Jūdaisma laikmets un ebreju paradīze stepēs starp Melno un Kaspijas jūru.
Antisemītisms pasaulē atdzima XIX gadsimta beigās un XX gadsimta pirmajā pusē, apogeju sasniedzot nacistiskajā Vācijā. Kā liecina šā rasistiskā fenomena nosaukums - tas bija vērsts pret ebrejiem jeb semītiem kā etnisku grupu. Tomēr ebreji ir ne tik daudz etniska kopiena, cik reliģiska - jūdaisti. Pret jūdaismu, kas vēsturiski bijis cieši saistīts gan ar kristietību, gan islāmu, antisemītiem nebija tik ļoti neiecietīgu pretenziju. Šādā situācijā pastiprinātu uzmanību pētnieki sāka pievērst jūdaisma pārstāvju etniskajai izcelsmei. Uz vienu etnisko teoriju kā atbilde nāca cita: arvien skaļāk sāka skanēt apgalvojumi, ka Austrumeiropas ebreji - aškenazi - nav tikai un vienīgi semītiskas cilmes izceļotāji no Vācijas (Aškenazas) zemēm, bet vienai viņu daļai ir hazāriska cilme. Tā dzima un joprojām turpinās diskusija par jūdaiskajiem hazāriem. Kas viņi bija, kas ir viņu pēcteči, un vai tādi vispār ir? Austrumeiropas vēsturnieku vidū hazāru kā aškenazu priekšteču teorija ir diezgan populāra, pat sensacionāla, savukārt Izraēlā pret to izturas rezervēti.
Kas bija hazāri
Par hazāru vārda izcelsmi pastāv viedokļu dažādība - vieni to saista ar tjurku kaz, kas nozīmē klejošana, citi ar persiešu hāzar - tūkstoši. Tāpat neviens nespēj atbildēt, kāda bija hazāru izcelsme. Dominējošā ir versija, ka hazāru klejotājciltis kopā ar sev radniecīgajiem avāriem un bulgāriem (protobulgāriem) VI gadsimtā nodalījās no kādreiz milzīgā Tjurku kaganāta, kas pletās Centrālajā Āzijā. Saskaņā ar citu versiju hazāri bijuši t.s. balto huņņu jeb eftalītu pēcteči. Absolūtais vairākums vēsturnieku un valodnieku hazārus saista ar tjurku tautām.
Hazāru cilts nosaukums ar VI gadsimtu sāka parādīties persiešu, arābu un pat ķīniešu tekstos. Vēlāk par hazāriem sāka stāstīt arī Austrumromas grieķu rakstītie vēstures avoti. Viņi tēloti kā bezbailīgi stepju karotāji un nomadi, kurus vada kagans jeb hans. Senajos tekstos minētas arī lielas hazāru pilsētas, kurās zeļ un plaukst tirdzniecība un amatniecība.
VII gadsimtā hazāri no austrumiem uzbruka sev radniecīgajiem bulgāriem jeb Lielajai Bulgārijai, kas tolaik pastāvēja Krimā un Dienvidukrainas stepēs. Hazāru trieciens izraisīja bulgāru bēgšanu. Saskaņā ar leģendu bulgāru kagans savu tautu sadalījis vairākās daļās un iecēlis savus dēlus par katras daļas kaganiem. Tā viena bulgāru tautas daļa nonāca Donavas lejastecē, kur vietējo slāvu zemēs izveidoja savu valsti - nākamās Bulgārijas priekšteci. Paši bulgāri-tjurki kristījās un dažu gadsimtu laikā pārslāvojās. Cita bulgāru daļa, bēgot no hazāriem, nonāca Volgas upes vidusteces baseinā, kopā ar vietējiem somugriem izveidojot tur Volgas Bulgāriju. Volgas bulgāri pieņēma islāmu un uzskatāmi par mūsdienu Tatarstānas pamattautu - tatāriem.
Pēc uzvaras pār Lielo Bulgāriju hazāru hans pieņēma kagana titulu
Hazāru iekarojumi un zaudējumi
Hazāri VII gadsimtā pārņēma savā kontrolē stepes gar Kaspijas jūru. Cauri mūsdienu Dagestānai viņi sāka iespiesties arī Aizkaukāzā, kur kopā ar bizantiešiem 629. gadā sagrāva t. s. Albānijas valsti (tā bija viena no senākajām valstīm Aizkaukāzā, tagadējās Azerbaidžānas teritorijā, radusies jau IV gs. Pirms mūsu ēras un beigusi pastāvēt pēc seldžuku iebrukuma X gs.) un ieņēma Tbilisi pilsētu. Domājams, ka pēc uzvaras pār Lielo Bulgāriju hazāru hans pieņēma kagana titulu. VII gadsimta beigās hazāru rokās atradās ievērojamas teritorijas - stepes gar Azovas un Kaspijas jūrām, Krimas pussala, Ziemeļkaukāzs, bet par īpaši nozīmīgu reģionu turpmākajā hazāru vēsturē kļuva Kaukāza un Aizkaukāza austrumu daļa (tagadējās Dagestānas un Azerbaidžānas teritorijas). Tur atradās gan nozīmīgi tirdzniecības ceļi, kas veda uz Persiju, arābu zemēm un Tuvajiem Austrumiem, gan pilsētas: Debrenta, Belendžera un Semendera. Savienībā ar Austrumromu hazāriem izdevās izspiest no Aizkaukāza Sasanīdu Persiju un nostiprināties tur. Par hazāru ietekmi šajā reģionā liecina tas, ka austrumu tautas Kaspijas jūru sāka dēvēt par Hazāru jūru.
VII gadsimta vidū hazāriem uzradās jauns pretinieks - arābi. 653. gadā arābu kalifāta armija iebruka Armēnijā, Gruzijā un Albānijā, kā arī hazāru valdījumos Belendžerā, tomēr hazāriem izdevās to apturēt. Panākumi karā nedeva ilglaicīgu mieru, jo VIII gadsimtā arābu militārais un politiskais spiediens atjaunojās. Hazāri karos pret arābiem piedalījās kā Austrumromas sabiedrotie, tādējādi palīdzot grieķiem apturēt arābu ekspansiju rietumu virzienā. Hazārijas-Austrumromas savienība tika stiprināta, atdodot romeju troņmantniekam Konstantīnam V par sievu hazāru kagana meitu Čičaku (kristīgā vārdā Irīnu). Viņu dēls Austrumromas nākamais imperators Leo IV mātes tautības dēļ ieguva iesauku Hazārs.
Kara gaita starp hazāriem un arābiem ritēja mainīgiem panākumiem. 730. gadā hazāri veica dziļu iebrukumu pretinieku valdījumos Persijā un sagrāva 25 tūkstošus lielu musulmaņu armiju, bet jau 737. gadā arābu karavadonis un nākamais kalifs Mervans ibn Muhameds iebruka hazāru zemēs, iekaroja Semenderu un vajāja bēgošo hazāru kaganu līdz pat «slāvu upei» - Volgai vai Donai. Ziemeļu virzienā tas bija tālākais arābu karagājiens, kāds jebkad visā arābu vēsturē noticis. Kagans lūdza mieru un solījās pieņemt islāmu. Arābi tomēr necentās nostiprināties hazāru zemēs, bet pēc tam, kad kalifātā pie varas nāca Abāsīdu dinastija, vispār atteicās no turpmākiem iekarojumiem ziemeļos.
Hazāru kagana vara
Karu laikā pret arābiem hazāru valdījumos notika valdnieka varas un pārvaldes sistēmas nostiprināšanās. Par hazāru varas centru kļuva Itilas pilsēta Volgas krastos - tās atrašanās vieta joprojām nav zināma. Hazāru kagana (hazāru valodā - hakana) varas pakāpe bija atkarīga no tā, cik prasmīgi viņš prata vadīt karus un sadalīt laupījumu, nekāda administratīvās varas aparāta viņa rīcībā nebija. Hazāru priekšstatos kagans bija sakrāla persona, kura vara izriet no debesu dieva Tengri, un tā pieder tikai vienai - Ašinu dzimtai.
Valstij nostiprinoties, kagana dzīve arvien vairāk tika pakļauta ļoti stingrai reglamentācijai un daudziem tabu. Nākot pie varas, jauno kaganu žņaudza ar zīda auklu, lai nemaņas stāvoklī viņš pateiktu, cik gadu valdīs. Tad, kad šis termiņš beidzās, kaganu nogalināja. Hazāri uzskatīja, ka kagans nedrīkst valdīt ilgāk kā 40 gadus, pēc tam vecais valdnieks tika nokauts - hazāri uzskatīja, ka novecojuša valdnieka vājais garīgais spēks jeb kut var tautai nest nelaimi. Hazāru valsts pastāvēšanas laikā kagana sakrālās funkcijas paplašinājās, viņš no laicīga valdnieka arvien vairāk pārvērtās par valsts ideoloģisku simbolu. Ja valstij uzbruka ienaidnieks, hazāri savu pulku priekšgalā nolika kaganu, lai ienaidnieks «trīc bailēs», ja uznāca sausums vai neraža, par vainīgu tika uzskatīts kagans un tauta varēja prasīt viņa nāvi. Rezidenci, kur viņš dzīvoja kopā ar daudzām sievām un piegulētājām, kagans drīkstēja pamest tikai dažas reizes gadā reliģisku rituālu veikšanai. Visas laicīgās valsts pārvaldes lietas nonāca valdošā beka rokās. Tādējādi Hazārijā izveidojās savdabīga divvaldība - valsts simbols, idejiskais vienotājs, bet vienlaikus arī upura jērs bija kagans, reālais valsts iekšpolitikas un ārpolitikas veidotājs bija beks.
Hazāri uzskatīja, ka kagans nedrīkst valdīt ilgāk kā 40 gadus, pēc tam vecais valdnieks tika nokauts
Hazāru pārvalde
Kaganāta sabiedrības eliti veidoja tarhani - aristokrātija, kas dalījās kagana radiniekos un hazāru vasaļu tautu valdniekos. Hazāri bija atvērti jauninājumiem - Aizkaukāzā viņi iepazina un pārņēma persiešu nodokļu un amatnieku-tirgotāju pārraudzības sistēmu, savukārt vietvalžu sistēmu hazāri iepazina grieķu apmetnēs Krimā. Itilā atradās atsevišķas tiesas dažādu reliģiju pārstāvjiem, kas dzīvoja hazāru valstī. Valsts teritoriāli tika sadalīta vairākos apgabalos atkarībā no tā, cik intensīvi teritorijas kontrolēja centrālā vara.
Hazāru kaganāta sirds bija Volgas upes lejastece, kur, domājams, atradās Itila, un stepēs, ap kuru dzīvoja klejojošie hazāri. Šos apgabalus vasarā kontrolei un nodevu ievākšanai apceļoja beks vai kāds viņa radinieks. Valsts dienvidu rajonos gar Kaspijas jūru un Kaukāzu hazāri mita līdzās zemkopju tautām, tur atradās vairums kaganāta pilsētu. Visās tajās uzturējās hazāru garnizoni un beka vietvalži. Vēsturnieki uzskata, ka arvien lielāks hazāru skaits kļuva par vietsēžiem un līdzās lopkopībai sāka nodarboties ar zemkopību, hazāru vidū sāka veidoties tirgotāju kārta. Komplicētā sabiedrības un varas sistēma, kā arī hazāru valsts starptautiskais stāvoklis prasīja arī tādas reliģiskas sistēmas pieņemšanu, kas būtu prestižāka par tjurku tautām tradicionālo Tengri kultu.
Karaīmu kopienas
XIII gadsimtā Krimā no jauna izveidojās jūdaistu kopienas jeb, pareizāk sakot, jūdaisma viena novirziena - karaīmu - kopienas. Karaīmi jeb karaīti (senebreju valodā - lasošie) mazāk respektēja Talmuda nozīmi reliģiskajā dzīvē, par visa pamatu uzskatīja Toras lasīšanu. Tomēr atrast kaut kādas vēsturiskas saites starp hazāriem un karaīmiem nav iespējams.
Reliģijas izvēle
Hazāri saskārās ar kristīgo pasauli. Kristietības centrs Melnās jūras reģionā bija Austrumroma jeb Bizantija, tās galvaspilsēta - Konstantinopole. Tomēr grieķi jeb romeji necentās izplatīt kristietību pagānisko tautu vidū. Viņi savos reliģiskajos pārdzīvojumos galvenokārt bija vērsti uz savu dvēselisko iekšieni, turklāt visus, kas nebija grieķi, uzskatīja par barbariem. Aizkaukāzā dominēja kristīgā grieķu, armēņu un albāņu baznīca, bet Centrālāzijā, Ķīnā un Lielajā stepē bija sastopami nestoriskie kristieši - tas bija kristietības novirziens, kas sekoja Konstantinopoles patriarha Nestora uzskatam, ka Jēzus piedzimis kā cilvēks un tikai vēlāk ieguvis dievišķu dabu.
Sākot ar VIII gadsimtu, stepju ciltis, tostarp hazāri, uzzināja par islāmu, ko izplatīja arābu karotāji un tirgotāji. Musulmaņu kopienas izveidojās Kaukāza kalnu reģionā, arī Hazāru kaganāta galvaspilsētā bija sastopami musulmaņi - tirgotāji un izceļotāji no halifāta zemēm. Domājams, ka islāmu pieņēma arī daļa hazāru, arābu vēstures avoti stāsta, ka valdnieka gvardē galvenokārt bijuši musulmaņi.
Hazāru kaganātā labi pazīstami bija arī jūdaisti, kas tur ieradās no Tuvajiem Austrumiem, Persijas un Austrumromas. Ebreju izcelsmes tirgotāji centās kontrolēt tirdzniecību gar Melno jūru un Kaspijas jūru.
Vēstures avoti vēsta leģendu par reliģisku disputu, ko hazāru valdnieks sarīkojis starp visu trīs reliģiju pārstāvjiem. Izvēle kritusi par labu jūdaismam: pieņemot islāmu, hazāri baidījās izkust milzīgajā islāma pasaulē, kristietībā valdnieks neizprata vairākas dogmas, piemēram, par nevainīgo ieņemšanu. Savukārt jūdaisma pievilcība slēpās apstāklī, ka tas balstījās tikai uz ticību un lūgšanām, aiz tā nestāvēja ieroču spēks un valsts aparāts, turklāt to kā reliģiju atzina gan kristieši, gan musulmaņi. Vienīgais, kas mulsinājis hazāru valdnieku, bijusi doma par hazāru izkliedētību, kas viņiem it kā draudētu, kļūstot par jūdaistiem.
Jūdaisms stepē
Vēsturnieki uzskata, ka jūdaisma pieņemšana hazāriem bijusi ilgstošs un pakāpenisks process. Nav iespējams precīzi restaurēt notikumu gaitu, kas saistīta ar jūdaisma pieņemšanu. Tāpat nav precīzi zināms, kas bija pirmais beks, kurš pieņēma jūdaismu, pasludinot sevi ebreju vārdā par Sabrielu, kā arī veicot apgraizīšanās rituālu. Saskaņā ar vienu versiju pirmais jūdaismu pieņēmis hazāru karavadonis Bulans, kurš vēlāk kļuvis par beku, bet cita hipotēze saka, ka pirmais jūdaiskais valdnieks bijis Bulana pēctecis beks Obadija. Jebkurā gadījumā jūdaisma izplatīšana un nostiprināšana tika veikta VIII gadsimta beigās un IX gadsimta sākumā.
Hazāru jūdaisma teorijas piekritēji raksta, ka Hazārijā tika būvētas sinagogas, ieviests Talmuds, iespējams, arī ivrits. Gotlandes salā starp arābu monētām atrasta arābu dirheimam līdzīga hazāru monēta, kur islāmiskā uzraksta «Muhameds - Dieva sūtnis» vietā rakstīts «Mozus - Dieva sūtnis». Tomēr skeptiskie arheologi apgalvo, ka hazāru apbedījumos nav sastopamas nekādas izmaiņas, kas liecinātu par jūdaisma izplatību. Arī uzraksts par Mozu kā pravieti nav pretrunā islāma tradīcijai.
Tomēr nevar noliegt to, ka hazāru beki sāka sevi saukt ebreju vārdos - Ezekija, Manasija, Hannuka, Īsaks, Ārons, Venjamins, Josifs u. c. Iespējams, ka līdzīgi rīkojušies arī ierindas hazāri. Tāpat Hazārija kļuva par zemi, kur patvērumu guva citās valstīs vajātie ebreji. Zināms, ka uz kaganātu bēguši ebreji no Bagdādes, Persijas un Armēnijas. Imperatora Romana valdīšanas laikā 920.-944. gadā sākās ebreju vajāšanas Austrumromā, kuru dēļ ebreji izceļoja uz hazāru valsti.
Hazārija kā jūdaiska zeme raisīja par sevi interesi daudzās ebreju kopienās Eiropā un Āzijā. Starp Spānijas omeīdu kalifu Hisdaju ibn Šaprutu un Hazāru valdnieku Josifu sākās sarakste, kas tika veikta ar ebreju tirgotāju starpniecību. Te jāatgādina, ka Spānijas islāmiskajās zemēs ebrejiem bija liela brīvība, viņu kopienas tika respektētas visaugstākajā varas līmenī. Hisdajs domāja, ka hazāri ir seno izraēļu pēcteči, bet hazāru beks to noliedza. Josifa vēstulēs aprakstīta jūdaisma pieņemšanas vēsture un Hazārijas daba. Kā jau daudziem viduslaiku tekstiem raksturīgs, sarakste saglabājusies vienīgi vēlākos norakstos, tāpēc kļuvusi par autentiskuma diskusiju tematu.
Diskusijas vēsturnieku vidū par jūdaisma izplatības mērogiem turpinās. T.s. hebreismu (vārdu, kas cēlušies no semītu valodas) izplatība Kaukāza tautu un dažās ugru valodās, ar hazāriem un jūdaismu saistītie vietvārdi Krievzemē, kā arī kapakmeņi ar ivrita zīmēm Krimā un citas liecības vedina izteikt minējumus, ka jūdaismu pieņēma ne tikai hazāri, bet arī citas kaganāta tautas. Taču, kā jau norādīts iepriekš, arheoloģiskajos izrakumos atsegtajā hazāru kultūrslānī ir samērā maz ar jūdaismu saistītu priekšmetu. Tas kalpo par pamatojumu hipotēzei, ka jūdaisms galvenokārt bijis tikai hazāru elites reliģija. Hazāru valsts vēsture bija pārāk neilga, lai jūdaisms paspētu iesakņoties.
Hazāru un stepju jūdaisma liktenis
IX gadsimtā Hazāru valsts sasniedza savas varenības zenītu. Kaganāta varai pakļāvās maģāri (ungāri), guzi, Aizkaukāza valstis, austrumslāvu ciltis - poļāni, severjaņi un radimiči, Volgas vidustecē dzīvojošie bulgāri un somugri. Hazāru rokās atrādās visi svarīgākie tirdzniecības ceļi, kas veda no Melnās jūras un Kaspijas jūras uz ziemeļiem. Volgas un Donas satiksmes ceļu izmantošana IX-X gadsimtā strauji palielinājās saistībā ar Skandināvijas vikingu braucieniem. Skandināvu kuģotājus, tirgotājus un laupītājus interesēja ne tikai Austrumroma, bet arī Hazārija, Persija un arābu zemes. Interesanti, ka rusu vadoņi Kijivā sevi dēvēja par kaganiem, bet savu valsti par Rusu kaganātu. Tirdzniecības nodevu iekasēšana Volgas un Donas lejastecēs no rusiem kļuva par vienu no svarīgākajiem Hazārijas ienākumu avotiem, un ar to galvenokārt nodarbojās jūdu un musulmaņu kopienas. Ienesīga bija arī vergu tirdzniecība, ko praktizēja vikingi. Paši hazāri eksportēja no zivīm darinātu līmi un aitas.
Hazāri arvien vairāk atteicās no klejotājiem lopkopjiem raksturīgā dzīvesveida. Iespējams, ka jūdaisma pieņemšana būtiski mainīja hazāru vērtības un sabiedrības sistēmu. Karu, tālo karagājienu un varonības kulta vietā hazāri tagad priekšroku deva tirdzniecībai, nodokļu iekasēšanai un Toras lasīšanai. Lai aizstāvētu intereses, tika veidota algotņu armija. Par līdzekļiem, ko hazāri iekasēja no tranzīttirdzniecības, beki algoja Horezmas musulmaņu gvardi, pie hazāriem par algotņiem kalpoja arī slāvi un Krievzemē dzīvojošie skandināvi jeb rusi. Pateicoties profesionālajai armijai, kaganiem un bekiem izdevās vairāk nekā gadsimtu nosargāt savu valdījumu robežas. Tomēr algotņu armija ne vienmēr bija uzticama, īpaši gadījumos, kad Hazārijas vārdā nācās karot pret saviem ticības vai tautas brāļiem.
Izteikti minējumi, ka valsti vājināja sabrukums tās kodolā - hazāru kopienā. Tradicionālā tjurku nomadu sabiedrība balstījās uz senču kultu un dzimtas īpašumu nodošanu dēliem. Savukārt ebreju sabiedrība radniecību skaita pa mātes līniju, un tā sāka darīt arī jūdaismā pārgājušie hazāri. Abas šīs tradīcijas bija nesavienojamas, kā rezultātā sākās haoss un iekšēji konflikti.
Hazāru valsts iekšēji kļuva arvien vājāka, tomēr tā turpināja eksistenci viltīgās diplomātijas dēļ, laipojot starp Austrumromu, Lielās stepes nomadu ciltīm un spēkā pieņemošos rusu Krievzemi. Bekam Venjaminam izdevās sakaut pečeņegus, bet Āronam - alanus. Neatkarīgi no militāriem panākumiem valsts soli pa solim saruka - no hazāru virsvaras atkrita slāvu ciltis un Volgas bulgāri. No austrumiem nāca jauns tjurku klejotāju vilnis, bet Kaspijas dienvidos bija izveidojusies spēcīga islāmiska Samanīdu valsts.
Rusu agresiju hazāri kādu laiku sekmīgi novadīja tālāk uz dienvidiem, pieņemot viņus pie sevis kā algotņus. Hazāru un rusu attiecības kļuva naidīgas pēc tam, kad hazāri sagrāba rusu floti Kaspijā. Ap 940. gadu rusi, romeju sakūdīti, uzbruka hazāru cietoksnim Tamaņas pussalā. Tomēr hazāru karavadonim Pesaham izdevās rusus sakaut un pēc tam piespiest Kijivu maksāt nodevas. Hazāru panākumi nebija ilglaicīgi, jo 964. gadā Kijivas rusu kņazs Svjatoslavs organizēja lielu karagājienu pret Hazāriju. Karaspēks, kuru veidoja rusi, slāvi un pečeņegi, ieņēma hazāru pilsētu Serkelu, bet dažus gadus vēlāk rusi sagrāva Semenderas un Itilas pilsētas. Rusi un slāvi vairākus gadus saimniekoja Volgas lejasteces rajonos. Pēc Svjatoslava aiziešanas Hazārija tā arī vairs nespēja atgūties. Zīmīgi, ka kņaza Svjatoslava uzvara pār hazāriem arī Krievzemei nenesa labumu ilgtermiņā. Līdz šim hazāru valsts bija kalpojusi kā dambis pret Centrālāzijas tjurku nomadu cilšu plūsmām, tā pasargājot arī Krievzemi. Pēc kagnāta sagrāves Āzijas tjurkiem ceļš uz rietumiem bija vaļā, un pirmie pa to steidzās kareivīgie pečeņegi, no kuru rokas vēlāk krita arī pats Svjatoslavs.
Kur viņi palika?
Domājams, ka zaudējuši valstiskumu, hazāri sāka zaudēt savu etnisko identitāti, iekļaujoties atnācēju kipčaku u.c. sabiedrībās. Daļa hazāru, saglabājot reliģisko piederību, ar laiku saplūda ar citiem Austrumeiropas ebrejiem - aškenaziem. Ebreju kopienas vēlākos gadsimtos minētas Černihivā, Smoļenskā, Vladimirā. Virkne vietvārdu apliecina hazāru cilmes ebreju ietekmi Kijivā: Židi, Žīdu vārti, Kozare, Pasična, bet citur bijušajā Krievzemē - Kozarevska, Židovo, Židičeva, Kozari, Kozara, Kozarzevska u.c. Aškenazu vidū izplatījušies hazāriski personu vārdi - Kaplani, Balabani, Kagani u.c. Senkrievu folklorā - biļinās runāts par senkrievu varoņu cīņām pret milzi Židovinu. Tomēr, neraugoties uz šiem piemēriem, atmiņas par Hazāru valsti jau pēc vairākiem gadsimtiem Austrumeiropas tautu vidū bija izgaisušas.
Sakautais hazāru valdnieks par savu sabiedroto izvēlējās Horezmas šahu un pārgāja musulmanismā. Jūdaiskie hazāri vēl vairākas paaudzes mita rajonā gar Volgas un Donas lejasteci. Senkrievu hronika stāsta, ka 986. gadā viņu delegācija ieradusies pie Kijivas kņaza Vladimira, lai pārliecinātu viņu pieņemt jūdaismu. Turpmākajos gados hazāru vārds vēstures avotos izzuda.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita