«Tie bija paši labākie mēneši visa kara laikā,» šādas rindas nereti var lasīt vācu karavīru atmiņās, un tās ir veltītas Francijas okupācijas sākumposmam, kad vēl nebija sācies iebrukums Padomju Savienībā. Vīns, meitenes un iespēja lēti iepirkties - lūk, ar ko vērmahta karavīriem asociējās iekarotā Francija.
Otrā pasaules kara sākumu liela daļa vāciešu sagaidīja ar vāji slēptām bažām. Pārāk labā atmiņā vēl bija Pirmā pasaules kara šausmas un karošana divās frontēs. Šoreiz gan Austrumu fronte neizskatījās tik biedējoša kā toreiz, jo pretiniekos bija nevis Krievija, bet krietni vājākā Polija. Taču pēc tam, kad karu Vācijai pieteica Francija un Britānija, daudzi uzskatīja, ka reiha sakāve ir tikai laika jautājums. Amerikāņu žurnālists Viljams Šīrers, kurš tobrīd strādāja Berlīnē, savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Visi ir pret karu. Cilvēki par to runā atklāti. Kā gan valsts, kuras iedzīvotāji ir pret karu, var to uzsākt?» Arī Hitlers gluži labi apzinājās vācu noskaņojumu, tādēļ uzrunā reihstāgam, uzsākot invāziju Polijā, fīrers, gluži tāpat kā tagad Putins, izvairījās minēt vārdu «karš». Viņš runāja par nepieciešamību aizstāvēt tautiešus un poļu provokācijām, taču vārdu «krieg» tā arī ne reizi neizrunāja.
«Neviens karagājiens nevar būt labāks par šo!»
Bažas un eiforija
Tomēr vāciešus šī laipošana nespēja apmānīt, un, kā var lasīt daudzās tā laika atmiņās, kara pirmajā dienā, 1939. gada 1. septembrī, noskaņojums sabiedrībā bijis visai nomākts un neziņas pilns. To nevarēja salīdzināt ar urrāpatriotismu un eiforiju, kas valdīja Pirmā pasaules kara sākumā. Kaut gan daudzi vācieši uzskatīja, ka Dancigu, kas kalpoja kā formālais iemesls iebrukumam Polijā, nepieciešams pievienot Vācijai, tomēr tikai retais bija gatavs tās dēļ karot ar frančiem un britiem. Lūk, kā Šīrers apraksta kara pirmo dienu: «Cilvēki ielās man šķita apātiski, neraugoties uz radio paziņojumu svarīgumu un laikrakstu speciālizlaidumiem. Strādnieki gāja uz darbu tā, it kā nekas nebūtu noticis; neviens pat neapstājās, lai nopirku avīzes speciālizlaidumu. Man ienāca prātā, ka vācieši laikam vēl atrodas pusnomodā un neapzinās, ka karš, no kura izvairīties viņiem tā solīja Hitlers, ir sācies.»
Kad triju nedēļu laikā Poliju bija izdevies sakaut, bet Francija un Britānija tā arī nebija uzsākušas karadarbību, nācijas noskaņojums manāmi uzlabojās. Apgāde ar pārtiku gan pasliktinājās, dažiem produktiem tika ieviestas kartītes, kā arī tika atceltas piemaksas par virsstundu darbu, taču cilvēki sevi mierināja ar domu, ka tas viss tikai uz laiku un gan jau fīrers kaut kā noslēgs mieru ar frančiem un angļiem, kuri, kā izskatās, nemaz negrib karot.
Taču fīrers bija nolēmis citādi un 1940. gada maijā sāka uzbrukumu Francijai, Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai. Rietumu kampaņa izrādījās negaidīti viegla, un mēneša laikā Francija bija spiesta kapitulēt, bet briti lielā steigā evakuēt savu ekspedīcijas korpusu no Denkerkas.
Kāds noskaņojums bija vācu karavīru vidū, var spriest pēc viņu vēstulēm. Vērmahta ierindnieks Ernests Gukings, kuram Francijas kampaņa sākās ar iebrukumu Luksemburgā, vēstulēs sievai diezgan maz raksta par kaujām un apšaudēm, vairāk aprakstot nogurdinošos maršus, pēc kuriem vācu karavīri slāpes veldzējuši ar franču vīnu. «Neviens karagājiens nevar būt labāks par šo!» viņš sajūsmināti raksta kādā no vēstulēm. Vīnu, lielisku kafiju un pīrāgus piemin ne viens vien karagājiena dalībnieks. 1940. gada jūnija beigās, jau pēc Francijas kapitulācijas, Gukings nonāca dienvidos, Tulonā, kur dienests atgādināja atvaļinājumu. Visplašākās iespējas apmeklēt franču kafejnīcas, gardi paēst, pakoķetēt ar vietējām meitenēm un, protams, iedzert vīnu.
«Vispirms mēs ēdām cūkas kāju, tad ceptu teļa gaļu, desu ar dārzeņiem, bet pašās beigās izcilu desertu - aprikozes ar ķiršiem. Un visam tam klāt - divas pudeles sarkanvīna. Visa šī bagātība maksāja tikai deviņus frankus. Pārrēķinot tie ir 75 vācu feniņi! Mēs Francijā dzīvojam kā dievi,» Ernests sajūsmināti rakstīja sievai.
Vispirms mēs ēdām cūkas kāju, tad ceptu teļa gaļu, desu ar dārzeņiem, bet pašās beigās izcilu desertu - aprikozes ar ķiršiem. Un visam tam klāt - divas pudeles sarkanvīna
Līdzīgas atmiņas atstājis arī sapieris Hanss Albrings, kuram gan karagājiens neaprobežojās tikai ar nogurdinošu soļošanu vien, jo nācās arī paostīt pulveri. «Īpaši nejauki ir melnie [Francijas koloniālo spēku karavīri no Senegālas - red.]. Viņi karājas kokos un ļoti labi šauj,» tā viņš vēstulē uz mājām aprakstīja kauju, kurā bija nācies piedalīties. Taču šīs «neērtības» kompensēja vīns, kafija un iespēja cept kartupeļu pankūkas. Turklāt Hanss, kurš sapņoja kļūt par mākslinieku, spēja atlicināt laiku, lai apmeklētu baznīcas ieņemtajās teritorijās un apbrīnotu to gleznojumus. Vēlāk, jau pēc Francijas kapitulācijas, viņš apstaigāja ne tikai Parīzes muzejus, bet arī antikvariātus, kur par lētu naudu iegādājās iepatikušos mākslas darbus.
Dažiem paveicās vēl vairāk. Piemēram, vienība, kurā dienēja kājnieks Fricis Probsts, okupētajā teritorijā tika izvietota šokolādes fabrikā. To izlaupīt, lai aizsūtītu visus saldumu krājumus mājiniekiem, gan virsnieki karavīriem neļāva, taču uz vietas pieēsties šokolādi, cik vien lien - to gan.
Francijas kampaņa beidzās tik ātri, ka karavīri, kurus uz turieni nosūtīja mazliet vēlāk, jutās apdalīti - visa slava un apbalvojumi tika citiem. Uzzinot par Francijas kapitulāciju, visa Vācija bija eiforijā, bet Hitlers pavēlēja nedēļu no vietas par godu uzvarai visā valstī ik pa laikam skandināt baznīcu zvanus. «Lepnā Berlīne negaidot bija kļuvusi par Eiropas galvaspilsētu, virs kuras plīvoja karogs ar svastiku. Visi svinēja uzvaru, un svinēja ar vērienu. Nebeidzamas pieņemšanas, kokteiļu vakari un pat balles sekoja viena otrai. Reizēm pat trīs vai četras vienā vakarā,» tā Vācijā valdošo eiforiju pirmajos mēnešos pēc uzvaras pār Franciju aprakstīja tankistu leitnants Augusts fon Kageneks. «Varonība kļuva par masu produktu. Bruņinieka krusts ikvienam garantēja mīlas nakti.»
Kara propaganda
Vācu propaganda darīja visu, lai Francijas karagājienu tautai pasniegtu kā romantisku piedzīvojumu. Īpaši efektīva šajā ziņā izrādījās kinohronika, ko demonstrēja visos reiha kinoteātros pirms mākslas filmām. Dokumentālajos (un reizēm īpaši inscenētajos) kadros vācu armija tika parādīta kā neuzvarams spēks, kuram neviens nespēj turēties pretī. Kadrus ar tankiem, kuri traucas uz priekšu, pavadīja diktora teksts: «Šie tanki nes līdzi jaunu kaujas romantiku. Tie ir gluži kā viduslaiku bruņinieki. Tie ir ātri kā iepriekšējo karu kavalērija.» Īpašas šausmas skatītājos izraisīja ainas, kurās bija redzami melnādainie franču koloniju karavīri - tos uzskatīja par mežoņiem un aizgūtnēm kritizēja Franciju, kas zaudējusi jebkādas civilizācijas paliekas, sūtot karā šādus briesmoņus. Publikas interese par kinohronikām bija tik liela, ka daži kinoteātri pārorientējās tikai uz tām, līdz tam tik populārās mākslas filmas atstājot otrajā plānā.
Daiļās francūzietes
Lai arī tie vērmahta karavīri, kuri Francijā nonāca jau pēc tās kapitulācijas, gan netika pie uzvarētāju lauriem, toties varēja izbaudīt saldos uzvaras augļus. Kājnieku Robertu Šmulu uz Ziemeļfranciju nosūtīja 1941. gada martā, un viņa uz mājām sūtītās vēstules ļauj ielūkoties okupācijas karaspēka ikdienā. Tajās pieminēti bieži bāru apmeklējumi, arī vizītes bordeļos, tiesa, ar piebildi, ka uz turieni iet dienesta biedri, bet es gan, protams, ne... Prātīgākie gan bija atraduši sev franču draudzenes, kurām nebija jāmaksā noteikta takse, bet varēja atpirkties ar dažādām sīkām dāvanām. Tādu draudzeņu vācu karavīriem saviesās tik daudz, ka franču varasiestādēm pat radās nopietna problēma - kā atšķirt profesionālas ielasmeitas no vienkārši vieglas uzvedības meičām?
«Nantē visu šķiru jaunieši parasti pulcējās Fosa krastmalas kafejnīcās, kur spēlēja muzikanti. Sestdienu un svētdienu vakaros, kad vīns plūda platā straumē, vīrieši centās iepazīties ar sievietēm un šajā vieglajā atmosfērā laiku pa laikam izcēlās kautiņi. Pēc kādas īpaši nepatīkamas nakts 1941. gada oktobrī divi vācu karavīri guva nopietnus ievainojumus, tādēļ izmeklēšanu nācās veikt kā franču, tā vācu policistiem. Sadursmei varēja būt smagas sekas, taču, kā filozofiski izteicās franču policijas komisārs: «Vietās, kur pulcējas daudz sieviešu un vīrieši, šādi incidenti notiek bieži, īpaši jau pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ. Taču kopumā okupantu un okupēto «kopdzīve» noritēja bez īpašiem ekscesiem,» grāmatā The German War: A Nation Under Arms. 1939-1945. raksta Nikolass Stargarts. Te gan jāpiebilst, ka tik nosacīti saskanīga šī «kopdzīve» bija tikai pirmajos divos gados, jo, sākot vērmahtam ciest pirmos nopietnos zaudējumus, arvien vairāk aktivizējās britu atbalstītā franču pagrīdes kustība, uz ko vācieši reaģēja ar represijām, tā vēl vairāk nokaitējot atmosfēru.
Sestdienu un svētdienu vakaros, kad vīns plūda platā straumē, vīrieši centās iepazīties ar sievietēm un šajā vieglajā atmosfērā laiku pa laikam izcēlās kautiņi
Taču, atgriežoties okupācijas sākumposmā, jāteic: nav brīnums, ka daudzām francūzietēm patika vācieši - viņi bija jauni, izskatīgi un pārsteidzoši dāsni. Kamēr franču vīriešiem nācās sadzīvot ar sakāves rūgtumu un depresiju, uzvarētāji no dzīves ņēma visu, ko vien varēja paņemt, iekarojot arī daudzu vietējo sieviešu sirdis. Franču meiteņu un vācu karavīru romāni okupētajās teritorijās bija visai ierasta parādība. Tiesa, vēlāk, jau pēc kara, vieglprātīgajām sievietēm pārmeta kolaboracionismu un viņu reputācija bija pamatīgi sabojāta.
Pērkam visu!
Vīns un meitenes bija tikai daļa priekšrocību, ko Francijā varēja izbaudīt okupanti. Vēl viens liels pluss bija piekļuve Vācijā par deficītām kļuvušām precēm, ko varēja sūtīt uz mājām. Bija gan noteikts limits pasta sūtījumiem - ierindas karavīrs mēnesī drīkstēja nosūtīt uz dzimteni preces 50 marku vērtībā. Izņēmums bija Ziemassvētki, kad limitu paaugstināja līdz 200 markām. Privileģētā situācijā bija apgādes dienestu kravas mašīnu šoferi, kuri bieži braukāja uz Vāciju un varēja aizvest visu, ko vajag. 1941. gadā pat tika pieķerta grupa dzelzceļnieku, kuri ar veiklu mahināciju palīdzību bija organizējuši, ka reizi nedēļā uz okupēto Mecu kursēja tukšs pasta vagons, bet atpakaļ tas ceļoja jau piekrauts ar dažādām mantām.
Reihsmaršala Hermaņa Gēringa ieteikuma dēļ 1940. gada rudenī noteica, ka ikviens okupācijas spēku karavīrs uz dzimteni var sūtīt neierobežotu skaitu sīkpaku, kuru svars nepārsniedz kilogramu. Skapi tā nosūtīt nevarēja, taču kafiju vai kleitu - mierīgi. Rezultātā sūtījumu skaits pieckāršojās un sasniedza trīs miljonus paciņu mēnesī. Turklāt karavīriem, braucot atvaļinājumā, bija atļauts vest tik daudz mantu, cik pats var panest. Šā iemesla dēļ pat punktuālajiem vāciešiem nācās domāt, ko iesākt ar reglamentu, jo ar mantām apkrāvies kareivis nespēja pienācīgi sveicināt stacijā sastaptos virsniekus.
Ko tad karavīri sūtīja uz mājām? Visu ko: kafiju, šokolādi, apģērbus, zīda audumus, radiouztvērējus, tepiķus, porcelāna traukus, pat mēbeles. Atšķirībā no krieviem, kas 1945. gadā Vācijā kā uzvarētāji vienkārši pievāca visu, ko iekāroja, vācieši par mantām godīgi maksāja. Taču bija viens «bet» - visās okupētajās teritorijās markas kurss bija noteikts nesamērīgi augsts, tādēļ pat vērmahta ierindnieks tur varēja justies kā turīgs vīrs, īpaši jau, ja saņēma naudas pārvedumus no mājām. Bet tos saņēma daudzi: tikai Beļģijā vien pirmā okupācijas gada laikā tur dislocētie vācu karavīri bija saņēmuši naudas pārvedumus no mājām vairāk nekā 30 miljonu marku apmērā; Francijā šis pārvedumu apmērs bija būtiski lielāks.
«Viņi mums atdos visu līdz pēdējam...»
Francijas izlaupīšanā piedalījās ne tikai karavīri vien, krietni lielākā apmērā to darīja reiha vadība. Ar Hitlera sankciju okupētajās teritorijās tika konfiscēti ebreju īpašumi, bet tiem piederējušos mākslas darbus izveda uz Vāciju, lai tos, kā liekulīgi teica fīrers, «noglabātu drošībā». Izveda arī pārtikas preces, tiesa, par tām samaksājot fermeriem un vīndariem. Paradoksālā kārtā Francijas eksports 1942. un 1943. gadā pat pieauga un pārsniedza pirmskara līmeni, taču nav grūti uzminēt, uz kuru valsti franču preces tika eksportētas. Protams, uz Vāciju. Un vācieši par tām maksāja tik, cik gribēja, nevis pēc brīvā tirgus cenām, jo tāds okupētajā Francijā vienkārši nepastāvēja, turklāt pārtiku izveda tādos apjomos (piekto daļu visas lauksaimniecības produkcijas), ka paši franči sāka izjust tās trūkumu. Kā ciniski izteicās Gērings: «Es sadarbību ar franču kungiem redzu tā - viņi mums atdod visu līdz pēdējam. Ja viņi to atdod labprātīgi, tad es to sauktu par sadarbību. Bet, ja viņi ietiepsies, tā vairs nav sadarbība.» Izveda gan kartupeļus, gan gaļu, piena produktus, gan arī, protams, vīnu - 56 procenti saražotā šampanieša aizplūda uz Vāciju, kas visa kara gaitā pievāca 87 miljonus pudeļu šā dzēriena. Kā atmiņās raksta leitnants fon Kageneks: «Šampanietis bija lēts, jo to veda no okupētās Francijas. Tas plūda straumēm, jo pudele maksāja tikai trīs markas.»
Okupanti Franciju izlaupīja ne tikai vārda tiešā nozīmē, bet arī apliekot ar kontribūciju. Oficiāli tā skaitījās paredzēta okupācijas spēku uzturēšanai, taču patiesībā franči samaksāja gandrīz desmit reižu vairāk, nekā patiesībā izmaksāja šo spēku uzturēšana. Tātad var teikt, ka franču preces vācieši iepirka par pašu franču naudu. Vēl viens triks, kas veicināja labumu aizplūšanu no Francijas, bija valūtas kurss, jo tā franka attiecību pret marku noteica vācieši - sev par labu, protams.
Šampanietis bija lēts, jo to veda no okupētās Francijas. Tas plūda straumēm, jo pudele maksāja tikai trīs markas
Ko par vāciešu izdarībām teica paši franči? No vienas puses, protams, tas bija nepieredzēts nacionālais pazemojums. No otras, lai cik tas būtu paradoksāli, taču okupācijas apstākļos sāka mazināties bezdarba līmenis, bet uzņēmēju ienākumi pieauga. Ilgi gan augšupeja neturpinājās, jo, kad Vācijai sāka klāties plāni, Francijas ekonomiskie rādītāji strauji kritās, turklāt sevi lika manīt arī nepārdomātā izlaupīšanas politika, jo, strauji izkaujot liellopus gaļas ieguvei, samazinājās ganāmpulku apjoms un ļoti būtiski samazinājās piensaimniecības sektors. Daļu darbaspēka vācieši nosūtīja strādāt uz Vāciju, kas arī ietekmēja Francijas ekonomiku. Tas viss apvienojumā ar britu veikto rūpniecības uzņēmumu, piemēram, Renault rūpnīcu, bombardēšanu likumsakarīgi vairoja franču neapmierinātību ar okupantiem un veicināja pretošanās kustības pieaugumu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita