bet viņu valdībai paziņojām, ka nošausim visus ķīlniekus, kas ir mūsu rīcībā. (Aplausi.)»
Labāk atteikties no poļu zondēšanas un ķerties pie latviešu zondēšanas - latviešus var iebiedēt, piespiest pie sienas
Latviešus- uzpirkt un iebiedēt
1920. gada 2. februārī Padomju Krievija ar demokrātiskās Igaunijas valdību noslēdza miera līgumu, kuru gan boļševiki sevišķi nopietni neuztvēra jau tolaik. Par to liecina tikai dažas dienas iepriekš laikrakstā Pravda publicētie Ļeņina vārdi: «Mēs piekāpāmies vairākos jautājumos, no kuriem galvenais ir par strīdīgo teritoriju, ko apdzīvo jaukts krievu un igauņu iedzīvotāju sastāvs. Šī piekāpšanās nav uz mūžīgiem laikiem: strādnieki drīz gāzīs Igaunijas pašreizējo valdību un izveidos padomju Igauniju, kas noslēgs ar mums jaunu miera līgumu.» Apmēram tā arī vairāk nekā 20 gadu vēlāk notika - vairāki Igaunijas austrumu rajoni 1944. gadā tika pievienoti Krievijai.
Miera sarunas ar Lietuvu un Latviju noslēdzās 1920. gada 12. jūlijā un 11. augustā - acīmredzot tādēļ, lai Kremlis varētu visus spēkus koncentrēt karagājienam pret Poliju. 4. augustā, kad Sarkanā armija jau tuvojās Varšavai, Ļeņins nosūtīja telegrammu Rietumu frontes kara padomes loceklim Ivaram Smilgam, kurā sankcionēja Viļņas atdošanu Lietuvas valdībai, kas tobrīd darbojās Kauņā. Telegrammā viņš deva mājienu, ka šāds dāsnums ir tikai kara viltība: «Mēs to neuzskatām par atteikšanos no Lietuvas sovjetizācijas, bet gan par īslaicīgu pārtraukumu un sovjetizācijas formas maiņu.»
«Īslaicīgais pārtraukums» gan ievilkās uz 20 gadiem, jo Polijā boļševiki piedzīvoja sāpīgu sakāvi. Tas gan nenozīmēja, ka Kremlis būtu atteicies no saviem agresīvajiem plāniem. Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas teritorijā, kas nonāca Polijas rīcībā, laikā no 1921. līdz 1924. gadam padomju specdienesti aktīvi rīkoja diversijas un teroraktus, ko kompartijas žargonā dēvēja par «aktīvo izlūkošanu». Šādas rīcības skaidrojums meklējams Staļina atziņā, ko viņš izteica 1923. gada augustā, kad tika gatavoti nemieri Berlīnē: «Ir vēl kādi soļi, kas var uzlabot mūsu stāvokli: vajag pastiprināt mūsu spēkus limitrofu valstīs. Jāsavāc un jāsūta uz turieni attiecīgo tautību komunisti. Mums ir ļoti svarīgs un nepieciešams gabals tiešas robežas ar Vāciju. Jāpacenšas izjaukt vienu no buržuāziskajām limitrofu valstīm un jāizveido koridors līdz Vācijai. Līdz revolūcijas sākumam to ir nepieciešams sagatavot. Pagaidām vēl nav skaidrs, kā to izdarīt, taču pie šā jautājuma jāpiestrādā.»
Divus mēnešus vēlāk - 1923. gada 18. oktobrī - Staļins partijas Politbiroja sēdē atkal prātoja par koridora izlaušanu un kā vājo posmu iezīmēja Latviju: «Es domāju, ka labāk atteikties no poļu zondēšanas un ķerties pie latviešu zondēšanas - latviešus var iebiedēt, piespiest pie sienas un tamlīdzīgi. Ar poļiem to nevarēs izdarīt. Poļus vajag izolēt, ar viņiem nāksies kauties. Ne velna mēs par viņiem neuzzināsim, tikai savas kārtis atklāsim. (..) Poļus izolēt. Latviešus uzpirkt (un iebiedēt). Rumāniju nopirkt.»
Labo attiecību periods
Laika posmu no divdesmito gadu vidus līdz trīsdesmito gadu vidum var dēvēt par stabilizācijas periodu PSRS un Baltijas valstu attiecībās. 1926. gada septembrī tika noslēgts PSRS un Lietuvas līgums par draudzību un neitralitāti, bet 1932. gadā neuzbrukšanas līgumi ar Latviju un Igauniju. Vēl pēc diviem gadiem neuzbrukšanas līgumi ar Baltijas valstīm tika pagarināti līdz 1945. gadam, ko gan PSRS vēlāk pārkāps.
Tas bija laiks, kad Staļins audzēja padomju jūras kara flotes spēkus, īpašu uzmanību pievēršot Baltijas flotei. Kā atzīmē zviedru vēsturnieks Gunnars Oseliuss, trīsdesmito gadu beigās Baltijas flotes potenciālo uzdevumu sarakstā bija ne tikai Latvijas, Igaunijas un Somijas iekarošanas atbalsts no jūras puses, bet arī uzbrukumi transportkuģiem, kas no Zviedrijas veda dzelzsrūdu uz Vāciju.
Turklāt trīsdesmito gadu sākumā uzbūvēja bēdīgi slaveno kanālu, kas veda no Baltās jūras uz Baltiju, un tam bija arī militāra nozīme. Proti, kanāls ļāva PSRS Eiropas daļas lielākajās kuģubūvētavās Ļeņingradā un Gorkijā būvētajiem kuģiem sasniegt pasaules okeānu. Kad 1952. gadā uzbūvēja Volgas-Donas kanālu, tām pievienojās arī Nikolajevas kuģubūvētava.
1936. gadā bija vērojama PSRS un Baltijas valstu tuvināšanās, turklāt arī militārā līmenī. Maskavu apmeklēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju štābu priekšnieki, turklāt viņi piedalījās arī 1. maija parādē.
Pēc tam Sarkanās armijas ģenerālštāba priekšnieks Aleksandrs Jegorovs apciemoja visas trīs Baltijas valstis. Kā raksta vēsturnieki Oļegs Kens un Aleksandrs Rupasovs, Tallinā par godu Jegorovam igauņi pat 23. februārī bija organizējuši parādi. Šāda tuvināšanās lielā mērā bija skaidrojama ar to, ka Baltijas valstis ar bažām skatījās uz nacistiskās Vācijas pieņemšanos spēkā, bet lietuviešiem papildu problēmas radīja domstarpības ar Poliju jautājumā par Viļņas piederību. Bažām bija pamats - 1939. gadā Hitlers atņēma Lietuvai Klaipēdu (Mēmeli), atstājot lietuviešus bez pieejas jūrai.
Kremli, organizējot šādas virsnieku pieklājības vizītes, vadīja citi apsvērumi. Pirmkārt, nepieļaut reģionālas Baltijas aizsardzības alianses izveidošanu. Otrkārt, izdarīt vieglu diplomātisko spiedienu uz Vāciju sarunu uzsākšanai. Vēlākie notikumi rādīja, ka šāda Staļina politika patiešām nostrādāja un beidzās ar Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanu, kas pārvilka svītru Baltijas valstu neatkarībai. Pēc pakta noslēgšanas Staļins baltiešiem uzspieda savstarpējās palīdzības līgumus, kas paredzēja padomju karaspēka vienību izvietošanu šajās valstīs.
Pēc šo līgumu parakstīšanas 1939. gada 25. oktobrī Staļins un viens no padomju vadoņiem Andrejs Ždanovs tikās ar Kominternes vadītāju Georgiju Dimitrovu, kurš pēc šīs sarunas savā dienasgrāmatā ierakstīja šādas rindas: «Mēs domājam, ka ar savstarpējās palīdzības līgumiem esam atraduši to formu, kas mums ļaus Padomju Savienības ietekmes sfērā ievilkt virkni valstu. Taču šim nolūkam mums jābruņojas ar pacietību un jārespektē to patstāvība. Mēs neuzstāsim uz to sovjetizāciju. Pienāks laiks, kad viņi paši to izdarīs.»
Pēc Polijas sadalīšanas ieguvis Viļņu, Staļins to vieglu roku atdeva Lietuvai, taču, kā vēlāk teica tolaik tur dzīvojušais vēlākais Izraēlas premjerministrs Menahems Begins: «Lietuvieši īsti neticēja «labdara» cēlajiem nodomiem. 1940. gada ziemā, kad pilnā sparā tika svinēta Viļņas atgūšana, daudzi ar rūgtu smaidu teica: «Vilnius musu, o Lietuva rusu.» (Viļņa pieder mums, taču Lietuva - Krievijai).»
Tallinas dumpja gatavošana
1923. gada novembrī Kremlis tomēr nolēma revolūciju Berlīnē atlikt līdz labākiem laikiem. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Versaļas līgumu Vācijas flote tagad bija ļoti vāja, pavērās jauns ceļš uz tik kāroto Eiropas sirdi - tas bija ūdens ceļš. Boļševiki gribēja savai Baltijas jūras flotei izcirst ceļu no Somu līča, kas ziemā aizsalst, uz jūras operatīvajiem plašumiem. Te runa ir par Tallinas dumpja gatavošanu, kam varēja būt tālejošas sekas.
Gan Krievijas, gan Igaunijas vēsturnieki uzskata, ka 1924. gadā notikušā dumpja iniciators nebija Staļins ar biedriem, bet gan Igaunijas kompartijas vadība ar Jānu Anveltu priekšgalā, kuri par varītēm rāvās pie varas. Taču nav noliedzams, ka Kremlis dumpiniekiem piegādāja bruņojumu, tātad daļa atbildības gulstas arī uz to.
1924. gada 28. augustā Politbirojs pieņēma lēmumu, kurā puča gatavošanu ierasti nodēvēja par demokrātijas aizstāvēšanu kaimiņvalstī: «1) Padarīt Igaunijas kompartiju kaujinieciskāku, palīdzot gatavoties dot bruņotu pretsparu fašistiskā apvērsuma mēģinājumiem [kādi gan nemaz netika plānoti - red.]; 2) Caur attiecīgajiem orgāniem izzondēt Igaunijas ekonomisko un politisko stāvokli un revolucionārās situācijas priekšnoteikumus, kas ļautu cerēt uz kustības panākumiem.»
Ar «attiecīgajiem orgāniem» bija domāta gan OGPU ārzemju nodaļa, gan armijas izlūkdienests, jo tieši pēdējais visvairāk darbojās apvērsuma gatavošanā, turklāt tas notika Sarkanās armijas štāba priekšnieka Mihaila Frunzes vadībā.
Sākās nelegāla ieroču sūtīšana uz Igauniju. Ne igauņu komunisti, ne arī Kremlis nebija pārliecināti, vai Igaunijas kaujiniekiem, lai arī ar padomju finansiālo atbalstu un bruņojuma piegādēm, izdosies sagrābt varu valstī. Lai arī Kremlis nedeva nekādus konkrētus solījumus, igauņu pučisti cerēja, ka grūtā brīdī viņiem palīgā nāks Sarkanā armija, atsaucoties uz «revolucionāro strādnieku» aicinājumu.
24. septembrī Politbirojs nolēma divu nedēļu laikā izstrādāt plānu palīdzības sniegšanai pučistiem, kā arī izveidot vienību no 300 PSRS dzīvojošiem igauņu izcelsmes komunistiem un pieprasīt Centrālkomitejai līdzekļus 500 šauteņu, 70 automātu Thompson un 200 pistoļu iegādei. Kā raksta vēsturnieks Jāks Valge, naudu šim mērķim pučistiem nodeva ar vilciena Maskava-Tallina pavadoņa starpniecību. To, cik lielu uzmanību Igaunijā briestošajiem notikumiem veltīja Kremlis, liecina Politbiroja 17. novembra sēde, kurā tika nolemts «Igaunijas jautājuma» risināšanai izveidot īpašu komisiju, kurā tika iekļauta visa boļševiku partijas spice - Staļins, Trockis, Zinovjevs, Frunze, Čičerins.
Maršam uz Tallinu pierobežā jau bija savākts apmēram tūkstotis kaujinieku - lielākoties igauņi, taču arī 200 latviešu sarkanie strēlnieki, no kuriem vienam otram atmiņā droši vien bija dažus gadus senās cīņas ar igauņiem Ziemeļvidzemē. Pašā Igaunijā bija vēl apmēram tūkstoš pagrīdnieku. Kopumā nebija pārliecības, vai ar šiem spēkiem pietiks, lai pārņemtu varu Igaunijā pat tādā gadījumā, ja, kā bija iecerējuši pučisti, daļa igauņu armijas pārietu dumpinieku pusē.
Staļins ilgi domāja, līdz 29. novembrī - tātad divas dienas pirms ieplānotā puča -tomēr atlika operācijas sākumu. 30. novembrī attiecīgu rīkojumu Frunze deva Igaunijas kompartijas pārstāvim Maskavā.
Par to, cik nopietni bija boļševiku nodomi, liecina 2015. gadā publicētā Staļina slepenā telegramma, kas 1924. gada 27. novembrī nosūtīta kompartijas Ļeņingradas komitejai, kompartijas Ziemeļrietumu birojam un Frunzem: «No 3. decembra Ļeņingradas kara apgabalā (Novgorodas un Pleskavas guberņā) notiks vienas teritoriālās divīzijas mainīgā sastāva divu nedēļu mācības, kā arī 1902. gada jauniesaucamo mācības. Tās noslēgsies ar pārgājienu [iespējams, Tallinas virzienā - red.] un divpusēju manevru [kā otrā puse droši vien bija iecerēta Igaunijas armija - red.]. Mācības jānodrošina ar zirgiem un pajūgiem, kas mobilizējami no iedzīvotājiem.»
Visticamāk, ka tieši Pleskavas un Novgorodas zemniekiem vajadzēja kļūt par galvenajiem cīnītājiem kaujā pie Peipusa ezera. Pēc visa spriežot, bija ieplānots arī atbalsts no jūras puses, jo Baltijas flotes vadībai tika nosūtīta slepena telegramma, aicinot sekot iespējamo notikumu atspoguļojumam oficiālajā presē.
300 komunistu kaujinieku ieņēma parlamenta ēkas, valsts vecākā rezidenci, pastu un dzelzceļa staciju
Igauņu komunistu avantūra
Novembra beigās tika izdota pavēle par mācību atlikšanu līdz decembra vidum, taču Tallinas komunisti rīkojumu nolēma ignorēt un darboties uz savu roku. Aprēķins bija vienkāršs: ja kaut kas saies šķērsām, vienmēr taču var pasaukt palīgā lielo brāli! Steiga un pašpārliecinātība tad arī iegāza igauņu boļševikus, jo vienīgais plāna punkts, ko viņiem izdevās īstenot, bija pārsteiguma momenta sarūpēšana.
1924. gada 1. decembrī pussešos no rīta 300 komunistu kaujinieki ieņēma valdības un parlamenta ēkas, valsts vecākā rezidenci, pastu, Baltijas dzelzceļa staciju un pie viena nošāva satiksmes ministru Kārli Karku. Toties brīnumainā kārtā izglābās valsts vecākais Frīdrihs Akels: kad komunisti ielauzās viņa rezidences priekštelpā, Akels aukstasinīgi atkāpās no vienas istabas otrā, ik reizi iebrucēju deguna priekšā aizslēdzot durvis. Kamēr sarkanie tās izgāza, vecākā padomnieks pa logu paspēja aizbēgt un izsaukt papildspēkus, kas izglāba valsts pirmo personu. Akels nodzīvos līdz pat 1941. gadam, kad viņš beidzot kritīs Igauniju okupējušo komunistu rokās un tiks nošauts.
Kamēr vīri ieņēma svarīgākos objektus, dumpinieku sievas devās aģitēt uz Tallinas strādnieku rajoniem, aicinot atbalstīt apvērsumu, taču sastapās ar diezgan vēsu uzņemšanu - proletariāts par prātīgāku uzskatīja nogaidīt vai arī pat izdeva kūdītājus varasiestādēm. Divās vietās komunisti uzspridzināja dzelzceļa sliedes, lai tā traucētu valdībai lojālo karaspēka vienību nogādāšanu no lauku rajoniem Tallinā. Galvaspilsētas policija un Tallinā izvietotās karaspēka daļas, lai arī neko nezināja par briestošo apvērsumu, tomēr spēja ļoti ātri attapties un divu stundu laikā padzina komunistus no valdības ēkām. Boļševiku uzbrukumi Kara ministrijas ēkai, sakaru bataljona štābam, kara skolai un jātnieku policijas mītnei vispār izgāzās, jo visās šajās vietās valdību atbalstošie spēki izrādīja pretestību. Komunistiem gan izdevās ieņemt Tallinas lidlauku, taču jau tajā pat dienā viņus no turienes patrieca. Pretēji gaidītajam citās Igaunijas pilsētās nekādas nekārtības nenotika un turienes komunisti, ja tādi vispār bija, sēdēja klusi kā pelītes.
Sadursmēs bojā gāja 21 valdības spēku pārstāvis, ievainojumus guva 16 karavīri un 25 civilpersonas. Sarkano pusē dumpja laikā krita 12 cilvēku, bet vēl seši gāja bojā dažās nākamajās dienās, kad policija mēģināja viņus arestēt un komunisti izrādīja pretošanos. Turpmākajās nedēļās komunistu pagrīdes organizācija tika pilnībā iznīcināta. Vairākiem desmitiem tās dalībnieku piesprieda nāvessodus, bet vismaz 200 cilvēkiem ilgstošus cietumsodus. Daļa pučistu gan paspēja aizbēgt uz Krieviju, turklāt bariņš no viņiem šim nolūkam izmantoja nolaupītu lidmašīnu. Aizmuka arī viens no apvērsuma galvenajiem organizatoriem Jāns Anvelts, kurš vēlāk, 1937. gadā, ies bojā NKVD cietumā.
Kaut gan vairāki arestētie pučisti pratināšanā atzina, ka Igaunijā iebraukuši no Padomju Krievijas un pat nosauca personas, kas padomju pusē palīdzēja šķērsot robežu, Tallinas oficiālā reakcija bija negaidīti atturīga. Ārlietu ministrija gan norādīja, ka aiz dumpiniekiem stāvējusi Maskava un Kominterne, kas attiecības ar Igauniju nekādi neuzlabos, taču būtībā ar to tad arī visa diplomātiskā attiecību skaidrošana beidzās. Kremlis, atbildot uz pārmetumiem, gan izsludināja Igaunijas ekonomisko boikotu, taču pēc dažiem mēnešiem to bez skaļiem paziņojumiem izbeidza.
Iemesls tik maigai reakcijai bija vienkāršs - ekonomika. Igaunijas valdība negribēja zaudēt tirdzniecības sakarus ar lielo austrumu kaimiņu, tādēļ nolēma puča mēģinājumā vainot Igaunijas kompartiju un nerunāt par tās saikni ar PSRS. No attiecību saasināšanas biedēja arī Polijas piemērs, kur Krievija regulāri iesūtīja sarkano diversantu bandas, kas slepkavoja un terorizēja pierobežas iedzīvotājus.
Uz Lamanšu un Zviedriju!
Līdz 1939. gadam PSRS un Baltijas valstu attiecībās valdīja miera un klusuma periods, ko izbeidza Molotova-Ribentropa pakts un sekojošā Baltijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācija. Paplašinājis PSRS robežas, Staļins nopietni ķērās pie gatavošanās karam ar Hitleru. Strauji attīstījās jūras kara flote, kurai, kā raksta vēsturnieks Pāvels Petrovs, 1940. gadā padomju valsts tērēja piekto daļu sava gigantiskā militārā budžeta. Turklāt lielāko daļu aprija tieši Baltijas flote, kas steidza iekārtot jaunas bāzes nule pievienotajās zemēs.
Reizē ar armiju Baltijas republikās ienāca arī NKVD vienības un nekavējoties ķērās pie neuzticamo elementu likvidācijas. Čekistu nagos nonāca arī Menahems Begins, kuram inkriminēja pretpadomju darbību Polijā. Begins gan mēģināja iebilst, ka nevar taču cilvēku apsūdzēt par darbībām, kuras viņš veicis teritorijā, kur tās nebija krimināli sodāmas. «Izmeklētājs pasmaidīja un teica: «Jūs gan esat jokupēteris, Menahem Volfovič! 58. pants attiecas uz cilvēkiem visā pasaulē. Visā pasaulē!» Izmeklētāja vārdi lika man nodrebēt. Tātad pastāv pasaulē valsts, kuras kriminālkodekss un tajā esošais pants par kontrrevolucionāro darbību attiecas uz ikvienu no divarpus miljardiem mūsu planētas iedzīvotāju!» atmiņās rakstīja Begins.
Jūs gan esat jokupēteris, Menahem Volfovič! 58. pants attiecas uz cilvēkiem visā pasaulē. Visā pasaulē!
Kaut gan PSRS un Vācijas karš nenorisinājās pēc Staļina scenārija, taču padomju ietekmes zonu viņam izdevās paplašināt un iegūt jaunu bāzi savai flotei Baltijas jūrā. 1946. gadā Baltijas floti sadalīja divās flotēs - Dienvidbaltijas flote bāzējās Austrumprūsijas pilsētā Pilavā, ko krievi pārdēvēja par Baltijsku, bet Ziemeļbaltijas - Ļeņingradā un Tallinā. Ziemeļbaltijas flotes «darbalauks» bija Somijas un Zviedrijas piekraste, bet Dienvidbaltijas flote vajadzības gadījumā trauktos Lamanša virzienā. Tika uzsākta vērienīga kuģubūves programma, kurai noslēgties vajadzēja 1955. gadā.
Tam visam nebija cita iemesla, kā vien gatavošanās karam ar Rietumiem - tieši šim mērķim nepieciešama Austrumprūsijas pievienošana PSRS. Šī teritorija nekad nebija iekļauta Krievijas impērijā, tur nekad nebija dzīvojuši slāvi. Staļins apzināti nolēma tur izmitināt padomju varai lojālus krievus, nevis atdot šo zemi Polijai vai Lietuvai, kur iedzīvotāji nebija tik uzticami. Tādu pašu apsvērumu dēļ viņš no Krimas deportēja tatārus un izmitināja tur krievus, jo Krimas pussala bija būtisks Melnās jūras atbalsta punkts.
1953. gadā britu Admiralitātes pirmais lords Džeimss Tomass vilka paralēles starp PSRS un hitlerisko Vāciju: «Ziņas par ierindā esošām 350 padomju zemūdenēm liek britiem atcerēties, ka admirālis Dēnics, kuram bija 300 zemūdenes, spēja veikt Anglijas blokādi.»
Savas kuģubūves programmas bija arī PSRS satelītiem Polijai un Austrumvācijai. Kā vēlāk atzina poļu armijas štāba virsnieki, piecdesmito gadu kara plāni paredzējuši Polijas flotes virzību uz Jitlandi. Varšavas arhīvā glabājas dokumenti, kas liecina, ka sarkanās Polijas floti bija iecerēts izmantot desantoperācijā Zviedrijas ieņemšanai. Turklāt pēc Otrā pasaules kara PSRS ieguva bāzi Somijas piekrastē, kur atradās liela desanta vienība - pēc visa spriežot, Zviedrijas desantoperāciju vajadzības gadījumā poļi un krievi veiktu plecu pie pleca. Par laimi, Staļina nāve apturēja šos kara plānus un Baltijas jūra nekļuva par radioaktīvu peļķi.
Aleksandrs Goguns ir vēsturnieks, kurš specializējies staļinisma pētīšanā, vairāku grāmatu autors.
Viņa pētījumi atrodami vietnē gogun.org/lv
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita