To, ka sendienās Lietuva bija liela valsts, kas kontrolēja par tagadējo Lietuvas valsts teritoriju ievērojami lielākas zemes, droši vien zina visi. Taču kā lietuviešiem tas izdevās? Un cik lietuviska tad patiesībā bija Lietuvas lielvalsts, ja zinām, ka valsts valoda tajā bija pavisam cita?
XV gadsimta sākumā Lietuvas lielvalsts bija lielākais valstiskais veidojums Eiropā. Tajā ietilpa tagadējā Lietuva un Baltkrievija, lielākā daļa Ukrainas, kā arī Smoļenskas, Kurskas un Brjanskas apgabali tagadējās Krievijas teritorijā. Taču Lietuvas lielvalsts kultūra maz līdzinājās mūsdienu Lietuvas kultūrai, un šo atšķirību galvenais cēlonis ir viens - Lietuvas lielvalsts bija Kijivas lielvalsts teritoriālā, politiskā un kultūras pēctece.
Lietuvas ekspansija izpaudās nevis kā nežēlīga iekarošana un izpostīšana, bet slāvu zemju iekļaušana Lietuvas lielvalstī
Nelietuviskie tituli, valdnieki un pavalstnieki
Lietuvas lielvalsts, kas kā suverēna valsts pastāvēja līdz 1559. g. ūnijai ar Poliju, XIV-XVI gs. avotos latīniski saukta par Lietuvas lielhercogisti - Magnus Ducatus Lituaniae, poliski - par lielkņazisti (Wielkie Księstwo Litewskie), bet rutēņu valodā, kas bija Lietuvas lielvalsts valsts valoda - par Lietuvas, Rutēnijas un Žemaitijas lielkņazisti (Великое князство Литовское, Руское, Жомойтское). Viens no izcilākajiem Lietuvas lielkņaziem Ģedimins sevi titulēja par lietuviešu un rutēņu karali, zemgaļu hercogu (rex litvanorum et ruthenorum, dux semigallorum).
Vārds «kņazs» ir sens slāvu aizguvums no ģermāņu valodām. Vecvācu valodā «kuning», senziemeļnieku valodā «konung», no kā cēlies arī «kungs» latviešu valodā, «kunigas» vai «kunigaitis» lietuviešu valodā, sākotnēji apzīmēja dzimtas vecāko, kas vadīja dzimtas vīriešu sapulces, kur sprieda tiesu un izlēma visai dzimtai svarīgus jautājumus, kā arī pārstāvēja dzimtu kontaktos ar citām dzimtām. Kņazs kā feodāla valstiska veidojuma galva saglabāja daudzas dzimtas demokrātijas augstākās autoritātes iezīmes: organizēja un vadīja militārās aktivitātes, bija tiesas priekšsēdētājs un izpildīja spriedumus, pirms kristietības pieņemšanas vadīja pagāniskos rituālus. Sākotnēji slāvu zemēs kņazus ievēlēja visi pavalstnieki vai bajāri un karadraudze, bet pēc kristietības pieņemšanas kņaza vara un tituls, tāpat kā Rietumu monarhijās, tika mantots.
Vairāku feodālo valstisko veidojumu apvienību - lielkņazistu - valdnieki kopš XII gs. tika dēvēti par lielkņaziem - Kijivas, Lietuvas, Maskavas lielkņazi. Slāvu zemju ar lielāku Rietumu baznīcas un kultūras ietekmi - Horvātijas, Polijas, Čehijas, Serbijas, Haličas-Volinas - kņazi X-XIII gs. pieņēma rietumniecisko karaļa titulu (latīniski - rex), un tos kronēja Romas pāvesti. Līdz ar karaļa varas sakralitāti tā kļuva stabilāka, taču pareizticīgajās kņazistēs kņaza varu līdz XVI gs. ierobežoja bajāru padomes un pilsētu iedzīvotāju sapulces - večes. Rietumu avotos kņazi latīniski saukti dux, kas apzīmēja karavadoni un feodālajā hierarhijā par karali vienu pakāpi zemāku statusu.
Pirmā lielkņaziste un arī lielākais valstiskais veidojums tālaika Eiropā bija Kijivas lielkņaziste, kas Eiropas avotos kopš X gs. tika saukta par Rutēniju (Ruthenia) vai Rusiju (Russia), bet tās iedzīvotāji - par rutēņiem vai rusiem. Latviešu valodā uz Kijivas lielkņazisti tika attiecināts nosaukums «Krievzeme», bet dažādu austrumslāvu maztautu piederīgos sauca par krieviem.
Jau XII gs. lielkņaziste varas mantošanas centienu un savstarpējo ķildu dēļ bija sadalījusies daudzās dalienu kņazistēs. XIII gs. vidū Kijivas lielkņazisti pakļāva mongoļu-tatāru lielvalsts Džuči uluss, saukta arī par Zelta Ordu. Lielkņazistes rietumu daļā tatāru vara bija nomināla, taču austrumu kņazistēs - Vladimirā, Suzdaļā un Černihivā - politiskā un militārā atkarība no Zelta Ordas bija daudz spēcīgāka. Šo kņazistu valdniekiem XIII gs. Zelta Ordas hani piešķīra lielkņazu titulus, sev paturēdami virsvaldību, līdz 1319. gadā hans Mehmets Uzbekhans par vienīgo tatāriem pakļauto krievu zemju lielkņazu iecēla nelielās Maskavas kņazistes valdnieku Juriju. Maskavā sāka veidoties jauns varas centrs ar izteikti aziātiskām, despotiskām pārvaldes formām.
Lietuvas saplūšana ar Rutēniju
Baltu tautas lietuvieši, žemaiši, jātvingi un prūši kopš XI gs. gan cīnījās ar Kijivas lielvalsts kņazistēm, gan pakāpeniski pārņēma to kultūru. Sabiedrības virsslānis - bajāri - veidoja radniecīgas saites ar kņazu dzimtām un samērā ātri sāka pāriet no pagānisma pareizticībā. Uzņēmīgākais lietuviešu bajārs Mindaugs, kurš pirmais pieņēma lielkņaza titulu, pakļāva kaimiņu krievu zemes un savu galvaspilsētu pārcēla uz Novogrudoku. Pēc Polockas kņazu dinastijas izbeigšanās par Polockas kņazu kļuva Mindauga brāļadēls Tautvils, apprecot pēdējā kņaza Brjačislava meitu.
Haličas kņazi izveidoja pret Mindaugu vērstu koalīciju kopā ar Livonijas ordeni un Tautvilu. Bet tad Mindaugs visai izmanīgi stājās draudzīgās attiecībās ar ordeņa mestru, kristījās un tika kronēts par Lietuvas karali. Viņa dēls Vaišelks bija Sloņimas un Volkoviskas kņazs, kristīts pareizticībā. Pēc Mindauga nāves Vaišelks kļuva par Lietuvas lielkņazu. Pateicoties viņam, tika noslēgts miers ar Haliču un tatāriem.
1263. gadā radinieki Mindaugu nogalināja.Pēc tam sākās asiņaina savstarpēja cīņa par varu starp radiniekiem. Vaišelks kādu laiku valdīja un izrēķinājās ar tēva slepkavām, taču tad devās klosterī. Ja Mindaugs svārstījās starp katolisko un pareizticīgo kultūru, tad Vaišelks pievērsās krievu zemju pakļaušanai un kultūras sakariem ar tām.
Ap 1265. gadu Vaišelks aicināja uz Lietuvu pareizticīgos garīdzniekus un nodibināja klosteri, lai izplatītu pareizticību. 1267. gadā viņš, kļūstot par mūku, nodeva varu Mindauga znotam, Haličas-Volinas kņaza dēlam Daniilam Švarnam. Pēc gada viņš nomira, un par lielkņazu kļuva Žemaitijas kunigaitis Treidenis, bet pēc viņa noslepkavošanas - Daumants. Cits Daumants, pareizticībā kristīts Timofejs, Mindauga dēls vai Treideņa brālis, laikā no 1266. līdz 1299. gadam bija Pleskavas kņazs, kurš karoja gan ar ordeni, gan lietuviešiem.
Lielkņaza Vīteņa valdīšanas laikā (1295-1316) tika pievienotas jaunas krievu zemes un izveidota patstāvīga pareizticīgo Lietuvas metropolija Konstantinopoles patriarha pakļautībā. Vītenis palīdzēja Rīgas pilsētai cīņās pret Livonijas ordeni un apsolīja pieņemt katoļticību, taču tas nenotika.
Vīteņa brālis Ģedimins (miris 1341. gadā) un viņa dēls Aļģirds (miris 1377. gadā) izplatīja savu varu pār bijušās Kijivas lielkņazistes lielāko daļu. Polockas kņaziste jau 1307. gadā pilnībā nonāca Vīteņa pēcnācēju rokās. Vēlāk Lietuvai pievienoja Polocku, Grodņu, Berestji, Minsku, Turovu, Pinsku. Aļģirds apprecēja Vitebskas kņaza meitu, tādējādi iegūstot tiesības uz šo kņazisti, un nostiprināja savu ietekmi Smoļenskā. Kopš XIV gs. sākuma tika lietoti zemju apzīmējumi Baltrutēnija un Melnrutēnija (Baltkrievijas dienvidrietumu daļa, kas XIII gs. atradās Lietuvas meslu pakļautībā), bet kopš XV gs. baltkrievi dēvēti arī par litviniem.
Ģedimins sevi sāka dēvēt par lietuviešu un rutēņu hercogu, pārcēla galvaspilsētu no Traķiem uz Viļņu, veicināja amatniecības un tirdzniecības attīstību. Viļņā apmetās vācu tirgotāji, tika celtas katoļu baznīcas, par galveno tās tirdzniecības partneri kļuva Rīga. Pats Ģedimins nopietni apsvēra kristīšanos katoļticībā, taču viņu no šā nodoma atrunāja pareizticīgie bajāri.
1323. gadā Ģedimina karaspēks ieņēma Volinas kņazisti. 1324. gadā pie Irpiņas upes lietuvieši sakāva Kijivas kņaza Staņislava un viņa sabiedroto karaspēku, aplenca Kijivu, kas padevās, un tur tika iecelts Ģedimina vietvaldis. 1362. gadā pie Siņevodes lietuvieši sakāva tatārus, tādējādi atbrīvojot dienvidkrievu zemes no meslu atkarības.
Lietuvas ekspansija izpaudās nevis kā nežēlīga iekarošana un izpostīšana, bet slāvu zemju iekļaušana Lietuvas lielvalstī, ko pārvaldīja Ģedimina dinastija. Viņa dēla Aļģirda karaspēku lielākoties veidoja rutēņu vasaļi un kunigaišu sabiedrotie, tādēļ iedzīvotāji šim karaspēkam nepretojās, bet to atbalstīja. Lietuvas valdnieki tiktāl pielāgojās vietējiem apstākļiem, ka jau pēc vienas vai divām paaudzēm izskatījās, runāja un rīkojās gandrīz kā viņu priekšteči no Kijivas lielkņazu Rjurikoviču dzimtas.
Lietuviešu kultūras šūpulis Žemaitija
Lietuviešu valoda un kultūra, kādu to pazīstam mūsdienās, ir veidojusies nevis slāviskajā Lietuvas lielkņazistē, bet Žemaitijā, kas lielkņazistei tika pievienota tikai 1422. gadā. Pagāniskie žemaiši pēc tam kā pēdējie no Eiropas iedzīvotājiem tika kristīti, bet XIX gs. Žemaitija un Mazā Lietuva Prūsijā kļuva par Lietuvas kultūras atmodas centru.
Žemaišu kultūras saknes Centrālajā Lietuvā ir izsekojamas līdz pat V-VI gadsimtam, bet tās rietumu daļā līdz pat XIII-XVI gadsimtam dominēja kuršu elementi, bet ziemeļu daļā - zemgaļu elementi. Mūsdienu žemaišu etniskā grupa ir veidojusies, saplūstot žemaišu, zemgaļu un kuršu pirmtautām. Žemaišu valoda tiek uzskatīta gan par lietuviešu valodas dialektu, gan patstāvīgu valodu.
1251. gadā Lietuvas lielkņazs Mindaugs piekrita Zemgales un Žemaitijas nonākšanai Livonijas ordeņa pakļautībā. Šis lēmums kļuva par ordeņa pretenziju uz Žemaitiju pamatojumu gandrīz divu gadsimtu garumā.
Lielkņazi Jagailis un Vītauts Žeimaitiju četras reizes dāvināja Livonijas ordenim, un pēc Vitauta miera līguma ar Vācu ordeni 1398. gadā tā gandrīz pilnībā nonāca ordeņa varā. Kad 1404. gadā tajā notika sacelšanās pret ordeni, ordenis to apspieda ar Vītauta palīdzību. 1409. gadā atsākās žemaišu sacelšanās, ko atbalstīja Polijas karalis Jagailis, un šis atbalsts bija formālais iemesls Vācu ordeņa karagājienam uz Lietuvu, kas beidzās ar sakāvi Grīnvaldes kaujā. Saskaņā ar Toruņas miera līgumu 1411. gadā Žemaitija tika atgriezta Lietuvas lielkņazistes sastāvā, bet 1422. gadā Vācu ordenis atteicās no jebkādam pretenzijām uz Žemaitiju.
Žemaitija tomēr saglabāja zināmu autonomiju, jo to pārvaldīja pašu žemaišu ievēlēts, nevis lielkņaza iecelts stārasts. Polijas-Lietuvas valstī jeb Žečpospolitā Žemaitijai bija īpašs administratīvais statuss - seņūnija jeb hercogiste ar savu tiesu un bīskapu. Salīdzinot ar citām Lietuvas daļām, tā bija mazāk pakļauta pārpoļošanai un slāvu tautu kultūras ietekmēm.
Politika, kultūra un reliģija
Apvienojot savā varā rutēņu kņazistes, Lietuvas lielkņazi centās nepieļaut izmaiņas vietējā pārvaldē. Tā Smoļenskā un Polockā svarīgākie jautājumi tika izlemti ģimenes galvu sapulcēs - večēs, kurās noritēja cīņas starp dažādu kņazu piekritējiem. Veče ievēlēja kņazu un slēdza ar viņu līgumu. Kņazs bija karavadonis un tiesnesis, kurš sprieda tiesu kopā ar večes pārstāvjiem. Katrā kņazistē darbojās savs pareizticīgo bīskaps.
Rutēņiem bija izdevīga lielkņazu vara, kas pasargāja no spēcīgāko kaimiņu uzbrukumiem un novērsa iekšējās savstarpējās cīņas un šķelšanos. Lietuviešu kņazi krievu zemēs neieviesa neko jaunu, izrādīja reliģisko iecietību gan pret pareizticīgajiem, gan jūdaistiem un musulmaņiem.
Līdz XVII gs. vidum visa lietvedība Lietuvas lielkņazistē tika veikta valsts valodā - Kijivas lielkņazistē lietotajā rutēņu valodā, kas X gs. radusies no baznīcslāvu valodas un bija baltkrievu un ukraiņu valodas priekštece. Vēlāk to izspieda poļu valoda. Līdz XVII gs. sākumam rutēņu valoda bija mācību valoda gan pareizticīgo, gan katoļu skolās, tajā sarakstīja un iespieda grāmatas.
Lietuvas kņazistes pārvaldīja gan Rjurikoviči, gan Ģediminoviči, kas atradās vasaļa atkarībā no lielkņaziem. Viņu pienākums bija militārais dienests un nodevu ievākšana lielkņazam, taču viņiem piemita arī tiesības piedalīties lielkņaza padomē - radā. Kņazi apspriedās ar bajāru padomi un kopīgi izlēma svarīgākos jautājumus. Tiesas spriešana, karadienesta organizēšana, dienesta zemju iedalīšana atradās pilnīgā kņaza varā. Autonomās kņazistes tika padarītas par Polijas-Lietuvas valsts stārastijām un vojevodistēm tikai XVI-XVII gs.
Zemes tika pārvaldītas pēc vietējiem konstitucionālajiem aktiem, pamatotiem uz senkrievu civilo un kriminālo tiesību normām. Tie bija obligāti gan pilsētas, gan zemes iedzīvotājiem. Pilsētām bija sava kase, tās pārstāvji piedalījās vietvalža tiesā. Liekņazs garantēja iedzīvotāju personisko drošību - nevienu nedrīkstēja apcietināt un sodīt bez tiesas un izmeklēšanas, varēja brīvi pārvietoties, mantot īpašumu.
Vislielākā politiskā ietekme Lietuvas lielvalstī piemita lietuviešu aristokrātiem - lielajiem zemes īpašniekiem ar mantojamu kņaza titulu un vietu radā. Gorodeļas privilēģijā 1413. gadā tika uzskaitītas tikai 47 lielās lietuviešu aristokrātu dzimtas, bet viņu ietekme bija milzīga. Atsevišķi augstmaņi karaspēkam deva vairāk jātnieku nekā sīkās kņazistes. Tā trīs Kezgaili 1528. gadā no savām muižām deva 768 jātniekus, kamēr visa Polockas zeme - 712 jātniekus. Līdzīgas bija Gaštoldu, Radzivilu, Hodkēviču, Ostikoviču dzimtas. Rjurikoviču kņazi salīdzinājumā ar viņiem bija vidēji vai sīki zemes īpašnieki.
XV gs. otrajā pusē lielkņazus vēlēja un apstiprināja amatā aristokrāti un muižniecība jeb šļahta. 1440. gadā ar visu zemju piekrišanu tika iecelts lielkņazs Kazimirs, bet 1492. gadā lielkņazs Aleksandrs tika ievēlēts vispārīgajā seimā - aristokrātu un muižnieku sapulcē.
1492. gadā lielkņazistes konstitūcija apstiprināja iepriekšējo lielkņazu piešķirtās privilēģijas šļahtai un izveidoja to par privileģētu kārtu, kas nebija pakļauta zemju tiesībām. Kņazs apņēmās ievērot šļahtas seima padomus un tiesas lēmumus, bez viņu piekrišanas nerīkoties ar kases līdzekļiem un neatcelt amatpersonas, respektēt šļahtiču godu un nedot priekšroku plebejiem.
Slāvu radi
Kaut kādi nacionālie principi Lietuvas lielvalsts vadoņu apziņā nespēlēja nekādu būtisku lomu, to pašu var teikt par reliģisko pārliecību. Uzskatāmi to var redzēt aristokrātu radurakstos. Ģedimins savas valdīšanas laikā sevišķi intensīvi veidoja radnieciskās saites ar slāvu zemju valdniekiem. Viņa otrā sieva bija Smoļenskas kņaziene Olga, trešā - Polockas kņaziene Eva, dēli Narimunts (kristīts Gļebs) - Polockas, Grodņas, Pinskas kņazs, Novgorodas vietvaldis; Koriats (Mihails) - Novgorodas kņazs, Jaunutis (Ivans) - Lietuvas lielkņazs, Ļubarts (Dmitrijs) - Luckas un Vladimiras kņazs. Meitas Elizabete bija poļu Plockas kņaza Vāclava sieva, Marija - Tveras un Vladimiras kņaza Dmitrija Bargača sieva, Aldona (Anna) - Polijas karaļa Kazimira III sieva, Eifīmija - Haličas-Volinas kņaza Jurija II Boļeslava sieva, Aiguste (Anastasija) - Vladimiras lielkņaza un Maskavas kņaza Simeona Lepnā sieva.
Ģedimina dēls Aļģirds divreiz pieņēma pareizticību un divreiz bija precējies ar krievu kņazēm - Vitebskas Mariju un Tveras Julianu. Aļģirda brāļadēls Vitauts līdz pāriešanai katoļticībā bija pareizticīgs, viņa meita bija precējusies ar Maskavijas lielkņazu Vasiliju I. Tāpat arī viņa brālēns Jagailis, kurš pirmajā laulībā bija stājies ar Tveras kņazi Juliannu, līdz pāriešanai katoļticībā bija pareizticīgs.
Polijas ietekmes pieaugšana
Polijas iekarojumi bijušajās Kijivas lielkņazistes un esošās Lietuvas lielkņazistes zemēs sākās karaļa Kazimira Lielā (1320-1370) valdīšanas laikā. Kazimira austrumu kampaņas panākumus noteica triju svarīgu un ietekmīgu spēku atbalsts. Pirmais no tiem bija Polijas dienvidaustrumu lielie muižnieki, kuri cerēja paplašināt savus īpašumus ar kaimiņu zemēm. Otrkārt, Kazimiru atbalstīja katoļu baznīca, kas cerēja savu ganāmpulku papildināt ar austrumu zemju iedzīvotājiem. Treškārt - iekarojumos bija ieinteresēti turīgie Krakovas pilsētas namnieki, kas centās iegūt savā kontrolē tirdzniecības ceļus uz bagāto Haličas zemi.
1340. gada aprīlī, tikai deviņas dienas pēc pēdējā neatkarīgā Haličas valdnieka Boļeslava nāves, Polijas karaļa karaspēks iebruka Haličā. Iebrukuma formālais iemesls bija Haličas pilsētās dzīvojošo katoļu, pārsvarā vācu namnieku, aizstāvēšana.
Pēc lielās un bagātās Haličas-Volinas kņazistes valdnieku dinastijas izbeigšanās 1344. gadā sākās lietuviešu un poļu cīņa par kundzību abās zemēs. Karš beidzās 1366. gadā ar to, ka Polija ieņēma visu Haliču un nelielu Volinas daļu. Pārējā Volina palika Lietuvai. Arī bez tās Polijas ieguvums Ukrainā bija milzīgs - aptuveni 52 000 km² liela teritorija ar aptuveni 200 000 iedzīvotāju. Ar to Polijas karalistes teritorija pieauga gandrīz divas reizes.
Sākotnēji poļi savu kārtību jauno pavalstnieku vidū ieviesa ļoti uzmanīgi. Karalis Kazimirs sauca Haliču par Rutēnijas karalisti - tāpat kā tās pēdējie neatkarīgie valdnieki. Līdzās latīņu valodai kā oficiālā valoda tika lietota rutēņu valoda, tāpat arī «rutēņu monētas».
Būtiskākas pārmaiņas iezīmēja katoļu arhibīskapijas izveidošana Ļvivā 1375. gadā. Tajā pašā laikā visā Haličā sāka rasties daudzi franciskāņu un dominikāņu mūku ordeņu klosteri, kas apmierināja katolisko iedzīvotāju garīgās vajadzības. Šie iedzīvotāji bija jaunienācēji - poļu, vācu, čehu un ungāru muižnieki, kam tika piešķirta zeme Haličā, kā arī vācu namnieki, kas tika aicināti apmesties pilsētās. Haličas bajāri centās līdzināties poļu šļahtičiem arī pārejot viņu ticībā, sevišķi pēc 1431. gada, kad viņi saņēma oficiālu Polijas muižnieku statusu. XV gs. vidū Haliča jau bija tapusi par Polijas karalistes provinci, kas tika dēvēta par Rutēnijas vojevodisti.
1385. gadā Krevas miestiņā starp Poliju un Lietuvu tika noslēgta ūnija, kas ievadīja abu valstu apvienošanos. Lietuvas lielkņazs Jagailis, lai apprecētu Polijas princesi Jadvigu un kļūtu par Polijas karali, bez šaubīšanās piekrita poļu prasībām, tostarp arī pāriet katoļticībā kopā ar visiem saviem pavalstniekiem, kā arī pievienot Polijai visas Lietuvas un Ukrainas zemes uz mūžīgiem laikiem.
Jagaiļa brālis, Lietuvas lielkņazs Vītauts, centās iegūt Maskavas kņazistes zemes, tādēļ cīņā par Zelta Ordas troni nostājās hana Tohtamiša, hana Timura sāncenša pusē, cerot, ka nākotnē Tohtamišs kļūs par Lietuvas sabiedroto cīņā pret Maskaviju. 1399. gada vasarā Lietuvas lielkņazistes karaspēks, 1600 vācu zemju karavīri, 400 poļu bruņinieku, kā arī Tohtamiša un Valahijas gospodara Stefana armijas daļas devās pretī aptuveni 100 000 vīru lielajai hana Timura armijai. Kauja pie Vorsklas upes grīvas 1399. gada 12. augustā beidzās ar sabiedroto armijas pilnīgu sakāvi. No 50 kņaziem krita 20, gāja bojā daudzi tūkstoši ierindas karavīru. Lietuvas militārā novājināšanās mudināja Vītautu 1401. gadā atzīt savu vasaļa atkarību no Polijas kroņa.
1452. gadā autonomiju zaudēja Volina, bet 1470. gadā - Kijiva. Daudzus rutēņu kņazus tas pamudināja pāriet Maskavas kņaza patronāžā. Pirmie to paveica Odojevski, Vorotinski, Beļski, Novoseļski, Masaļski un citas dzimtas, kas vēlāk kļuva par turīgām un politiski ietekmīgām Maskavijas bajāru dzimtām. XVI gs. sākumā kņazi S. Možaiskis un V. Šemjatičs nodeva Maskavas lielkņazistei Starodubu, Novgorodu- Seversku un daudzus pagastus Černihivas zemē. Saskaņā ar 1503. gada pamieru Lietuvas lielkņaziste atdeva Maskavijai visu Černihivas-Siverščinas zemi ar 19 pilsētām un visiem pagastiem.
Maskavas lielkņazs Ivans III uzskatīja lielkņazu Kazimiru tikai par Lietuvas mantinieku, pieprasot atdot visas rietumkrievu zemes. Pēc Kazimira nāves 1492. gadā maskaviešu karaspēks iebruka Lietuvas lielvalstī un iekaroja kņazu Vjazemsku un Mezecku valdījumus. Jauni maskaviešu iebrukumi pamudināja ūnijas noslēgšanu ar Poliju, bet militārā palīdzība no poļiem netika saņemta. Lietuviešu karaspēks 1500. gadā pie Vedrožas upes cieta smagu sakāvi, un, noslēdzot pamieru 1503. gadā, Maskavija saņēma Černihivas zemi ar 19 pilsētām un 70 pagastiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita