Stāsts par vienu koncertu, kas izraisīja milzu kaislības un mainīja Amerikas kultūru
Katram laikmetam, katrai nācijai un kultūrai ir savi atskaites punkti. Brīži, kas nākamām paaudzēm, bet reizēm jau laikabiedriem un lieciniekiem, iezīmē robežšķirtni «pirms» un «pēc». Brīži, par kuriem mēdz teikt, ka «pēc tam nekas vairs nebija kā agrāk». Jaunāko laiku mūzikas vēsturē viens no šādiem notikumiem, kas reizēm salīdzināts ar Berlīnes mūra krišanu, ir tobrīd par «paaudzes balsi» dēvētā Boba Dilana uzstāšanās Ņūportas folkmūzikas festivālā 1965. gada vasarā. Padsmit minūtes, kurās atkarībā no katra komentētāja pārliecības folkmūzikas slavenākais bards kļuva par Jūdu un nodeva folka ideālus, vai arī ļāva dzimt rokmūzikai kā nobriedušai paaudzes mākslai un aizsāka savas karjeras fascinējošāko periodu. Taču abas pārliecības vieno atziņa, ka šajās minūtēs sācies folka masu kustības noriets, ko pirms Dilana uzstāšanās neviens nebūtu prognozējis.
Dumpis bez brīdinājuma
Viss sākās pavisam nevainīgi. Festivāla sākumā, 24. jūnijā, Dilans, kā parasti, paša spēlētas akustiskās ģitāras un mutes harmoniku pavadībā nodziedāja trīs dziesmas. Tiesa, romantiskākas un rotaļīgākas nekā kritiskie politiskie komentāri vai ideālistiskās humānisma himnas divos iepriekšējos festivālos. Taču publika ierasti svētsvinīgā klusumā ķēra katru viņa zilbi. Bobijs bija uz skatuves, un viņa dīvainā balss, kas mulsināja un pat tracināja nožēlojamo komercmūzikas pasauli un mietpilsoņus, bija folka bagātība, kas izredzētos darīja laimīgus, neļaujot ievērot zīmes, kas jau labu laiku liecināja, ka Boba pasaulē ne viss ir tā, kā viņi domā. Nākamajā dienā to nepamanīt vairs nebija iespējams.
Parasti Dilans uzstājās vienkāršās darba drēbēs, taču šoreiz viņš uz skatuves iznāca stilīgā melnas ādas jakā, melnos džinsos un zābakos. Akustiskās ģitāras vietā viņam plecā bija elektriskā Fender Stratocaster. Jau šajā brīdī daļa publikas noelsās tā, it kā viņš būtu ieradies ar automātu. Kopā ar Bobu bija vairāki nopietni vīri. Viens ar elektrisko ģitāru un viens ar basģitāru, bet pārējie ieņēma vietu pie bungām, elektroērģelēm un klavierēm. Pēc īsas skaņas kontroles un muzikantu sasaukšanās tas notika - 17 tūkstošus skatītāju bez kāda ievada vai sagatavojoša pieteikuma ķēra tiešs un graujošs, griezīgi ass un agresīvi skaļš skaņas trieciens, kādu Ņūportas pļavas vēl nebija piedzīvojušas. Tūlīt arī Dilans izkliedza dziesmas Maggie’s Farm pirmo rindu, kas ne pirms, ne pēc tam nav skanējusi tik deklaratīvi: «Es vairs nestrādāšu Megijas fermā!» Skaņa pie skatuves bija slikta (Ņūportas apskaņošana kā nekā bija paredzēta pavisam citādai mūzikai), un Dilana balss izkropļota, tādēļ publikai bija grūti saklausīt tekstu. Iespējams, tas daļu klātesošo pasargāja no vēl lielāka šoka, ko būtu sniegušas tādas frāzes kā: «Es cenšos, cik varu/ Būt kāds esmu/ Bet visi grib/ Lai esi kā viņi/ Viņi dzied, kamēr vergo/ Un tad tiem paliek garlaicīgi.»
Parasti Dilans uzstājās vienkāršās darba drēbēs, taču šoreiz viņš uz skatuves iznāca stilīgā melnas ādas jakā, melnos džinsos un zābakos. Akustiskās ģitāras vietā viņam plecā bija elektriskā Fender Stratocaster
Līdz ar dziesmas pirmajām taktīm skatuves priekšā, kur pulcējās ticīgākie un skaņas kvalitāte bija vissliktākā, atskanēja nepatikas pilni būūūūūū, kas strauji izplatījās arī pārējā publikā. Uz Dilanu, kurš agrāk koncertos bija čomīgi pļāpīgs un jautrs, tas vismaz šķietami neatstāja nekādu iespaidu. Beidzoties Maggie’s Farm, viņš, sejā nepakustoties ne vaibstam, sāka nupat izdoto Like a Rolling Stone, kuras galvenā rinda «Kāda ir sajūta, kad esi pats par sevi?!» atkal šķita ieguvusi konfrontējošu, pat uzbrūkošu jēgu. Klausītāji sašutumā skandēja: «Gribam Sīgeru!», «Man riebjas tava grupa!» un «Aizvāc to elektroģitāru!» Taču bija arī uzmundrinājumi: «Bītlus! Nospēlē bītlus!» un «Neej prom, paliec visu vakaru!», turklāt daļa klātesošo priecīgi dejoja. Tikmēr aizkulisēs Ņūportas leģenda Pīts Sīgers esot nervozi kliedzis: «Dodiet man cirvi, es pārcirtīšu mikrofona vadu.» Trešajā dziesmā It Takes a Lot to Laugh, It Takes a Train to Cry grupa, kuras vienīgais mēģinājums bija noticis iepriekšējā naktī, sapinās, un, tai beidzoties, bez ceremonijām pameta skatuvi (Ņūportas noteikumi katram dalībniekam ļāva uzstāties 12 minūtes). Publikas reakcija kļuva vēl skaļāka un pretrunīgāka. Daļa pauda sašutumu, daļa prasīja Dilana atgriešanos.
Ņūporta un folks pēc 1965. gada
Nūportas festivāla pastāvēšana nebeidzās ar Dilana elektrisko demaršu. Tomēr tā galvenais rīkotājs Džordžs Veins atzina, ka pēc Dilana «mēs vairs nebijām laikmeta virzītāji, bijām tikai vecišķi folkdziedoņi». 1968. gadā Ņūportā līdzās Sīgeram un Baezai muzicēja arī Džonija Mičela, B. B. Kings un citi, taču no bankrota to paglāba Dženisas Džoplinas - festivāla vienīgās rokzvaigznes - uzstāšanās; nākamajā gadā festivāls notika pēdējo reizi. 80. gados Veins to atjaunoja (2002. gadā Ņūportā atkal uzstājās arī Dilans - ar parūku un mākslīgu bārdu), bet tā jau bija cita pasaule un cita publika.
Pīts Sīgers nomira 2014. gadā, 94 gadu vecumā. Ņūportā viņš pēdējoreiz piedalījās 2009. gadā, dažus mēnešus pēc tam, kad kopā ar Brūsu Springstīnu pirmā ASV melnādainā prezidenta Baraka Obamas inaugurācijas koncertā bija dziedājis jau 1967. gadā mirušā Vudija Gatrija This Land Is Your Land. Sīgera pēdējais singls iznāca divus gadus pirms nāves - tā bija Dilana dziesma Forever Young.
Festivāla videoliecībās par pēkšņo šoku un apjukumu daiļrunīgi liecina vakara vadītāja, folkpopa grupas Peter, Paul & Mary dziedātāja Pītera Jerova reakcija. Jūtoties satraucies un bezpalīdzīgs, viņš, kā taisnodamies, publikai stāsta par noteikto laika ierobežojumu un sola, ka «Bobijs noteikti vēl kaut ko nospēlēs». Pavērsies pret kulisēm, Jerovs lūdzas: «Bobij, vai tu, lūdzu, nodziedāsi vēl vienu dziesmu?» Pēc ieilgušas pauzes, nervozām kustībām noņēmis brilles un noslaucījis sviedrus, Pīters saka: «Viņš nāk, viņam tikai jādabū akustiskā ģitāra.»
Pēc brīža Bobs tiešām atgriežas - vienatnē, ar aizlienētu ģitāru - un vēršas pie publikas ar lūgumu pēc harmonikas. Pār skatuvi nolīst mesto instrumentu lietus, un viņš, izvēlējies īsto, uzsāk Mr. Tambourine Man, kam seko It’s All Over Now, Baby Blue - nepārprotams mīlas stāsta beigu un atvadu pieteikums. Tik un tā ļaudis beidzot gavilē.
Pēctraumas stress
Kaut Boba trešā un gandrīz 40 nākamos gadus arī pēdējā Ņūportas epizode beidzās ar šķietamu izlīgumu, tas bija mānīgs iespaids. Festivālā netrūka arī rokenrola cienītāju, kas bija ieradušies nupat iznākušā Dilana singla Like a Rolling Stone dēļ, turklāt daļēji publikas sašutums bija izskaidrojams ne kā vēršanās pret viņa jauno mūziku, bet gan kā protests pret negaidīti skaļo un nekvalitatīvo skaņu, kas neļāva uztvert dziesmu tekstus, kam folka tradīcijā bija daudz lielāka nozīme nekā rokenrolā. Tik un tā grāmatas Dilans kļūst elektrisks autors Ēlija Volds apgalvo - festivālam noslēdzoties, gaisā virmojusi nomācoša sajūta, ka ir noticis kas nelabojams un nepiedodams. The New York Times komentēja, ka Bobu «bez žēlastības izsvilpuši folkdziesmu pūristi, kam viņa jauninājumi šķituši nepiedodama zaimošana», leģendārais folklorists un lauka ierakstu vācējs Alans Lomakss vēlāk izteicās, ka Dilans un viņa «briesmīgā, ārkārtīgi skaļā elektroniskā grupa vairāk vai mazāk nogalinājusi festivālu», bet amerikāņu mūzikas kritikas klasiķis Greils Markuss rakstīja: «Tur bija dusmas un niknums, tur bija aplausi un apjukuma klusums, bet pāri visam - nodevības sajūta. It kā kaut kas dārgs un trausls būtu samīts un iebradāts zemē. It kā trauslo folkmūzikas ziediņu, paverdzināto melno fermeru un trūcīgo balto raktuvju strādnieku nenovērtējamo mantojumu būtu izņirdzis dendijs ar neciešami trokšņainu elektrisko ģitāru, dendijs, kurš turpmāk kā popzvaigzne, izmantojot to, ko guvis no šiem trūcīgajiem ļaudīm, pelnīs lielu naudu.»
Folka ideāli
Lai saprastu šā notikuma īsteno nozīmi, jāiedziļinās priekšvēsturē. XX gs. 50. gadu beigās un 60. sākumā t. s. laikmetīgā folkmūzika ASV nebija tikai liecība par senu mūzikas un dzīvesveida tradīciju. Vismaz pašu folkmūziķu un viņu sekotāju redzējumā tā bija visprogresīvākā un aktuālākā mūzikas subkultūra, kas piedzīvoja strauju uzplaukumu un, būdama cieši saistīta ar pilsoņtiesību kustību, tāpat ar pretkara un kodolatbruņošanās kustībām, piesaistīja plašas studentu un intelektuāļu aprindas.
Folka atdzimšanu jau trīsdesmitajos gados aizsāka Vudijs Gatrijs un Pīts Sīgers. Abiem piemita izteikti kreisi un komunistiski uzskati, vēlāk arī antifašistiskas noslieces. Gatrijs Lielās depresijas laikā ar bezdarbnieku pūļiem klīda no štata uz štatu, pieredzēto atstāstot dziesmās. Un uz viņa ģitāras bija uzraksts «Šī mašīna nogalina fašistus». Sīgers sajūsminājās par Padomju Savienību un 17 gadu vecumā iestājās Jauno komunistu līgā, bet četrdesmitajos gados bija ASV Komunistu partijas biedrs. Vēlāk viņš darbaļaužu paradīzē PSRS vīlās un no partijas izstājās, taču joprojām cildināja komunisma idejas un Aukstā kara paranojas laikā dabūja 10 gadu cietumsodu par atteikumu sadarboties ar ASV Pārstāvju palātas Antiamerikānisku darbību izmeklēšanas komisiju (pēc gada apelācijas tiesa šo spriedumu atcēla). Iespējams, daļa Nezināmās Vēstures lasītāju atceras XX gs. 70. gados angļu valodas stundās dziedāto proletariāta un rasu cīņas himnu We Shall Overcome (Mums jāuzvar), kas ar visām notīm bija nodrukāta padomju skolēnu mācību grāmatā. Tas bija sens gospelis, bet, pateicoties Sīgeram, kļuva par folkmūzikas klasiku un vienu no pilsoņtiesību kustības kaujas saucieniem.
Gatrijs ar Sīgeru iedibināja gan tautas muzicēšanas un mutvārdu folkloras tradīcijās balstītu laikmetīgā folka novirzienu (aktuālai tematikai veltītas dziesmas, kuru melodijas nereti bija aizgūtas no iepriekšējām paaudzēm), gan tā pilsonisko ētosu. Tas noteica, ka folkmūziķiem jābūt sociāli un politiski aktīviem ne tikai mākslā, bet arī tiešā veidā jādarbojas sabiedrības progresa labā, jāiesaistās masu kustībās, jāpiedalās mītiņos un gājienos, jācīnās par vispārēju vienlīdzību un jāprotestē pret politiskām netaisnībām. Sīgers, Gatrijs un viņu sekotāji nešaubīgi ticēja, ka darbojas cilvēces labā. Viņi apzinājās savu misiju un zināja savus ienaidniekus- kapitālismu un tā ekspluatatorisko dabu. Viņi ticēja, ka tautas cīņa ir jāizcīna ar tautas līdzekļiem, un akustiskā ģitāra, karsta sirds un skaidri ideāli ir ieroči, ar kuriem iespējams uzvarēt. Turklāt folkmūziķi un viņu publika dziļi nicināja apolitiski infantilo rokenrolu, popdziesmas un jebkāda cita veida komercmūziku, kas bija viņu nīstās sistēmas produkts. Un elektriskā ģitāra, nemaz nerunājot par tās skaņu, bija komercmūzikas ļaunuma simbols.
Dilana sapņi
Bobs uzauga vidusšķiras ebreju ģimenē Minesotas štata ostas pilsētā Dulutā. Bērnībā klausījās blūza un kantri radio, bet vidusskolas laikā, sākot uzstāties ar paša dibinātām grupām, viņa specialitāte jau bija ritmblūzs un rokenrols. 2017. gadā savā Nobela prēmijas runā viņš kā vienu no mūža izšķirošajiem notikumiem minēs agrīnā rokenrola zvaigznes Badija Hollija koncerta apmeklējumu 18 gadu vecumā. Hollijs no skatuves esot viņam ieskatījies tieši acīs, un Bobs sajutis, ka šajā mirklī viņam tiek nodota kāda ziņa jeb «kaut kas». «Es nezināju, kas tas ir,» viņš raksta, «bet tas man uzdzina zosādu.» Dažas dienas vēlāk 22 gadus vecais Hollijs gāja bojā aviokatastrofā. Taču Bobs nekļuva par viņa pēcteci, jo viņa rīcībā bija nonākusi Ledbelija plate. Ledbelijs bija jau gadus desmit kā miris melnādains folkblūza dziedonis, kas nogalinājis vismaz vienu cilvēku, lielu daļu mūža pavadījis aiz restēm un dziedāja senas un mazāk senas dziesmas par cietumniekiem, zemniekiem, sievietēm, dzeršanu un rasismu. «Šī plate vienā mirklī pārvērta manu dzīvi,» Bobs turpina Nobela runā. «Tā mani ieveda pasaulē, par ko es nebiju nojautis.»
Rokenrols joprojām likās aizraujošs, taču nu Bobs zināja, ka dzīves īstā garša ir folkdziesmās. Un ne tikai garša, bet arī pati dzīve. Pametis koledžu, 1961. gada pirmajās dienās viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur vispirms apmeklēja psihiatriskajā slimnīcā esošo Vudiju Gatriju, bet pēc tam iekļāvās Grīničvillidžas klubu un kafejnīcu folkmūzikas apritē, sapņoja kļūt par «lielāko no Gatrija mācekļiem» un sacerēja neskaitāmas dziesmas. Mīlas dziesmas, kovboju un pistoļvīru dziesmas, komiskus monologus un kaismīgas apsūdzības, kurās nolādēja dzīves netaisnības, karu un tā veicinātājus, rasistus un sistēmu, kas rasismu ne tikai pieļauj, bet arī veicina. Tieši sociālpolitiskie komentāri, ko Dilans prata formulēt poētiski dziļi, precīzi un trāpīgi, viņam ļāva kļūt par folka jauno cerību un visbeidzot arī par «paaudzes balsi».
Tiesa, ne visi bija vienlīdz sajūsmināti. Lai arī Dilans dziedāja neapšaubāmas folkdziesmas, pūristus mulsināja viņa «rokenrola gēns» - latents, bet joprojām dzīvs, nedzirdams, bet sajūtams. Viņa pirmo albumu (1962) ar veciem folka un folkblūza gabaliem daži uzskatīja par «samākslotu, pretenciozu un neveiklu». Otrais, gandrīz pilnībā paša sacerētais The Freewheelin’ Bob Dylan (1963), jau sen ir klasika, taču, tam iznākot, Dilana dzimtās Minesotas folka avīze žēlojās, ka viņš kļuvis «melodramatisks un asarains» un «viņa melodijas vairāk atgādina populāro, ne folkmūziku». Tomēr nebija šaubu, ka arī Dilanam ir vieta Ņūportā, kur pulcējās žanra prominences, cerīgākie jaunie censoņi un viņu apbrīnotāji.
Ņūporta un Dilans. Satikšanās, mīla un vilšanās
Folkfestivālu 1959. gadā nodibināja Džordžs Veins, kurš pirms dažiem gadiem Ņūportā jau bija uzsācis veiksmīgu džeza festivālu; viens no Veina partneriem jaunajā festivālā bija Pīts Sīgers - joprojām folka kustības lielākā autoritāte. Jau pirmajā reizē par Ņūportas lielo atklājumu kļuva astoņpadsimtgadīgā Džoana Baeza - turpmāk viena no folkmūzikas atdzimšanas viļņa lielākajām slavenībām un publiskajām sejām.
Dilans savu Ņūportas debiju un triumfu piedzīvoja 1963. gadā. Gatrijs joprojām atradās slimnīcā un nekad vairs neatlaba, Sīgers bija kvēls Dilana atbalstītājs, un folks joprojām bija pati dumpīgākā un laikmetīgākā amerikāņu mūzika. Kaut pirms dažiem mēnešiem bija iznācis The Freewheelin’ Bob Dylan, ārpus Grīničvilidžas Bobs vēl bija relatīvi mazpazīstams, taču jau festivāla pirmajā dienā kļuva par kustības jauno karognesēju. Viņa dziesmu Blowin’ in the Wind koncerta noslēgumā līdz ar autoru izpildīja folka elites visaugstākā sabiedrība: Peter, Paul & Mary, Sīgers un Baeza; visi kopā viņi nodziedāja arī We Shall Overcome - iespējams, tieši šis brīdis iezīmēja Ņūportas ideālisma augstāko punktu.
Dilans un The Beatles
Kaut arī elektriskās tūres pēdējā koncertā Dilans britu publiku nodevēja par nepateicīgu, zālē toreiz atradās vismaz četri cilvēki, uz kuriem tas neattiecās. Tie bija The Beatles pilnā sastāvā. Dilans un bītli daudz mācījās viens no otra. Turklāt laikā, kad Beatles piemērs veicināja Dilana elektrisko transformāciju, bītli viņa agrīnā repertuāra ietekmē pirmo reizi ieskaņoja vairākas dziesmas bez elektriskajām ģitārām. Abos gadījumos tas nozīmēja attiecīgās mūzikas progresu un briedumu. Vēl nozīmīgāki bija Dilana teksti, kas bītliem un citiem britu mūziķiem ļāva apjēgt, ka dziesmu vārdiem var būt arī dziļāka jēga par «Es gribu turēt tavu roku». Sākumā pārliecinātākais Boba māceklis bija Džons Lenons, kurš 1964.-1965. gadu bieži atzinis par savu «Dilana fāzi». Vēlāk ciešākās attiecības Dilanam izvērtās ar Džordžu Harisonu - XX gs. 80. un 90. gadu mijas laikā abi kopā spēlēja roka veterānu supergrupā Traveling Wilburys.
Baeza Dilanam uz skatuves pievienojās arī nākamajā dienā. Abi kopā dziedāja arī festivāla noslēguma koncertā, savukārt mēnesi vēlāk viņi uzstājās 250 tūkstošiem cilvēku, kas bija sapulcējušies pilsoņtiesību kustības rīkotajā Vašingtonas maršā - pēc viņu uzstāšanās kustības līderis Mārtins Luters Kings teica slaveno runu «Man ir sapnis». Blowin’ in the Wind kļuva par pilsoņtiesību cīņas simbolu, bet Džoana un Bobs divus nākamos gadus bija folka pirmais pāris - kā dzīvē, tā mūzikā.
1964. gadā pats Džonijs Kešs no Ņūportas skatuves Dilanu nosauca par «mūsu laika labāko dziesmu autoru kopš Pīta Sīgera», taču Boba attiecības ar folka sabiedrību, kas viņu godāja kā «izcilāko protesta dziesminieku», jau sāka plaisāt. Piesakot viņa uznācienu, Ronijs Gilberts no grupas The Weavers (viens no tās dibinātājiem pirms daudziem gadiem bija Sīgers) festivāla publiku uzrunāja ar vārdiem: «Un te viņš ir… Ņemiet viņu, jūs viņu pazīstat, viņš ir jūsu.» Toreiz Dilans to norija, taču 40 gadus vēlāk memuāros šo epizodi pieminēs ar joprojām dzīvu niknumu: «Sasodīts! Cik man zināms, es neesmu neviena īpašums - ne toreiz, ne tagad.»
Publika bija gatava viņu nēsāt uz rokām, pretī gaidot jaunas dziesmas, kurās šaustīti kapitālisma varenie un pasaules netaisnības. Tieši to Bobs vairs nevēlējās. Pēc izteikti politiskā albuma The Times They Are a-Changin’ (1964) viņš jutās izsmēlis protesta tematiku un noguris no folka aprindu ideālistiskā konservatīvisma. Cilvēki no viņa gaidīja atbildes, bet viņš bija tikai 24 gadus vecs bohēmisks dziesminieks, kurš augstāk par mesijas un orākula lomu vērtēja savu neatkarību. Turklāt nesen bija sākusies bītlomānijas lavīna, kas mainīja daudzas vērtības. Tiesa, ne folka pasaulē, kur Beatles tika uzskatīti par ķēmīgiem mazgadīgas publikas izklaidētājiem (ar elektriskajām ģitārām!), kuru slava norims tikpat strauji kā sākusies. Bobs tā nedomāja. 1964. gadā, Beatles pirmās ASV turnejas laikā, viņi satikās. Dilans saviem jaunajiem draugiem iemācīja pīpēt marihuānu, bet pēc tam arvien vairāk aizdomājās par karjeras scenārija maiņu. Tā pienāca 1965. gads.
Ģitāras sāga
Dilana Ņūportā spēlētā ģitāra ir roka mitoloģijas kulta objekts ar īpašu, kaut ne visai skaidru stāstu. Vai nu atceļā no festivāla, vai nedaudz vēlāk Bobs to esot atstājis lidmašīnā. Pilots Viktors Kvinto par notikušo informēja viņa menedžmentu, taču ziņa palika bez reakcijas. Šā gadsimta sākumā Kvinto meita Dona Pītersone noskatījās dokumentālu filmu par Ņūportas 1965. gada notikumiem, un tā viņu pamudināja uzkāpt vecāku mājas bēniņos un nopūst putekļus no vecā stratokastera. Pēkšņi Pītersonei radās aizdomas, ka viņas rokās ir nenojausta XX gs. kultūrvēstures relikvija. Dona, tāpat kā savulaik viņas tēvs, sazinājās ar Dilana menedžmentu un saņēma atbildi, ka tas noteikti nav Ņūportā lietotais instruments, kurš joprojām atrodoties Dilana īpašumā. Kad atzīti eksperti apliecināja, ka Pītersones rīcībā tiešām ir bēdīgi slavenais folka ideālu slepkavības ierocis (ekspertīzes gaita ir fiksēta populārā TV seriālā Vēstures detektīvi), Dilana pārstāvji to joprojām noliedza, turklāt pieprasīja ģitāru atdot, jo savulaik Bobam esot nozagti vairāki līdzīgi stratokasteri. Pītersone ar prasību atzīt viņas īpašumtiesības uz instrumentu, kas viņas ģimenes īpašumā bijis gandrīz 50 gadu, vērsās tiesā. Turpmākie notikumi ir miglā tīti, taču visbeidzot puses vienojās, ka viņai pieder īstā Ņūportas ģitāra un viņa to drīkst pārdot. 2013. gadā to par 965 tūkstošiem dolāru (tobrīd augstāko cenu, kas jebkad samaksāta par kādu ģitāru) Christie’s izsolē iegādājās Indianapolisas futbola kluba Colts īpašnieks un ģitāru kolekcionārs Džims Irsejs. Divus gadus vēlāk, Dilana elektriskās revolūcijas piecdesmitgadē, instruments ar Irseja gādību atgriezās uz Ņūportas skatuves, kur to spēlēja dziesminieks Džeisons Isbels.
1965
Pavasarī Bobs izdeva albumu Bringing It All Back Home, kura pirmā puse sastāvēja no «elektriskām» dziesmām (ieskaitot viņa pirmo Top 40 hitu Subterranean Homesick Blues). Otrā puse joprojām bija akustiska. Tajā bija daži no viņa līdz šim labākajiem sacerējumiem, taču vairs ne miņas no «protesta» vai sociālpolitiskas kritikas. Viņa jaunie teksti bija personīgāki un asociatīvāki, arī ironiskāki un sirreālāki. Gandrīz reizē ar Bringing It All Back Home iznāca Kalifornijas grupas The Byrds singls ar Dilana Mr. Tambourine Man folkroka versiju, kas uzšāvās ASV (un pēc tam vēl puspasaules) topa pirmajā vietā, pierādot, ka viņa dziesmas un elektriskās ģitāras var būt ļoti jaudīga kombinācija. Vasarā Dilans ieskaņoja Like a Rolling Stone - grandiozu, sešas minūtes ilgu eksploziju, vienu no visu laiku dižajām rokenrola dziesmām.
Tomēr dažas dienas pēc Like a Rolling Stone iznākšanas, trešo reizi ierodoties Ņūportā, viņš joprojām tika uzņemts kā «mūsu Bobijs». Iespējams, tieši šoreiz viņš tur bija vajadzīgs vairāk nekā jebkad. Pilsoņtiesību kustībā, ko folka nometne bija radusi uzskatīt par tuvāko sabiedroto, notika šķelšanās, sāka dominēt melnie radikāļi, un baltie aktīvisti vairs nejutās vēlami. Turklāt tieši festivāla dienās prezidents Lindons Džonsons paziņoja, ka ASV pastiprina militāro klātbūtni Vjetnamā, dubulto jauniesaucamo skaitu un karos līdz pilnīgai uzvarai. Cīņa par labāku pasauli pēkšņi šķita grūtāka nekā cerēts un kopības sajūta sāka zust. Daudzi cerēja, ka Dilans būs tas, kurš folka kustību saturēs kopā un dos jaunu cerību - kā 1963. gadā, kad visi, sadevušies rokās, dziedāja Blowin’ in the Wind.
Ņūportā joprojām valdīja Sīgera iedvesmotais priekšstats, ka tikai kopīgiem spēkiem iespējams panākt sabiedrības progresu un cīnīties par katra cilvēka tiesībām. Savukārt Dilans ticēja «indivīda balsij tuksnesī un māksliniekiem ar pietiekamu gribasspēku, lai nepakļautos citu realitātei, tikai savējai». Kā raksta Ēlija Volds, viņš «nebija radīts sabiedriskām kustībām». Viņam nebija iebildumu mainīt pasauli, taču ne pūlī. Ne velti daudzus gadus vēlāk Bobs sacerēs dziesmu Changing of the Guards: «Man nevajag jūsu organizāciju, esmu gana berzis jūsu kurpes/ Es pārstūmu jūsu kalnus un iezīmēju jūsu kārtis/ Bet Ēdene ir liesmās, esiet gatavi beigām/ Vai atrodiet drosmi mainīties.»
Tik un tā, festivālam sākoties, dumpis un skandāls Bobam nebija prātā. Viņa uzstāšanās pirmajā dienā notika pēc parastās folka etiķetes, un viss bija gandrīz kā vienmēr. Taču todien uzstājās arī Paul Butterfield Blues Band - elektriskā blūza grupa no Čikāgas. Pirms viņu priekšnesuma Alans Lomakss, viens no folka ticības patriarhiem, par «moderno elektronisko troksni» izteicās ar neslēptu nicinājumu. To dzirdot, Dilans noskaitās un viņam pēkšņi radās plāns. Naktī viņš ar vairākiem Baterfīlda grupas mūziķiem samēģināja savas elektriskās revolūcijas trīs dziesmas, un nākamajā dienā Ņūporta un folka kustība saņēma pliķi, no kura nekad īsti neatguvās.
Desmit dienas pēc Mančestras, 1966. gada 27. maijā, tūres noslēguma koncertā Londonas Karaliskajā Alberta zālē Dilans publikai pavēstīja, ka tā neprot novērtēt viņa mūziku, tādēļ viņš vairs nekad neatgriezīsies. Pēc dažām nedēļām iznāca viens no viņa slavenākajiem darbiem - dubultaltbums Blonde on Blonde. Vēl pēc mēneša prese ziņoja, ka Dilans guvis nopietnus savainojumus motocikla avārijā uz meža ceļa netālu no savas ārpilsētas mājas. Avārijai nebija neviena liecinieka un, par spīti «smagajām traumām», netika izsaukts ne ārsts, ne policija. Turpmākajos gados Dilans atļāvās tikai dažus publiskus iznācienus un nākamo lielo koncertturneju - atkal ar The Band - uzsāka tikai 1974. gadā.
Krusta karš un Jūda
Taču Ņūportā Dilana elektriskā misija tikai sākās. Viņa nākamā koncertturneja bija tikpat izaicinoša, skaļa un skandaloza. Pēc neliela akustiska ievada Bobam uz skatuves pievienojās grupa The Hawks (vēlāk pazīstama kā The Band) un viņi sāka savu elektrošoka terapiju. The New York Times par Boba pirmo koncertu pēc Ņūportas rakstīja, ka gandrīz katras dziesmas beigās publika reaģējusi ar skaļiem «būūūū» un pieprasījusi «veco Dilanu». Līdzīga situācija atkārtojās gandrīz visur. «Mums nācās sev atkārtot, ka taisnība ir mums, nevis viņiem [publikai],» atceras The Band ģitārists Robijs Robertsons. Bundziniekam Livonam Helmam tas šķita pārāk nomācoši, un viņš no turnejas ātri vien izstājās. Taču pašu Dilanu publikas nepatika un naidīgums šķita uzmundrinām. Helma aizvietotājs Mikijs Džonss saka, ka Bobs nekad nav bijis tik pacilāts, kā ik vakaru ķeroties pie elektriskās ģitāras. Režisors Tods Heinss, kurš par viņu uzņēmis sirreāli biogrāfisku filmu Manis tur nav, apgalvo, ka Dilans saskāries ar milzīgu pretestību un pilnībā to izbaudījis: «Viņš ļāva šai enerģijai sevi uzkurināt un padarīja mūziku vēl skaļāku, pārvēršot varmācīgā izaicinājumā. Tas bija 1966. gada pankroks, pirms kāds bija darījis ko līdzīgu.»
1966. gada pavasarī, turnejai sasniedzot Lielbritāniju, Dilans ar publiku bija gandrīz karastāvoklī. Edinburgā koncertu centās sabotēt vietējā Jauno sociālistu grupējuma biedri, kas bija izpirkuši biļetes pirmajās rindās un skandēja jau ierasto «Gribam [veco] Dilanu!», uz ko Bobs atbildēja: «Dilans ir slims. Viņa vietā esmu es.» Savukārt folka ortodoksāļi bija ieradušies ar mutes harmonikām, ar ko centās pārmākt grupas radīto «troksni» - protams, bezcerīgi. Liverpūlē dziesminieks skatītājus apsauca, sakot: «Ja kādam vajag pestītāju, aizkulisēs ir Jēzus bilde.» Dublinā publika centās būt tikpat indīga un kliedza: «Atstāj to [rokenrolu] Rolling Stones!» Koncertos netrūka arī atbalstītāju, tomēr vairākums ilgojās pēc laika, kad Dilans bija dumpīguma un protesta balss, un negribēja pieļaut, ka viņš kļūst par «parastu rokzvaigzni». Citiem vārdiem - tiem nepatika, ka Dilana dumpīgums vēršas pret viņiem pašiem. Slavenākais un simboliskākais incidents notika Mančestrā, kur pēc kārtējās dziesmas publikā atskanēja kliedziens: «Jūda!» Dilana atbilde bija tikpat tieša: «Es tev neticu… Tu esi melis.» Tad viņš deva komandu grupai - «Spēlējam sasodīti skaļi!» - un sāka Like a Rolling Stone. Pēc koncerta Mančestras televīzija nofilmēja kādu sašutušu studentu, kurš žēlojās: «Jebkura popgrupa būtu labāka par šo nejēdzību! Tā bija neizturama necieņa! Viņš ir nodevējs!» Jūda un nodevējs - šie apzīmējumi izteica visas folka kopienas sajūtu, kas kopš Ņūportas bija tikai pieņēmusies spēkā.
Lai cik neievainojams Dilans šķita līdz šim, tas beidzot bija par daudz. «Jūda, nīstākais vārds cilvēces vēsturē,» viņš teica intervijā 2012. gadā. «Ja jums šķiet, ka esat nosaukts sliktā vārdā, atcerieties šo. Un par ko? Par elektrisko ģitāru? It kā tas būtu pielīdzināms mūsu Kunga nodošanai un krustā sišanai. Visi šie velnišķīgie mātesdrāzēji var pūt ellē.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita