Var tikai pabrīnīties, kā britu ģenerālim Adrianam Kartonam de Vaiertam izdevās nodzīvot 83 gadus. Azartiskam karotājam, kurš piedalījies vairākos karos un guvis 11 ievainojumus, mūža mieru būtu vajadzējis rast krietni agrāk. Taču ne velti viņa iesauka bija Laimīgais Odisejs.
Pamatojoties uz britu virsnieka Adriana Kartona de Vaierta dzīvesstāstu, varētu sarakstīt ne vienu vien piedzīvojumu romānu. Savas kaujas gaitas viņš sāka Angļu-būru karā, vēlāk izgāja abus pasaules karus. Kaujās zaudēja roku, aci un ausi, izdzīvoja divās aviokatastrofās. Krita gūstā un izbēga no tā caur tuneli, ko ar vienu roku raka septiņus mēnešus. Karš bija viņa stihija, taču karoja viņš ne jau par kādiem ideāliem, bet gan tādēļ, ka viņam vienkārši patika pats process...
Sapnis par karu
Adrians piedzima 1880. gadā Briselē beļģu aristokrāta Leona Konstāna Kartona de Vaierta ģimenē. Vēlāk gan klīda baumas, ka patiesībā Adrians varētu būt bijis Beļģijas karaļa Leopolda II ārlaulības bērns, taču šajā jautājumā patiesību uzzināt mums nav lemts; arī viņa māmuļa nekādas atmiņas šajā jautājumā neatstāja un nomira, kad puikam bija vien seši gadi.
De Vaierts vecākais apprecējās pa otram lāgam un pārcēlās uz Kairu, kur kļuva par lielas beļģu un ēģiptiešu celtniecības un dzelzceļa kompānijas Heliopolis Oasis direktoru. Tādēļ ar naudu ģimenē problēmu nebija. Toties problēmas bija ar jaunāko dēlu, kuram bija visai nešpetns raksturs un kurš pie pirmās izdevības metās kauties ar saviem vienaudžiem. Nespējot tikt ar zēnu galā, audžumāte pierunāja tēvu nosūtīt puiku uz angļu internātu.
Taču arī pedagogi nespēja ar Adrianu tikt galā. Mācījās viņš pa roku galam, kas gan netraucēja tēvam jaunekli iekārtot koledžā un vēlāk arī Oksfordas Universitātē. Cerībām, ka no Vaierta juniora iznāks jurists, nebija lemts piepildīties, jo vienīgais mācību priekšmets, kas viņu patiešām interesēja, bija fiziskā audzināšana. Vēl viņš interesējās arī par sievietēm, vīnu un karu, taču par šīm tēmām Oksfordā neko nemācīja, un tātad atlika vien tās apgūt pašmācības ceļā. Ar vīnu un sievietēm tas nebija grūti, sarežģītāk bija ar karu - par to pagaidām atlika vien sapņot.
Iespēja sapņus padarīt par īstenību parādījās 1899. gadā, kad izcēlās Otrais angļu-būru karš. Tādu iespēju Vaierts nevarēja palaist garām - viņš aizbēga no Oksfordas un iestājās britu armijā. Lai to izdarītu, jaunietim nācās samelot, ka viņš ir sešus gadus vecāks nekā patiesībā, kā arī izmantot izdomātu vārdu - Trūpers Kartons. Vēlāk Vaierts rakstīja savos memuāros: «Tajā brīdī sapratu, ka karš man ir asinīs. Es rāvos kaujā, man bija vienalga, ar ko kauties. Es pat nezināju, kādēļ tas karš ir izcēlies. Man bija vienalga, kurā pusē karot. Ja mani nepaņemtu angļi, būtu piedāvājis savus pakalpojumus būriem.»
Frontē jauneklim ārkārtīgi patika. Visapkārt lido lodes, sprāgst artilērijas šāviņi, cilvēki mirst kā mušas - ko gan vēl vajag pilnai laimei? Taču kārtīgi izkaroties Vaiertam tā arī neiznāca, jo jau pirmajā kaujā viņš guva ievainojumu vēderā. Ievainoto puisi nogādāja hospitālī Anglijā, kur drīz vien nāca gaismā viņa meli par vecumu un identitāti. Kad atklājās, kas patiesībā ir ievainotais jaunais cilvēks, viņu nodeva laimīgā tēva gādībā, kurš visu šo laiku bija neziņā par to, kur gan atvase ir pazudusi.
Vaierts vecākais lūgtin lūdzās dēlu atgriezties Oksfordā. Vai tad ar ievainojumiem bija par maz, lai saprastu, ka kara ceļš nav pareizais? Taču Adrians visus aicinājumus lepni noraidīja; viņam vajadzēja tikai karu un pulvera aromātu. Sapratis, ka dēlu pie prāta vest neizdosies, tēvs, izmantojot sakarus, vismaz izkārtoja viņam virsnieka pakāpi, klusā cerībā, ka tā varbūt ļaus izvairīties no karošanas pirmajās rindās.
Man bija vienalga, kurā pusē karot. Ja mani nepaņemtu angļi, būtu piedāvājis savus pakalpojumus būriem
Dienests Indijā un Āfrikā
Varam vien minēt, vai arī tas bija tēva pirksts, taču dienēt jaunizcepto dragūnu de Vaiertu nosūtīja uz Indiju. Viņš par to nebija priecīgs, jo Indijā tobrīd neviens nekaroja. Tādēļ nācās pašam meklēt, kā kompensēt adrenalīna trūkumu organismā. Šim nolūkam noderēja mežacūku medības, izmantojot tikai šķēpu. Adrians šo pasākumu dēvēja par «pasaulē aizraujošāko sportu», taču vienlaikus tas bija arī ļoti riskants, jo ar šķēpu bruņota cilvēka izredzes cīniņā ar niknu mežakuili bija 50:50. Citiem vārdiem sakot, bieži bija gadījumi, kad medījums nogalināja mednieku. Taču Vaiertam veicās - medību trofejas krājās kaudzē.
Tomēr medības nevar aizstāt īstu kauju, tādēļ jaunais virsnieks nemitīgi uzbāzās priekšniecībai ar lūgumu nosūtīt viņu uz kādu «karsto punktu». Kad komandieriem tas apnika, tie patiešām aizkomandēja Adrianu uz turieni, kur viņš reiz jau gandrīz bija dabūjis galu - uz Dienvidāfriku.
Un atkal lidoja lodes un sprāga šāviņi, bet visai šai ellei pa vidu de Vaierts demonstrēja varonības paraugstundas. Uz dienesta biedriem tas atstāja neizdzēšamu iespaidu. Ko gan runāt par viņiem, ja niknuma lēkmju laikā Vaiertam pašam no sevis bija bail: viņš pat pārstāja līdzi nēsāt revolveri pēc tam, kad reiz strīda karstumā bija mēģinājis piekaut augstākstāvošu virsnieku - lai, nedod die’s, dusmu brīdī kādu nenošautu. Vēl Vaierts bija slavens ar prasmi virtuozi lamāties un kaislību slēgt visneiedomājamākās derības. Tā reiz viņš saderēja, ka vienā paņēmienā pārplēsīs uz pusēm veselu kāršu kavu, bet citreiz uz derībām desmit stundu laikā nokātoja 100 kilometrus.
Par varonību kaujaslaukā de Vaiertu paaugstināja par kapteini un apbalvoja ar medaļu. Taču, piešķirot apbalvojumu, atklājās, ka likumīgi to nemaz nav iespējams izdarīt, jo Adrians ir Beļģijas pilsonis. Lai atrisinātu šo misēkli, viņš pieņēma Britānijas pavalstniecību.
Par īpašajiem nopelniem Vaiertu iecēla par Britu spēku Dienvidāfrikā komandiera adjutantu. Cits šo posteni būtu uztvēris kā pagodinājumu, taču Adrians jutās līdz sirds dziļumiem aizvainots - viņš taču nav kaut kāda štāba žurka, viņš ir kaujas virsnieks! Taču, kamēr kapteinis centās «izsist» norīkojumu uz kādu no frontes vienībām, tikmēr - tavu nelaimi! - karš beidzās.
Garlaicīgais miers un Somālija
Mierīgā dzīve, kā jau varēja gaidīt, bija briesmoti garlaicīga. Mēģinot šo garlaicību kliedēt, kapteinis de Vaierts apprecējās. Protams, ar aristokrātiskas ģimenes atvasi, kurai rados bija karaliskā Hoencollernu ģimene un slavenie viduslaiku magnāti Fugeri un kurai bija garumgarš vārds - Frederika Marija Karolīne Henrieta Roza Sabīne Franciska Fugere fon Babenhauzena.
Tēvs bija priecīgs un cerēja, ka dēls beidzot būs nācis pie prāta un sāks dzīvot, kā kārtīgam cilvēkam pienākas. Dažus gadus Adrians tā arī centās darīt: gādāja savai kundzei vienu meitu pēc otras un apbraukāja savus neskaitāmos radiniekus Eiropā, katrā vietā piedaloties medībās.
Tomēr sirds alka pēc kaut kā aizraujošāka, tādēļ ziņu par Pirmā pasaules kara sākumu Vaierts sagaidīja ar sajūsmu. Beidzot kaut kas interesantāks par mežacūku slaktēšanu! Adrians nekavējoties atgriezās dienestā, taču piedzīvoja vilšanos - viņu nosūtīja nevis uz Flandriju kauties ar vāciešiem, bet gan ellē ratā uz Somāliju. Tā gan arī nebija pati mierīgākā vieta uz zemes, jo tur jau labu laiku norisinājās vietējo cilšu sacelšanās pret britu kundzību. De Vaierts nonāca Britu kamieļu kavalērijas korpusā un jau pavisam drīz kopā ar biedriem devās uzbrukumā kādam dumpinieku cietoksnim.
Kauja izvērsās ļoti asiņaina. Nocietinājumos sēdošie somālieši blieza virsū uzbrūkošajiem britiem no visiem stobriem, šāvienu troksnis saplūda ar ievainoto kamieļu kliedzieniem. Adrians, kā jau varēja gaidīt, bija uzbrukuma pirmajās rindās un uzreiz saņēma vairākas lodes. Viena pārplēsa vaigu un norāva daļu auss, bet otra izrāva aci. Taču šādi sīkumi brašajam karotājam netraucēja turpināt komandēt savu vienību.
Karš man dāvāja ne mazumu sliktu minūšu, bet arī daudz labu un pārpārēm azarta
Pats viņš šo kauju vēlāk aprakstīja tā: «Guvu ievainojumu acī, taču paliku ierindā, jo mums taču vajadzēja ieņemt cietoksni. Nākamais trieciens skāra elkoni. Izvilku no brūces lielu, taču ne pārāk bīstamu šķembu. Jauns šāviens saplosīja man ausi. Par laimi, tuvumā bija mediķis, kurš turpat uz vietas man to sašuva. Kamēr mani lāpīja, leitnants Simonss vadīja uzbrukumu, taču kāda lode trāpīja viņam galvā un uz vietas nogalināja. Sašūts un vēl arvien kaujas gara pārņemts, es atkal metos uzbrukumā, taču kāda lode rikošetā man trāpīja jau savainotajā acī. Mēs bijām tik tuvu pretiniekam, ka ar roku varētu aizsniegt viņu šauteņu stobrus. Tā bija īsta jautrība!»
Cietoksni tiešām izdevās ieņemt, un tikai pēc tam, kad virs tā pacēla britu karogu, Vaierts bija ar mieru doties pie ārstiem. Savainoto aci glābt tā arī neizdevās. Ievainoto virsnieku nogādāja Britānijā, kur viņš, tikko mazliet apārstējies, uzreiz prasījās atpakaļ uz fronti. «Pag, bet jūs taču esat invalīds!» teica medicīniskās komisijas dakteri un kategoriski atteicās Vaiertu atzīt par derīgu dienestam. Tomēr viņš nelikās mierā un, izmantojot visus savus sakarus, panāca atkārtotu komisijas sasaukšanu, kurā ar pierunāšanu un draudiem «izsita» tik kāroto ceļazīmi uz karu. Vienīgā mediķu prasība bija sagādāt acs protēzi. Adrians to arī izdarīja un ielika biedējoša izskata stikla aci, ko gan izmeta pa ceļam uz fronti. Acs apsējs, kas padarīja virsnieku līdzīgu pirātam, bija praktiskāks un ērtāks.
Mēs bijām tik tuvu pretiniekam, ka ar roku varētu aizsniegt viņu šauteņu stobrus
Rietumu frontē
1915. gada februārī de Vaierts beidzot nonāca Rietumu frontē. Tur viņš demonstrēja jau pieredzēto spēju apvienot neveiksmes ar neticamu veiksmi. Proti, gūt visdažādākās traumas un ievainojumus, taču tik un tā izdzīvot.
Kaujā pie Sommas viņš iedzīvojās lodes ievainojumā kājā, bet šķemba savainoja galvu. Pašendeilas kauja ievainojumu sarakstu papildināja ar šķembu gurnā. Kambrē - atkal ievainojums kājā, bet pie Arasas - caurums ausī. Vēl kādā kaujā granātas sprādziens saplosīja Adriana roku. Atvairījis ienaidnieka uzbrukumu, Vaierts paņēma no kāda krituša vācieša šalli, aptina ar to savainoto roku un ieradās medpunktā. Tā dakteris, ieraudzījis brūci, lika virsniekam doties uz aizmugures hospitāli, taču Vaierts par šādu ieteikumu apvainojās, pats turpat norāva divus sakropļotos pirkstus, nometa tos uz grīdas un, apsējis brūci, devās atpakaļ uz ierakumiem.
Varonīgs, taču stulbs gājiens. Brūce iekaisa, un sākās asins saindēšanās. Nākamais pusgads izvērtās par nebeidzamām mocībām, jo hospitālī Vaierts nonāca tik un tā, taču nu jau mediķi, cenšoties glābt to, kas vēl glābjams, pa gabaliņam vien grieza nost savainoto roku. Beigu beigās nācās noņemt roku virs elkoņa.
Domājat, ka rokas trūkums mazināja viņa karotgribu? Nekā tamlīdzīga! Knapi apārstējies, viņš atkal bija gatavs atgriezties ierindā. Par dzelžaino raksturu liecina šāds ieraksts dienasgrāmatā: «Esmu iemācījies aizsiet kurpes un kaklasaiti, izmantojot roku un zobus. Ar prieku atklāju, ka varu pat makšķerēt!»
Atkal stāšanās mediķu komisijas priekšā, kuri neticīgi blenza uz vienroci un viņa demonstrēto prasmi aizsiet šlipsi, taču pozitīvu slēdzienu atteicās dot. Tomēr beigās izlīdzēja vecie sakari, un beigu beigās Adrians patiešām saņēma atļauju atgriezties ierindā. Tobrīd jau virsnieku, kuram, pateicoties neticamajai spējai no jebkuras ķezas izkļūt sveikā (lai arī ne veselam), bija pielipusi iesauka Laimīgais Odisejs (tā Adrians vēlāk nosauks savus memuārus), zināja visa britu armija.
Kara beigās tobrīd 36 gadus vecais de Vaierts, atzīmējot viņa izcilo drosmi, saņēma pulkveža pakāpi un lērumu apgalvojumu, ieskaitot britu augstāko militāro ordeni Viktorijas krustu un augstāko Beļģijas apbalvojumu Kara krustu. Pats viņš piedzīvoto rezumēja savās atmiņās: «Godīgi sakot, man karš patika. Tas man dāvāja ne mazumu sliktu minūšu, bet arī daudz labu un pārpārēm azarta.»
Polijas piedzīvojumi
Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Adrians tomēr nebija ar mieru kārt šauteni vadzī un meklēt kādu mierīgāku nodarbošanos. Tādēļ izlūdzās komandējumu uz kādu «karstāku» vietu un tā nonāca Polijā. Tur patiešām tolaik bija karsti: neatkarību atguvušie poļi karoja ar boļševikiem, ar lietuviešiem, arī ar ukraiņu nacionālistiem un čehiem. Ir, kur izvērsties!
Taču Vaierts nebūtu Vaierts, ja neiekultos nepatikšanās. Jau pa ceļam lidmašīna ar britu misijas dalībniekiem piedzīvoja aviokatastrofu un bojā gāja visi tajā esošie... izņemot Laimīgo Odiseju. Tik tikko ticis laukā no lidmašīnas vraka, Adrians nonāca Lietuvas karavīru gūstā, taču jau drīz vien tika atbrīvots, jo pret britu virsnieku lietuviešiem nekādu pretenziju nebija.
Ticis brīvībā, Adrians nolēma iemēģināt jaunu profesiju - kļūt par diplomātu un samierināt poļus ar Simona Petļuras vadītajiem ukraiņu nacionālistiem, lai kopā cīnītos pret boļševikiem. Taču te viņš piedzīvoja fiasko, jo ukraiņi apšaudīja britu misiju un Vaierts tika pie jauna ievainojuma vēderā. Par laimi, tas nebija smags, tādēļ drīz vien Adrians bija atpakaļ ierindā un pievērsās poļu armijas apbruņošanai. Lai neradītu diplomātiskus sarežģījumus, atklāti Polijai piegādāt bruņojumu britu valdība nevēlējās, tādēļ Vaierts izveidoja veselu kontrabandas tīklu un veda ieročus no Ungārijas.
Kad 1920. gadā Sarkanā armija nonāca Varšavas pievārtē, de Vaierts kategoriski atteicās pildīt priekšniecības pavēli un evakuēties. Tā vietā viņš devās pretējā virzienā - uz fronti. Pa ceļam viņa vilcienam uzbruka boļševiku kavalēristi, taču britu virsnieks pat nedomāja padoties: tik azartiski atšaudījās no revolvera, ka izvēlās no vagona, taču spēja skriešus to panākt (atcerēsimies, ka viņam bija tikai viena acs un viena roka), ielēkt atpakaļ un pēc tam vēl organizēt vilciena aizsardzību.
Nav brīnums, ka pēc kara poļi Vaiertam piešķīra ordeni un zemes īpašumu tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Tur tad arī Adrians apmetās uz dzīvi un katru rītu sāka ar to, ka pie mājas svinīgi pacēla Britānijas karogu. Bet pēc tam devās medīt zosis un pīles. «Šķiet, ka to 15 purvos pavadīto gadu laikā es šāvu katru dienu, taču baudījums no tā nemazinājās,» vēlāk viņš rakstīja memuāros.
Dziļos Polijas laukos Vaierts nodzīvoja līdz pat 1939. gada vasarai, kad kļuva skaidrs, ka briest nākamais karš. Divus mēnešus pirms tā sākuma (pašam Adrianam tad bija jau 59 gadi) viņu atkal iecēla par britu militārās misijas vadītāju Varšavā, kur viņš sagaidīja Hitlera iebrukumu Polijā. Kad kļuva skaidrs, ka Polijas kapitulācija ir neizbēgama, viņš pieņēma lēmumu par misijas evakuāciju uz Rumāniju. Pa ceļam konvojs piedzīvoja vācu aviācijas uzlidojumu, un Vaierts tika pie kārtējā ievainojuma.
No Rumānijas viņš devās uz Lielbritāniju, pa ceļam ļoti pārdzīvojot savas medību ieroču un makšķerkātu kolekcijas zaudējumu - to nācās atstāt Polijas lauku īpašumā. Tādēļ Londonā viņš ieradās ļoti sliktā noskaņojumā, ko uzlabot varēja tikai viens līdzeklis - brauciens uz fronti.
Norvēģijas fiasko un gūsts
Priekšniecība nepievīla un 1940. gada aprīlī de Vaiertu, kurš tikko bija paaugstināts par ģenerālmajoru, britu vienības priekšgalā nosūtīja uz Norvēģiju, kur viņa uzdevums bija ieņemt Namsosas pilsētiņu, bet pēc tam virzīties uz Tronheimu.
Jau no paša sākuma viss gāja kā pa celmiem. Krastā izcelties gan izdevās, taču gaisa telpu kontrolēja Luftwaffe lidmašīnas, kas intensīvi bombardēja britus, savukārt no sauszemes viņiem uzbruka vācu kājnieki. Pārspēka priekšā nācās atkāpties, taču evakuācijas laikā vāciešiem izdevās nogremdēt divus sabiedroto kuģus - franču Bison un britu Afridi. «Norvēģijas kampaņa bija pati bezjēdzīgākā no visām, kurās jebkad esmu piedalījies,» tā to novērtēja de Vaierts.
Pēc atgriešanās Britānijā viņu iecēla par Ziemeļīrijā dislocētās 61. divīzijas komandieri, taču ne uz ilgu laiku - augstākā priekšniecība nosprieda, ka Adrianam ir pārāk daudz gadu un rētu, lai komandētu aktīvā dienestā esošu karaspēka vienību. Kompensācijai viņam piedāvāja vadīt militāro misiju Dienvidslāvijā. Adrians par šo komandējumu nebija sajūsmā (pārāk maz tur šauj!), taču piekrita un devās ceļā.
Lidojumā pāri Vidusjūrai karma de Vaiartu nepievīla - lidmašīnai pārstāja darboties abi dzinēji, un tā bija spiesta veikt piespiedu nosēšanos jūrā netālu no Lībijas piekrastes. Adrians, protams, atkal izdzīvoja - izmantojot vienīgo roku, viņš kaut kā aizpeldēja līdz krastam, kur viņu uzreiz sagūstīja itāļu patruļa.
Ņemot vērā, ka viņš bija ģenerālis, itāļi viņu nosūtīja uz īpaši svarīgām personām paredzēto nometni Florences apkaimē, kur jau atradās vairāki britu virsnieki, kas bija krituši gūstā Ziemeļāfrikā. No turienes Adrians mēģināja piecas (!) reizes aizbēgt, taču ikreiz itāļi viņu atkal sagūstīja. Sestajam mēģinājumam viņš kopā ar vēl diviem britu ģenerāļiem piegāja īpaši nopietni un septiņus mēnešus raka tuneli. Kad beidzot tunelis bija gatavs, ģenerāļi pa to tika laukā, bet pēc tam izšķīrās, novēlot viens otram laimīgu ceļu pie savējiem.
De Vaierts mēģināja Itāliju šķērsot, izliekoties par vienkāršu zemnieku. Diezgan muļķīga ideja, ja ņemam vērā, ka itāliski «zemnieks» nerunāja un jau pa gabalu izcēlās tukšās piedurknes un acs pārsēja dēļ. Likumsakarīgi, ka jau pēc astoņām dienām viņu notvēra un nogādāja atpakaļ karagūstekņu nometnē.
Tur viņš nosēdēja līdz 1943. gada augustam, kad Itālijas augstākajās civilās un militārās varas aprindās nobrieda lēmums izstāties no kara. Par kontaktpersonu, lai uzsāktu sarunas ar sabiedrotajiem, itāļi izvēlējās mūsu stāsta varoni. Taču Adrians, pirms piekrist piedāvājumam un doties ceļā uz Lisabonu, paģērēja, lai viņam tiktu uzšūts attiecīga līmeņa uzvalks, turklāt pēc angļu, nevis itāļu modes: «Lai es neizskatītos pēc itāļu sutenera.» Vēlāk memuāros de Vaierts atzina, ka itāļi uzšuvuši labāko uzvalku, kāds viņam jelkad bijis. Tajā tad viņš arī devās uz pārrunām Portugālē.
Dullais mazmazdēls
Daļu Adriana de Vaierta kaujinieciskā gara ir mantojis viņa mazmazdēls Entonijs Loids - viens no slavenākajiem britu kara reportieriem. Kādu laiku viņš mācījās prestižajā Sendhērstas karaskolā, taču tad nolēma dot priekšroku žurnālistikai un kā neatkarīgais reportieris deviņdesmito gadu sākumā devās uz kara pārņemto Bosniju. Tur viņš sāka kā fotoreportieris, tirgojot savus uzņēmumus ziņu aģentūrām un žurnāliem par 50 vācu markām gabalā. Kad tika ievainots viņa paziņa, laikraksta The Daily Telegraph reportieris Loids pārkvalificējās par rakstošo žurnālistu, lai viņu aizvietotu. Vēlāk kā kara reportieris viņš apmeklēja visu lielāko militāro konfliktu zonas - Čečeniju, Afganistānu, Irāku, Kosovu, Sjerraleoni, Sīriju. Privātajai dzīvei gan tas par labu nenāca, jo izjuka Loida laulība ar Aberkornas hercoga meitu Sofiju Hamiltoni, taču pēc pāris gadiem viņi apprecējās pa otram lāgam. Atšķirībā no vecvectēva Entonijam ir tikai viens ievainojums - sīriešu nemiernieka raidīta lode kājā.
Pēdējais ievainojums
Ticis galā ar sarunām Lisabonā, de Vaierts devās uz Londonu, kur gandrīz uzreiz sāka rīkot skandālus, pieprasot ceļazīmi uz karadarbības zonu. Britu pavēlniecība, labi zinot, ka netiks no vecā īgņas vaļā, kamēr vien viņš spēs pakustēt, jau bija gatava lūgumu apmierināt, taču tad iejaucās premjerministrs Vinstons Čērčils, kurš piedāvāja Adrianam kļūt par savu oficiālo pārstāvi Ķīnā, Čana Kaiši štābā. De Vaierts, kurš par Ķīnu zināja vien to, ka tā ir «valsts, kurā dzīvo jokaini mazi cilvēciņi ar dīvainām tradīcijām un neizprotamu mīlestību pret dzeltenzaļiem ornamentiem un savām vecmāmiņām», piekrita un devās ceļā.
Čana Kaiši štābā viņš darbojās no 1943. līdz 1946. gadam, visiem spēkiem cenšoties pierunāt sabiedrotos iesaistīties Ķīnas pilsoņu karā Kaiši pusē, ko tomēr neizdevās panākt. Toties izdevās ievilkt Čanu Kaiši britu interešu orbītā. Ar de Vaierta dienestu apmierinātais Čērčils viņam piešķīra ģenerālleitnanta pakāpi un izkārtoja bruņinieka titulu.
Ar labi padarīta darba sajūtu ģenerālis varēja braukt mājās, taču pa ceļam velns viņu dīdīja iegriezties ciemos pie britu spēku komandiera. Tā sarīkotajā pieņemšanā Adrians iztukšoja pāris liekas glāzītes un, dodoties projām, novēlās pa kāpnēm. Liktenim patīk ļauni joki: muļķīgais kritiens de Vaierta veselībai nodarīja lielāku kaitējumu nekā karos gūtie ievainojumi. Proti, ģenerālis tik smagi traumēja mugurkaulu, ka ne tikai uz ilgu laiku palika uz gultas, bet arī gandrīz nomira. Labā ziņa bija tā, ka vairāku mugurai nepieciešamo operāciju laikā mediķi no Adriana miesām izvilka septiņas vecas šķembas, par kurām ģenerālis sen bija aizmirsis. Uz kājām de Vaierts tika vien pēc gada, taču pat viņam bija skaidrs - nu gan aktīvajam dzīvesveidam jāpieliek punkts un jādodas pensijā.
Muļķīgais kritiens de Vaierta veselībai nodarīja lielāku kaitējumu nekā karos gūtie ievainojumi
67 gadu vecumā viņš beidzot varēja nodoties mierīgai dzīvei. Sieva, kura viņu visas laulības laikā gandrīz nebija redzējusi, jau bija mirusi, tādēļ 70 gados Adrians apņēma jaunu, kura bija 23 gadus jaunāka. Mūža nogali ģenerālis pavadīja Īrijā, netālu no Korkas, kur nodevās medībām, makšķerēšanai un memuāru rakstīšanai, kaut gan pats atzina: «Runā, ka rakstāmspalva esot spēcīgāka par zobenu, taču es skaidri zinu, kuru no šiem abiem ieročiem izvēlētos.» Sirmais veterāns nomira 1963. gadā. Nodzīvoja viņš 83 gadus - trakulīgajam dzīvesveidam neticami daudz.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita