Stāsts par leģendārās hipiju ēras mīlestības himnas tapšanu
Mīlestības vasara (Summer of Love) - tā XX gs. populārās kultūras vēsturē bieži dēvē 1967. gada vasaru un jaunatnes kultūras notikumus, kuru epicentrs vismaz sākumā bija ASV, īpaši Sanfrancisko un citviet Kalifornijā. Laikmeta garu noteica protesti pret Vjetnamas karu, pilsoņtiesību kustība, narkotiku un brīvās mīlestības izplatība, hipiju komūnas un garmatainu jauniešu pūļi, kas Sanfrancisko parkos, laukumos un klubos klausījās Grateful Dead, Jefferson Airplane, Big Brother & the Holding Company un citas vietējās rokgrupas.
Džons Filipss no grupas The Mamas and the Papas sacerēja San Francisco (Be Sure to Wear Flowers in Your Hair) - Skota Makenzija iedziedātu dziesmu, kas aicināja ļaudis no visas pasaules doties uz Sanfrancisko, kur ielās pulcējas «maigi cilvēki ar puķēm matos» un paaudze ar jauniem priekšstatiem par pasaules kārtību. 1967. gada vasaras mēnešos pilsētā ieradās vairāk nekā 100 000 mīlestības svinētāju.
Varbūt neizklausās romantiski, taču apzīmējumu «mīlestības vasara» esot izdomājusi Sanfrancisko pilsētas vadība - lai piešķirtu gaišāku un mazāk biedējošu auru dīvaini tērpto jauniešu pūļiem un viņu «pasaules kārtībai», kas pārējiem pilsoņiem ne vienmēr šķita pieņemama. Taču sauklis iegājās un tiek lietots joprojām, savukārt hipiju eiforiskais noskaņojums tovasar izplatījās daudzviet pasaulē. Tā galvenais dzinējspēks bija mūzika. Pēkšņi tās bija ļoti daudz, un tā nelīdzinājās nekam agrāk dzirdētam. 1967. gadā klasiskus debijas albumus un joprojām spilgtas laikmeta liecības izdeva The Doors, Džimijs Hendrikss ar grupu Experience, Dženisa Džoplina ar Big Brother & the Holding Company, The Grateful Dead, Pink Floyd un Procol Harum.
Mīlestības vasaras galvenie notikumi risinājās ASV, tomēr tās īstā himna, kas toreizējo noskaņojumu izteica vistrāpīgāk un iedarbīgāk, tapa vecajā labajā Anglijā, un to radīja jau par klasiķiem kronētie The Beatles. Mūsdienās tā ir ne vien 1967. gada vasaras, bet visas desmitgades un hipiju romantisko miera, brālības un mīlestības ideālu simbols. Dziesma, kuras vēsts ir formulēta jau tās nosaukumā: All You Need Is Love - «Viss, kas vajadzīgs, ir mīlestība».
Bītli BBC tiešraidē ieskaņos jaunu dziesmu, un to redzēs TV vēsturē vēl nepiedzīvota auditorija - 500 miljoni skatītāju
The Beatles
The Beatles tobrīd bija paaudzes kultūras līderi, kas ar katru nākamo soli pārspēja paši sevi un savus agrākos sasniegumus. 1966. gada vasarā, histēriski spiedzošo fanu pūļu nogurdināti, viņi uz visiem laikiem atteicās no koncertdarbības, lai turpmāk strādātu tikai ierakstu studijā. 1967. gada pirmie mēneši pagāja intensīvā darbā ar Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band - grupas astoto albumu, kas rokam deva jauna līmeņa intelektuālu dziļumu, konceptuālu vērienu un arī «nopietnās» mūzikas kritiķu respektu. Ierakstu sesijās viņi izmēģināja vēl nepieredzētus tehnoloģiskus trikus, iesaistīja indiešu mūziķu ansambli un simfonisko orķestri, bet paši uzaudzēja ūsas un izlikās par Seržanta Pepera Vientuļo siržu kluba orķestri. Četru mēnešu laikā bītli ar producentu Džordžu Mārtinu Abbey Road studijā pavadīja apmēram 700 stundu - lielāko daļu debijas albuma tikai četrus gadus iepriekš viņi šajā pašā studijā ierakstīja vienā 10 stundu sesijā…
Abbey Road inženieris Džefs Emeriks atceras, ka pavasarī, viņiem veicot pēdējos Sgt. Pepper slīpējumus, studijā ieradies grupas menedžeris Braiens Epstains un ar plašu žestu pieprasījis vispārēju uzmanību: «Zēni, man ir fantastiski jaunumi!» Pēc dramatiski izturētas pauzes Epstains pavēstījis, ka Beatles ir izraudzīti par Anglijas pārstāvjiem pirmajā televīzijas pārraidē, ko ar satelītu starpniecību translēs pusē pasaules. Citiem vārdiem: viņi BBC tiešraidē ieskaņos jaunu dziesmu, un to redzēs TV vēsturē vēl nepiedzīvota auditorija - kādi 500 miljoni skatītāju. «Braiens visiem pārlaida starojošu skatienu,» tā savos memuāros Šeit, tur un visur kur. Mana dzīve, ieskaņojot The Beatles mūziku turpina Emeriks. «Man šķita - viņš tūlīt paklanīsies. Taču viņam par milzu vilšanos grupas reakcija bija… nekāda. Ringo [Stārs] atgriezās pie aizsāktas šaha partijas studijas dziļumā, Džordžs [Harisons] turpināja skaņot ģitāru. Džons [Lenons] uzmeta skatienu Polam [Makartnijam], taču Pols nešķita ieinteresēts; manuprāt, viņa domas joprojām pilnībā aizņēma Pepers. Visbeidzot Džons bez īpaša entuziasma noteica: «Nu labi. Es kaut ko izdomāšu.».»
Menedžeris bija satriekts un centās izskaidrot, ko šāda publicitāte dos grupas popularitātei, kuras nākotne bez koncertiem joprojām likās neskaidra, un cik pūļu pats ieguldījis šajā projektā. Taču viņš saņēma indīgu Lenona atbildi: «Saproti, Braien, tā notiek, kad rīkojies mūsu vārdā, bet neaprunājies ar mums pašiem.» Būdams tuvu asarām, Epstains vairs neteica ne vārda un atstāja studiju.
Monterejas popfestivāls
Nedēļu pirms Mūsu pasaules šova Kalifornijā netālu no Sanfrancisko risinājās viens no mīlestības vasaras galvenajiem notikumiem - Monterejas popfestivāls. Trīsdienu (16.06.-18.06.1967.) pasākums, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem lielajiem hipiju forumiem un aizsāka jau drīz tik izplatīto rokfestivālu tradīciju. Kaut Beatles šajā laikā vairs nekoncertēja, pirms festivāla un pat tā norises laikā tika daudz baumots arī par viņu uzstāšanos (Pols Makartnijs bija Monterejas organizācijas padomē). Taču arī bez bītliem dalībnieku sastāvs bija iespaidīgs: Simon & Garfunkel, The Mamas and the Papas, The Byrds, Grateful Dead, Buffalo Springfield, Jefferson Airplane, Eric Burdon and the Animals, Ravi Šankars u. c.; vairums mūziķu uzstājās bez samaksas, bet festivāla peļņa tika veltīta labdarībai. Par Monterejas lielākajām zvaigznēm kļuva jau drīzā nākotnē leģendārie, bet līdz tam masu publikai maz zināmie Otiss Redings, Dženisa Džoplina, The Who un Džimijs Hendrikss, kurš uz skatuves aizdedzināja savu ģitāru. The Who un Hendrikss festivāla programmā bija iekļauti pēc Makartnija ieteikuma.
BBC un Mūsu pasaule
Sešdesmito gadu otrā puse bija revolucionārs laiks ne tikai rokmūzikā. Zinātnes un tehnikas, tostarp kosmosa un komunikāciju,tehnoloģiju attīstība bija sasniegusi robežu, aiz kuras pavērās vēl nesen neiedomājamas iespējas. 1967. gada sākumā britu raidorganizācija BBC sāka reklamēt unikālu TV pārraidi, kas «pirmo reizi vēsturē savienos piecus kontinentus, ļaujot skatītājiem tik attālās vietās, kā Kanbera un Keipkenedija, Maskava un Monreāla, Samarkanda un Sēderforsa, Takamacu un Tunisa, nonākt aci pret aci ar visu cilvēci.»
Runa bija par pirmo satelīttelevīzijas raidījumu Mūsu pasaule (Our World), vēl nepieredzēti vērienīgu TV projektu. Par tā īstenošanu bija vienojušās 15 valstis, kas demonstrēs savu dzīvesveidu, sasniegumus zinātnē, tehnikā, kultūrā un sportā; pavisam pārraidi bija paredzēts translēt 29 valstīs. Pēdējā brīdī, protestējot pret nupat notikušā Sešu dienu kara rezultātu (militārs konflikts, kurā Izraēla pieveica arābu kaimiņvalstis) un Rietumu pasaules attieksmi pret to, dalību atsauca Padomju Savienība, Čehoslovākija, Polija, Vācijas Demokrātiskā Republika un Ungārija; vienīgā t. s. Austrumbloka valsts, kuras iedzīvotājiem izdevās nonākt «aci pret aci ar visu cilvēci», bija Bulgārija.
Dalībvalstīm bija izvirzīti divi priekšnoteikumi: nekas netiks filmēts iepriekš (visam jānotiek tiešajā ēterā), un raidījumā nebūs politiķu vai valsts administrācijas pārstāvju.
Pārraidi veidos sešas sadaļas: Pasaule šobrīd, Izsalkusī pasaule, Pārapdzīvotā pasaule, Fiziskā izcilība, Mākslinieciskā izcilība un Nezināmā pasaule. Itāļu režisors Franko Dzefirelli sniegs ieskatu filmas Romeo un Džuljeta uzņemšanā, Spāniju pārstāvēs mākslinieks Pablo Pikaso, ASV - diriģents Leonards Bernstains un pianists Vens Klaiberns, kuri atskaņos daļu no Rahmaņinova trešā klavierkoncerta, bet Vācijas Federatīvo Republiku - Baireitas festivāla direktors Volfgangs Vāgners un epizodes no operas Loengrīns mēģinājuma.
Tam visam bija jānotiek 25. jūnijā, bet 18. maijā BBC paziņoja, ka Lielbritānijas māksliniecisko izcilību demonstrēs The Beatles, kas pārraides noslēgumā izpildīs jaunu dziesmu. Lai kādas būtu grupas un tās menedžera domstarpības, atkāpšanās vairs nebija iespējama.
Ieilgusi pauze
Par spīti sākotnējai atturībai, bītli nebija pret šovu. Viņiem tikai nepatika sveši cilvēki studijā un šķita, ka šī iecere ir pretrunā viņu apņēmībai atteikties no publiskas uzstāšanās. Turklāt tas, ka Braiens Epstains lēmumu bija pieņēmis bez viņu ziņas, nekādi neatbilda grupas arvien augošajiem neatkarības centieniem. Un vismaz sākumā daudz svarīgāka šķita gatavošanās Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band izdošanai.
Vispirms TV projekts nebija galvenā prioritāte, bet pēc tam tas vienkārši aizmirsās. Tikai pāris nedēļas pēc Sgt. Pepper iznākšanas Pols cita starpā apjautājās Džonam: «Kā tev iet ar to gabalu televīzijas šovam? Vai tas nav jau tūlīt pat?» Kad noskaidrojās, ka vairs atlicis tikai nedaudz vairāk par divām nedēļām, Džons samulsa: «Sasodīts, tik drīz! Pacentīšos nevilkt garumā.»
Beatles galvenie dziesmu autori Lenons un Makartnijs arī agrāk bija apliecinājuši, ka lieliski tiek galā saspringtās situācijās ar īsiem termiņiem. Tāpat šoreiz. Jau pēc dažām dienām Lenons pārējiem prezentēja All You Need Is Love. Drošības dēļ savu piedāvājumu bija sagatavojis arī Makartnijs, kuram nekad netrūka ne ideju, ne melodiju. Viņam padomā bija pat divas jaunas dziesmas: Your Mother Should Know un Hello Goodbye. Tomēr ātri vien visiem bija skaidrs, ka tieši Džona sacerējums ideāli atbilst BBC prasībām.
Mīlestības vasaras galvaspilsēta
īlestības vasaras galvenā citadele bija Haitašberijas rajons Sanfrancisko. Kopš 1966. gada te mitinājās psihedēliskā roka pionieri Grateful Dead, kas ap sevi pulcēja bohēmiski noskaņotu domubiedru loku. 1967. gada janvārī Haitašberijas Zelta vārtu parkā notika t. s. cilvēkbūšanas (Human Be-In) manifestācija, mīlestības vasaras pirmā bezdelīga. Pasākumā, ko apmeklēja vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku, ar dzejas lasījumiem un polemiskām uzrunām uzstājās bītniku literāti Alens Ginsbergs, Lorenss Ferlingeti, Maikls Maklērs un par psihedēlisko narkotiku guru dēvētais psihologs Timotijs Līrijs, kā arī muzicēja psihedēliskā roka grupas; publikai bez maksas dalīja LSD, kuras lietošana Kalifornijā pirms dažiem mēnešiem bija aizliegta. Turpmāk Haitašberija un ar to saistītā kontrkultūra piesaistīja arvien plašāku preses uzmanību, kas veicināja jauniešu pieplūdumu no visas valsts.
1967. gada augustā Haitašberiju apmeklēja Džordžs Harisons, kurš vēlāk stāstīja, ka cerējis ieraudzīt «mazas bodītes, patīkamus, draudzīgus un laimīgus cilvēkus [..] čigāniskus ļaudis, kas rada mākslas darbus». Bītls šeit tika uzņemts kā Dieva sūtnis, taču kopš gada sākuma gan Haitašberija, gan tās publika bija pamatīgi «nolietojusies». Ielās valdīja netīrība un nolaistība, uz trotuāriem un soliņiem gulēja narkomāni un bezpajumtnieki. Kaut Harisona pavadoņi apgalvo, ka arī viņš pats todien lietojis LSD, redzētais viņam nepatika. Atgriezies Anglijā, viņš teica, ka «mīlestības vasara ir pumpaini sīkie ar narkotikām».
Mīlestības propaganda
Tā nebija pati smalkākā Beatles dziesma, toties viegli uztverama, atbilstoša laika garam un Mūsu pasaules mērogam. Tik angliska kā no kādas karalienes Viktorijas laika mūzikhola izrādes, bet tomēr tik fundamentāli universāla, ka tās pamatideju daudzkārt atkārtotajā piedziedājuma frāzē All You Need Is Love nudien sapratīs arī skatītāji Samarkandā, Tunisā un citur, kur angļu valoda nav izplatīta. Lenons labi apzinājās, cik iedarbīgi masas uzrunā īsi un precīzi formulēti saukļi, un to arī komentēja kādā intervijā: «Man patīk saukļi un reklāmas. Un es mīlu televīziju.» Savukārt citā reizē viņš All You Need Is Love nosauca par «propagandas dziesmu», piebilstot, ka ir «revolucionārs mākslinieks, kura mākslas nolūks ir pārmaiņas». Tā bija ideāla mīlestības reklāmas himna. Naiva un utopiska, bet nepārprotama un pacilājoša.
Tiesa, pantu teksts nav uztverams tikpat tieši un viegli kā piedziedājums. Pols Makartnijs pēc daudziem gadiem atzinās, ka tā arī nekad nav to sapratis, bet Džordžs Harisons tekstu skaidroja, atsaucoties uz Austrumu garīgajām mācībām: «Karma saka: ko sēsi, to pļausi. Kā Džona dziesmā All You Need Is Love: «Tu nevari būt, kur tev nav jābūt» - savu likteni nosaki tu pats ar savu agrāko rīcību.»
Savukārt dziesmas autors, kurš tobrīd piedzīvoja laulības krīzi, vēlāk apgalvoja, ka tās sacerēšanas laikā īstu mīlestību neesot pazinis: «Dziedot, ka viss, kas vajadzīgs, ir mīlestība, es par to domāju kā par abstraktu jēdzienu. Es runāju par ko tādu, ko pats nebiju piedzīvojis.» Beatles biogrāfam Hanteram Deivisam 26 gadus vecais Lenons esot stāstījis par nosaukumā iekļauto dubultnozīmi: «Vienā līmenī tas nozīmē, ka mīlestība ir svarīgākā lieta pasaulē, taču var arī gadīties, ka tā ir vienīgais, kā tev trūkst, ko tu neesi saņēmis.»
Komplicēta priekšspēle
Divas nedēļas pirms pārraides viņiem bija absurdi lipīga melodija un vēstījums ar piecos vārdos formulētu paaudzes noskaņojumu. Taču tā vēl nebija dziesma, ar ko stāties pasaules priekšā. Džordžs Mārtins, mūžīgā saprāta balss bītlu aizrautības, ģeniālo ideju un trako fantāziju haosā, uzstāja, ka, par spīti BBC vēlmei, censties to ieskaņot TV kameru priekšā būtu neprāts. Pirmkārt, atvēlētajās četrās ētera minūtēs tas nebūtu tehniski iespējams (ne jau velti Sgt. Pepper viņi rakstīja četrus mēnešus), otrkārt, tiešraides stresā viss var aiziet greizi. Tādēļ viņiem maksimāli jāsagatavojas un vairums instrumentu, tāpat arī balsu, jāieraksta iepriekš, lai pārraidē ieskaņošanu varētu vien imitēt jau gandrīz gatavas fonogrammas pavadījumā; Mārtins arī sagatavoja pūtēju un stīgu orķestra aranžējumu, kas dziesmai dos gan vērienu, gan svinīgumu.
Pirms pāris gadiem producenta autoritāti un lēmumus neviens nebūtu apšaubījis, bet nu grupas pašapziņa bija neizmērojami augusi. Vispirms Džons ietiepās, ka solo vokālu šovā dziedās «pa īstam», bez iepriekšēja ieraksta. Ar to pietika, lai arī Pols paziņotu, ka basģitāru spēlēs pārraides reālajā laikā. Bungu spēle TV translācijā nebija iespējama akustiskās specifikas dēļ, taču, nevēlēdamies atpalikt, Ringo uzstāja, ka vismaz pirmos sitienus dziesmas ievadā veiks dzīvajā. Visi kopā viņi arī Džordžu Harisonu pierunāja ģitāras solo izpildīt tiešajā ēterā. Tas bija īpaši riskants lēmums, kas pamatīgi satrauca Mārtinu un Emeriku - lai arī Harisons bija lielisks mūziķis, sarežģītās situācijās viņš bieži nespēja koncentrēties un kļūdījās.
Galu galā pusotru nedēļu pirms šova viņi ieskaņoja All You Need Is Love instrumentālo pamatstruktūru un fona balsis piedziedājumiem, visu pārējo atstājot tiešraidei.
Lai dziesmu padarītu «starptautiskāku», tika izlemts to sākt ar Marseljēzas - Francijas nacionālās himnas - pirmajām taktīm. Savukārt par noslēgumu trūka skaidrības. Gan Lenons, gan Makartnijs gribēja «kaut ko priecīgu, uzbudinātu un haotisku», taču konkrētu ideju nebija, līdz viņi - kā bieži līdzīgās situācijās - vērsās pie Džordža Mārtina: «Uzraksti kaut ko.» Producents papildināja aranžējumu, pēdējo minūti aizpildot ar angļu tautasdziesmas Greensleeves, kā arī Baha Brandenburgas koncerta un Glena Millera deju hita In the Mood (izvēle, ko viņam vēlāk nācās nožēlot) fragmentu kolāžu, turklāt viņi vienojās, ka translācijas laikā Pols ar Džonu tam visam pa virsu klaigās Beatles senā gabala She Loves You piedziedājumu. Tomēr skaidra priekšstata par to, kā dziesma skanēs TV pārraidē, joprojām nebija nevienam. Atlika skaitīt dienas un cerēt uz izdošanos.
Sabiezējums
Džordžs Mārtins memuāros Viss, kas vajadzīgs, ir ausis apgalvo, ka šova nedēļa bijusi smagākā viņa mūžā. Otrdienā nomiris viņa tēvs. Viņa sieva bijusi grūtniecības pēdējā stadijā. Ģimene pārcēlusies uz jaunu mājvietu. Svētdienas vakarā bija jānotiek pārraidei, bet piektdien pēdējā apspriedē ar grupu un Braienu Epstainu tika izlemts jauno dziesmu maksimāli ātri izdot singlā. Tas nozīmēja neatliekamas papildu rūpes: varbūtēju izpildījuma kļūdu labošanu, miksēšanu un fonogrammas sagatavošanu ražošanai. Šajā pašā dienā pūtēji un stīdzinieki ieskaņoja daļu orķestra partiju.
Sestdien, 24. jūnijā, Abbey Road ieradās 100 mediju pārstāvji, kas tika iepazīstināti ar gaidāmo notikumu. Preses konference izvērtās īpaši vētraina, jo Pols nesenā televīzijas intervijā bija izpaudis, ka «apmēram četras reizes» lietojis LSD, un nu žurnālisti paģērēja viņa viedokli par savu morālo atbildību, popularizējot narkotikas. Kad avīžnieki bija prom, sākās vairākas stundas ilgs grupas un orķestra mēģinājums. Džons pēkšņi pieprasīja izmaiņas stīgu aranžējumā. Kad producents tās bija veicis un mūziķi saņēma jaunās nošu kopijas, nācās koriģēt iepriekšējā dienā tapušo fonogrammu. Beatles asistents Mels Evanss devās apgaitā pa Londonas stilīgākajiem klubiem un visus sastaptos muzikantus ielūdza uz lielo pirmatskaņojumu, kam jānotiek jau rīt. Visbeidzot arī šī diena bija galā.
Stress
Grupas uznāciens šovā bija ieplānots pusdesmitos vakarā, taču rosība Abbey Road Pirmajā studijā sākās jau pusdienlaikā, kad The Beatles, 13 cilvēku orķestris (diriģenta funkcijas sesijās parasti veica Džordžs Mārtins, taču šoreiz viņš bija pārāk aizņemts ar ieraksta uzraudzību, tādēļ diriģēja Maiks Vikers no grupas Manfred Mann), studijas inženieri un BBC komanda uzsāka pēdējos mēģinājumus. Mārtins ar inženieriem no kontroltelpas atskaņoja sagatavoto fonogrammu, bet studijā bītli un orķestris izpildīja tajā iztrūkstošās vokālās un instrumentālās partijas. Viss kopā veidoja gatavu dziesmu, kas katrā izpildījuma reizē tika fiksēta magnetofona lentē un noraidīta uz BBC mobilo studiju Abbey Road pagalmā. Mēģinājumiem beidzoties, atlika vien pats galvenais: vakarā visu to pašu paveikt vēlreiz - taču ar apziņu, ka šoreiz dziesmas ceļš nebeigsies BBC busā tepat aiz stūra, bet turpināsies kosmosā, noslēdzoties neskaitāmās viesistabās visā pasaulē.
Pēc pāris stundu pārtraukuma, visiem atgriežoties studijā, tā jau bija izdekorēta ar košiem baloniem, ziediem un mīlestību slavinošiem lozungiem dažādās valodās. Pievakarē sāka ierasties aicinātā publika: bītlu sievas, draudzenes un draugi, tostarp britu roka prominences Miks Džegers ar Mariannu Feitfulu, Kīts Ričardss, Ēriks Kleptons un grupu The Hollies, The Small Faces un The Who dalībnieki.
Studijā valdīja gaidpilna ballītes atmosfēra, tika smēķētas dažāda pildījuma cigaretes un no rokas rokā ceļoja dzērienu pudeles, tomēr reti kuram palika nepamanīts, cik saspringts ir Džons Lenons, vakara galvenā persona un dziedātājs. Citreiz viņam satraukumu izdevās apvaldīt vai apslēpt, izlīdzoties ar sarkastiskiem jokiem un apkārtējiem veltītām dzēlībām. Taču šoreiz atbildības slogs izrādījās pārāk smags pat Lenonam. Viņš nervozi klīda pa studiju, vienā laidā smēķēja un pie sevis atkārtoja dziesmas vārdus (paziņu lokā būdams slavens ar vājo atmiņu, parasti Džons dziedāja, raugoties teksta lapiņā, taču šoreiz tas nebija iespējams TV kameru izvietojuma dēļ - lai ieskatītos tekstā, viņam nāktos novērsties no mikrofona), laiku pa laikam no pudeles iemalkojot pienu un ignorējot Džordža Mārtina brīdinājumus, ka tas var atstāt iespaidu uz balsi.
Studijā valdīja gaidpilna ballītes atmosfēra, tika smēķētas dažāda pildījuma cigaretes un no rokas rokā ceļoja dzērienu pudeles
Atlikušajām stundām ritot pārāk lēni, viņi atsāka mēģinājumus. Uz grīdas sēdošā publika, kas All You Need Is Love dzirdēja pirmoreiz, tika aicināta dziedāt līdzi piedziedājumu un neskopoties ar emociju apliecinājumiem, tā vairojot dziesmas spontāno svētku garu. Visbeidzot Džons paziņoja, ka ir pazaudējis balsi. Par laimi, pietika ar Pola uzmundrinājumu un glāzi ūdens, lai viss atkal būtu kārtībā.
Tad kontroltelpu sazvanīja pārraides producents - bija pazuduši sakari starp operatoriem studijā un translācijas ģenerālštābu BBC busiņā. Vai Džordžs Mārtins varētu uzņemties starpniecību un koordinēt operatoru darbību saskaņā ar viņa norādījumiem? «Tā vietā, lai satrauktos par milzu auditoriju, kas redz katru manu kustību, lai rūpētos par skaņu, izpildījumu un orķestri, izšķirošajā brīdī man nācās gādāt par saziņu starp operatoriem un viņu producentu,» raksta Mārtins. «Viss kļuva tik sarežģīti, ka es biju tuvu histēriskai smieklu lēkmei. Ja reiz izgāzties, tad ar vērienu!»
Lai atslābinātu nervus, Mārtins atkorķēja skotu viskiju un ielēja pa glāzei sev un Džefam Emerikam. Šādu vaļību allaž profesionālais, aristokrātiski izturētais producents darba laikā atļāvās tikai ļoti īpašos gadījumos. Taču glāzes palika neiztukšotas, jo nākamajā mirklī atskanēja paziņojums: «Ejam gaisā! TŪLĪT!» Translācija bija sākusies nepilnu minūti pirms noteiktā laika. Atlika tikai dažas sekundes, lai noslēptu pudeli.
Kulminācija
«Šīs četras minūtes šķita kā mūžība, taču dīvainā kārtā mums izdevās iztikt bez tehniskām ķibelēm,» par vēsturisko priekšnesumu, kura auditorija dažādos avotos vērtēta kā 400 līdz 700 miljonus liela, raksta Džefs Emeriks. «The Beatles bija izcili, taču dziesmas beigās, saprotot, ka tas patiesi ir paveikts, viņu sejās bija milzu atvieglojums. Džons apliecinājās kā īsts skatuves lauva, par spīti satraukumam un košļenei, ko pirms ētera bija aizmirsis izspļaut, nodziedāja lieliski. Pols spēlēja nevainojami kā vienmēr, bez mazākās neprecizitātes. Pat Džordža Harisona solo izdevās visnotaļ teicami, lai arī pašās beigās viņš nokļūdījās. Savukārt tas, ka orķestra muzikanti ar sarežģīto aranžējumu un āķīgajām taktsmēra maiņām tika galā kā īsti profesionāļi, likās pašsaprotami.»
Četras minūtes šķita kā mūžība, taču dīvainā kārtā mums izdevās iztikt bez tehniskām ķibelēm
Nelielu vilšanos gan sagādāja atklājums, ka BBC komanda viņu priekšnesumu nofilmējusi nevis krāsainu, bet melnbaltu, neļaujot pasaulei visā pilnībā novērtēt psihedēliski košās dekorācijas un hipiju tērpus (1995. gadā, par paraugu izmantojot tovakar uzņemtās krāsu fotogrāfijas, All You Need Is Love video tika mākslīgi izkrāsots - šī versija ir bez grūtībām atrodama YouTube tīmekļa krātuvē).
Ballīte Pirmajā studijā turpinājās, bet vakara varoņi tikmēr pārcēlās uz Abbey Road Otro studiju, kur novērtēja nupat paveikto. Dzirdot ierakstu, grupa bija sajūsmā. Viss bija gandrīz ideāli. Lai to sagatavotu izdošanai, pietika uzlikt nelielu efektu Harisona ģitārsolo pēdējai notij un pārrakstīt Ringo bungu ienācienu dziesmas sākumā (Džordžam Mārtinam šķita, ka tas nav gana izteiksmīgs). Savukārt Džonam nācās pārdziedāt vien divas rindas, kurās viņš bija nominstinājies ar tekstu. Kad tas bija paveikts, mīlestības vasaras himna bija gatava, un visi devās beidzot normāli izgulēties.
Savukārt pēc vairākām desmitgadēm atklājās, ka tovakar pamatīgi paveicies arī kādam no viesiem, kurš pēc Beatles uzstāšanās studijā bija pamanījis Lenona atstāto papīra lapu ar All You Need Is Love tekstu - 2005. gadā Sotheby’s izsolē šis dziesmas autora rokraksts tika pārdots par vairāk nekā miljons dolāriem.
Saldie augļi un drusku mieļu
Nesot pasaulē prieku, optimismu un vienu no desmitgades lipīgākajiem piedziedājumiem, All You Need Is Love kļuva par Beatles divpadsmito Nr. 1 hitu Lielbritānijā un četrpadsmito ASV, kur topa virsotnē nomainīja vēl vienu dziesmu, bez kuras 1967. gada vasara nebija iedomājama - The Doors singlu Light My Fire.
Vienīgais, kuram šis triumfs sagādāja rūgtus brīžus, bija Džordžs Mārtins. All You Need Is Love noslēgumā iekļaujot dažas taktis no Glena Millera orķestra pirmskara hita In the Mood, viņš bija pārliecināts, ka autortiesības uz šo skaņdarbu, tāpat kā Baha Brandenburgas koncertiem, neattiecas. «Kāds es biju muļķis!» - producents raksta savā grāmatā. Izrādījās, ka In the Mood tiešām ir izmantojams par brīvu, taču Glena Millera aranžējums, kuru Mārtins bija citējis savā aranžējumā, gan ne. Kad All You Need Is Love kļuva par globālu hitu, Millera izdevēji apjēdza, ka tiem uzsmaidījusi necerēta veiksme. Jau drīz viņu uzmeklēja Beatles izdevējkompānijas EMI Records prezidents, kurš runāja tiešu valodu: «Redzi, Džordž, tu uztaisīji to gabalu, un nu viņi gaida naudu.»
Mārtins atzīst, ka tobrīd zaudējis savaldību: «Tu taču to nedomā nopietni! Es par šo aranžējumu dabūju piecpadsmit mārciņas. Un tu gribi teikt, ka man no tām jānomaksā autortiesības?» Prezidenta atbilde bijusi īsa un konkrēta: «Jā!» Beigu beigās šīs saistības uzņēmās EMI.
Post Scriptum
Kaut arī All You Need Is Love kļuva par vienu no pazīstamākiem Beatles hitiem, pēc Mūsu pasaules grupa to vairs neizpildīja ne reizi. Kopš viņi nespēlēja koncertus, pēc tā nebija vajadzības. Turklāt mēnesi vēlāk, negaidīti nomirstot Braienam Epstainam, dziesma ieguva skumju kontekstu kā grupas pēdējais lielais projekts, kas īstenots ar savulaik tās mūžā tik nozīmīgo menedžeri. Toties vairākas desmitgades pēc mīlestības vasaras All You Need Is Love ir kļuvusi par neatņemamu britu dzīvesveida skaņu celiņa sastāvdaļu, ko vēl 2021. gadā iedziedāja popzvaigzne Keitija Perija.
Ne velti 1985. gada vasarā Live Aid koncertakcijā Vemblija stadionā Elviss Kostello to pieteica kā «senu angļu tautasdziesmu» (viņa toreizējo izpildījumu redzēja pusotrs miljards TV skatītāju 150 valstīs - auditorija, kas daudzkārt pārspēja Mūsu pasaules vērienu 1967. gadā). Dziesma skan filmās, kāzās, kristībās un citos svētkos. 1999. gadā beigās tā bija karalienes Elizabetes iznāciena fona mūzika jaunās tūkstošgades svinībās, bet 2002. gada jūnijā Pols Makartnijs, pievienojoties Rodam Stjuartam, Džo Kokeram, Ērikam Kleptonam, Filam Kolinsam un Braienam Mejam, All You Need Is Love dziedāja karalienes Zelta jubilejas koncerta noslēgumā Bakingemas pils pagalmā. Jo mīlestības nekad nav par daudz.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita