Blomes kroņa muižā Brenkūžos 1894. gada 29. martā dzimušais Ernests Zaļkalns ir cēlies no zemniekiem, viņa vecāki bijuši rentnieki Bilskas pagasta Jaunēļos. Puika mācījās Blomes četrgadīgajā skolā un esot bijis apdāvināts, īpaši ģeogrāfijā un matemātikā. Vēlējies mācīties par skolotāju. Blomes skolotājs rosinājis Zaļkalnu mācīties tālāk, taču daudzbērnu ģimenē tas nav bijis iespējams, jo bija jāpelna maize.
Ernestam bijuši četri brāļi un māsa Alvīne, kas mācījusies un strādājusi Pēterburgā un nodzīvojusi 101 gadu. Pēc skolas Ernests iesācis mācīties kurpnieka amatu Smiltenē un gatavojis apavus ebreja Lipkina veikalam. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene pārcēlusies uz Smilteni. Ap 1913./1914. gadu Ernests sācis interesēties par fotogrāfiju, uzturējis sakarus ar fototirgotāju Arnoldu Cālīti un iesaistījies Latviešu fotogrāfiskās biedrības izsludinātajā tautas dzīves dokumentēšanas programmā. Šīs biedrības priekšnieks un žurnāla Stari izdevējs Mārtiņš Buclers tad arī bija viens no pirmajiem, kurš novērtēja jaunieša talantu un ievietoja savā izdevumā Zaļkalna zibens uzņēmuma fotogrāfiju. Žurnāla Stari 1914. gada 9. numurā varam lasīt tam veltītu komentāru: «Zibeņa uzņēmums Zaļkalna kungam reti labi izdevies. Labs zibeņa uzņēmums ir tikai laimes gadījiens, jo ne zibeņa vieta, nedz laiks, kad tas parādīsies, nava aprēķināms. [..] Zaļkalna kungs izdarījis uzņēmumu 29. jūlijā 1914. g. plkst. 9 vakarā. [..] Objektīvs stāvējis atvērts veselas piecas minūtes, kamēr parādījies zibens fotografējamā laukumā. [..] Šis ir reti izdevīgs gadījums, kur redz zibens gaitu no viena gala līdz otram, ar daudz blakus stariem.»
Pie Kolčaka un boļševikiem
1915. gadā Ernestu Zaļkalnu iesauca karadienestā un norīkoja par kara aviācijas fotogrāfu. Sākumā dienests noritēja Daugavpilī, pēc tam Rīgas frontē no 1916. līdz 1917. gadam, kad vācieši ieņēma Rīgu. Aviācijas nodaļa bāzējās Spilves lidlaukā, bet, kad vācieši pārrāva Rīgas fronti, Zaļkalna nodaļu pārcēla uz Limbažiem.
1918. gadā fotogrāfs nonāca vēl tālāk - Sibīrijā, kādu laiku uzturējās Omskā un Simbirskā. Interesanti, ka pilsoņu karā, kad Ernests Zaļkalns atradās pie Baikāla ezera, viņš paspēja padienēt gan pie Kolčaka, gan Sarkanajā armijā. Kā atceras meita Ilze, tēvs bijis labs stāstnieks un labprāt stāstījis par karu, ar labpatiku atcerējies, kāda viņam bijusi ādas jaka, kas redzama gandrīz visās tā laika fotogrāfijās, un speciāla, labi pieguloša ādas cepure. «Tēvam bija apbrīnojami laba balss,» sarakstē ar šo rindu autoru atcerējās Ilze, «basbaritons, man patika klausīties tēva dziedātās dziesmas Pār Baikala drūmajām stepēm, Večernij zvon un vēl kādu par Kolčaka karapulku, tās melodijas atceros vēl šodien.»
Atgriešanās dzimtenē
1920. gadā aviācijas nodaļa, kurā dienēja Zaļkalns, tika pārcelta uz Petrogradu. Trūkst sīkākas informācijas, taču var pieņemt, ka šajā gadā Ernests Zaļkalns arī atgriezās Latvijā kā daudzi Latvijas bēgļi. Pēc atgriešanās Ernests Zaļkalns tūlīt piedalījās pirmajā pēckara izstādē, kuru atklāja 1921. gada 20. novembrī. Fotoizstādē piedalījās 29 autori ar 400 fotogrāfijām. Starp Latvijā labi pazīstamajiem profesionālajiem fotogrāfiem − Jānis Rieksts, Mārtiņš Lapiņš, Lūcija Kreicbergs, Ādolfs Zvirbulis un citi − izstādes katalogā atrodams arī Ernesta Zaļkalna vārds ar vienpadsmit fotogrāfijām. Tās izstādītas ar šādiem nosaukumiem: Aviācija, Iesācēju darbi, Etnogrāfiski darbi, Saules aptumšošanās, Zibens. Ir zināms, ka Latviešu fotogrāfiskā biedrība 1914. gadā, kad notika Saules aptumsums, veica zinātnisku šā notikuma fotografēšanu. Iespējams, ka arī Ernests Zaļkalns piedalījies fotografēšanā. Izstādītas sešas fotogrāfijas ar nosaukumu Aviācija no paša piedzīvotā Pirmajā pasaules karā. Tā bija dokumentāla fotogrāfiju izstāde, kas parādīja Pirmā pasaules kara postījumus Latvijā.
1923. gadā Ernests Zaļkalns saņēma aizdevumu Hipotēku bankā mājas celtniecībai. Zeme viņam bija vairāk nekā 6000 kvadrātmetru, kuros tika ierīkots skaists dārzs ar augļu kokiem, košumkrūmiem, riekstu kokiem, arī bērziem un eglēm. Siltumnīca uzbūvēta, izmantojot jau izlietotās stikla fotoplates. Mājas būvniecībā piedalījās arī pārējie trīs brāļi, kas bija labi amatnieki. 1922. gadā Ernests apprecējās, ņemot par sievu Mariju Kazeku no Raunas pagasta Avotu mājām. Sieva bija četrus gadus jaunāka, viņus laulājis Latvijā plaši pazīstamais Smiltenes mācītājs Kārlis Kundziņš. Dieva svētīta ir bijusi viņu laulība, jo dzimuši deviņi bērni.
Foto, apavi un vijole
Otrā pasaules kara laikā Zaļkalns tika mobilizēts darbā Ieriķos kā fotogrāfs. Pēc kara strādāja Smiltenes apavu ateljē. Meita Helga atmiņās raksta: «Nepieļaudams kompromisu ar savu sirdsapziņu un godaprātu, no turienes drīz bija spiests aiziet, jo neprata slikti strādāt. Būdams teicams kurpnieka aroda pratējs, darbu veica pēc labākās sirdsapziņas. Viņam teikuši, ja mēs visi tā strādāsim, tad taču plānu neizpildīsim!» Kurpnieka amatu Ernests Zaļkalns apvienoja ar fotogrāfiju un abus veica profesionāli labā līmeni. Mājas otrajā stāvā bija iekārtots fotosalons, kam viena siena bija no stikla - tur meistars fotografēja savus klientus. Kad bija jābrauc fotografēt kāzas vai kristības laukos, Ernests esot gatavojies ļoti rūpīgi un izturējies ar lielu cieņu pret cilvēkiem. Esot saģērbies uzvalkā un vienmēr ar kaklasaiti. Beidzot fotografēt, esot paklanījies gan jauniem, gan veciem.
Fotogrāfija Ernestam Zaļkalnam bija sirdsdarbs. Pie mājas bija reklāmas stends ar fotogrāfijām, tomēr drīz vien viņš bija spiests to noņemt, jo nespēja nopelnīt, lai samaksātu nodokļus, ko padomju varas finansisti uzlika individuāli strādājošiem. Dārzu atņēma bez kādas atlīdzības, sadalīja apbūves gabalos, atstājot tikai 1200 m². Iznākumā uz aku, kuru bija pats izracis, bija jāiet pie jaunā kaimiņa. Ja miera laikos Ernests, kurš bija pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli, arī cītaru vakaros vai svētdienās uzspēlēja, sākoties padomju okupācijai, Zaļkalns bija pilnīgi pārvērties un ticis garīgi salauzts. Lielais stāstnieks, ceļojumu mīlētājs, cilvēks ar dziļu dvēselisko kultūru Ernests Zaļkalns aizgāja no dzīves 1966. gada 18. jūnijā.
Kurpniekmeistara Ernesta Zaļkalna kādreiz perfekti darinātie apavi diez vai būs vēl kur atrodami, taču fotogrāfijas, kas tika gatavotas dažu desmitu gadu garumā, ir daudzos smilteniešu albumos un arī tuvākā un tālākā apkārtnē, kur Ernests Zaļkalns dokumentējis sava novada ļaužu dzīvi. Viņš savu vārdu ir ierakstījis Latvijas fotogrāfijas vēsturē, tostarp kara aviācijas vēsturē.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita