Stāsts par vairākām Bulgārijām, no kurām līdz mūsdienām izdzīvojusi tikai viena
Ikviens ģeogrāfijā pat vidēji izglītots cilvēks zina, kur mūsdienu Eiropā atrodas Bulgārijas valsts ar galvaspilsētu Sofiju. Tomēr, ieskatoties vēstures atlantos, daudzi būs pārsteigti, ieraugot agro viduslaiku Eiropā veselas trīs Bulgārijas, turklāt tālu vienu no otras. Viena no tām, protams, atrodas aptuveni turpat, kur ir mūsdienu Bulgārija, otra - tagadējās Ukrainas un Krievijas dienvidos - Melnās un Azovas jūras stepēs un mūsdienu Stavropoles apgabalā, bet trešā - Volgas un Kamas upju satecē - mūsdienu Tatarstānā. Lūkosim noskaidrot, vai tā ir tikai nejauša senu nosaukumu sakritība, vai šiem veidojumiem ir kaut kas kopīgs.
Bulgāri - stepju klejotājcilts
Izrādās, mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidū bulgāri nebija ne slāvu, ne pat kristīga tauta. Vēsturē viņu vārds pirmo reizi parādījās mūsu ēras IV gadsimtā. Par bulgāriem toreiz sauca tjurku izcelsmes klejotāju lopkopju cilti, kas migrēja no Centrālāzijas rietumu virzienā pa savu priekšteču - huņņu un avāru - iestaigāto ceļu. Bulgāru nomadus visvairāk piemin Austrumromas grieķu jeb romeju autori, savos tekstos piesaucot bulgāru un onoguru ciltis. Viduslaiku tekstos bulgāru cilšu izcelsme nereti saistīta ar leģendārajiem huņņiem. Šādā interpretācijā nebija nekā neparasta, jo tā laika eiropiešu prātos visas austrumu klejotājtautas bija «huņņi» vai vismaz viņu radinieki. Piemēram, franku valdnieka Kārļa Lielā slavenais biogrāfs Einhards (775-840) uz Eiropu atnākušos avārus sauca par huņņiem, bet vairākus gadsimtus vēlāk, kad Eiropā no austrumiem ieradās maģāri, viņu zemes Panonijas līdzenumā tika nodēvētas par huņņu zemi - Hungaria jeb Ungāriju. Tādējādi bulgāru pieskaitīšanā huņņiem un viņu leģendārā valdnieka Atlilas pēctečiem nebija nekā neparasta, bet tā ir maz ticama versija, raugoties no mūsdienu zinātnes atziņu perspektīvas. Huņņu laikmets jau bija beidzies, viņi bija izkusuši Eiropas tautu vidū. Bulgāru ciltis piemin arī persiešu autori, un, iespējams, tās pazinuši pat ķīnieši, tomēr par pēdējo apgalvojumu pētnieku vidū drošas pārliecības nav. Izcilais Austrumu tautu pētnieks Ļevs Gumilevs savā laikā rakstīja, ka bulgāri, tāpat kā avāri un hazāri, varēja būt no kādreiz lielā un varenā Tjurku kaganāta atšķēlusies cilts.
Modernās Bulgārijas vēstures zinātnē pamanāmi centieni bulgāru nomadu izcelsmi saistīt ar persiešiem radniecīgajiem skitiem-sarmatiem vai viņiem tuvu etnosu. Iespējams, ka šajos citas etniskās izcelsmes meklējumos izpaužas negatīvisms attieksmē pret tjurku vēstures lomu Balkānos. To iespaidojušas ļoti pretrunīgās un pat traģiskās bulgāru un turku attiecības jaunajos laikos.
Lai paglābtu bulgārus no bojāejas, Kubrata pieci dēli sadalījuši savu tautu piecās daļās un devušies meklēt jaunu dzimteni
Kagans Kubrats un Lielā Bulgārija
Lai ar kādiem etniskajiem un politiskajiem procesiem saistām bulgāru izcelsmi, svarīgi, ka šī tauta jau kopš V gadsimta bija apmetusies Dienvideiropas stepēs starp Kaspijas jūru un Melno jūru. Slavenais V gadsimta austrumromiešu karavadonis, diplomāts un vēsturnieks Prisks stāsta par onoguru (bulgāru daļu vai viņiem tuvi radniecīgu cilti) delegāciju, kas ieradusies Konstantinopolē. Prisks centās izveidot koalīciju cīņai pret Austrumromas ienaidniekiem - persiešiem un avāriem. Vēlākie grieķu autori vēsta, ka VII gadsimtā viens no onoguru haniem Kubrats (605-665) apvienojis onoguru un bulgāru ciltis savā varā. Iespējams, ka tas notika ar Austrumromas palīdzību, jo romeju valsts organizēja pret avāriem vērstu spēku. Tjurku tauta avāri tolaik bija nostiprinājušies Panonijas līdzenumā un no turienes terorizēja daudzas Eiropas zemes. Grieķi stāsta, ka Kubratu romeji kristījuši un viņam piešķīruši Romas patricieša titulu. Viņš, izveidojis bulgāru cilšu savienību jeb Lielo Bulgāriju, pieņēma kagana titulu un pieveica avārus, vismaz tos, kuri Balkānos apdraudēja romeju impēriju.
Lielā Bulgārija tomēr bija ļoti īslaicīgs vēstures fenomens, tās hronoloģiskie ietvari nepārsniedza kagana Kubrata dzīves laiku. Saskaņā ar grieķu autoru stāstījumu VII gadsimta vidū Lielajai Bulgārijai no austrumiem uzbrukuši hazāri. Lai paglābtu bulgārus no bojāejas, Kubrata pieci dēli sadalījuši savu tautu piecās daļās un devušies meklēt jaunu dzimteni. Ja mūs rīcībā būtu tikai un vienīgi šīs grieķu hronista ziņas, leģendai varētu arī neticēt, jo tā pārāk līdzīga Vecās Derības sižetam. Kā zināms, viduslaiku autori bija iecienījuši visur saskatīt Bībeles sižetu atkārtošanos. Tomēr šoreiz minētie fakti saskan arī citu avotu liecībām - gan rakstītajiem tekstiem, gan arheologu pētījumu rezultātiem, un tā nu bulgāru vēstures «puzle» tomēr sakārtojas loģiskā notikumu secībā.
Viens no kagana Kubrata dēliem Batbajans jeb Bajans ar bulgāru cilts daļu palicis turpat - Lielās Bulgārijas teritorijā, lai apturētu hazāru uzbrukumu. Domājams, ka šie bulgāri daļēji iznīcināti, bet dzīvi palikušie nonākuši Hazāru kaganāta varā. Pēc vairākiem gadsimtiem kādā Austrumromas avotā piesaukti «melnie bulgāri», kas joprojām mituši bijušās Lielās Bulgārijas stepēs un karojuši pret rusiem.
Kubrata dēls Asparuhs devās Austrumromas virzienā uz Balkānu pussalu, kur bulgāri apmetās uz dzīvi zemēs Donavas upes lejastecē, kurās tobrīd dominēja dienvidu slāvi un kuras atradās Austrumromas varā. Asparuha brālis hans Kubers ceļoja uz rietumiem, nonākot savu neseno ienaidnieku - avāru teritorijā. Pēc Kubera nesekmīgajiem centieniem pašam kļūt par avāru kaganu, viņš ar savu cilti bija spiests bēgt uz Maķedoniju. Kubera un viņa vadītās tautas daļas pēdas tur arī pazūd. Nav izslēgta varbūtība, ka Kubera vadītie bulgāri vēlāk nonāca Asparuha izveidotās Bulgārijas teritorijā pie Donavas. Kubrata cits dēls Alceks ar savu cilti nonāca līdz pat Itālijai, kur tolaik pastāvēja ģermāņu cilts langobardu izveidotā valsts. Langobardu hercogs Grimualds ap 662. gadu laipni uzņēma bulgārus, piešķirot viņiem zemes dzīvošanai, bet hanam Alcekam - romiešu vietvalža titulu. Vēlāk - VIII gadsimtā - Itālijas bulgārus pieminēja mūks Pāvels Diakons, vēstot, ka bulgāri runājot latīņu valodā, bet vēl neesot aizmirsuši savu valodu. Savukārt Lielās Bulgārijas kagana dēls hans Kotrags veda savu tautas daļu uz ziemeļiem, ejot gar Volgas upes krastiem. Volgas vidustecē bulgāri apmetās uz dzīvi līdzās tur dzīvojošajām somugru tautām.
No piecām bulgāru zemēm ilgtspējīgas izrādījās tikai divas - Bulgārija pie Donavas un Bulgārija pie Volgas.
Saziņas jautājums
Viens no interesantākajiem bulgāru cilšu vēstures jautājumiem - cik ilgi un kā bulgāri atcerējās savu izcelsmi - gan tie, kas dzīvoja pie Donavas, gan Volgas-Kamas baseinā dzīvojošie? Šī mīkla jo īpaši aktuāla ir maģāru jeb ungāru vēstures kontekstā - aptuveni 300 gadus pēc ungāru ienākšanas Eiropā viņu karalis sūtīja kādu mūku uz austrumiem uzmeklēt Lielo Maģāriju - ungāru pirmdzimteni.
Mūsdienu Bulgārijas vēsturnieki izvirzījuši hipotēzi, ka pirmajās desmitgadēs pēc jaunās dzimtenes atrašanas bulgāru tautas atzari sazinājušies ar atsevišķu vēstnešu starpniecību. Jāņem vērā, ka cilšu starpā bija ciešas asinsradniecības saites, cilvēki interesējās un uztraucās par savējiem - brālēniem, māsīcām, vecākiem un bērniem, kuri bija devušies uz citu pasaules malu. Šāda saziņa - hana Kotraga vēstneša ierašanās pie Asparuha ar vēsti par jaunās dzīvesvietas atrašanu pie Kamas upes - atspoguļota Bulgārijas lielformāta mākslas filmā Hans Asparuhs, kas uzņemta 1981. gadā. Diemžēl vēstures avotos šāds fakts nav atrodams. Taču ļoti interesantas ziņas sniedz flāmu izcelsmes mūks un ceļotājs Viljams Rubruks, kurš XIII gadsimta vidū devās uz Mongoliju pievērst «tatārus» kristīgajai ticībai. Donavas Bulgāriju viņš apzīmēja kā Mazo Bulgāriju, bet tās iedzīvotāji, viņaprāt, atnākuši no Lielās Bulgārijas, kas, pēc Rubruka domām, bija Volgas Bulgārija. Tātad šādas ziņas, lai gan neprecīzas, par bulgāru migrāciju pirms sešiem gadsimtiem kāds bija zinājis un Rubrukam izstāstījis.
Donavas Bulgārija - kopīga tjurku un slāvu valsts
Donavas Bulgārijas sākumi saistāmi ar slaveno hanu Asparuhu, kurš līdz pat mūsdienām tiek godāts kā Bulgārijas valsts dibinātājs. Viņa būtiskākie panākumi bija bulgāru tautas pārceļošanas vadīšana no Azovas un Melnās jūras stepēm līdz Balkānu mežainajiem kalnājiem, kā arī sekmīgajiem kariem pret hazāriem un Austrumromu. Asparuha izveidotā Bulgārijas valsts bija pirmā «barbaru valsts», kas atradās Austrumromas teritorijā. Atšķirībā no Rietumromas, kuras valdījumos jau IV un V gadsimtā bija radušās vairākas ģermāņu cilšu valstis, Austrumroma visu šo laiku bija spējusi izvairīties no līdzīga notikumu scenārija. Slāvi, kas bija apmetušies Austrumromas pierobežā vai ar basileja atļauju ienākuši impērijas ziemeļu apgabalos, romeju varu neapdraudēja, jo neveidoja nekādas valstiskas struktūras. Nenoliedzams Asparuha panākums bija tādu varas mehānismu izveide, kurā ienācēji bulgāri spēja sadzīvot ar vietējiem slāviem, kā arī Balkānu senās tautas trāķiešu pēctečiem. Kā jau norādīts, slāvi Donavas baseina zemēs paši bija ieceļojuši tikai nedaudz vairāk kā pirms gadsimta. Zinātnieku vidū nerimst strīdi par bulgāru-tjurku un vietējo slāvu skaita proporcijām, tomēr vairums domā, ka slāvi skaitliski pārspēja atnācējus.
Donavas Bulgārijas hanistes dažādo etnosu iedzīvotājus jau kopš Asparuha laikiem konsolidēja nemitīgie kari pret Austrumromu. Tie ritēja mainīgiem panākumiem - atsevišķās epizodēs bulgāriem pat izdevās uzlikt Konstantinopolei nodevas, bet citreiz karos pret romejiem bulgāri cieta smagas militāras sakāves. Valsts iekšienē sadzīvoja divas etniski pilnīgi dažādas sabiedrības un divi ļoti atšķirīgi nodarbošanās veidi. Domājams, ka vairāku paaudžu garumā bulgāri saglabāja lopkopību kā savu galveno nodarbi. Viņi arī bija galvenie politiskās varas nesēji, bulgāru aristokrātija un viņu hani bija visas valsts vadītāji. Slāvi pamatā bija zemkopji, viņu sabiedrība vēl bija ļoti egalitāra, lai gan tai bija sava elite - cilšu vecākie.
Apmetušies Donavas baseinā, bulgāri uzbūvēja lielus koka-mūra cietokšņus, kuru iekšienē uzturējās karadraudze un uzbrukuma gadījumā patvērās bulgāru ģimenes ar savu galveno bagātību - lopiem. Arheologi norāda, ka cietokšņu būvē bulgāri izmantoja Āzijā un Kaukāzā pazīstamās tehnoloģijas un paņēmienus. Bruņojuma un militāro prasmju ziņā bulgāri bija galvastiesu pārāki pār slāviem. Donavas bulgāru lielākais cietoksnis un galvaspilsēta bija Asparuha dibinātā Pliska. Daļa mūsdienu vēsturnieku to dēvē par bulgāru galvaspilsētu, bet citi šādu interpretāciju apstrīd ar argumentu, ka tajā laikā galvaspilsētu vispār nebija, hans gada laikā ceļoja no cietokšņa uz cietoksni. Savukārt vietējiem slāviem-zemkopjiem nocietinātas būves līdz tam nebija pazīstamas, arī politiskās varas institūti viņiem bija mazattīstīti.
Donavas Bulgārijā katrai etniskajai grupai bija sava ticība - slāviem indoeiropiskais pagānisms, bet bulgāri, būdami tjurki, pieturējās pie Debesu dieva Tengri kulta. Kāds grieķu uzraksts piemin dieva Tangra vārdu, kuram vēl IX gadsimta sākumā upuri nesis bulgāru hans Omurtags.
Bulgāru pārslāvošanās
Avotu trūkuma dēļ ļoti grūti restaurēt abu Bulgārijas sabiedrību - tjurku un slāvu - mijie darbību un tuvināšanos. Šķiet, ka visa VIII gadsimta gaitā abas sabiedrības daļas turpināja saglabāt kulturālu nošķirtību. Grieķu tekstos, kuros runāts par Bulgāru valsti, parasti minētas divas iedzīvotāju daļas: «slāvi un bulgāri». Gadsimtu ritējumā gan abas sabiedrības sāka sakust jaunā kopībā, kurā dominēja slāvu kultūras elementi. Iespējams, ka bulgāriem bija iespēja pārslāvoties jau ātrāk, tomēr bulgāru hanu iekšpolitisko cīņu dēļ būtiska daļa Bulgārijas slāvu VIII gadsimtā emigrēja, citus uz Mazāziju vardarbīgi deportēja romeji pēc tam, kad bija veikuši vairākus sekmīgus karagājienus Bulgārijas zemēs.
Pamatjautājums - kāpēc bulgāri kļuva par slāviem, nevis slāvi par tjurkiem? Atbilde meklējama reliģiskajos procesos.
Hana Borisa I varas laikā (852-889) Bulgārijā savu misiju uzsāka leģendārie grieķu brāļi mūki Kirils un Metodijs. Viņi uz Bulgārijas slāvu dialekta bāzes izveidoja slāvu alfabētu, kuram bija milzīga nozīme slāvu tautu turpmākajā kristianizācijā. 865. gadā bulgāru hans Boriss kristījās, pieņēma kņaza titulu, līdz ar hanu tika kristīta visa Donavas Bulgārija. Slāvu rakstības jeb kirilcas ieviešana un baznīcas liturģija slāvu valodā, šķiet, bija izšķirošie faktori, kas bulgāriem-tjurkiem kā atsevišķam etnosam darīja galu. Līdzīgu likteni gadsimtu vēlāk piedzīvoja skandināvi - rusi Krievzemē, kuri pārslāvojās tieši pēc kristīšanās un slāvu liturģijas ieviešanas. Nākamajos gadsimtos jau visā Eiropā bija pazīstama kristīgā slāvu tauta - bulgāri. X gadsimtā leģendārā kņaza Simeona I valdīšanas laikā aizsākās kristīgās slāvu Bulgārijas valsts ziedu laiki, tomēr tas jau ir cits vēstures stāsts.
Bulgāri un Pievolgas somugri
Teritoriju, kur izveidojās Volgas Bulgārija, Volgas upes vidusteces un Kamas upes baseinus - sākotnēji apdzīvoja somugru zemkopju tautas: čuvaši, mordvieši, marieši, udmurti un komieši. Somugri nodarbojās ar arkla zemkopību, lopkopību, medībām un zveju. Visumā augstu līmeni sasniedza metalurģija, īpaši pazīstami bija mordviešu amatnieki. Bagātīgie mežu resursi ļāva eksportēt visdažādākās meža preces.
VIII gadsimtā šajos apvidos ienāca un uz dzīvi apmetās bulgāri. Stepju klejotāji apmetnes iekārtoja līdzās somugru zemkopju ciemiem. Tātad arī šeit, līdzīgi Donavas Bulgārijai, vienā teritorijā turpmāk līdzās dzīvoja divas etniski un saimnieciski atšķirīgas sabiedrības.
Attīstītas rakstības trūkuma dēļ Volgas Bulgārijas pirmo gadsimtu vēsture ir grūti restaurējama. Mūsdienās Pievolgas tautas par Volgas Bulgārijas zemes dibinātāju uzskata hanu Kotragu - Lielās Bulgārijas kagana Kubrata dēlu. Saskaņā ar vēlākām leģendām Kotrags kļuva arī par pirmās Pievolgas hanu dinastijas pamatlicēju. Mūsdienu vēstures zinātnē ir ļoti pretrunīga attieksme pret Kotraga personību. Viņa piemiņai uzcelti vairāki pieminekļi, bet ir pētnieki, kas apšauba Kotraga kā vēsturiskas personas eksistenci. Problēma slēpjas apstāklī, ka Kotrags piesaukts tikai grieķu tekstos saistībā ar Lielās Bulgārijas bojāeju. Nav neviena cita avota, kas apstiprinātu, ka tieši Kotrags atvedis bulgārus līdz Volgas-Kamas reģionam.
Domājams, ka Volgas bulgāru hani sākotnēji bijuši tikai savas cilts vadoņi jeb «vecākie», par īstiem valdniekiem jeb kaganiem viņus grūti uzskatīt. Bulgāri, kas apmetās Volgas-Kamas baseinā, savā valstiskākā attīstībā jūtami atpalika no tautasbrāļiem Balkānos. Iespējams, ka šis parādības cēlonis meklējams ģeopolitiskajos apstākļos: atšķirībā no Balkāniem, kas gadsimtiem ilgi atradās līdzās antīkajai civilizācijai, Volgas-Kamas reģions bija ļoti tālu no tā laika attīstītākajām Eiropas un Āzijas valstīm. Vietējai somugru sabiedrībai valdnieka varas institūts bija svešs; iespējams, ka mierīga līdzāspastāvēšana starp bulgāriem un somugriem un bīstamu ārējo ienaidnieku trūkums neveicināja varas koncentrāciju militārās elites un bulgāru hanu rokās.
Līdz X gadsimtam somugru un bulgāru kopienas dzīvoja līdzās, tomēr kultūras ziņā somugri bija samērā norobežojušies no bulgāru ietekmes, viņu dzīvesveids nemainījās. Toties būtiskas izmaiņas piedzīvoja bulgāru nomadi, kuru dzimtas jaunās zemes sadalīja savā starpā. Bulgāri sāka teritoriāli ierobežot savus klejojumus un ar laiku pārgāja uz vietsēdības lopkopību. No somugriem bulgāri sāka pārņemt arkla zemkopības, medniecības un zvejniecības prasmes. Kontinentālā klimata dēļ stepju nomadiem raksturīgās jurtas un apģērbs bija nepiemērots, tāpēc arī šajā jomā tika pārņemtas vietējās tradīcijas. Arheologi domā, ka bulgāri pirmajos gadsimtos pēc ienākšanas ziemā mēdza dzīvot koka ēkās, bet vasaras pēc senču paražām pavadīja jurtās. Gan bulgāri, gan somugri sāka arvien aktīvāk nodarboties ar tirdzniecību.
Volgas Bulgārijas valsts izveide un islāma pieņemšana
Ja bulgāru valsts Balkānos izveidojās uzreiz pēc viņu ienākšanas reģionā VII gadsimtā, bulgāru valsts sākumi Volgas-Kamas reģionā attiecināma tikai uz X gadsimta pirmo pusi. Šis piemērs apliecina, kāda nozīme bija dzīvesvietas iepriekšējai kultūrai, valstiskuma tradīcijām un kaimiņiem. Tomēr X gadsimtā izmaiņas skāra arī attālo Volgas bulgāru zemi. Šajā laika posmā Austrumeiropas lielākās upes, tostarp Volgu, intensīvi izmantoja vikingi jeb rusi. Viņiem, mijiedarbojoties ar slāviem, sāka veidoties Novgorodas-Kijivas valsts jeb Krievzeme. Savukārt Lielajā stepē politiskās krīzes pazīmes sāka izrādīt Hazāru kaganāts, no austrumu stepēm sākās jaunu klejotāju - pečeņegu, guzu un kipčaku - cilšu spiediens. Domājams, ka tieši šajā laikā Volgas bulgāriem radās iespēja pirmo reizi iepazīt lielās reliģijas: kristietību, jūdaismu un islāmu.
Par pirmo Volgas Bulgārijas valdnieku tiek uzskatīts hans Almušs Šilka dēls, kurš valdīja no 895. gada līdz 925. gadam. Viņam izdevās iegūt tiesības ievākt meslus, ko agrāk bulgāri un somugri maksāja hazāriem. Tādā veidā viņš savai varai pakļāva radniecīgās, bet agrāk diezgan savrupi dzīvojošās bulgāru ciltis. Bulgārijas hana valstī tika iekļauti arī somugri, viņu skaitā maģāru jeb ungāru ciltis, kas nebija aizceļojušas uz rietumiem, kā arī bulgāriem radniecīgās tjurku ciltis - suvarus un baškīrus.
Zinot par nepārtrauktajiem hazāru-arābu kariem, sabiedrotos cīņai pret saviem kaimiņiem hazāriem Almušs meklēja islāma pasaulē. Viņš raidīja sūtņus pie arābu kalifa ar lūgumu sūtīt pie bulgāriem mācītus vīrus, celtniekus un māksliniekus mošejas un mūra cietokšņu celtniecībai, kā arī atzina kalifa virsvaru pār saviem valdījumiem. 921. gadā Almuša dēls devās svētceļojumā uz Meku, pa ceļam iegriezdamies pie kalifa Bagdādē. Pats Almušs pieņēma musulmanisku vārdu Džafars. Starp kalifātu un Volgas Bulgāriju izveidojās diplomātiskas attiecības, arābi vairākas reizes sūtīja uz Bulgāriju savas sūtniecības, kurās iekļāva islāma teologus, zinātniekus un skolotājus. Arābu zinātniekus īpaši interesēja, kā islāma reliģija spēs iesakņoties tik tālā ziemeļu zemē. Arābu sacerējumi mūsdienās ir ļoti vērtīgs Volgas Bulgārijas vēstures avots.
Islāms kļuva par Volgas Bulgārijas valsts reliģiju. Pēc islāma valstu parauga Bulgārijas hani jeb eltberi (emīri) izveidoja valsts pārvaldes aparātu un iecēla zemākstāvošos novadu hanus. Valsts amatus varēja ieņemt tikai musulmaņi. Ierēdņi nodrošināja nodokļu ievākšanu, armijas uzturēšanu, valsts aprāts pēc Austrumu valstu parauga ņēma savā pārraudzībā tirdzniecību un amatniecību. Dažādi tika stimulēta islāma izplatība vietējo pagānu vidū, piemēram, tiem, kas nebija musulmaņi, vajadzēja maksāt papildu nodokli - haradžu. Arābu celtnieki iemācīja Volgas bulgāriem būvēt mūra celtnes. Tika celtas mošejas un medreses (skolas), kurās mācīja lasīt un rakstīt. Pamazām tjurku rūnu rakstu nomainīja ar arābu rakstību. Dažu paaudžu laikā Bulgārijas sabiedrībā izauga vietējās izcelsmes zinātnieki, mediķi, garīgie skolotāji un vēsturnieki. Bulgāru vēsturnieks Jakubs Ibn-Nogmans 11. gadsimtā sarakstīja Bulgārijas vēsturi, XII gadsimtā slavens kļuva filozofs Hamids Ibn-Idrisi, bet XIII gadsimtā tapa dzejnieka Kol-Gali slavenā tjurku poēma Kisaī un Jusufs. Bulgāru literatūrā savijās seno tjurku, persiešu un arābu literatūras formas. Ciešie ekonomiskie un politiskie sakari ar islāma valstīm - Arābu kalifātu, Horezmu, Persiju u.c. - veicināja liela skaita arābu monētu, t.s. dirhēmu, parādīšanos Volgas Bulgārijas teritorijā. Tos sāka kalt arī uz vietas un tjurku valodā sauca par dangām - no tā cēlies krievu vārds деньга (деньги). No Volgas-Kamas reģiona dirhēmi izplatījās tālāk uz Krievzemi, Baltiju un Skandināviju. Domājams, ka liela daļa mūsdienu Latvijas teritorijā atrasto dirhēmu nākusi no Volgas Bulgārijas vai caur to.
«Zelta laikmets» un bojāeja
X-XII gadsimtā Āzijā bija izveidojušies vairāki islāmticīgo un «neticīgo» savstarpējo attiecību modeļi. Persiešu un arābu tolerancei pilnīgi pretēja bija tjurku cilts seldžuku neiecietība pret islāma «ienaidniekiem». Seldžuki bija pieņēmuši islāmu, paši būdami neizglītoti un primitīvi, tāpēc ļoti asi vērsās pret citu ticību cilvēkiem. Tieši seldžuku rīcība Svētajā zemē kalpoja par krusta karu ieganstu. Turpretim Volgas Bulgārijā islāms bija iecietīgs un tolerants pret pagāniem, jūdiem un kristiešiem. Nomaksājot haradžu, cilvēks drīkstēja piekopt tādus kultus, kādus pats vēlējās. Piemēram, bulgāriem radniecīgā suvaru cilts, kas centās palikt uzticīga senajam Tengri kultam, bez ierobežojumiem izceļoja uz valsts nomali. Daudzviet konstatējams reliģisks sinkrētisms - cilvēki vienlaikus piekopa gan islāma, gan pagāniskas tradīcijas.
Pateicoties tirdzniecības un amatniecības straujajai attīstībai, ko tagad savā aizgādībā ņēma valsts vara, Volgas Bulgārijas zemkopju un lopkopju apmetnes pamazām izauga par ievērojamām pilsētām. Lielākās no tām bija Bulgāra, Suvara, Ošela, Bilara, Kermenčuka, Kazaņa un Tuhčina. Politiskais centrs sākotnēji atradās Bulgāras pilsētā Volgas kreisajā krastā, bet XII gadsimta sākumā saistībā ar biežajiem rusu karadraudžu iebrukumiem tas pārcēlās uz Bilaru Bulgārijas austrumu daļā. Volgas Bulgārijā sāka veidoties pilsētu kultūra. X gadsimtā Volgas Bulgārijas pilsētās bija izveidojušās arī kristiešu kopienas. Tās veidoja rusi, slāvi, iespējams, arī grieķi. Volgas Bulgārijas pilsētām izveidojās tirdznieciskie sakari ar Hazāriju, Horezmu, Austrumromu, Donavas Bulgāriju, Krievzemi, Skandināviju, Sasanīdu Persiju un pat Indiju un Ķīnu. Bulgāru tirgotāji devās arī ziemeļu virzienā, nodibinot sakarus ar tautām Kamas upes augštecē.
Volgas Bulgārijai ārpolitikā bija jārisina jautājums par attiecībām ar saviem tuvākajiem kaimiņiem - Hazāru kaganātu, Krievzemi un Lielās stepes klejotājiem - pečeņegiem un kipčakiem. Pēc tam, kad Krievzemes kņazs Svjatoslavs 964. gadā sakāva Hazāru valsti, Volgas Bulgārija ieguva pilnīgu politisku neatkarību. 1006. gadā Bulgārija noslēdza tirdzniecisko līgumu ar Krievzemi, tomēr turpmākajā laikā abu pušu attiecības veidojās pretrunīgi. Līdzās ļoti intensīviem tirdznieciskajiem kontaktiem biežas bija arī militāras sadursmes. Iespējams, ka tās izraisīja ne tikai vēlme laupīt, bet abpusējā nepatika reliģisko atšķirību dēļ. Tomēr senkrievu-bulgāru karus nevar uzskatīt par reliģiskiem kariem, jo ne senkrievi, ne bulgāri necentās izplatīt savu ticību pretinieka zemēs, bet tikai aprobežojās ar laupīšanu un gūstekņu sagrābšanu.
Teritoriālo maksimumu un ekonomiskās varenības augstāko punktu Volgas Bulgārija - patiesi kļūdama par jaunu Lielo Bulgāriju - sasniedza XII gadsimta otrajā pusē un XIII gadsimta sākumā eltbera Habdulla Čelbira valdīšanas laikā.
Neatkarīgi no panākumiem izglītībā, zinātnē un saimniecībā, jo īpaši tirdzniecībā, bulgāri arvien biežāk cieta militāras sakāves karos ar Krievzemes kņazistēm. XIII gadsimta pirmajā pusē gados nemitīgās sadursmēs ar senkrieviem militāri novājinātā Volgas Bulgārija nespēja atvairīt mongoļu negaidīto iebrukumu. 1236. gadā mongoļu karavadonis un lielhana Čingishana cīņu biedrs Subedejs sagrāva bulgāru karspēku, bulgāru pilsētas tika nodedzinātas un valsts zaudēja neatkarību.
Volgas bulgāri kļūst par tatāriem
Pēc mongoļu postošā iebrukuma Volgas Bulgārija tika iekļauta mongoļu izveidotajā Džuči ulusā jeb Zelta Ordā. Par sabiedrības jauno politisko eliti kļuva čingizīdi - mongoļu lielhana Čingishana pēcteči. Volgas bulgāri piedzīvoja to pašu likteni ko citas tjurku tautas, kas XIII gadsimtā tika iekļautas mongoļu izveidotajā ulusā - ar laiku Zelta Ordas kaimiņu acīs tās kļuva par «tatāriem». Ar vārdu «tatāri» tolaik apzīmēja visus ordas ļaudis. Tādā veidā ordā nonākušie kipčaki kļuva par Krimas tatāriem, bet Volgas bulgāri - par Pievolgas jeb Kazaņas tatāriem.
Pēc mongoļu postošā iebrukuma Volgas Bulgārija tika iekļauta mongoļu izveidotajā Džuči ulusā jeb Zelta Ordā
Tomēr bulgāri kā tauta neizzuda. Bijusī Volgas Bulgārija XIV un XV gadsimtā bija viena no attīstītākajām ordas zemēm, zināmā mērā tā kļuva par vienu no pašas ordas centriem. Volgas Bulgārijai, tāpat kā Centrālāzijas islāmiskajām zemēm un mameluku Ēģiptei, bija ārkārtīgi nozīmīga loma Zelta Ordas hanu pārejā no Tengri šamanisma uz islāma reliģiju, kas notika XIV gadsimta sākumā. Par galveno politisko, administratīvo un saimniecisko centru ordas varas gadsimtos kļuva bulgāru pilsēta Kazaņa. Kad orda XV gadsimtā sadalījās atsevišķās hanistēs, Kazaņas haniste pēc būtības bija Volgas Bulgārijas turpinājums. Tā pastāvēja līdz XVI gadsimta vidum, kad šo pilsētu un zemi iekaroja Maskavas lielkņazs Ivans IV Bargais. Tūlīt pēc tam bulgāriem nācās piedalīties Maskavas karos pret Lietuvu un Livoniju.
Bulgāru «tatarizācijas» process bija pretrunu pilns - zināms, ka vēl XVII gadsimtā kazaņieši sevi saukuši par bulgāriem. Arī Eiropas ceļotāji un ģeogrāfi Pievolgas zemes XVII gadsimtā joprojām apzīmēja kā Bulgāriju. Krievijas impērijas cari, kas savā oficiālajā titulā lietoja visu impērijā iekļauto zemju nosaukumus, tajā skaitā - Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala vārdus - sauca sevi arī par Volgas Bulgārijas valdniekiem. Kopš XVII gadsimta bulgāru vārds tomēr pakāpeniski zaudēja savu etnokulturālo nozīmi. XIX gadsimtā tatāru nacionālās atmodas laikmetā tas vairāk kalpoja kā nacionāls sapnis par bijušās Volgas Bulgārijas zelta laikmetu. Pievolgas tatāru inteliģences pārstāvji jau ilgāk nekā gadsimtu aicina atjaunot bulgāru vārda lietošanu pašidentitātes apzīmēšanai. Šie centieni mainīgiem panākumiem turpinās arī mūsdienās.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita