Turpinājums stāstam par latviešu čekistiem - šoreiz par GULAG lēģeru sistēmas veidotājiem, cietumsargiem un deportāciju īstenotājiem.
Kad padomju vara bija daudzmaz nostiprinājusies, pienāca laiks domāt par ekonomikas attīstību un industrializāciju. Šajā jautājumā komunisti demonstrēja izcilu izdomu un ar vienu šāvienu nošāva divus zaķus: gan uzbūvēja grandiozus objektus, gan arī pie viena neitralizēja vairākus miljonus režīmam potenciāli bīstamu personu. Viss, ko vajadzēja šim nolūkam izdarīt, - padarīt daļu iedzīvotāju par vergiem. Un latviešu čekisti šajā projektā spēlēja būtisku lomu.
Papīra fabrika - ar zeku rokām
Ja runājam par GULAG jeb nometņu sistēmas izveidošanu, nekādi nevar nepieminēt Eduardu Bērziņu, jo tieši viņš bija viens no tās pamatlicējiem. Neapšaubāmi inteliģents cilvēks, jo pirms Pirmā pasaules kara bija studējis glezniecību gan pie Vilhelma Purvīša, gan arī Berlīnes mākslas skolā. Ja nebūtu kara, kas zina, mēs šodien zinātu izcilo latviešu gleznotāju Eduardu Bērziņu, nevis lēģeru saimnieku Eduardu Petroviču Bērziņu.
Taču karš tomēr sākās, un Bērziņš nonāca latviešu strēlniekos, kur godam karoja un pat nopelnīja apbalvojumus. Boļševiku apvērsuma laikā viņš atradās Krievijā un, kā jau daudzi strēlnieki, nostājās sarkano pusē un kļuva par artilērijas diviziona komandieri. 1918. gadā bija atbildīgs par Kremļa apsardzi un kļuva par vienu no galvenajām figūrām tā dēvētajā Lokarta lietā - daļēji čekas izprovocētā sazvērestībā, kuras mērķis bija pierādīt britu valdības atbalstu kontrrevolucionārajiem spēkiem un centienus gāzt padomju varu.
1921. gadā Bērziņš sāka karjeru čekā, vēlāk turpināja šīs organizācijas pēctecē GPU jeb politpārvaldē. Vēl pēc dažiem gadiem, 1927. gadā, izbijušajā māksliniekā pamodās uzņēmējs - Bērziņš ierosināja Ziemeļurālos uzbūvēt Višeras celulozes kombinātu. Ambiciozs mērķis, ja ņemam vērā, ka latvietim nebija nekādas ekonomiskās izglītības. Toties bija kas cits - čekista rūdījums un gatavība liela mērķa vārdā iet pāri līķiem. Valdībai Bērziņa ideja patika, taču radās neliela aizķeršanās, jo vispirms nācās ārzemēs iepirkt nepieciešamo aprīkojumu. Tādēļ pie darba varēja ķerties tikai 1931. gadā.
Jautājuma par to, kur ņemt darbaspēku, nebija. Vai tad padomju valstij trūkst ieslodzīto, kurus norīkot smagā darbā ziemeļos?! Šim nolūkam tika izveidota īpaša ieslodzīto nometne - Višlags, kas gan patiesībā bija vesela lēģeru ķēde ar divām lielām un vairākām mazām nometnēm. Par tur valdošajiem apstākļiem vēlāk atmiņās dalījās Višlagā cietumsodu izcietušā baptistu mācītāja Pjotra Vinsa dēls Georgijs: «No Soļikamsas uz ziemeļiem dzelzceļa nebija, tādēļ visus ar kājām dzina vēl kilometrus 300 pa taigas ceļiem. Daudzi ieslodzītie bija slimi, tiem iet palīdzēja pārējie. Daļa neizturēja un pa ceļam nomira. Pēc atbrīvošanas tēvs stāstīja, ka visu ziemu pavadījis smagos dzelzceļa būves darbos. Ieslodzītie ar laužņiem skaldīja sasalušo zemi un veda to ķerrās. Norma bija noteikta 6-8 kubikmetri katram cilvēkam, un, lai to izpildītu, nācās strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Bet pēc darba nācās iet vairākus kilometrus uz nometni. Kājas allaž bija slapjas. Naktīs nereti viņus piecēla un lika tīrīt sniegu. Urālos no oktobra līdz maijam gandrīz katru dienu krīt sniegs, kupenas sasniedz triju vai četru metru biezumu. Naktī ieslodzītie vairākas stundas bija spiesti tīrīt sniegu, bet sešos atkal celties un doties uz darbu. Neizgulējušies un spēkus zaudējuši, viņi nespēja izpildīt normu, bet par to tika samazināta pārtikas deva. Daudzi nomira no bada un pārguruma.»
Kolimas saimnieks
Visu šo necilvēcīgo saimniecību tad arī ierīkoja, uzraudzīja un vadīja Eduards Bērziņš. 1934. gadā celulozes kombināts un uz to vedošā dzelzceļa līnija bija gatava, taču Bērziņš tobrīd jau bija paaugstināts amatā un nosūtīts uz jaunu objektu. Viņam uzticēja vadīt trestu Daļstroj, kas būtībā nozīmēja kļūšanu par visas Kolimas saimnieku ar neierobežotām pilnvarām. Mērķis bija attīstīt zelta ieguvi šajā reģionā, ar ko Bērziņš patiešām tika galā - ja trīsdesmito gadu sākumā tur ieguva apmēram pustonnu zelta gadā, tad 1936. gadā ieguves apjoms pārsniedza 30 tonnas.
Tāpat kā Višeras kombināts, arī Daļstroj tika būvēts ar ieslodzīto rokām. Kolimā izveidoja veselu nometņu tīklu un ierīkoja ceļus. Atšķirībā no Višlaga režīms te bija samērā maigs, jo ieslodzītie drīkstēja dzīvot puslīdz brīvā režīmā - netraucēti pārvietoties nometnes robežās, saņemt nelielu atalgojumu un iegādāties produktus nometnes veikalā. Protams, ar noteikumu, ka tiek izpildīts zelta ieguves plāns. Spriežot pēc bijušo ieslodzīto atsauksmēm, nekāds zvērs Bērziņš nebija un bez vajadzības cilvēkus kapā nedzina, reizēm pat esot uzklausījis viņu vēlmes un sūdzības, taču plāna izpilde tik un tā bija pāri visam.
Taču 1937. gadā ar plāna izpildi sākās problēmas, jo mainījās ieslodzīto sastāvs - ja agrāk tie lielākoties bija vīrieši spēka gados, tad Staļina uzsāktās «lielās tīrīšanas» laikā sāka nākt nīkulīgi inteliģenti, kuri skarbajos Kolimas apstākļos nespēja izdzīvot, vai arī kriminālisti, kurus nebija nemaz tik viegli piespiest strādāt. Tādēļ Bērziņam nācās domāt, kā dzīvot un strādāt tālāk. Viņa ieteiktais risinājums paredzēja tuvākajos gados ieslodzītos Daļstrojā aizstāt ar līgumstrādniekiem, kuriem gan būtu jāmaksā alga, taču par to varētu prasīt augstu darba ražīgumu.
Iespējams, ka tieši šis ierosinājums kļuva par vienu no Bērziņa krišanas iemesliem. Jau pilnā sparā ritēja veco kadru «tīrīšana», un kādam augšā šķita, ka pienācis laiks novākt arī Daļstroja šefu. Par formālu ieganstu kļuva bijušā GULAG priekšnieka Lazara Kogana denunciācija, kurā Bērziņu vainoja sakaros ar aizdomīgām personām. Vienlaikus finanšu pārvalde konstatēja trūkumus Daļstroj darbā, tādēļ Bērziņam tika pavēlēts ierasties Maskavā. Līdz Maskavai viņš tā arī neaizbrauca, jo tika arestēts jau pa ceļam - tas notika 1937. gada 4. decembrī. Bērziņu apsūdzēja «Kolimas pretpadomju spiegu un teroristu organizācijas» izveidošanā un inkriminēja teroraktu rīkošanu un valsts rūpnieciskā potenciāla graušanu. Jau krietni vēlāk, piecdesmitajos gados, Bērziņa lietas izmeklētājs J. Šneidermans atzina, ka apsūdzētā atzīšanās esot visbrutālākajā veidā izsista. Protams, spriedums varēja būt tikai viens - nošaušana. Var tikai piebilst, ka tāds pat liktenis, tikai gadu vēlāk, piemeklēja arī denunciantu Koganu. Un vēl viena interesanta detaļa - Kolimā Bērziņu atceras vēl šobaltdien, un 2018. gadā pavisam nopietni tika apsvērta iespēja Magadanas lidostai piešķirt viņa vārdu. Beigās gan tomēr nolēma lidostu nosaukt aktiera Vladimira Visocka vārdā. Cietumsarga vārdā nosaukta lidosta - tas laikam bija par daudz pat Putina režīmam.
CIETUMSAGU KOHORTA
Virkne latviešu čekistu izveidoja itin veiksmīgu karjeru ieslodzījuma vietu sistēmā. Citiem vārdiem sakot, izrādījās labi cietumsargi. Minēsim vismaz dažus no viņiem.
• Jānis Apēters
Trīsdesmito gadu sākumā bija viens no galvenajiem vīriem Krievijas ieslodzījuma vietu pārvaldē un padomju konvoja karaspēka centrālās pārvaldes priekšnieks. 1938. gadā nošauts.
• Jānis Krauklis
Atbildīgais par cietumiem visā Ukrainā, arī nošauts.
• Kārlis Aļošins
Maskavas apgabala ieslodzījuma vietu nodaļas priekšnieks.
• Augusts Šīrons
No 1929. gada bija Ziemeļu sevišķās nometņu pārvaldes priekšnieks, viņa pārziņā bija 33 000 ieslodzīto.
• Andrejs Gailītis
Kolimas nometņu sistēmā bija apsardzes priekšnieks saimnieciskajos jautājumos.
• Jānis Brambats
Vecs sociāldemokrāts kopš 1905. gada, Suzdaļas cietuma priekšnieks, bet vēlāk nonāca zem Zakovska spārna Ļeņingradas apgabalā, kur kļuva par ieslodzījuma vietu nodaļas priekšnieka vietnieku.
• Juris Vaļinieks
1938. gadā bija uzkalpojies līdz Ivanovas apgabala ieslodzījumu vietas nodaļas priekšniekam, taču tad tika apcietināts un divus gadus pats pavadīja aiz restēm. 1940. gadā viņu pat attaisnoja un atjaunoja dienestā, kara beigās viņš jau bija visai augstā činā - valsts drošības apakšpulkvedis.
• Augusts Vecgailis
Čekā no 1919. gada, trīsdesmitajos gados bija nodaļas vadītājs Sibīrijas nometņu sistēmā.
• Jānis Vītols
Čekā no 1918. gada, vadīja Kuibiševas apgabala ieslodzījuma vietu, nodaļas priekšnieks.
• Žanis Dambergs
Trīsdesmito gadu sākumā vadošos amatos Maskavas apgabala pārvaldē, vēlāk Dmitlaga nometņu sistēmas nodaļas vadītājs. 1937. gadā apcietināts, taču tika cauri samērā viegli - ar piecu gadu ieslodzījumu.
• Voldemārs Dimza
Dmitlaga nometņu sistēmas priekšnieka vietnieks, vēlāk bija iesaistīts Maskavas-Volgas kanāla būvdarbos, kur lielākoties tika izmantots ieslodzīto darbaspēks. Sveikā izgāja cauri represijām un 1946. gadā mierīgi devās pensijā.
• Eduards Kārkliņš
Dienestu čekā sāka kā īpašo uzdevumu vienības komandieris, trīsdesmitajos kļuva par Oņeglaga priekšnieku, taču tad tika apcietināts, dabūja desmit gadus un pats nomira lēģerī.
• Kārlis Dreijs
Trīsdesmitajos vadīja Gruzijas ieslodzījumu vietu sistēmas apsardzes nodaļu. Veiksmīgi pārdzīvoja represiju gadus.
• Voldemārs Leja
Trīsdesmitajos gados Hersonas nodaļas priekšnieks, bet pēc tam tika pārcelts uz cietumu sistēmu un strādāja vadošos amatos Volgolagā un Ustjvimlagā. Pārdzīvojis represiju vilni, miris 1952. gadā.
• Oto Liniņš
Sāka kā Soloveckas nometnes izmeklēšanas daļas priekšnieks, bet ar laiku uzkalpojās līdz Karagandas lēģera priekšnieka amatam. 1938. gadā arestēts, taču pēc diviem gadiem atbrīvots.
• Arvīds Martinelli
Pabija gan Svirskas lēģera priekšnieks, gan Tālo Austrumu nometņu sistēmas priekšnieks, taču beigu beigās 1938. gadā nošauts.
• Aleksandrs Eiduks
Sociāldemokrātu partijā kopš 1903. gada, čekā no 1918. gada. Dienvidaustrumu ostas lēģera un Maskavas-Volgas kanāla celtniecības austrumu rajona priekšnieks. Nošauts 1938. gadā.
• Jānis Saulītis
Uzraugs kādā Ļeņingradas apgabala nometnē.
• Fjodors Āboliņš
Tulas cietuma dežurants, taču zemais amats viņu neglāba no nošaušanas 1938. gadā.
Deportāciju lielmeistari
Viens no ievērojamākajiem pirmās čekistu kohortas pārstāvjiem bija Heinrihs Štubis, kurš plašāk pazīstams ar Leonīda Zakovska vārdu. Dzimis 1894. gadā nabadzīgā ģimenē, jaunībā iesaistījies 1905. gada revolūcijas cīņās, kuru dēļ nepaspēja pabeigt pamatskolu. 1912. gadā sācis strādāt par jungu, vēlāk kurinātāju uz tvaikoņa Kursk, kas veica reisus no Liepājas uz Ņujorku. Pēc atgriešanās krastā atkal iesaistījies pagrīdes darbībā, līdz 1914. gada sākumā arestēts un izsūtīts uz Murmanskas apkaimi. Atbrīvots 1917. gada sākumā - īsti laikā, lai paspētu ierasties revolucionārajā Petrogradā. Boļševiku apvērsuma laikā oktobrī kā vienkāršs kaujinieks piedalījies ielu cīņās, bet gada beigās latviešu boļševiki viņu deleģēja darbam jaunizveidotajā Ārkārtējā komisijā, kur tobrīd bija tikai 23 darbinieki.
Zakovskis ātri vien kļuva par vienu no enerģiskākajiem čekistiem, un viņu iecēla par čekas komandantu. 1918. gadā viņš vadīja dumpja apspiešanu Saratovas guberņā, pie viena terorizējot nemierniekus atbalstošos zemniekus - 35 no viņiem tika nošauti. Pēc tam Zakovskis un viņa brigāde kļuva par tādiem kā ugunsdzēsējiem, braukājot pa dažādām guberņām un apspiežot nemierus. 1919. gadā viņš bija viens no tiem čekistiem, kuriem uzticēja Odesas attīrīšanu no kontrrevolucionāriem elementiem. Par Zakovska nozīmīgo lomu liecina kaut vai fakts, ka 1922. gadā Dzeržinskis viņam uzdāvināja savu fotoportretu ar uzrakstu: «Dārgajam draugam un cīnītājam...»
Divdesmito gadu otrajā pusē Zakovskis jau vadīja visas Sibīrijas čeku jeb, kā tobrīd to sauca, politpārvaldi jeb GPU. Šajā postenī viņš aktīvi piedalījās kulaku (tā komunisti sauca turīgos zemniekus) izsūtīšanās, viņš bija tas, kuram nācās izsūtīto ģimenes pieņemt, izmitināt un nodarbināt.
Līdzīgas lomas bija atvēlētas vēl diviem ievērojamiem latviešu čekistiem. Pirmais bija Valmierā dzimušais (lielinieku varas mēnešos 1919. gadā viņš pat neilgu laiku bija Valmieras pilsētas galva) Rūdolfs Austriņš, kurš pilsoņu kara gados bija viens no čekas priekšniekiem Penzā, vēlāk Saratovā, bet divdesmito gadu beigās bija iecelts par Ziemeļu apgabala GPU šefu. Bet otrais - Hermanis Matsons, kurš karjeru sāka kā Pleskavas čekas priekšnieks, bet divdesmito gadu beigās tika līdz Urālu GPU priekšnieka amatam. Kulaku izvešanas operācijas laikā - pavisam kopā deportēja apmēram 150 000 cilvēku - šie trīs latviešu čekisti veidoja savdabīgu triumvirātu, kura uzdevums bija likt sociālismam naidīgos elementus pie darba tik skarbā klimatā, kādā no laba prāta reti kurš ir gatavs strādāt.
Aiz sausi birokrātiskā valodā rakstīto dienesta ziņojumu rindām var tikai nojaust traģēdijas, kas aiz tām slēpās. «Ieradušies un pieņemti seši ešeloni ar specpārvietoto ģimenēm; pēc sarakstiem kopskaitā 3810 ģimenes jeb 9842 cilvēki, no tiem vīrieši - 1742, sievietes - 4467, bērni - 3633. Pārbaudē faktiski izrādījās 10 014 cilvēku. Lipīgas slimības nav konstatētas. Pa ceļam uz sadales punktu nomira divi bērni. Lielākā daļa ir ģērbti pārāk plāni, lai apmestos nometinājumā ziemeļos, īpaši bērni. Pārtiku līdzi paņēmuši ne visi un pārāk mazā daudzumā. Ieradās daudz ģimeņu, kuru galvas atrodas Arhangeļskā, Vologdā, Murmanskā, Solovkos. Brauciena laikā bija gadījumi, kad viena ešelona vagonus pieāķēja citam: tā astotajā ešelonā izkrāva divus vagonus ar pārtiku, bet vēl astoņi vagoni ar pārtiku un īpašumu palika Derežņanskas stacijā. Specpārvietoto noskaņojums ir apmierinošs, par godu Oktobra svētkiem lūdza atļauju izkrāt lozungus,» tā 1930. gada 10. novembrī telefonogrammā GPU priekšniekam Heinriham Jagodam ziņoja Zakovskis.
Pēc izsūtīto nometināšanas Zakovskis, Austriņš un Matsons bija atbildīgi par to, lai neizceltos nemieri un neviens nemēģinātu bēgt. Priekšniecība visiem trim nosūtīja rīkojumu nepieļaut nekādu sabotāžu no izsūtīto puses, kā arī neļaut tiem izplatīt kaitīgu ietekmi uz vietējiem iedzīvotājiem, jo šādi gadījumi esot fiksēti. Tādēļ nepieciešams jau saknē apcirst jebkādas kontrrevolucionāras izpausmes un vajadzības gadījumā vainīgos sodīt bez mazākās žēlastības.
Zakovska kāpiens un kritiens
Acīmredzot ar deportācijām Zakovskis labi tika galā, tādēļ viņu pārcēla tuvāk civilizācijai - uz Baltkrieviju par turienes čekas priekšnieku. Interesanti, ka šajā amatā viņš nomainīja mums jau zināmo Matsonu, kurš tur pavadīja neilgu laiku, jo bija sācis pārāk lepni dzīvot un tādēļ pārcelts uz GULAG sistēmu par nodaļas vadītāju. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiezīmē, ka Matsons arī GULAG sistēmā pamanījās «sabristies», jo 1935. gada sākumā bija atļāvies kaut kādus pārāk brīvus izteikumus, par ko izpelnījies stingro rājienu un aizliegumu divus gadus ieņemt vadošu amatu. Kad 1937. gadā viņu veco čekistu «tīrīšanas» kampaņas ietvaros arestēja, Matsons strādāja kādā celtniecības kombinātā Sibīrijā, taču necilais amats viņu neglāba no nāves sprieduma.
Zakovskis tādas vaļības neatļāvās un Baltkrievijā nostrādāja divus gadus, līdz 1934. gadā Jagoda Staļinam rekomendēja viņu kā īpaši spējīgu kadru pārcelt uz Ļeņingradu, lai izmeklētu turienes partijas līdera Sergeja Kirova slepkavību. Tur tad viņš kopā ar jauniecelto niecelto Ļeņingradas partijas komitejas sekretāru Andreju Ždanovu izpaudās pēc pilnas programmas, likvidējot «teroristu grupu, kas plānojusi atentātu pret biedru Staļinu». Šajā darbā viņam palīdzēja vēl viens latviešu čekists, Ansis Zalpēters, kurš pirms tam bija Zakovska vietnieks Baltkrievijā.
Turpmāko karjeru Zakovskis būvēja uz Staļina nežēlastībā kritušā Jagodas rēķina, partijas plēnumā paziņojot, ka tas neesot reaģējis uz ziņojumiem par kaitniecību Ļeņingradas rūpniecības uzņēmumos. Jaunais šefs Nikolajs Ježovs šo centību novērtēja, izkārtojot Zakovskim Ļeņina ordeni. Ordenis tika arī Zalpēteram, kuru pārcēla darbā uz centrālo aparātu, bet Zakovskim uzticēja veikt vērienīgas represijas Ļeņingradā. Čekas priekšnieks darīja visu, ko spēja, lai izpildītu no augšas atsūtīto plānu - 4000 cilvēku jānošauj, bet 10 000 jānosūta uz lēģeriem
Taču arī Zakovskim, kā jebkuram augstu sēdošam priekšniekam, bija savi nelabvēļi, kuri ievēroja kādu interesantu niansi - Ļeņingradas čekas priekšnieks bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem šāva poļus (2615 cilvēki), igauņus (754 cilvēki), somus (721 cilvēks) un vāciešus (287 cilvēki), taču ar krietni mazāku entuziasmu represēja savus tautiešus latviešus. Kā savā pētījumā par iekšējo «tīrīšanu» 1938. gadā raksta Mihails Tumšis, rodas iespaids, ka Zakovska galvenais trieciens bija vērts pret Ļeņingradā dzīvojošajām poļu, somu un igauņu kolonijām, kamēr «latviešu spiegi» tikuši cauri vieglāk - ar tikai 198 upuriem. Paradoksālā kārtā «japāņu spiegu» - apcietināto, kurus apsūdzēja spiegošanā Japānas labā - Ļeņingradā bija vairāk nekā «Latvijas spiegu», kaut gan ģeogrāfiski Latvija atradās daudz tuvāk nekā Japāna, turklāt Ļeņingradā dzīvoja apmēram 17 000 latviešu. Un tas viss laikā, kad jau bija iznākusi Ježova pavēle represēt visus PSRS dzīvojošos latviešus, kuri ir čekas operatīvajā uzskaitē, ieradušies PSRS pēc 1920. gada, darbojas latviešu klubos, kā arī Latvijas Republikas pilsoņus, izņemot diplomātisko pārstāvniecību darbiniekus.
Tikpat slinki tautiešus represēja arī Karēlijas čekas priekšnieks Kārlis Tenisons, kurš bija arestējis tikai 53 latviešus. Kad viņu pašu apcietināja 1938. gadā, viņa vietnieks izmeklēšanā stāstīja, ka Tenisons ļoti negribīgi arestējis latviešus un ignorējis ziņojumus par to, ka latvieši iespiedušies varas aparātā. Tādēļ tiešām nav izslēgts, ka Tenisons un arī Zakovskis kaut kādas latviskuma jūtas bija saglabājuši, jo pēdējā tiešā pakļautībā strādāja vismaz seši latviešu čekisti, turklāt vismaz viens no viņiem regulāri sarakstījās ar radiem Latvijā.
Taču «latviešu spiegu» saudzēšanu Zakovskim pieminēs mazliet vēlāk. Vispirms par godam paveikto «tīrīšanu» Ļeņingradā viņu 1938. gada sākumā pārcēla uz Maskavu, ieceļot par Maskavas rajona čekas priekšnieku un amatu apvienošanas kārtībā arī par iekšlietu komisāra vietnieku. Kopš Jēkaba Petersa laikiem neviens latvietis tik augstu čekā nebija pacēlies. Un arī vēlāk nevienam vairs neizdevās kaut ko tādu paveikt.
Kaut gan jau pirms viņa Maskavas partijas nomenklatūra bija pamatīgi «patīrīta», tomēr Zakovskis atrada darāmo - divu mēnešu laikā arestēja 12 500 cilvēku, turklāt, kā stāstīja citi čekisti, aresti veikti, vadoties pēc telefonu grāmatas, kurā meklēti poliski, vāciski un beidzot arī latviski uzvārdi. Ja Ļeņingradā Zakovskis bija visai kūtrs uz latviešu arestiem, tad Maskavā burtiski izvērsa latviešu medības. Kas zina, varbūt viņam bija nācis ausīs, ka priekšniecība nav īsti apmierināta ar pārlieko mīkstsirdību pret tautiešiem Ļeņingradā, taču viens ir skaidrs - tieši Zakovskis darīja visu, lai iznīcinātu praktiski visus Maskavā dzīvojošos latviešus, kuru tur kopskaitā bija apmēram 12 000. Kā trāpīgi raksta Mihails Tumšis: «Šķita, vēl mazliet, un, dzenoties «pēc cipariem», Zakovskis atcerētos savu latvisko izcelsmi un parakstītu pats savu aresta orderi.»
Vēlāk viņa padotie apgalvoja, ka atļauts bijis apcietināt jebkuru, jo priekšniecību interesējis tikai tas, lai ikviens arestētais atzītos un tiktu izpildīts noteiktais arestu plāns. «Vadība pieprasīja, lai diennaktī būtu vismaz 200 atzīšanās. Tādēļ tika veikti daudzi nepārdomāti aresti, jo apcietinājām latviešus, vāciešus un poļus, taču beigās izrādījās, ka patiesībā tie ir ebreji vai krievi.» Nav pārsteidzoši, ja zinām, ka informācija tika vākta namu pārvaldēs, kur vienkārši iedzīvotāju sarakstos meklēja cilvēkus, kuriem nebija krievisku uzvārdu.
Personīgi Zakovskis Maskavā sankcionēja vismaz 5000 nāves spriedumus, par ko izpelnījās paša Staļina uzslavu: «Biedrs Zakovskis - tas nav biedrs Redenss [Zakovska priekštecis Maskavas čekas vadībā - red.]. Redzams, ka biedrs Zakovskis ir uztrāpījis uz dzīslu, kā saka zeltrači. Redenss kā čekists nav pat Zakovska kreisās kājas vērts. Vēlu panākumus biedram Zakovskim.»
Taču ilgi biedra Staļina labvēlība neturpinājās, jo jau 1938. gada 20. aprīlī Zakovski atcēla no visiem amatiem un nosūtīja vadīt Kuibiševas hidroelektrostacijas celtniecību. Iemesli krišanai nežēlastībā varēja būt vairāki: gan tas, ka viņš mīlēja ielūkoties glāzītē (smags darbs, saprotiet!), gan tas, ka Zakovskis laikam bija palaidis muti un dzērumā kaut ko lieku sarunājis par biedru Staļinu. Oficiāli tika paziņots, ka ar darbu Kuibiševā viņam nāksies atgūt partijas uzticību. Bet, lai izsūtījumā nebūtu garlaicīgi, par vietnieku Zakovskim atsūtīja viņa veco kolēģi Zalpēteru.
Soloveckas nometne
Arhangeļskas apgabala Soloveckas salās padomju vara izveidoja pirmo un līdz 1929. gadam vienīgo koncentrācijas nometni. Pirms tam tur atradās klosteris, kurā izmitināja cara režīmam netīkamos garīdzniekus, vēlāk Pagaidu valdība uz Solovecku izsūtīja savus pretiniekus, bet pēc tam šo praksi pārņēma boļševiki. 1923. gadā tur uzbūvēja jaunu nometni politieslodzītajiem. To skaits no 2500 cilvēkiem 1923. gadā izauga līdz 21 000 cilvēku 1928. gadā.
Laikam jau nav pārsteigums, ka arī Soloveckas nometnē neiztika bez latviešu čekistiem. Laikā no 1925. līdz 1929. gadam to vadīja bijušais strēlnieks Teodors Eihmanis. Viņa karjera «orgānos» sākās 1920. gadā ar Jēkaba Petersa rekomendāciju, pēc kuras Eihmani iecēla par Semirečenskas apgabala čekas priekšnieku, uzticot atamana Aleksandra Dutova vadītās kazaku sacelšanās apspiešanu. Divdesmito gadu sākumā viņš strādāja GPU Austrumu nodaļā, bet pēc tam tika nosūtīts vadīt Soloveckas nometni. Ar saviem pienākumiem laikam jau labi tika galā, jo 1930. gadā Eihmani iecēla par jaunizveidotās nometņu pārvaldes priekšnieku, kas būtībā bija GULAG priekštece un kontrolēja septiņas nometnes. Pēc tam Eihmanis vadīja derīgo izrakteņu meklējumus Vaigačas salā Karas jūrā, bet no 1932. gada strādāja centrālajā aparātā, līdz 1937. gadā tika apcietināts un nošauts.
Pēc Eihmaņa Soloveckas nometni neilgu laiku vadīja vēl divi latviešu čekisti. Bijušais čekas iekšējā cietuma priekšnieks Kārlis Duķis, kurš agrākajā dienesta vietā pašrocīgi bija nošāvis vairākus apcietinātos anarhistus (nosacītam attaisnojumam var minēt, ka viens no viņiem bija iesitis Duķim pa galvu ar pannu) un izpelnījies no paša Dzeržinska uzslavu kā «mūsu lietai pilnībā uzticīgs biedrs», nometni vadīja pāris mēnešus 1931. gadā, bet pēc tam bija ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšnieks Ļeņingradas apgabalā, kur strādāja plecu pie pleca ar mums jau zināmo Zakovski. Taču Duķim paveicās vairāk, jo, lai gan arī viņu 1938. gadā arestēja, tomēr nenošāva un pēc gada atbrīvoja. Vēl vairāk - kara laikā viņš atgriezās darbā ieslodzījuma vietu sistēmā, tiesa, krietni zemākos amatos. Pēc aiziešanas pensijā nodzīvoja līdz pat 1966. gadam - tāda laime uzsmaidīja vien retajam no «vecajiem čekistiem».
1932. gadā apmēram pusgadu Soloveckas nometni vadīja Pēteris Bojārs, kuram arī vēlāk salīdzinoši viegli izdevās izsprukt no represiju dzirnavām, apcietinājumā pavadot tikai gadu.
Neko ilgi gan abi elektrostaciju nebūvēja, jo pēc pāris nedēļām abus vecos čekistus arestēja. Vienlaikus apcietināja arī Kārli Tenisonu, un visiem trim inkriminēja spiegošanu ārvalstu labā - Tenisonam Latvijas, bet Zakovskim nez kādēļ Polijas un Vācijas. Apcietināja arī visus Zakovska radiniekus. Ja Tenisons cietumā nomira (kā oficiālais nāves iemesls bija minēta sirds nepietiekamība, taču, pat ja tā arī bija, to noteikti veicināja čekistu pratināšanas metodes), tad pārējiem 1938. gada 20. augustā piesprieda nāvessodu. Bez Zakovska un Zalpētera šajā nāvinieku sarakstā bija vēl pāris desmiti latviešu čekistu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita