1683. gada 14. jūlijs. Osmaņu impērijas armija lielvezīra Kara Mustafa-pašā vadībā ir ieradusies pie Habsburgu impērijas galvaspilsētas Vīnes vārtiem. Iepriekšējo divu gadsimtu laikā osmaņi Centrāleiropā ir sagrābuši kristiešu teritorijas no Konstantinopoles līdz pat Belgradai un nu nonākuši pie nākamā šķēršļa. Līdzīgi kā Maltas aplenkums apturēja osmaņu virzību Vidusjūras telpā, kauja par Vīni izšķirs Centrāleiropas likteni.
Šī nebija pirmā reize, kad osmaņi pietuvojās Vīnei. 1529. gadā pilsētu aplenca osmaņu armija slavenā sultāna Suleimana Lieliskā vadībā, taču pēc divu nedēļu ilga aplenkuma bija spiesta atkāpties pārtikas trūkuma un ziemas tuvošanās dēļ. Austriešiem tā bija vērtīga mācība, pēc kuras sākās pilsētas nocietināšanas darbi. Viduslaiku stila augstos mūrus aizstāja zemi, bet biezi bastioni un ravelīni, kam vajadzēja izturēt aplencēju artilērijas uguni. Pilsētas nocietināšanas arhitekts Georgs Rimplers bija labi informēts par osmaņu apņēmību pilsētu aplenkumos, kuri varēja ilgt pat gadiem.
Politiskās spēles no Stambulas līdz Parīzei
Lai gan 20 gadus reģionā valdīja relatīvs miera periods, jo pēc Vašvāras miera līguma 1664. gadā Austrija atzina osmaņu kontroli pār Transilvāniju, taču īstens miers pierobežas reģionos nekad neiestājās. Gan Stambulā, gan Vīnē un Krakovā bija skaidrs, ka agri vai vēlu karadarbība atjaunosies. Situācija saasinājās 1676. gadā, kad Osmaņu impērijai nelokāmi uzticīgais un eiropiešiem naidīgais (mūsdienās viņu drīzāk varētu raksturot kā reālpolitiķi) Kara Mustafa-pašā kļuva par Osmaņu impērijas lielvezīru sava daudz miermīlīgāk noskaņotā brālēna vietā. 1682. gadā bija pienācis laiks pagarināt miera līgumu starp Osmaņu impēriju un Habsburgiem, tomēr sarunas izgāzās.
Lielā mērā to veicināja strauji augošā Francija, kas Habsburgu impērijā saskatīja savus lielākos draudus un visiem spēkiem mēģināja veicināt osmaņu un Habsburgu konfliktus. Situāciju saasināja protestantu sacelšanās Ungārijā, ko katoļticīgie austrieši brutāli mēģināja apspiest, tomēr ungāriem izdevās iegūt kontroli pār Ungārijas ziemeļiem, savukārt sacelšanās vadonis Imre Tekeli 1682. gadā noslēdza atklātu aliansi ar osmaņiem. Osmaņi tik izdevīgu situāciju nevarēja laist garām, un 1683. gada 2. janvārī Osmaņu impērija pieteica Habsburgiem karu.
Ar ātru un izlēmīgu rīcību osmaņi šoreiz neizcēlās, un tikai vasarā turku armija pietuvojās Habsburgu impērijas robežām. Austrieši laiku nezaudēja: lai gan Polijas-Lietuvas valsts iepriekš bija apdomājusi pret Habsburgiem vērstu aliansi ar Franciju, osmaņu draudi bija eksistenciāli arī poļiem, tāpēc 31. martā Polijas-Lietuvas karalis Jans Sobeckis ar Habsburgiem noslēdza kopīgu aizsardzības līgumu, kas noteica, ka gadījumā, ja tiek apdraudēta Vīne vai Krakova, Polija-Lietuva un Habsburgu impērija savstarpēji viena otru militāri atbalstīs.
Militāro operāciju sākums
Osmaņu sultāns Mehmeds IV savai armijai sekoja līdz Belgradai, kur iecēla Kara Mustafa-pašā par armijas komandieri, bet pats dalību karagājienā beidza. Kara Mustafa-pašā nekavējoties paziņoja, ka dosies taisnā ceļā uz Vīni, nešķiežot laiku ar pierobežas pilsētu un cietokšņu aplenkšanu. Šāds lēmums pārsteidza visus, jo īpaši Habsburgu spēku komandieri Lotringas hercogu Kārli V, kura rīcībā tobrīd bija tikai 33 tūkstoši vīru, ar ko stāties pretī aptuveni 170 tūkstošus lielajai osmaņu armijai. Pirmās aizstāvēšanās kaujas bija neveiksmīgas, jo īpaši pēc tam, kad tatāru kavalērija pārpeldēja Rābas upi, pārraujot austriešu galveno aizsardzības līniju. Kārlis V atkāpās Vīnes virzienā, atstājot Rābas pilsētā mazu garnizonu un vienlaikus paverot iespēju osmaņu vieglajai kavalērijai uzsākt Vīnes pievārtes terorizēšanu, apgrūtinot pilsētas sagatavošanu aizsardzībai.
Pie Rābas pilsētas Kara Mustafa-pašā lūdza sultāna atļauju doties uz Vīni. Pēc septiņām dienām, atļauju tā arī nesagaidījis, viņš lēmumu pieņēma pats. Šīs septiņas dienas Vīnes aizstāvjiem bija izšķirošas - pilsētā ar steigu tika ievesti krājumi un mobilizēti karavīri. Svētās Romas impērijas imperators Leopolds I līdz pēdējam brīdim organizēja pilsētas aizsardzību, līdz nodeva to grāfa Rīdigera fon Starhemberga pārziņā, bet pats atstāja pilsētu kopā ar 80 000 tās iedzīvotājiem. Tiesa, Vīnē patvērumu atrada tūkstošiem apkārtnes iedzīvotāju, kas glābās no tatāru jātnieku sirojumiem. Fon Starhemberga pakļautībā palika aptuveni 10 000 karavīru, ko papildināja mobilizēta pilsētas zemessardze un vienības, ko formēja dažādas pilsētas amatnieku cunftes, piemēram, miesnieku un alus darītāju vienība. Kopējais aizstāvju skaits bija aptuveni 20 000 vīru. Ik dienu uz mūriem atradās gandrīz 2200 karavīru, no kuriem aptuveni puse tika izvietota potenciāli bīstamākajā sektorā.
14. jūlijā osmaņu spēki ieradās pie Vīnes mūriem. No aptuveni 150 līdz 170 tūkstošiem karavīru 20 tūkstoši bija janičāri - sultānam uzticamu profesionālu elites karavīru vienība, ko komplektēja no kristiešu ģimeņu dēliem, tos nošķirot no ģimenēm jau bērnībā. Dienā, kad osmaņi pienāca pie Vīnes, ziņnesis sasniedza Polijas-Lietuvas karali Janu Sobecki un viņš nekavējoties sāka gatavot poļu armiju, lai dotos palīgā kaimiņiem. Tikmēr Vīnes iedzīvotāji noraudzījās, kā pie pilsētas mūriem izaug jauna pilsēta ar savām ielām, kvartāliem un lielvezīra telti aizmugurē.
Pilsētas aizstāvji dežurēja katrā pagrabā, mēģinot saklausīt, vai tuvumā osmaņi nerok tuneļus
Pirmās aplenkuma nedēļas
Islāma tradīcija noteica, ka aizstāvjiem ir jādod iespēja padoties, tādēļ osmaņu sūtnis nodeva ziņu: «Vai nu pieņemiet islāmu un dzīvojiet mierā zem sultāna vadības, vai atdodiet cietoksni un palieciet sultāna pavalstnieki kā kristieši. Ja kāds vēlēsies, viņš varēs pilsētu pamest, līdzi ņemot savu īpašumu. Bet, ja izlemsiet pretoties, jūs gaida nāve, ciešanas un verdzība!» Saņēmuši atteikumu uz aicinājumu padoties, osmaņi ķērās pie lietas: viņu lielgabali atklāja uguni, savukārt karavīri uzsāka rakt tranšejas, bet inženieri tuneļus, lai pakļūtu zem pilsētas mūriem un tos uzspridzinātu. Osmaņu darbu atviegloja tas, ka pilsētas aizstāvji nebija paspējuši pilnībā iznīcināt Vīnes priekšpilsētas, kas tagad aplencējiem sniedza aizsegu pret uguni no pilsētas mūriem. Drīz vien bija skaidrs, ka pilsētas liktenis izšķirsies kādā no trim galvenajiem virzieniem, kas veda uz Lauvas bastionu, Burgas ravelīnu un Burgas bastionu. Pēdējais atradās pie Hofburgas - vēsturiskās Habsburgu rezidences.
Tikmēr pilsētas aizstāvji dežurēja katrā pagrabā, mēģinot saklausīt, vai tuvumā osmaņi nerok tuneļus, kas pilsētas mūriem bija lielākais drauds. Austrieši ieņēma pozīcijas priekšējās līnijās - palisādēs, kas sabūvētas pilsētas aizsarggrāvja malās, un gatavojās cīņai. Jau pirmajā naktī fon Starhenbergs sūtīja savus vīrus traucēt osmaņu aplenkuma darbus, taču īpašu rezultātu šādiem izgājieniem nebija. No kokmateriāliem, kas iegūti no Burgas bastiona vārtiem (pašus vārtus aizstāvji aizmūrēja), virs mūriem tika uzceltas karātavas kā biedinājums tiem pilsētas iedzīvotājiem, kas iedomātos pārkāpt stingros likumus aplenktajā cietoksnī.
Drīz vien dzīve Vīnē stabilizējās. Pilsētā tika izsludināta visaptveroša mobilizācija un ar likumu ierobežotas pārtikas cenas. Drīz vien bija nepieciešams formēt jaunas ugunsdzēsēju vienības, lai cīnītos ar turku bumbu nodarīto postu. Tika izdots rīkojums sadedzināt visus līķus, tā cerot ierobežot slimību izplatīšanos. Pagrabus rekvizēja pulvera glabāšanai un slimo izvietošanai. Sagrauto ēku kokmateriālus izmantoja jaunu nocietinājumu būvei, kā arī mērcēja darvā, lai naktī apgaismotu pilsētas vaļņus un grāvi.
Kopējais Vīnes aizstāvju skaits bija aptuveni 20 000 vīru
Kaujas par Burgas ravelīnu un bastionu
22. jūlijā osmaņu artilērijas uguns bija īpaši intensīva. Nākamā diena bija aizdomīgi klusa, līdz nedaudz pēc sešiem pēcpusdienā ar apdullinošu troksni zem abiem bastioniem uzsprāga tur novietotās mīnas. Lielu postu tās gan nenodarīja, tomēr tas bija tikai sākums. 24. jūlijā sprāga mīna zem Burgas ravelīna, sagraujot daļu palisādes. Pilsētā atskanēja trauksme, un pie ravelīna sākās nikna cīņa. Uzbrukums tika atsists ar smagiem zaudējumiem, bet kaujas turpinājās visu nedēļu. Pēc katra pretuzbrukuma aizstāvjiem bija jāatjauno nocietinājumi, taču spēku tam atlika arvien mazāk. Fon Starhenbergs gatavojās sliktākajam - Svētā Stefana katedrāles lielais zvans atskanēt drīkstēja tikai, ja osmaņi ielauztos pilsētā un būtu jāuzsāk cīņa tās ielās.
Lai gan līdz tam nenonāca, kaujas bija izmisīgas. Austriešu mēģinājumi pašiem rakt tuneļus bija daudz neefektīvāki pieredzes trūkuma dēļ. Pilsētā sāka plosīties dizentērija, kas no ierindas izsita vairāk aizstāvju nekā osmaņu ieroči. Bija gan arī pa kādai labai ziņai, piemēram, Vīnes Universitātes studentu un miesnieku kopīgā reida laikā izdevās osmaņiem atņemt lielu ganāmpulku, kas papildināja izsīkstošos pārtikas krājumus.
Pilnībā pilsētu izolēt osmaņiem neizdevās. Jau no pirmās dienas aizstāvjiem, izmantojot varonīgus brīvprātīgos, bija izdevies organizēt saziņu, lai arī diezgan nepastāvīgu, ar imperatoru Leopoldu I. Imperators izmisīgi meklēja palīdzību un nolīga algotņus, lielu daļu naudas šim pasākumam deva Romas pāvests Inocents XI, kurš vēlējās apturēt tālāku osmaņu ekspansiju Eiropā.
Augusta sākumā turku tranšejas jau bija sasniegušas austriešu palisādi. Eksplozijas zem Burgas bastiona to bija pārvērtušas drupu kaudzē, bet sekojošs janičāru uzbrukums lika aizstāvjiem pamest pirmās līnijas, un drīz vien osmaņi uzstādīja 30 lielgabalu lielu artilērijas bateriju. Tā bija vērsta pret Lauvas bastionu un drīz noslaucīja tur esošo pilsētas aizstāvju artilērijas platformu. Austriešiem neatlika nekas cits, kā aizvilkt vēl glābjamos lielgabalus un izcirst ambrazūras bastiona aizsardzībai ar vieglajiem ieročiem. Viens no šajās kaujās ievainotajiem bija austriešu aizsardzības galvenais inženieris Georgs Rimplers, kura roku sadragāja lode kādā no pretuzbrukumiem, un jau pēc nedēļas viņš nomira. Inženiera, kurš nenogurstoši turpināja uzlabot Vīnes nocietinājumus, zaudējums bija neaizstājams trieciens Vīnes aizstāvjiem. Sākās izmisīgas cīņas par kontroli pār pilsētas grāvja posmu, kurā abas puses cieta smagus zaudējumus, taču osmaņi lēnām, bet noteikti virzījās uz priekšu.
12. augustā aizstāvji uz Burgas ravelīna gaidīja neizbēgamo - bija skaidrs, ka osmaņi gatavo kārtējo mīnu, taču nebija izdevies noteikt tās atrašanās vietu. Tā sprāga ar līdz šim nepieredzētu spēku, izraujot nocietinājumos pamatīgu robu. Pēc smagām kaujām gandrīz viss ravelīns bija zaudēts. Osmaņiem nu bija iespēja uzsākt tiešu uzbrukumu abiem bastioniem.
Svētā Stefana katedrāles lielais zvans atskanēt drīkstēja tikai, ja osmaņi ielauztos pilsētā
Raķetes no Stefana katedrāles torņa
Vīne gatavojās pēdējai kaujai. Tika raktas jaunas tranšejas, būvētas palisādes un citi nocietinājumi. Abas puses raka tuneļus ar mērķi sagraut vai pasargāt nocietinājumus. Ik reizi, tuneļu racējiem sastopoties, sākās asiņainas cīņas pazemes šaurībā. 25. augustā fon Starhenbergs ar saviem virsniekiem izlēma doties plašā pretuzbrukumā, cerot sagraut osmaņu inženierbūves. Uzbrukums bija veiksmīgs, un, ja vien uzbrucēji būtu līdzi paņēmuši naglas, būtu izdevies aiznaglot osmaņu lielgabalu degļa caurumus, tā neitralizējot pretinieka artilēriju. Pēc divām dienām austrieši panākumus atkārtoja, tomēr osmaņu apturēšanai ar to nepietika. Katru nakti no Stefana katedrāles torņa tika šautas signālraķetes ar mērķi pavēstīt Leopoldam, ka pilsēta ir uz krišanas robežas.
2. septembrī mīna sagrāva plašu Burgas bastiona posmu. Tonakt, ciešot smagus zaudējumus, austrieši pameta arī pēdējo ravelīna posmu. Nākamajā dienā zem Burgas bastiona sprāga vēl viena mīna, kam sekoja spēcīgs osmaņu uzbrukums. Nikna kauja ilga divas stundas: kamēr vieni aizstāvji šāva, citi centās aizsegt izrauto caurumu ar dēļiem un sagatavotiem koka šķēršļiem. Uzbrucējus izdevās atsist, taču tas prasīja 200 aizstāvju dzīvību. Nākamajā dienā tas pats atkārtojās pie Lauvas bastiona - mīnas sagrāva bastiona izvirzījumu, un kauja ilga stundu. Lai gan arī šis uzbrukums tika atsists, austrieši lēsa, ka vēl piecas mīnas gaida savu kārtu. Pēdējā kauja strauji tuvojās, pilsētā bija sācies bads, un aizstāvju rindās kaujasspējīgi bija vien aptuveni 4000 karavīru.
Septembra otrajā nedēļā tika pārmeklēts katrs Vīnes pagrabs, meklējot cīnīties spējīgus vīriešus. Neraugoties uz izmisīgo situāciju, no Stefana baznīcas torņa sāka nākt jaunas ziņas - aizvien biežāk laukos pie Donavas bija redzamas sadursmes starp imperatora kavalēriju un osmaņu jātniekiem. Katru nakti no Stefana baznīcas torņa turpināja šaut signālraķetes, līdz naktī uz 8. septembri no Kālenberga kalna puses izšāvās atbildes raķetes, liecinot, ka tuvojas glābēji.
Tonakt arī atslāba osmaņu spiediens uz pilsētu - aizvien satraucošākas ziņas par poļu un austriešu armijas tuvošanos lika osmaņiem pārkārtot savas rindas kaujai. 11. septembrī Leopoldu sasniedza vēsts no Starhenberga: «Mans kungs, mēs vairs nedrīkstam zaudēt laiku!» Nākamajā dienā no Kālenberga puses sākās uzbrukums, kurā slavenie poļu huzāri guva slavu kā Eiropas glābēji. Sākās kauja par Vīni, kura tiek uzskatīta par vienu no Eiropas vēstures pagrieziena punktiem, jo tieši tajā tika pielikts punkts musulmaņu tālākai ekspansijai Eiropā. Taču uzvara nebūtu iespējama, ja vien pilsētas aizstāvji divus mēnešus nebūtu izturējuši osmaņu spiedienu. Par savām kļūdām Kara Mustafa-pašā samaksāja visaugstāko cenu - lai gan lielvezīrs personīgi bija izglābis svēto islāma zaļo karogu, Belgradā viņu gaidīja sultāna atsūtīta zīda aukla, kurā kaunā kritušais karavadonis tika nožņaugts.
Vīnes kafija
Aplenkuma laikā poļu augstmanim Jerži Františekam (jeb austriešu manierē Georgam Francim) Kolžickim izdevās izlavīties no pilsētas, pārģērbjoties par turku, un atgriezties ar labām ziņām par armiju, ko organizē imperators un Polijas karalis. Par to viņš saņēma 200 dukātus, par kuriem, kā vēsta leģenda, pēc aplenkuma esot Vīnē atvēris pirmo kafejnīcu, kur vārīja kafiju no pupiņām, ko nometnē bija pametis bēgošais turku karaspēks. Tieši Vīne kļuva par kafijas kultūras izplatības centru Eiropā, bet Kolžicka vārdā ir nosaukta viena no pilsētas ielām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita