Kadri ar desmitiem iznīcinātu tanku Ukrainas kara laikā daudziem rada jautājumu - vai tikai tanku laikmets neiet uz beigām un to ražošana nekļūst par bezjēdzīgu naudas tērēšanu? Atbilde nav tik vienkārša, kā pirmajā mirklī varētu šķist.
Kavalērija ir noderīga pirms kaujas, kaujas laikā un pēc tās,» rakstīja Napoleons. Kopš laikiem, kad Eiropas kauju laukos beidza maršēt Romas leģionāri un kavalēristiem parādījās kāpšļi un sedli, kavalērija simtiem gadu dominēja kaujaslaukā. Kavalērija bija komandiera acis un ausis, tā sargāja karaspēka flangus un komunikācijas līnijas, kaujaslaukā tās trieciens bija pēdējais cirtiens pretiniekam, kas jau bija sācis grīļoties.
Gadsimtu gaitā jātnieki pielāgojās ieroču attīstībai, te atsakoties, te atkal ieviešot bruņas, pīķus un šaujamieročus. Sākoties Pirmajam pasaules karam, jātnieku vienības vēl joprojām bija armiju kodols. Taču beigas kavalērijas laikmetam pienāca nežēlīgi ātri - ierakumi, dzeloņdrātis un ložmetēji apturēja zirgus un padarīja tos par viegliem mērķiem. Diskusiju par to, kāds kavalērijas zobens labāks - ar taisnu vai līku asmeni -, izšķīra ložmetējs. Aizsardzības ugunsspēks pārspēja uzbrukumu, un gaišākie prāti meklēja jaunu ieroci, kas varētu nomākt visu iznīcinošo ložmetēja uguni.
Kaujaslauka karaļa asiņainais tronis
Pagāja divi asiņaini gadi, un 1916. gada 15. septembrī pārsteigto vācu karavīru pozīcijas zem kāpurķēdēm samala pirmie britu tanki. Laikā, kad lielākā daļa cilvēku nebija redzējuši pat auto, tanks - iespaidīga un smagi bruņota mašīna, kas ar savām kāpurķēdēm samaļ visu savā ceļā, - atstāja graujošu iespaidu. Pasaule bija mainījusies, un bruņotas kaujas mašīnas ieņēma kaujaslauka karaļa vietu. Taču, cik pārsteidzoša bija tanku parādīšanās, tikpat ātri parādījās arī pirmie paziņojumi par tanka nāvi - simtiem dzelzs briesmoņu sadega kaujās pie Marnas, Sommas, Kambrē un citur.
1916. gada 15. septembrī pārsteigto vācu karavīru pozīcijas zem kāpurķēdēm samala pirmie britu tanki
Par spīti pesimistiskajām prognozēm, tanki tomēr neizzuda. Gluži otrādi - bruņoto kaujas mašīnu skaits auga augumā, tās kļuva aizvien sarežģītākas un iespaidīgākas. Ja Pirmā pasaules kara tanks bija primitīva tērauda kaste ar dzinēju un dažiem ložmetējiem, mūsdienās vienā tankā ir apvienotas visas iespējamās mūsdienu inovācijas - nakts redzamības tēmēkļi, GPS, datorizētas ugunsvadības sistēmas, attālināmi vadāmi ieroču moduļi utt. Mūsdienās, kad moderno ieroču priekšā cilvēka dzīvība šķiet tik trausla, tanks ar savām tērauda bruņām ir kļuvis par militārās varenības simbolu, kam seko līdzi gan eksperti, gan pusaudži, vienlaikus uzdodot jautājumu, vai beidzot ir pienācis mirklis, kad varēs paziņot par kaujaslauka karaļa nāvi. Vēsture rāda, ka šādi pieņēmumi jau izteikti ne vienreiz vien.
Lai gan Pirmā pasaules kara beigās tanki tika izmantoti visai lielā skaitā, kara beigās nevienam īsti nebija skaidrs, ko ar tiem iesākt, un līdz brīdim, kad tanki kļuva par atsevišķu ieroču šķiru, pagāja vairāk nekā desmit gadu. Līdz tam tanku vienības bija daļa no inženieru spēkiem (atcerēsimies, ka automobilis kā tāds bija parādījies pavisam nesen), kājniekiem un artilērijas (tankiem taču bija lielgabali). Ideja par to, ka tanki varētu patstāvīgi doties pretinieka teritorijas dziļumā un kājnieki tos tikai atbalstītu, dzima lēni. Francijas, Padomju Savienības un ASV armijās tankus uzskatīja par atbalsta ieroci kājniekiem, kas ar savu ugunsspēku un bruņām palīdzēs samazināt briesmīgos zaudējumus uzbrukuma vilnī.
Diskusijai par pareizāko tanku izmantošanas veidu punkts tika pielikts pirmajos divos Otrā pasaules kara gados, kad vācu tanku divīzijas samala pretiniekus no Parīzes līdz Maskavai. Par spīti iespaidam, ko ir radījuši Holivudas filmu skati - milzīgas tanku masas, kas iznīcina visu savā ceļā -, realitāte bija cita: jau pašā sākumā panākumus noteica nevis tanku tūkstoši, bet gan veiksmīga sadarbība starp tankiem, kājniekiem, aviāciju un citām vienībām.
Otrā pasaules kara mācības
Uzskatu atšķirības par tanku konstrukcijas īpatnībām Rietumos un Krievijā parādījās jau Otrā pasaules kara laikā. Tie bija jautājumi par kvalitāti un kvantitāti, par uzticamību, komfortu un ražošanas vieglumu. Divi pretpoli šajā diskusijā bija Vācija un PSRS.
Slavenais krievu tanks T-34, kuru daudziem patīk dēvēt par labāko Otrā pasaules kara tanku, mūsdienu krievu tanku konstrukcijā ir atstājis daudz dziļākas pēdas, kā varētu domāt. Pirmkārt, tankā izmantotais V-2 divpadsmit cilindru dīzeļdzinējs ar nebūtiskām izmaiņām ir lietots visos padomju tankos no T-23 līdz pat mūsdienu T-90M. Tādēļ, lai saprastu krievu tanku filozofiju, ir jāsaprot T-34.
Lai gan T-34 ārēji šķita izcils ugunsspēka, mobilitātes un bruņu aizsardzības risinājums, konstruktīvi tanks būtībā bija domāts tikai vienai kaujai, kurā tam nebija paredzēts ilgs mūžs. T-34 bija robusta (ātrumu pārslēgšanai Sarkanās armijas tanku vadītāji lietoja āmuru), tehniski ne visai uzticama (došanās kaujā ar rezerves transmisiju uz tanka korpusa nebija retums) un no apkalpes viedokļa neērta mašīna (lauzti kauli un galvas traumas padomju tanku apkalpēm bija ierasta lieta tanka piekares sistēmas dēļ). Toties vienkāršo T-34 varēja saražot lielā skaitā.
Otrā pusē šiem svaru kausiem bija vācu filozofija, kas kvalitāti vērtēja augstāk par kvantitāti. Vācieši apzinājās, cik liela nozīme ir apkalpes komfortam un loģiskam darbu sadalījumam. Laikā, kad lielākajā daļā tanku komandieri bieži vien pildīja arī lādētāja un šāvēja pienākumus, vācu tanku trīsvietīgajos torņos komandiera vienīgais uzdevums bija komandēt. Slaveno «tīģeri» tā vadītājs spēja stūrēt ar vienu pirkstu, izmantojot stūres pastiprinātāju. Tam, protams, bija sava cena - vācu tanki bija dārgāki, lēnāk saražojami un prasīgāki apkopēs, taču to apkalpes labāk pārredzēja kaujaslauku un panākumu atslēga bija nevis tanku skaits, bet karavīru apmācība un sadarbība.
Aukstais karš: divu filozofiju cīņa
Otrā pasaules kara gados tanki kļuva arvien smagāki, un kara beigās četrdesmit tonnas smagi briesmoņi vairs nebija retums. Kamēr izplatītākais prettanku ierocis bija lielgabals, kas lielā ātrumā cauri pretinieka tanka bruņām raidīja izturīgas dzelzs serdeni, tanka aizsardzības vienīgais kritērijs bija bruņu biezums. Ja kara sākumā izplatītāko prettanku lielgabalu apkalpes savus ieročus pa kaujaslauku stūma pašu spēkiem, tā beigās jau bija skaidrs, ka prettanku ieročiem ir jāatrodas uz pašgājēju platformām.
Aukstā kara gados prettanku ieroču pamatu veidoja zemkalibra (būtībā augstas cietības prettanku bultu) un kumulatīvās strūklas (pret bruņām lādiņš ar reaktīvu ātrumu raida kumulatīvu metāla strūklu) lādiņi. Apvienojot kumulatīvos lādiņus ar raķešu tehnoloģijām, radās pirmās prettanku raķetes, kas deva iespēju ar tankiem lielākos attālumos cīnīties arī kājniekiem. Šādā situācijā vācu konstruktori, radot Leopard 1, izvēlējās tanku aizsargāt ar relatīvi plānām bruņām (ja vēlējās saglabāt saprātīgu tanka svaru, kumulatīvos lādiņus tāpat apturēt nebija iespējams), tā vietā uzsvaru liekot uz mobilitāti un novērošanas sistēmām, vienlaikus saglabājot Rietumu principu par apkalpes komforta nozīmi. Apkalpei tankā ne tikai ir jākaro, bet arī jājūtas ērti, tādējādi saglabājot kaujasspējas ilgtermiņā.
Parādoties kumulatīvajiem lādiņiem un pirmajām prettanku raķetēm, drīz vien parādījās dažāda veida kompozītbruņas un tā sauktās reaktīvās bruņas, kas ar nelielu eksploziju izjauca kumulatīvās strūklas iedarbību. Šādu bruņu efektivitāte tanku konstruktoriem ļāva apgalvot, ka frontālā plaknē modernās tanku bruņas ir līdzvērtīgas sešdesmit, septiņdesmit un vēl vairāk centimetriem «parasta» bruņu tērauda. Padomju tanku konstruktori sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados bija tehnikas progresa avangardā. Mērķis bija radīt iespējami mazus (milzu skaitā saražotā T-72 augstums ir tikai 2,23 metri - ne velti tanku karaspēkā pastāvēja karavīru auguma ierobežojums līdz 175 cm), lieliskām bruņām priekšpusē aizsargātus tankus, kurus būtu viegli un nosacīti lēti ražot (tāpēc tika saglabātas vecās, pirmskara laika dzinēju konstrukcijas). Gaidāmajā Trešajā pasaules karā PSRS karavīrus taupīt negrasījās, tādēļ svarīgāks par apkalpes komfortu bija tanku skaits - galu galā paredzamais tanka un tā apkalpes mūžs padomju plānos bija vien pāris dienas.
Vācu tanki bija dārgāki, lēnāk saražojami un prasīgāki apkopēs, taču to apkalpes labāk pārredzēja kaujaslauku
Droni, Javelin un NLAW
Septiņdesmitajos gados padomju tanki bija labākie pasaulē - grūti iznīcināmi, lēti un efektīvi. Taču priekšrocības, ko deva tanka centrā iebūvētais automātiskais lādētājs, vēlākajās desmitgadēs izrādījās krievu tanku nāves spriedums.
Video iemūžinātās ainas, kā 2020. gada Kalnu Karabahas karā un pašlaik notiekošajā karā Ukrainā tiek iznīcināti desmitiem un simtiem tanku, pārsteidza daudzus. Efekts, kas radās, relatīvi lētiem droniem un augstas klases vadāmiem prettanku ieročiem trāpot tanku daudz vājāk pasargātajā augšpusē, lika daudziem tankistiem visā pasaulē sākt nopietni apdomāt, vai viņi izvēlējušies pareizo profesiju. Ukrainas karš parādīja, ka modernākajām prettanku raķetēm tanka mazais profils un biezās priekšējās bruņas ir mazsvarīgas - NLAW un Javelin raķetes savu mērķi satriec no augšas, aizdedzinot tanka kaujas komplektu un izraisot eksploziju, kas tā torni uzmet vairāku desmitu metru augstumā.
T-64 un T-72 konstrukcija ir atbilstoša septiņdesmito gadu izpratnei par gaidāmo karu. Taču jāņem vērā, ka Leopard II, Chalenger II un Abrams tanki pieder astoņdesmito gadu paaudzei - tās ir mašīnas, kas bija paredzētas cīņai ar padomju tehniku, vienlaikus saglabājot filozofiju par apkalpes vērtību. Abrams apkalpe spēj pārdzīvot pat tiešu trāpījumu tanka munīcijas nodalījumā, jo lādiņi atrodas atsevišķā torņa bruņu nišā ar izsitamu lūku. Mūsdienās, kad visas minētās mašīnas piedzīvo dažāda veida modernizāciju, jāapzinās, ka padomju mazajos tankos atrast vietu modernām tehnoloģijām ir daudz grūtāk. Rietumu tanki pretinieku atrast un savā starpā sazināties spēj daudz labāk - kopš Otrā pasaules kara nekas daudz nav mainījies arī šajā ziņā. Tiesa, tas nenozīmē, ka Abrams un Leopard Ukrainā būs neiznīcināmas mašīnas.
Karaļa statuss tanku ir nostādījis uzmanības centrā - tā uzvaras tiek apdziedātas, aizmirstot par atbalstošo vienību nozīmi, savukārt gandrīz katrs zaudējums tiek pasludināts par sengaidīto tanku ēras galu. Vēsture pierāda - skatīt karu no viena šaura leņķa nozīmē izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par situāciju kopumā. Tanks nekad nav bijis neiznīcināms brīnumierocis - tā ir spēcīga ieroču sistēma, kuru ir nepieciešams integrēt kopējā bruņoto spēku mehānismā. Straujas uzvaras karu konvencionālajā fāzē radīja iespaidu, ka kari ir uzvarami ar maziem zaudējumiem. Tā tomēr nekad nav bijis - pat tik nevienlīdzīgā cīņā kā nacistiskās Vācijas uzbrukums Polijai Vācijazaudēja vairāk nekā 23 procentus no saviem 2859 tankiem, no kuriem 236 (8,3 procenti) bija neatgriezeniski iznīcināti.
Tas nozīmē, ka efektīvai aizsardzībai pret tankiem nepieciešams milzīgs daudzums resursu, kas nav izlietojami citur. Tanki ir efektīvi tikai tad, ja tos atbalsta kājnieki, ja no gaisa tos pasargā pretgaisa ieroči un savi gaisa spēki, bet no attāluma - artilēristi. Ja šajā «koncertā» trūkst kāda elementa, tanks pārvēršas par vientuļu kolosu lauka vidū, kam draud briesmas no visām pusēm. Šā iemesla dēļ svarīgākais aspekts, vērtējot praktisko salīdzinājumu starp padomju un Rietumu konstrukcijas tankiem, būs nevis paši tanki, bet gan to apkalpju un atbalstošo spēku profesionalitāte. Arī te nekas daudz nav mainījies kopš Otrā pasaules kara laikiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita