Kaut gan Staļina nāve ir apvīta ar dažādām sazvērestības teorijām par to, ka viņu noindējuši līdzgaitnieki, baidoties no kārtējās «tīrīšanas» un represijām, ticamāka tomēr šķiet versija par nāves dabiskiem apstākļiem. Taču atvadas no vadoņa izvērsās par vēl vienu masu slepkavību - šoreiz gan bez iepriekšēja nodoma.
Kad 1953. gada 5. martā mediķi fiksēja Staļina nāvi, pārējie partijas vadoņi bez garas kavēšanās ķērās pie bēru plānošanas. Nekāda īpaša izmeklēšana par nāves apstākļiem netika veikta. Pirmkārt, Staļina medicīniskā vēsture un gadiem ilgais neveselīgais dzīvesveids nedeva iemeslu šaubīties par mediķu oficiālo nāves slēdzienu. Otrkārt, partijas «spice» ziņu par vadoņa aiziešanu uzņēma ar lielu atvieglojumu, jo baumas par briestošo «tīrīšanu» varas augstākajā ešelonā, ko plānojis paranojas vajātais diktators, visticamāk, nebija bez pamata. Treškārt, droši vien pa daļai Staļina tuvākie līdzgaitnieki jutās vainīgi par palīdzības nesniegšanu laikus mirstošajam vadonim, kurš vairākas stundas savā istabā nogulēja viens un bezpalīdzīgs, tādēļ šo jautājumu cilāt neviens nebija ieinteresēts. Tagad bija svarīgākas rūpes: varas dalīšana un bēru rīkošana.
6250 karavīri Sarkanajā laukumā
Bēru scenārijs, ko izstrādāja īpaša komisija Ņikitas Hruščova vadībā, bija saplānots pa minūtēm. Visā valstī uz četrām dienām tika izsludinātas sēras, bet bēru diena nolikta 9. martā. Lai viss noritētu nevainojami, Maskavas centrs būtībā tika bloķēts, un zonā ar Sarkano laukumu, kur norisinājās pasākuma galvenā daļa, iekļūt varēja tikai ar īpašām caurlaidēm. Par to, lai tur neuzrastos kāds neaicinātais viesis, rūpējās apsardzē novietotie 6250 karavīri. Ņemot vērā, ka atvadīšanās no nelaiķa notika Kolonnu zālē, maršruts no tās līdz Sarkanajam laukumam un mauzolejam, kur iebalzamēto Staļinu bija plānots novietot blakus Ļeņinam, tika stingri apsargāts. Lai novērstu nepiederošu personu ienākšanu apsargātajā teritorijā, jau 6. martā apkārtējās ielās tika izvietotas smagās automašīnas, kas pildīja bufera funkcijas. Tieši šīs automašīnas tad arī lielā mērā bija vainīgas nekontrolējamas drūzmas izraisīšanā, kas noveda pie cilvēku upuriem.
Bēru dienā līdz plkst. 9.00 Sarkanajā laukumā bija jāierodas «darbaļaužu delegācijām», kuru sastāvu veidoja dažādu uzņēmumu partijas organizācijas. Īpašie viesi - savienoto republiku vadoņi un ārvalstu pārstāvji - tika izvietoti pie mauzoleja, mazliet tālāk bija vietas otrā ešelona partijas nomenklatūrai. Augstākie vadoņi pulcējās Kolonnu zālē, no kurienes tad piecas minūtes pēc desmitiem sākās sēru procesija.
100 vainagi
Pašplūsmā nebija atstāts nekas - pat vainagus, kopskaitā 100, pasūtīja centralizēti, bet to nesējus organizēja Maskavas partkoms. Tieši tāpat īpaši nozīmēti cilvēki sēru gājienā nopakaļ zārkam nesa Staļina apbalvojumus. Zārkam, ko līdz mauzolejam nogādāja uz lielgabala lafetes, pirmajās rindās sekoja PSRS augstākās amatpersonas. Tā kā bēru gājiena laikā augstie biedri negāja taisnā ierindā, tad presē izmantojamām fotogrāfijām pirms publicēšanas tika veikta fotomontāža, lai nerastos iespaids, ka kāds ir soli priekšā pārējiem un tādēļ uzskatāms par galveno. Līdzīgas fotomontāžas tika veiktas pie mauzoleja uzņemtajos kadros.
Sarkanā laukuma vidū procesija apstājās, un plkst. 10.37 zārku novietoja uz īpaša postamenta, pie kura ar runām uzstājās Hruščovs, Maļenkovs, Berija un Molotovs. Pēc runām zārku ienesa mauzolejā un novietoja blakus Ļeņina mūmijai. Kā lasāms oficiālajā bēru norises atreferējumā: «Biedri Maļenkovs, Berija, Vorošilovs, Kaganovičs, Hruščovs, Bulgaņins, Mikojans paceļ šķirstu un lēnām nes to uz mauzoleju, virs kura ieejas lasāmi divi bezgalīgi dārgi, nemirstīgi vārdi: Ļeņins, Staļins. Trīsdesmit artilērijas salūtu zalves. Pulkstenis Kremļa Spaskas tornī sit divpadsmit. Pāri Maskavai, pāri visai padomju zemei trīs minūtes skan fabriku, rūpnīcu, lokomotīvju, tvaikoņu sirēnas. Dzimtene salutē tautu lielākajam skolotājam. [..] Bet Staļina vārds, Staļina darbs ir nemirstīgs. Staļins mūžam dzīvos tautas sirdīs, viņas darbos komunisma vārdā.»
Nāvējošās sēras
Ja vadoņa bēres avīzes aprakstīja apgaroti un detalizēti, tad par traģēdiju, kas norisinājās vispārējās sērošanas laikā pavisam netālu no Staļina stingajām miesām, tās neminēja ne vārda. Tur drūzmā, kas veidojās laikā, kas bija atvēlēts, lai ļaudis atvadītos no Staļina, bojā gāja simtiem cilvēku. Precīzs skaits nav zināms vēl šobaltdien.
Kā tas varēja notikt? Viss izskaidrojams ar rīkojumu, kas bija dots apsardzes nodrošināšanā iesaistītajām personām - bloķēt Sarkanā laukuma tuvumā esošās ielas, lai nepieļautu drūzmēšanos Kolonnu zāles tuvumā, kurai piekļūt varēja tikai pa īpaši izveidotām ejām. Līdzekļus šā uzdevuma izpildei nežēloja: ielu bloķēšanai izmantoja 3000 automašīnas, bet apsardzes ķēdē norīkoja vairāk nekā 22 000 miliču un karavīru. Bija tikai viena problēma - ļaužu bari, kuri devās atvadīties no «dārgā biedra Staļina», nezināja, kur īsti jāiet, lai nonāktu līdz Kolonnu zālei... Iznākumā norobežojuma iekšpusē valdīja ideāla kārtība, ko nepavisam nevarētu teikt par ārpusi, kur ļaudis drūzmējās, krita un kāpa viens otram virsū, īsti nesaprotot, kur viņiem jāiet. Vēl pāris dienas pēc bēru ceremonijas partijas vadībai tika nosūtīta darbaļaužu grupas vēstule ar pārmetumiem: «Piecas stundas cilvēkus dzenāja pa visu Maskavu. Miliči ar automašīnām brauc virsū daudzu tūkstošu cilvēku pūlim, tā radot upurus, visur skan kliedzieni un vaidi. Simtiem tūkstoši cilvēku staigāja apkārt norobežotajām ielām, kas ved uz Kolonnu zāli, un nevarēja atrast ceļu! Tikai kaitnieks varēja paziņot par piekļuvi zālei no četriem pēcpusdienā, bet maršrutu paziņot deviņos vakarā. Mēs prasām sodīt vainīgos!»
Ne nu sodīja, nekā. Vismaz arhīvu dokumentos nav atrodamas nekādas norādes par to, ka partijas vadība būtu par Staļina bēru laikā pieļautajām nekārtībām kādu saukusi pie atbildības. Pašas bēres noritēja saskaņā ar plānu, bet kaut kādi bojāgājuši plebeji nevienu neinteresēja. Jāteic, diezgan simboliska izskaņa tirāna valdīšanai - ja jau viņa dzīves laikā cilvēkus slepkavoja miljoniem, tad tikai loģiski, ka arī uz atvadām viņš vēl pāris simtus paņēma līdzi kapā...
Epilogs
Ilgi gan biedram Staļinam nebija lemts atdusēties blakus biedram Ļeņinam. Kad Hruščova valdīšanas laikā tika pamatīgi kritizēts Staļina personības kults, drīz vien kā uz burvju mājiena visā padomju valstī pazuda vadonim veltītie pieminekļi, bet pats viņš kaut kur pačibēja no mauzoleja. Staļina apbedīšanas operācija tika veikta lielā slepenībā naktī uz 1961. gada 1. novembri. Te vairs nebija nekādu svinīgu ceremoniju un artilērijas salūtu - nakts melnumā nelaiķi izvilka no mauzoleja un iegrūda pie tā sienas izraktajā bedrē. Uz kapa neuzlika pat pieminekli - tas parādījās sešus gadus vēlāk, kad partijas vadība beidzot nolēma reaģēt uz vēstulēm, ko Centrālkomitejai sūtīja darbaļaužu grupas, izsakot sašutumu par nepiedienīgi necilo bijušā vadoņa atdusas vietu.
Nakts melnumā nelaiķi izvilka no mauzoleja un iegrūda pie tā sienas izraktajā bedrē
Rinda pēc gaļas
Pats Staļina piemineklis atradās nevis Padomju Savienībā, bet gan «brālīgās» Čehoslovākijas galvaspilsētā Prāgā. Monuments, ko sāka būvēt 1949. gadā, bija 15,5 metrus augsts, tā celtniecība prasīja vairāk nekā piecus gadus. Svinīgi to atklāja 1955. gada 1. maijā, tātad jau pēc Staļina nāves. Tēlu grupu, kurā aiz Staļina stāv strādnieks, zemnieks, karavīrs un zinātnieks, tā simbolizējot attiecīgās sabiedrības daļas, tautā asprātīgi iedēvēja par «rindu pēc gaļas», jo šis pārtikas produkts nez kādēļ visās sociālisma valstīs bija deficīts.
Neko ilgi milzu monumentam nebija lemts stāvēt. Sākoties PSRS destaļinizācijai, tās atbalsis sasniedza arī Prāgu, un 1962. gadā pieminekli nojauca. To nebija viegli izdarīt - lai tiktu galā ar konstrukcijām, tās nācās spridzināt pa trim lāgiem. Pazemes telpas, kas atradās zem pieminekļa, vēlāk izmantoja kartupeļu glabāšanai.
«Darbaļaudis» neaprobežojās tikai ar vēstulēm vien. Vēl ātrāk, 1965. gadā, kad partijas XX kongresa laikā Hruščovs uzstājās ar Staļina kritiku, tā izraisīja asu reakciju Josifa Visarionoviča dzimtajā Gruzijā. Tur vadoņa tautieši, kuru nacionālās jūtas bija aizskartas, masveidā devās nolikt ziedus pie Staļina pieminekļiem (tobrīd tie vēl nebija nojaukti) un rīkoja stihiskus mītiņus, pieprasot izbeigt «tautu tēva» nomelnošanu. Staļina bēru gadadienā Tbilisi izcēlās pamatīgi nemieri, kas izvērtās asiņainās sadursmēs ar milicijas un armijas vienībām, kas atklāja uguni un pat izmantoja tankus, kā rezultātā bojā gāja vismaz 15 cilvēki. Nemieri norisinājās arī Staļina dzimtajā pilsētā Gori, pieņemot groteskas formas - tur protestētāji izmantoja automašīnu, kas ar finiera plākšņu palīdzību bija padarīta līdzīga senai bruņumašīnai, bet tajā brauca divi vīri, kuri bija nogrimēti kā Ļeņins un Staļins, turklāt viņus pavadīja matrožu formās tērpti ļaudis, apkārušies ar ložmetēju lentēm. Dažiem aktīvākajiem dumpiniekiem piesprieda cietumsodus, bet vadoņi Kremlī izdarīja savus secinājumus un piebremzēja Staļina publisku kritiku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita