Kad XIX un XX GADSIMTA mijā Dienvidāfrikā izcēlās būru un britu karš, tajā piedalījās arī kāds latvietis, kurš turklāt vēlāk par piedzīvoto sarakstīja grāmatu. Viņa vārds ir Jevgeņijs Augustuss.
Laikā no 1899. līdz 1902. gadam Dienvidāfrikā norisinājās tā sauktais Otrais angļu‒būru karš, kurā tolaik vēl varenā Britu impērija ar grūtībām sakāva divu būru republiku (Transvālas un Oranjes) spēkus. Formālais kara iemesls bija britu neapmierinātība ar to, ka kopš nesenās zelta atradņu atklāšanas zemē lielā skaitā sabraukušie angļi nebaudīja vēlēšanu tiesības Transvālā, kur būri - holandiešu pēcteči ‒ veidoja vairākumu (kaut gan atsevišķās pilsētās angļi bija vairākumā). Patiesais iemesls bija tas, ka tika apdraudētas angļu kompāniju un raktuvju īpašnieku intereses.
1899. gada septembrī Lielbritānijas valdība pieprasīja vienādot britu un būru tiesības, savukārt Transvālas valdība pieprasīja britiem atvilkt spēkus, piedraudot ar karu. Būri draudus patiešām īstenoja un karu uzsāka, tā pārsteidzot britus, kuri sākotnēji neuzskatīja pretinieku par līdzvērtīgu. 1899. gada rudenī un ziemas sākumā britu spēki tika pilnīgi sakauti. Taču 1900. gada sākumā ieradās angļu papildspēki, un pusgada laikā būru galvenie spēki tika uzveikti, tomēr ne pilnībā - būru vienības visā zemē sāka īstenot partizānu kara taktiku, ko briti nebija gaidījuši.
Brīvprātīgie būru pusē
Nespējot sekmīgi cīnīties ar būru partizāniem, britu spēku vadība sāka izmantot izdedzinātās zemes taktiku un īstenot masveida represijas, ieslogot būru civiliedzīvotājus koncentrācijas nometnēs, kur daudzi gāja bojā. Ar šādām metodēm beigu beigās 1902. gada maijā britiem izdevās gūt virsroku un abas būru republikas iekļaut Britu impērijā, vienlaikus garantējot būriem zināmas tiesības saimnieciskajā jomā un savas valodas lietošanas tiesības.
Karš izraisīja negatīvu noskaņojumu pasaulē pret Britu impēriju, turklāt daudzajiem impērijas konkurentiem un pat ienaidniekiem radās labs iegansts, lai mēģinātu izmantot karu impērijas varenības mazināšanai. Nelabvēļu vidū bija arī Vācijas ķeizars un Krievijas cars. Nikolajs II par kara sākumu bija sajūsmā un pat pavēlēja sakoncentrēt karaspēku pie britu kontrolētās Afganistānas un Indijas robežām, tomēr tas britus neiespaidoja, bet tieši iesaistīties karā cars nebija gatavs. Galu galā krievu brīvprātīgajiem virsniekiem (viņi tika uz laiku ieskaitīti karaspēka rezervē, kas ļāva apgalvot, ka brīvprātīgie dodas ceļā bez valsts ziņas), mediķiem un pat žēlsirdīgajām māsām tika atvērts ceļš uz Āfriku.
Kopumā būru pusē cīnījās apmēram 2500 ārvalstu (Holandes, Francijas, Īrijas, ASV, Vācijas, Zviedrijas u. c.) brīvprātīgie, starp kuriem 225 bija Krievijas pavalstnieki. Saskaņā ar vēlāk publicētajām atmiņām viens no ievērojamākajiem viņu vidū bija latvietis Jevgeņijs Augustuss (Augusts). 1902. gadā savā dienesta vietā Varšavā viņš izdeva atmiņu grāmatu par gaitām šā kara laikā, turklāt tā kļuva par bestselleru un ir aktuāla joprojām ‒ 2016. gadā angliski pārtulkotais darbs tika izdots Dienvidāfrikas Republikā.
Mūsu ātršāvēju trāpīgā uguns izrāva veselas angļu rindas, taču ķēdes atkal sakļāvās
No Kurzemes līdz Dienvidāfrikai
Pārbaudot šā virsnieka dienesta dokumentus Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvā, noskaidrojās, ka viņš ir latvietis, tiesa, pārejot pareizticībā, mainījis personvārdu. Dzimis Kurzemes guberņā zemnieka Kristapa Augustusa (Augusta) ģimenē, pabeidzis piecas klases Daugavpils reālskolā, pēc tam 1892. gada pavasarī iestājies karadienestā 97. kājnieku pulkā Daugavpilī. 1893. gada sākumā paaugstināts par jefreitoru, vēl pēc gada - par jaunāko unteroficieri. Tā paša gada augustā viņš iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā, līdzīgi daudziem citiem latviešiem šajā laikā, izlēmis kļūt par virsnieku (ar viņu kopā mācījās un junkurskolu beidza Kārlis Goppers, Jānis Ušaks, Kārlis Baltiņš un Pēteris Danielsons).
Mācības puisim padevās labi, bet dažas dienas pirms junkurskolas beigšanas, 1896. gada augustā, visticamāk, karjeras apsvērumu dēļ pēc paša vēlēšanās Viļņas garnizona pareizticīgo baznīcā viņš pārgāja pareizticībā, pieņemot vārdu Jevgeņijs (pagaidām nav izdevies noskaidrot viņa vecāku doto vārdu). Pēc desmit dienām Jevgeņijs beidza junkurskolu ar I šķiras diplomu un kā podpraporščiks tika nosūtīts uz savu iepriekšējo 97. kājnieku pulku Daugavpilī.
Labo sekmju junkurskolā dēļ jau 1896. gada novembrī Augustuss tika paaugstināts pirmajā kadru virsnieka dienesta pakāpē - par podporučiku ‒ un pārvietots uz 190. Belgorajas rezerves kājnieku pulku (1898. gada janvārī tas tika pārdēvēts par 189. Belgorajas rezerves kājnieku pulku). 1900. gada februāra sākumā Augustuss tika formāli ieskaitīts armijas kājnieku rezervē Varšavas apriņķī, taču tur nepalika, bet devās uz Dienvidāfriku, kur iestājās būru karaspēkā. Sešus mēnešus piedalījās kaujās (pie Strombergas, Pītershilles, Leidismitas ielenkumā) un saskaņā ar dienesta biedru liecībām izcēlies ar drosmi un uzņēmību. Augustuss tika ievainots un par kaujas nopelniem paaugstināts par leitnantu (brīvprātīgo iepriekšējās virsnieku pakāpes citu valstu armijās netika ņemtas vērā). Krītot Pretorijai, nokļuva gūstā, no kura drīz tika atbrīvots un atgriezās Krievijā. Jau Dienvidāfrikā viņš atrada laiku uzrakstīt vairākas plašas korespondences par pieredzēto, kas tika publicētas Krievijas žurnālos Novoje Vremia un Varshavskij Vojennij Zhurnal, uzskatāmi apliecinot arī izteiktas literāta spējas, īpaši spilgtajos kauju aprakstos.
Tieši mums virsū skrēja kāds anglis ar nodzītu bārdu, acīmredzot virsnieks
Seši mēneši karā
Lūk, daži fragmenti no virsnieka atmiņām par kaujām būru Krīgersdorpas vienības ierindā 1901. gada februārī pie Tugelas upes un Spionskopas kalna pret britu karaspēku ģenerāļa Redversa Bullera vadībā: «Remdējuši slāpes no aukstā avota kalnu spraugā, pielikām savas patronsomas ar dubultu patronu komplektu, sabāzām vēl vairākas pakas kabatās un sākām rāpties klintī. Jo augstāk mēs kāpām, jo biežāk sāka skanēt draudīgā lādiņu šņākoņa; sāpīgi atsitās ausīs ložu svilpoņa; ar kaut kādu žēlīgu gaudoņu un vaidiem pa gaisu mētājās rikošetā lidojošās lādiņu šķembas; šļakatveidīgi uz visām pusēm lidoja sīki akmeņi, zemes pikas. [..] Neatceros, kā es nokļuvu uguns joslā, tur, kur nekustīgās klintis, likās, trīcēja un šūpojās zem šāvienu dārdoņas. Priekšā, blakus, pie pašām kājām bez skaņas ietriecās lodes, ierokoties zemē, izšķīstot pret akmeņiem. «Komm an, kerls!» [Uz priekšu, brāļi] - rēc kāda aizsmakusi balss; būru stāvi te pazib zaļajā zālē, te pazūd aiz asajām klints radzēm. Un mani pārņem šī neapturamā tieksme uz priekšu; it kā atrazdamies zem kaut kādas hipnozes, ellišķīgās dārdoņas apdullināts, akls no spilgtās saules, es raujos uz priekšu. [..] Būri pieplok aiz akmeņiem; viņi it kā sastingst, saplūst ar reljefu, kas aizsedz viņus no pretinieka zalvēm; mierīgi, neuztraucoties viņi stipri sažņaudz šautenes laidi un nogaida kā plēsīgi vanagi dzeltenas ķiveres un durkļa atspīduma parādīšanos. [..] Angļi mums ir tikai 100-150 soļus priekšā. [..] Un es, neizjūtot ne asinskāri, ne dzejā apdziedāto «episko noskaņojumu», šī nežēlīgā slaktiņa karstumā esmu jau iztukšojis visas savas patronsomas ligzdas.»
Vēl pāris drosminieku
Iespējams, ka J. Augustuss nebija vienīgais latvietis Otrajā angļu‒būru karā. Latvijas presē 1900. gadā parādījās informācija, ka šajā karā kritis puisis no Liepājas, uzvārdā Upenieks, kurš kā jūrnieks bija pārcēlies uz Londonu, kur iesaukts britu armijā un nosūtīts uz Dienvidāfriku cīnīties pret būru karaspēku. Tāpat prese, atsaucoties uz Johannesburgas laikrakstu, ziņoja par kādu kritušu būru pusē karojošā Vācu korpusa karavīru Ādolfu Draudziņu, turklāt atzīmēja, ka ar šo paziņojumu Rīgas presē «varbūt viņa piederīgie dabūs zināt par viņa goda nāvi, cīnoties priekš kādas svešas dūšīgas tautiņas taisnības un patstāvības». Minētās norādes gan pagaidām nav guvušas apstiprinājumu citos avotos un nākotnē ir pārbaudāmas.
Viņš aprakstīja arī smagās atkāpšanās kaujas:
«Angļu artilērijas lādiņi sagrāva mūsu aizsprostus; ar skaļu atbalsi kalnos atskanēja vienmērīgie ātršāvēju [ložmetēju] tarkšķi. [..] Viņu lādiņi sprāga tik sekmīgi, ka mirstošo pirmsnāves gārdzieni un ievainoto vaidi sāka skanēt arvien biežāk un biežāk. [..] Ceļa malās mētājās bezpalīdzīgi ievainotie. Uz viņiem gāzās lietusgāzes, un nelaimīgo vaidus apslāpēja trakojošā negaisa gaudas. Drīz būri ieņēma jaunas pozīcijas. Tomēr angļi, nerēķinoties ar zaudējumiem, atkal devās triecienā, bet viņu pretinieki, atguvušies pēc smagajiem zaudējumiem citos frontes sektoros, nikni aizstāvējās. Atceros 24. februāra kauju, kad ķēde pēc ķēdes viļņojoties un šūpojoties uzbruka plašā puslokā pa kalna nogāzi, ko bija ieņēmusi Krīgersdorpas vienība. Mūsu ātršāvēju trāpīgā uguns izrāva veselas angļu rindas, taču ķēdes atkal sakļāvās un saspiedās, no aizmugures spiedās jaunas masas. Likās, šī draudīgā lavīna noslaucīs visu savā ceļā un saspiedīs drosminieku sauju, kas sēdēja ātrumā izraktās tranšejās; taču šie cilvēki, asinīm un dubļiem notriepušies, bezbailīgi nogaidīja angļus pienākam tuvāk. Un, kad uzbrūkošā pretinieka masas atradās tieša šāviena attālumā, viņus sagaidīja tāda uguns krusa, ka viss kalns noklājās ar mirušo ķermeņiem. Satracinātā ienaidnieka uzbrukumu tas neapturēja, svaigi bataljoni sāka kāpt kalnā, atsevišķi drosminieki pieskrēja tik tuvu, ka varēja redzēt viņu sarkanās, nosvīdušās sejas, saulē mirdzošos durkļus. Taču šoreiz nenonāca līdz tuvcīņai, visi īru brigādes centieni sašķīda pret būru izturību. Viens pats Royal Inniskilling pulks, kas uzbruka mūsu pozīcijām, zaudēja vairāk par 300 cilvēkiem, un Bullers bija spiests lūgt uguns pārtraukumu kritušo un ievainoto aizvākšanai. [..] Bez pārtikas, bez miega mēs turējāmies vēl četras dienas, un beigās es biju tā notrulinājies, ka aizmigu zem stiprākās uguns tranšejā, zem drausmīgi uzpūstiem un zilējošiem līķiem. Nebija, kam viņus aprakt, un arī nebija jēgas; debesīs riņķoja vanagu bari, un naktīs skanēja gara šakāļu gaudošana, no kuras asinis stinga dzīslās. Vienīgi retajos klusuma brīžos izmetām līķus aiz brustvēra.
27. februārī bija pēdējā kauja. Kalni drebēja un vaidēja no bombardēšanas dārdiem. [..] Mēs gulējām līdz vakaram, kad pēkšņi kalnos no mums pa kreisi parādījās angļu apaļās ķiveres. Mūs apgāja no abiem flangiem. [..] Ar būru bļāvieniem sajaucās saniknoto angļu kliedzieni: «Amadjuba! Son of a bitch!» [«Madzuba! Kuces dēli!»] (1881. gada 27. februārī angļi bija cietuši sakāvi Madzubas kalnā, pēc tam izveidojās būru republikas - red.]. Tieši mums virsū skrēja kāds anglis ar nodzītu bārdu, acīmredzot virsnieks, platā, sēni atgādinošā ķiverē «Hands up! Bloody-fool beggars,» [«Rokas augšā, nolādētie ubagi»] viņš rēca, vicinot revolveri. Šur tur būri saķērās tuvcīņā, atsitoties ar laidnēm, dūrēm. Pazibēja baltie lakati.
