Starp čekistu tūkstošiem liela daļa bija tādi, kuru darbs aprobežojās ar dokumentu rakstīšanu un izmeklēšanas darbību veikšanu. Taču bija arī tādi, kuru rokas vārda tiešā nozīmē mirka asinīs. Šis ir nobeigums žurnāla iepriekšējos numuros aizsāktajam stāstam par latviešu čekistiem.
Kad Staļins trīsdesmito gadu otrajā pusē uzņēma kursu uz valsts iztīrīšanu no, viņaprāt, kaitīgām iedzīvotāju kategorijām, šo darbu paveikt uzticēja NKVD. 1937. un 1938. gada masu slepkavībās tieši iesaistīto latviešu čekistu skaits ir samērā neliels, taču tas mazāk skaidrojams ar to, ka mūsu tautieši būtu centušies izvairīties no cilvēku šaušanas (pilsoņu kara gadu zvērības liecina, ka šādu aizspriedumu lielākajai daļai nebija), bet gan ar to, ka vairums vecā kaluma čekistu paši nonāca upuru lomā. Taču netrūka arī tādu, kuri organizēja masu slepkavības un arī pašrocīgi šāva cilvēkus.
Nāves konveijers
Apogeju masu slepkavību vilnis sasniedza 1937. un 1938. gadā, kad tika nogalināti vismaz 730 000 cilvēku. Salīdzinājumam: divdesmitajos gados ik gadu PSRS vidēji nošāva 2-3 tūkstošus cilvēku, trīsdesmito gadu sākumā - līdz 20 000, bet «lielās tīrīšanas» laikā skaits jau sniedzās simtos tūkstošos. Ja agrāk slepkavošana norisinājās diezgan neorganizēti un kā nu kurā vietā, tad Lielā terora gados čekisti izveidoja visīstāko nāves konveijeru. Katrā apgabalā tika izveidotas īpašas cilvēku šāvēju grupas (oficiāli tās dēvēja par operatīvajiem sektoriem, kur katrā bija 20-30 čekistu), kuru uzdevums bija veikt arestus, plānot un realizēt nāvessodu izpildi, gādājot arī par līķu aprakšanu. Turklāt apbedījumu vietu saskaņā ar instrukciju vajadzēja maskēt, lai noslepkavoto piederīgie to nevarētu atrast.
Slepkavošana čekistiem nebija nekas jauns - galu galā, daudzi šajā jomā bija guvuši rūdījumu pilsoņu kara un sarkanā terora gados. Turklāt par to nemaz nekaunējās. Gluži pretēji - pārmēru plātījās, tādēļ priekšniecībai pat nācās izdot pavēles, kas atgādināja par slepenības režīmu un to, ka īstenam čekistam neklājas pļāpāt kā tirgussievai. Taču organizācijas iekšējos dokumentos slavas dziesmas slepkavām tāpat tika dziedātas. Lūk, kā divdesmito gadu sākumā Novonikolajevas guberņas čekas priekšsēdētāja vietnieks Jevreinovs raksturoja šīs pašas čekas nodaļas slepenās daļas šefu Kārli Krūmiņu, rekomendējot uzņemt viņu boļševiku partijā: «Biedrs Krūmiņš ir nosūtījis uz viņpasauli desmitiem neliešu, viņa vieta noteikti ir partijā!» Arī pats Krūmiņš iesniegumā partijas pirmorganizācijai centās sevi parādīt no labākās puses: «Pateicoties manam darbam čekā, ir nošauti daudzi ievērojami baltgvardi.» Līdzīgs ir arī raksturojums, ko Krūmiņš sniedzis par savu dienesta biedru Jevreinovu: «Biedrs Jevreinovs personīgi piedalījās vairāku baltgvardu organizāciju iznīcināšanā. Personīgi nošāvis to dalībniekus, kopskaitā vairākus simtus.» Savukārt GPU rezidenta Tālajos Austrumos Georgija Agabekova atmiņās (tās viņš izdeva pēc aizbēgšanas uz Rietumiem trīsdesmitajos gados) pieminēta latviešu čekiste Štālberga, kura pilsoņu kara laikā darbojusies Jekaterinburgā: «Viņa tik ļoti mīlēja savu darbu, ka neaprobežojās tikai ar nāvessodu piespriešanu, bet arī pati no augšējā stāva nokāpa līdz stallim, kur personīgi izpildīja spriedumus.»
Biedrs Krūmiņš ir nosūtījis uz viņpasauli desmitiem neliešu, viņa vieta noteikti ir partijā!
Taču, sākoties «lielajai tīrīšanai», slepkavību vēriens bija tik milzīgs, ka cilvēku šaušanā nācās iesaistīt ne tikai rūdītos čekistus, bet arī feldjēgerus, miličus un reizēm pat partijas aktīvistus. Izrādījās, ka ne visi čekisti, lai cik karstas sirdis un vēss prāts viņiem būtu, ir spējīgi aukstasinīgi nošaut cilvēku. Tā Rietumsibīrijas NKVD pārvaldes priekšnieks Sergejs Mironovs-Koroļs bija spiests augstākās vadības priekšā aizstāvēt vienu no saviem izmeklētājiem Pastanogovu: «Ne kurš katrs čekists spēj izpildīt spriedumu, reizēm vienkārši veselības stāvokļa dēļ. Biedrs Pastonogovs pats sagādāja pirmos materiālus par sava tēvoča kontrrevolucionāro darbību. Ja biedrs Pastonogovs paziņotu, ka viņam ir neērti iet nošaut savu tēvoci, uzskatu, ka tas tomēr nav partijas disciplīnas pārkāpums.»
Bendes - rekordisti
Cilvēku šāvēju vidū bija daži rekordisti, kuru baisā slava ir saglabājusies līdz mūsdienām. Viņu vidū ir arī divi latvieši - Pēteris Maggo un Ernests Mačs. Pirmais represiju kulminācijā bija jau padzīvojis vīrs - 1937. gadā Maggo (tiek uzskatīts, ka viņa īstais uzvārds ir Magone) bija 58 gadi. Attēlā, kas saglabājies no tiem laikiem, uz mums raugās pavecs vīrs ar brillītēm; ja uniformu nomainītu pret civilām drēbēm, izskatītos pēc skolotāja. Patiesībā nekāds skolotājs no viņa neiznāktu, jo visa Maggo izglītība bija divas klases pamatskolā. Taču ar tām pietika, lai 1917. gadā iestātos boļševiku partijā, gadu vēlāk čekā, kur Pēteris sākumā kļuva par vienkāršu cietuma uzraugu. Laika gaitā uzkalpojās līdz cietuma priekšniekam, bet 1937. gadā pienāca Maggo zvaigžņu stunda - kā īpašo uzdevumu darbinieks (tik diskrēti dokumentos dēvēja bendes) viņš pašrocīgi nošāva vairākus tūkstošus (tiek minēti pat 10 000) cilvēku.
Otrs masu slepkava Ernests Mačs bija jaunāks (1937. gadā viņam bija 39 gadi), taču ar Maggo viņu vienoja izglītības trūkums - Mačs jaunībā bija strādājis par ganu, vēlāk par atslēdznieku. Partijā iestājās diezgan vēlu, tikai 1926. gadā, un līdz pat «lielajai tīrīšanai» ieņēma necilo NKVD Galvenās pārvaldes komandantūras ugunsdzēsēju brigādes priekšnieka palīga amatu. Taču tad atklājās, ka viņam ir apslēpts talants - spēja bez sirdsapziņas pārmetumiem šaut cilvēkus. Mača rēķinā ir vismaz tūkstoš upuru.
Ne Maggo, ne arī Mačs tomēr nebija paši rezultatīvākie slepkavas - šis apšaubāmais tituls pienākas Vasilijam Blohinam, kurš kā «ražīgākais bende» pat bija iekļauts 2010. gada Ginesa rekordu grāmatas izdevumā. Tiek uzskatīts, ka tieši viņš izstrādājis cilvēku šāvēja «darba uniformu» - gumijots priekšauts, gari cimdi un ādas cepure, lai nenotraipītu formas tērpu ar asinīm. Blohins šāva notiesātos visus trīsdesmitos gadus, bet viņa karjeras augstākais sasniegums bija poļu virsnieku masu slepkavība Katiņā, kur viņš vadīja slepkavu brigādi un arī pats caurām dienām šāva. Tiek uzskatīts, ka Blohins nogalinājis vismaz 10 000 cilvēku.
Viņš arī bija viens no nedaudzajiem čekas bendēm, kas nesajuka prātā vai nenodzērās, bet uzkalpojās līdz ģenerālim un 1955. gadā nomira no infarkta. Masu slepkavu vidū tas bija retums. Jau pieminētais Ernests Mačs jau trīsdesmito gadu beigās tika atvaļināts no dienesta «nervu slimības dēļ» un pēc atvaļināšanas itin ātri nodzērās. Līdzīgas mūža beigas bija arī Pēterim Maggo, kuru 1941. gadā kapā iedzina aknu ciroze. No alkoholisma nomira arī vēl pāris «ražīgākie» čekas slepkavnieki brāļi Vasilijs (miris 1942. gadā) un Ivans Šigaļovi (miris 1944. gadā), bet Blohina cilvēku šāvēju komandā dienējušais Aleksandrs Jemeļjanovs tika atvaļināts ar diagnozi «šizofrēnija».
Taču tie bija tikai paši asiņainākie slepkavas. Gana daudz bija arī nosacīti mazāka mēroga rīkļurāvēju un sadistu. Piemēram, Hakasijas NKVD pārvaldē 1937. gadā viens no nāvessodu izpildītājiem bija pārvaldes priekšnieka palīgs Jānis Dziedātājs, kurš gadu vēlāk kopā ar savu šefu pats tika arestēts un apsūdzēts nevajadzīgā notiesāto spīdzināšanā (patronu ekonomijas dēļ tos nosituši ar laužņiem, nevis nošāvuši), kā arī sistemātiskā dzeršanā, kas novedusi pie disciplīnas krituma un triju notiesāto aizbēgšanas. Šķiet, tieši pēdējais apsūdzības punkts bija būtiskākais, jo ar spīdzināšanu čekā diez vai kādu varēja pārsteigt. Dziedātājs un viņa priekšnieks gan tika cauri ar pāris gadu cietumsodu, bet tiesā sev par attaisnojumu viņš minēja naidu pret šķiras ienaidniekiem un kā īpašus personiskos nopelnus izcēla dalību 1500 ieslodzīto nošaušanā.
Novosibirskas apgabalā masu slepkavībās aktīvi iesaistījās Alfrēds Matrozis, kurš oficiāli bija noformēts kā Novosibirskas NKVD pārvaldes komandants - tieši šis postenis bieži vien dzīvē patiesībā nozīmēja bendes amatu. Četru klašu izglītība, atslēdznieka profesija, dalība Sarkanās armijas karagājienā uz Latviju 1919. gadā kā šoferim, vēlāk dienests čekas īpašajā vienībā, bet kopš 1936. gada bendes pienākumi. Uz pāris mēnešiem gan atlaists, jo turēts aizdomās par darbību kādā no «latviešu spiegu organizācijām», taču tad paņemts atpakaļ un paspējis piedalīties «lielajā tīrīšanā» līdz pat otrreizējai atvaļināšanai 1939. gadā veselības stāvokļa dēļ, bet pēc tam vadījis kādu autobāzi Tomskā.
Viņa tik ļoti mīlēja savu darbu, ka neaprobežojās tikai ar nāvessodu piespriešanu, bet arī pati nokāpa līdz stallim, kur personīgi izpildīja spriedumus
SPIEGS GAIGALIŅŠ UN CITI
Kā 1937. gadā tika fabricētas apsūdzības pret «spiegiem» un «kontrrevolucionāriem», uzskatāmi demonstrē Kazaņā apcietinātā latvieša Gaigaliņa lieta.
Apsūdzības rakstā bija norādīts, ka Gaigaliņu jau divdesmito gadu sākumā Barnaulā savervējis Latvijas izlūkdienests. 1927. gadā Gaigaliņš Latvijas izlūkdienesta rezidentam nodevis informāciju par Džalandenas robežsardzes punktu, bet 1935. gadā - par Jampolas robežapsardzes vienību. 1936. gadā nozadzis 28 slepenas topogrāfiskās kartes par pierobežas rajoniem, bet 1937. gada sākumā nodevis informāciju par Šepetovkas garnizonu. Īsi pirms aresta paspējis Latvijas izlūkdienestam nodot Kazaņas pulvera rūpnīcas apsardzes shēmu, kā arī informāciju par Kazaņā dislocēto NKVD vienību, par ko saņēmis 700 rubļu. Kādēļ Latvijas izlūkdienestam būtu vajadzīga informācija par Kazaņu, kas no Rīgas atrodas 1700 kilometru attālumā, izmeklētājiem jautājumi neradās. Lieki teikt, ka Gaigaliņš visā atzinās un kā latviešu spiegs tika nošauts. Tāds pat liktenis piemeklēja arī Kazaņā dislocētās 86. divīzijas komandieri Dzenīti.
Vērienīgāka, bet tikpat baltiem diegiem šūta bija latviešu spiegu lieta Kaļiņinas apgabalā, kur slepenas informācijas nodošanā Latvijas izlūkdienestam apsūdzēja piecus Sebežas robežsargus, kā arī apcietināja «latviešu spiegu - diversantu grupu», kura Sebežā esot darbojusies jau kopš 1923. gada. Pavisam apgabalā apcietināja 1665 (!) Latvijas spiegus - nevienai citai valstij tik daudz nebija, nākamais tuvākais sekotājs bija Polijas izlūkdienests ar 405 arestētiem aģentiem, bet Japāna ar 128 un Irāna ar 25 spiegiem uz šā fona nobāl. Tomēr ne visi apcietinātie tika nošauti vai uz ilgiem gadiem nosūtīti uz lēģeriem - piemēram, Kaļiņinas kara apgabalā dislocētās 93. aviobrigādes NKVD pilnvarotais Artūrs Ābelīte, kurš ziņojumā Ježovam īpaši bija pieminēts kā pretpadomju grupas dalībnieks, 1940. gadā tika atbrīvots un lietu pret viņu izbeidza.
Latviešu tīrīšana
Sākoties jaunieceltā NKVD šefa Nikolaja Ježova (viņš šajā amatā nomainīja Henrihu Jagodu) īstenotajai «lielajai tīrīšanai», vieni no lielākajiem cietējiem izrādījās vecā kaluma čekisti, kurus bez žēlastības «iztīrīja» no augstiem un ne tik augstiem amatiem. «Iztīrīšanu» parasti pavadīja arī spīdzināšana, lai panāktu atzīšanos kontrrevolucionārā darbībā vai spiegošanā, bet procesu noslēdza nāvessods.
Ņemot vērā, ka latviešu pirmā iesaukuma čekistu rindās bija diezgan daudz, likumsakarīgs ir arī augstais represēto procents. Pastāv viedoklis, ka vairāku apgabalu NKVD pārvalžu vadībā esošie latviešu čekisti esot bez sajūsmas uzņēmuši Ježova paziņojumu par to, ka ieviestas represējamo personu kvotas, cik kuram apgabalam jāarestē un jālikvidē, bet Omskas čekas priekšnieka Eduards Saliņš pat atļāvies atklāti iebilst. Pierādāma šīs versija īsti nav, jo par vadošo čekistu sapulcēm, kurās šie jautājumi tika apspriesti, pieejamā informācija ir diezgan skopa. Par to, vai kāds atļāvās atklāti lēkt acīs Ježovam, jāšaubās, taču ir saglabājies Ivanovskas apgabala NKVD pārvaldes priekšnieka, 3. ranga valsts komisāra Voldemāra Stirnes atmiņu atstāsts par 1937. gada vasarā notikušo čekistu konferenci Maskavā. Viņš teicis, ka, izdzirdot aptuvenus skaitļus, cik tad «tautas ienaidnieku» būs jālikvidē, visi klātesošie esot bijuši šokēti.
Pēc visa spriežot, viens otrs apgabals tiešām «tīrīšanu» sākumā veica bez īpaša entuziasma, to vidū bija arī latviešu vadītie. Tā Karēlijā pirmajā piegājienā arestēja smieklīgi maz «kontrrevolucionāru»: 12 nošāva, 74 nosūtīja uz lēģeriem, bet 257 izsūtīja. Šķiet, ka Maskavu šie skaitļi neapmierināja, jo līdz tam «troikā», kas lēma par arestiem un sodiem, iekļauto Karēlijas apgabala partijas 1. sekretāru Pēteri Irkli nometa no amata. Un - tavu brīnumu! -, nākot jaunam sekretāram, Karēlijā likvidējamo personu saraksts uzreiz tika papildināts ar vēl 358 uzvārdiem. Tajā pašā Karēlijas «troikā» esošais NKVD pārvaldes priekšnieks Kārlis Tenisons amatā noturējās mazliet ilgāk par Irkli, taču drīz vien arī tika «iztīrīts» un nošauts, īpaši akcentējot viņa vājos rezultātus «spiegu» ķeršanā.
Citur skaitļi bija lielāki. Voldemārs Stirne bija iekļauts Ivanovskas apgabala «troikā», kas jau mēnesi pēc sapulces Maskavā atskaitījās par vairāk nekā 300 nošautiem «tautas ienaidniekiem» un 1200 izsūtītajiem. Omskas apgabalā, kur NKVD pārvaldi vadīja jau pieminētais Eduards Saliņš, nāvessodu piesprieda 479 cilvēkiem, bet visaktīvāk lietai piegāja partijas sekretāra Roberta Eihes (viņš arī bija tas, kurš Staļinam ierosināja izveidot «troikas», lai paātrinātu spriedumu pieņemšanu) vadītais Rietumsibīrijas apgabals, kur jau pirmajos pāris mēnešos nošāva vairāk nekā 10 000 cilvēku.
Centība gan neglāba represējamo sarakstu veidotājus pašus no bēdīga gala. Nepagāja necik ilgs laiks, kad apcietināja un likvidēja gan Eihi, gan Saliņu, gan Tenisonu, gan Stirni, gan daudzus citus partijas un čekas vadībā esošos latviešus. Iznākumā 1939. gadā latviešu skaits NKVD rindās bija samazināts līdz minimumam.
Masu slepkavu Pēteri Maggo 1941. gadā kapā iedzina aknu ciroze
Kaut gan diezgan izplatīts ir viedoklis, ka Lielā terora gados izšāva visus latviešus «pa tīro», patiesībā diezgan daudzi latviešu čekisti tika cauri ar dažāda ilguma cietumsodiem vai pat tikai padzīšanu no darba. Daļu padzina par reāliem pārkāpumiem, piemēram, zagšanu vai nolaidību, bet daļai atlaišanu pamatoja vienkārši ar «kompromitējošiem apstākļiem». Kopumā no NKVD tolaik atlaida apmēram 20 000 dažādu tautību cilvēku, no kuriem, kā uzskata pētnieki, nošāva tikai kādus piecus procentus - lielākoties tos, kuri ieņēma vadošus amatus. Piemēram, Omskas NKVD pārvaldē no 320 tur strādājošiem čekistiem apcietināja tikai 11, bet nošāva vienu - mums jau zināmo pārvaldes priekšnieku latvieti Saliņu.
1938. gada nogalē, nākot pie varas jaunajam NKVD šefam Lavrentijam Berijam (Ježovs tika apcietināts un nošauts), čekā notika vēl viena «tīrīšana», iztīrot tos, kuri bija iztīrījuši vecā kaluma čekistus. Tā bija vērienīga, taču samērā maiga, vairumā gadījumu aprobežojoties ar atbrīvošanu no darba. 1939. gadā kopumā no «orgāniem» atvaļināja vairāk nekā 7000 darbinieku jeb gandrīz ceturto daļu, taču tikai 937 no atlaistajiem apcietināja, turklāt vairums zemākā līmeņa arestēto tika cauri ar diezgan viegliem sodiem.
NĀVEI IZBĒGUŠIE
Kaut gan diezgan izplatīts ir viedoklis, ka gandrīz visi, kuri 1937. un 1938. gadā nonāca čekas pagrabos, gāja bojā, patiesībā diezgan daudzi arestētie latviešu čekisti pēc dažiem mēnešiem tika atbrīvoti.
Daži piemēri.
Orenburgas apgabala NKVD pārvaldes darbinieku Ernestu Āboliņu apcietināja 1938. gadā un piesprieda desmit gadus, taču pēc nepilniem diviem gadiem atbrīvoja, un kara laikā viņš uzkalpojās līdz apakšpulkvedim. Artūrs Balodis, kurš trīsdesmitajos gados dienēja Tālo Austrumu NKVD pārvaldē, tika apcietināts, taču pēc diviem gadiem atbrīvots un kara laikā jau komandējis kādu partizānu vienību, bet nomiris Rīgā 1971. gadā. Krasnojarskas NKVD pārvaldes darbinieku Ļevu Āzi arestēja 1938. gadā, taču drīz vien atbrīvoja un pat atjaunoja dienestā NKVD.
Arnolds Bēms bija Krimas NKVD pārvaldes Telmanas rajona nodaļas priekšnieks, kad viņu 1937. gadā apcietināja un piesprieda 12 gadus. Taču atbrīvoja krietni agrāk, un 1944. gadā Bēms jau bija kādas eļļas rūpnīcas direktors. Kamčatkas apgabala NKVD pārvaldes šefam Pēterim Liepiņam 1938. gadā piesprieda desmit gadus, taču jau pēc diviem gadiem atbrīvoja un atjaunoja dienestā. Pēc divu gadu nosēdēšanas atbrīvoja arī bijušo Karagandas lēģera priekšnieku Oto Liniņu, taču viņu gan dienestā neatjaunoja, tāpat kā bijušo Burjatu-Mongolijas autonomās republikas (jā, pat tur bijis kāds latviešu čekists!) NKVD pārvaldes nodaļas priekšnieku Kārli Spelīti. Toties atjaunoja un par filtrācijas nometņu vecāko inspektoru iecēla bijušo Ļeņingradas robežsardzes pārvaldes priekšnieku un NKVD Galvenās pārvaldes operatīvās daļas priekšnieka vietnieku Žani Riekstiņu. Protams, kritiens pa karjeras kāpnēm pamatīgs, toties galva palikusi uz pleciem...
Jeiskas aviācijas skolas NKVD nodaļas priekšnieks Žanis Āboliņš gan zaudēja amatu, taču Lielo teroru pārdzīvoja, kara laikā bija 60. armijas vecākais finanšu inspektors un pat nopelnīja Sarkanā karoga ordeni. Līdzīgs ir stāsts par Tulas NKVD pārvaldes Beļevskas rajona priekšnieku Ernestu Grīnbergu, kuru «tīrīšanas» laikā no dienesta padzina, taču kara laikā paņēma atpakaļ par pretizlūkošanas jeb SMERŠ vecāko izmeklētāju 25. tanku korpusā. SMERŠ rindās kā specializētās skolas mācību daļas priekšnieka vietnieks nonāca arī kādreizējais OGPU mobilizācijas daļas priekšnieks Voldemārs Daube.
Pēteri Bojāru, kurš īsu brīdi bija vadījis bēdīgi slaveno Soloveckas nometni, bet vēlāk Čitas NKVD pārvaldi, atbrīvoja jau gadu pēc aresta. Ivanovas apgabala NKVD pārvaldes lēģeru nodaļas priekšniekam Jurim Vaļiniekam 1938. gadā piesprieda 2,5 gadu cietumsodu, taču 1940. gadā attaisnoja un ļāva atgriezties dienestā. Bijušais Sarovas lēģera un slavenā Lubjankas cietuma priekšnieks Kārlis Duķis nosēdēja tikai gadu, līdz tika atbrīvots, bet 1954. gadā viņam piešķīra personālo pensiju. Ernests Gagainis, kurš trīsdesmitajos bija Turkestānas dzelzceļa NKVD nodaļas pilnvarotais un tika arestēts, vēlāk tomēr tika brīvībā, pēc kara strādāja Latvijas dzelzceļa sistēmā un mūža pēdējos trīs gadus bija personālais pensionārs. Mūža beigās dzimtenē atgriezās arī bijušais Ļeņina Mauzoleja komandants Jānis Jansons, kuram vairākus gadus nācās pavadīt lēģerī. Pēc atgriešanās Latvijā un reabilitācijas viņš strādājis Veselības aizsardzības ministrijā.
Jauno kadru meklējumi
Aizrautīgajai latviešu čekistu «tīrīšanai» Lielā terora gados drīz vien atklājās kāds blakusefekts - kad 1940. gadā Staļins okupēja Latviju, tad vairs nebija palicis gandrīz neviens vadošā amatā esošs latviešu čekists, kuru varētu sūtīt uz dzimteni apkarot kontrrevolucionārus un buržuāziskos nacionālistus. Tādēļ nācās iztikt ar zemāka līmeņa kadriem, kuri bija izsprukuši no nāves dzirnavām.
Tā nu par Latvijas PSR iekšlietu tautas komisāru ielika bijušo Saratovas apgabala milicijas priekšnieka vietnieku un Rjazaņas-Urālu dzelzceļa milicijas priekšnieku Augustu Eglīti. 1938. gadā viņš gan bija arestēts, taču jau pēc gada lietu izbeidza un Eglīti atjaunoja dienestā, bet 1945. gadā viņš jau bija «izaudzis» līdz ministra, lai arī tikai republikas, līmenim.
RADU CEĻI
Interesants ir savulaik Vidusāzijas čekā dienējušā Arnolda Dukura dzīvesstāsts. Kādu laiku viņš bija arī NKVD Galvenās pārvaldes administratīvās daļas priekšnieka vietnieks, bet 1938. gadā tika arestēts. Drīz vien Dukuru atbrīvoja, taču dienestā viņš vairs neatgriezās - kādu laiku strādāja par pasniedzēju augstskolā Taškentā, bet vecumdienas aizvadīja kā Rīgas grāmatu antikvariāta direktors. Ilustrācijai, cik bezjēdzīgs un truls bija Staļina terors, var pieminēt Dukura māsu Emmu. Atšķirībā no brāļa viņai nebija nekāda sakara ar «orgāniem», Emma bija vienkārša retušētāja fotoateljē. Taču tika nošauta 1938. gadā, kamēr brālis tika cauri ar izbīli un, tēlaini izsakoties, dažiem zilumiem...
Līdzīgus jokus liktenis izspēlēja ar brāļiem Bebrukārkliem, kuri abi dienēja čekā. Vecākais, Fēlikss, uzkalpojās līdz nodaļas priekšnieka amatam Rietumsibīrijas NKVD pārvaldē, taču jau 1934. gadā tika apsūdzēts dienesta pilnvaru pārsniegšanā un par apcietināts, tomēr tad attaisnots un atjaunots amatā. 1938. gadā viņu atkal arestēja, nu jau apsūdzot terorismā. Pēc gada gan atkal atbrīvoja, taču cietumā veselība bija tā iedragāta, ka 1943. gadā Fēlikss Bebrukārkls nomira. Savukārt jaunākais brālis Žanis kādu laiku bija armijas NKVD nodaļas priekšnieks, 1938. gadā atvaļināts, bet kara laikā atgriezies dienestā un 1945. gadā iecelts par Latvijas čekas īpašo pārvadājumu nodaļas priekšnieka vietnieku.
Par Latvijas PSR drošības ministra vietnieku 1946. gadā iecēla Jāni Vēveru, kurš trīsdesmitajos kādu laiku bija Tatārijas NKVD pārvaldes nodaļas priekšnieks, bet vēlāk darbojies Sibīrijas lēģeru sistēmā un kaut kā pamanījies sveikā pārlaist represiju vilni. Savukārt par vietējo čekas pretizlūkošanas daļas priekšnieku kļuva kādreizējais Dagestānas NKVD nodaļas priekšnieks un Bogoslovskas lēģera priekšnieks Pēteris Danošaitis. Kārlis Ķīselis, kurš trīsdesmitajos bija Kerčas NKVD nodaļas priekšnieks un veselu ādu izvairījās no represijām, pēc kara tika iecelts par Latvijas čekas kadru daļas priekšnieku, bet viņam par vietnieku ielika kādreizējo Ļeņingradas apgabala robežsargu nodaļas priekšnieku Elmāru Kerri.
Iževskas mašīnu-traktoru stacijā trīsdesmitajos gados par politiskās nodaļas priekšnieka vietnieku strādāja valsts drošības jaunākais leitnants Jānis Andersons. Amats bija tik necils, ka «tīrīšana» viņam gāja secen, un, kad pēc kara Liepājai vajadzēja milicijas priekšnieku, tad biedrs Andersons, kuram tobrīd bija jau 45 gadi, tika atzīts par šim postenim piemērotu. Artūrs Arkalbasts, kuru 1938. gadā «tīrīšanas» laikā padzina no Ivanovas NKVD pārvaldes nodaļas priekšnieka amata, 1945. gadā vadīja Latvijas čekas nodaļu cīņai pret bandītismu. Savukārt Latvijas čekas slepenās daļas priekšnieka pienākumus uzticēja bijušajam Ziemeļkazahstānas lēģeru pārvaldes priekšniekam Aleksandram Šķēlem.
MIRIS LĒĢERĪ, KRITIS KARĀ
Netrūka arī čekistu, kuri atbrīvošanu nesagaidīja un nomira ieslodzījumā. Ar Goda čekista nozīmi apbalvotais Novosibirskas apgabala milicijas priekšnieks Aleksandrs Altbergs, kuram bija piespriests desmit gadu cietumsods, 1942. gadā nomira lēģerī, tāds pats liktenis piemeklēja Kazahstānas robežsargu vienības komandieri Nikolaju Altbergu un Melnās jūras flotes NKVD daļas priekšnieka vietnieku Voldemāru Birni. Ieslodzījumā nomira arī bijušais Oņeglaga priekšnieks Eduards Kārkliņš.
Bija arī reti «veiksminieki», kuri neskarti izgāja cauri represiju vilnim, taču gāja bojā karā. Piemēram, Voldemārs Bērziņš - 1. ranga kara jurists, kurš trīsdesmitajos gados darbojās čekas tribunālā Čeļabinskā un noteikti parakstīja ne vienu vien nāves spriedumu, sveiks un vesels Dienvidu frontes kara tribunāla priekšnieka vietnieka amatā sagaidīja kara sākumu. Tad gan veiksme viņu pameta, jo 1941. gada haotiskās atkāpšanās laikā Bērziņš pazuda bez vēsts. Karā bojā gāja arī Hakasijas čekas priekšnieka palīgs Jānis Dziedātājs (tas pats, kurš notiesātos bija nositis ar lauzni), kuram «tīrīšanas» laikā piesprieda piecus gadus, taču atbrīvoja ātrāk - viņš krita kā vienkāršs slēpotāju bataljona ierindnieks.
Jānis Bergs, kurš trīsdesmitajos bija Uzbekijas NKVD pārvaldes nodaļas priekšnieks, dienestu «orgānos» bija spiests pamest 1938. gadā, taču kara laikā atgriezās ierindā un 1945. gadā tika iecelts par Valmieras galveno čekistu. Netālajā Valkā par čekas nodaļas šefu iecēla Gustavu Gaili, kurš līdz 1937. gadam bija strādājis Uzbekijas NKVD pārvaldē, tad atbrīvots no darba, bet pēc tam atjaunots dienestā. Savukārt par Rīgas milicijas priekšnieku iecēla bijušo NKVD Galvenās pārvaldes operatīvās daļas vecāko inspektoru un Suzdaļas lēģera priekšnieku Nikolaju Krastiņu. Bijušajam Kurskas NKVD pārvaldes šefam Eduardam Utenam, kuru no dienesta atvaļināja jau 1938. gadā, pēc kara piemeklēja vietu Latvijas iekšlietu sistēmā, ieceļot par attiecīgās ministrijas nodaļas vadītāju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita