Kā liecina jau nosaukums, maizītē ieliktajai kotletei ir kaut kāds sakars ar Hamburgu. Taču par ātrās ēdināšanas simbolu hamburgers kļuva Atlantijas okeāna otrā krastā.
Tātad - kāds gan hamburgeram ir sakars ar Hamburgu? Ja domājāt, ka vācieši cepa šādas te kotletes un, pārceļoties uz Ameriku, paņēma recepti līdzi, lai ieviestu arī tur, atbilde ir nepareiza. Patiesībā saistība ar Hamburgu ir vien tā, ka no šīs ostas pilsētas XIX gadsimta otrajā pusē regulāri devās pasažieru kuģu reisi uz ASV. Lielum lielais vairums pasažieru bija trūcīgi emigranti, kurus uz kuģiem tad arī attiecīgi baroja: «pa lēto» iepirka gaļas subproduktus, ko samala, lai ēdienu padarītu vizuāli kaut cik pievilcīgu, papildināja ar sīpoliem un pipariem, kas palīdzēja nomākt nelāgo smaku, izveidoja lielas kotletes un uzcepa. Pasažieriem šo ēdienu tirgoja ar smalku itālisku nosaukumu frikadelle. To gaļu, kas pēc brauciena bija palikusi pāri, par lētu naudu iztirgoja galapunkta ostā tādiem pašiem nabagiem kā no kuģa nokāpušie emigranti. Nav brīnums, ka viņiem gaļas plāceņi asociējās tikai un vienīgi ar Hamburgas reisu, no kurienes tad arī cēlās ēdiena nosaukums. Tikai amerikāņu versijā kotleti papildināja arī maizes šķēle.
Hamburgeru celmlauži Volters Andersons un Edvards Ingrams Pie tikko atvērta White Castle
Masu produkts
Kurš tieši bija tas gudrinieks, kas radīja pašreizējo hamburgera recepti - uz grila ceptu kotleti ielikt pa vidu uz pusēm pārgrieztai bulciņai, papildinot ar tomātu mērci un dārzeņiem - , diemžēl nav zināms, kaut gan amerikāņu vēsturnieki to jau sen ir centušies noskaidrot. Oficiāli par hamburgera dzimteni ir pasludināta Oklahomas štata pilsēta Talsa, taču var strīdēties, cik tas ir pamatoti. Talsas pretenzijas balstās uz vēsturisko faktu, ka 1891. gadā fermeris Oskars Vēbers Bilbijs, kuram piederēja arī neliela ēstuvīte, esot sācis piedāvāt viesiem kotletes, ieliktas maizītēs, ko cepusi viņa sieva. Cik zināms, šis ir pirmais vēsturiski dokumentētais mūsdienu hamburgera receptes izmantošanas fakts.
Taču Bilbijs ar hamburgeriem nekādu lielo naudu nenopelnīja. Par masu produktu šis ēdiens kļuva XIX gadsimta divdesmitajos gados, kad pie lietas ķērās apsviedīgāki ļaudis. Ir pat zināmi viņu vārdi - pavārs Volters Andersons un apdrošināšanas aģents Edvards Ingrams. Pa abiem viņi 1921. gadā atvēra ceļmalas ēstuvi, ko nosauca par White Castle (skaļš nosaukums koka namiņam) un piedāvāja tajā hamburgerus. Cilvēkiem garšoja, un dažu nākamo gadu laikā abi uzņēmēji atvēra virkni tādu pašu ēdnīcu. Turklāt tās visas bija iekārtotas pēc vienota parauga, izmantojot vienādas ēkas, vienādas mēbeles un apģērbjot personālu vienādās uniformās. Protams, arī hamburgeri visi bija vienādi, gatavoti pēc vienas stingri noteiktas receptes. Trīsdesmitajos gados White Castle hamburgeru ražošanas process jau bija tiktāl standartizēts un automatizēts, ka uzņēmums tos varēja atļauties tirgot par desmit centiem piecus gabalus. Pārrēķinot mūsdienu izteiksmē, tas būtu apmēram pusotrs dolārs.
Padomju hamburgers Kad 1936. gadā ASV apmeklēja padomju pārtikas rūpniecības ministrs Anastass Mikojans, uz viņu lielu iespaidu atstāja White Castle ēstuves apmeklējums. Kotletes, ko kopā ar maizīti tirgo pat ielu stūros - šis ēdināšanas modelis Mikojanam likās izmantojams arī padomju valstī. Galu galā, kotletes cept taču krievi prot, maizi arī, tātad atliek šos abus komponentus apvienot! Taču dzīvē izrādījās, ka nav nemaz tik vienkārši. Kotlešu sagatavošanu padomju rūpniecība patiešām apguva, taču maizītes izrādījās pārāk grūts uzdevums. Lai kā tās ceptu, nākamajā dienā maizītes bija sakaltušas, bet tas automātiski izjauca visu ēdināšanas shēmu, kas balstījās uz pusfabrikātu centralizētu sagatavošanu un izmantošanu ilgā laika periodā. Tā nu viss, kas palika pāri no padomju hamburgera ieceres, bija maizes veikalos nopērkamās maizītes par 12 kapeikām - padomju laikus pieredzējušie tās droši vien atceras.
Kotlešu sagatavošanu padomju rūpniecība patiešām apguva, taču maizītes izrādījās pārāk grūts uzdevums
McDonald’s un pārējie
Bet kā tad McDonald’s, ko daudzi uzskata par hamburgeru žanra pamatlicēju? Patiesībā McDonald’s nāca krietni pēc White Castle - jau četrdesmitajos gados. Turklāt sākumā uzņēmuma dibinātāji brāļi Makdonaldi pat nedomāja par plaša restorānu tīkla veidošanu. Viņi atvēra vienu ēstuvi Kalifornijā, Sanbernardīno pilsētā, kur specializējās hotdogu gatavošanā, bet hamburgeri bija tikai viens no ēdienkartes papildinājumiem. Tā kā ēstuve atradās netālu no skolas, par apmeklētāju trūkumu nebija jāsūdzas - jau tajos laikos bērniem labāk patika neveselīgs uzturs. Pēc dažiem darbības gadiem brāļi saprata, ka ērtāk un izdevīgāk ir tirgot hamburgerus, kā arī veica vairākas izmaiņas biznesa modelī, lai klientu apkalpošanu padarītu līdzīgu konveijeram. Cita starpā viņi atteicās no oficiantēm, kurām piemita niķis nepiedodami ilgi koķetēt ar klientiem, lai izdiņģētu dzeramnaudu - tagad visus pasūtījumus vajadzēja veikt pie letes. Savu koncepciju Makdonaldi piedāvāja franšīzē, taču ne pašu ēstuves nosaukumu. Viss mainījās, kad viņi iepazinās ar uzņēmēju Reju Kroku, kurš nopirka daļu McDonald’s akciju un pārvērta kompāniju līdz nepazīšanai, izplešoties pa visu pasauli. Brāļi gan iebilda pret tik vērienīgu biznesa ekspansiju, taču bija par vēlu - Krokam jau bija kontrolpakete un Makdonaldiem neatlika nekas cits, kā pārdot savas daļas. Burger King radās vēl vēlāk, piecdesmitajos gados, bet kā globāls franšīzes tīkls izplatījās septiņdesmitajos. Nākamajā desmitgadē uzņēmums gan sāka zaudēt savas pozīcijas, taču XXI gadsimta sākumā ar vērienīgas reklāmas kampaņas palīdzību atguva pozīcijas. Bet kas notika ar White Castle? Uzņēmums pastāv vēl šobaltdien, taču izplatības ziņā būtiski atpaliek no McDonald’s un Burger King, darbojoties pārsvarā tikai ASV. Astoņdesmitajos tas gan mēģināja atvērt ēstuves Meksikā un Āzijā, tomēr nekas prātīgs no šīs ieceres neiznāca.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
