Katru gadu aprīlī padomju pilsonim, lai cik jauns vai vecs viņš būtu, vienu brīvdienu nācās ziedot savai sociālistiskajai dzimtenei. Jo piedalīšanās komunistiskajā sestdienas talkā jeb subotņikā - tā bija svēta lieta!
Padomju laikā neoficiāli bija izplatīts īpatnējs formulējums - «brīvprātīgi obligātā kārtā». Tā apzīmēja pasākumus, kur, gribi vai negribi, vajadzēja piedalīties ikvienam, kaut gan skaitījās, ka viss notiek, tikai pamatojoties uz brīvprātības principa. Šādu pasākumu bija diezgan daudz: komjaunatnes vai partijas sapulces, svētku demonstrācijas, biedru tiesas un tā tālāk. Un, protams, arī sestdienas talka! Tajā bija jāpiedalās praktiski visiem. Skolēni sakopa savu mācību iestāžu tuvāko apkārtni vai veica kādus citus sabiedriski derīgus darbus, rūpnīcu strādnieki strādāja savās darbavietās, šajā dienā par to nesaņemot atalgojumu, kantoru darbinieki kopa parkus vai brauca palīgā lauciniekiem. Bez darba sēdēt nedrīkstēja neviens, jo tas taču bija pašsaprotami, ka ikviens padomju pilsonis ir gatavs mazliet pastrādāt savas dižās dzimtenes labā, par to nesaņemot atalgojumu.
Veltījums Ļeņinam
Iemesls, kādēļ sestdienas talkas rīkoja aprīlī, bija vienkāršs - tās pieskaņoja proletariāta vadoņa Ļeņina dzimšanas dienai, kas bija 22. aprīlī. Protams, ne jau vienmēr 22. aprīlis iekrita sestdienā, tādēļ parasti izvēlējās tuvāko sestdienu pirms šā datuma. Saskaņā ar padomju ideoloģijas nostādnēm tieši Ļeņins savulaik bija ieviesis komunistiskās sestdienas talkas, tādēļ darbaļaudis, godājot viņa piemiņu, gadu no gada sekoja vadoņa piemēram un brīvdienā bez atlīdzības devās mazliet pastrādāt. Oficiāli tika apgalvots, ka nopelnītie līdzekļi tiek novirzīti slimnīcu un skolu būvei vai kādu citu sabiedriski noderīgu objektu celšanai, taču, vai tas tā patiešām bija, varēja vien minēt.
Padomju Savienībā sestdienas talkas plānveidīgi sāka rīkot jau kopš 1920. gada, un sākumā tās nepieskaņoja kādam konkrētam datumam. Pati pirmā notika 1919. gada 12. aprīlī, kad, atsaucoties uz Ļeņina aicinājumu celt darba ražīgumu, 15 Maskavas dzelzceļa depo darbinieki nolēma bez atalgojuma strādāt virsstundas naktī no sestdienas uz svētdienu, un šajā laikā saremontēja trīs lokomotīves. Dzelzceļnieku veikumu boļševiki cēla priekšā visai pārējai valstij kā atdarināšanas vērtu piemēru, un rezultāti nebija ilgi jāgaida. Maijā tajā pašā dzelzceļa depo nu jau vairāk nekā 200 strādnieku bez atlīdzības nostrādāja veselu brīvdienu, izpelnoties publisku Ļeņina uzslavu un paziņojumu, ka, lūk, šādi izpaužas jaunā, komunistiskā attieksme pret darbu. 1920. gada pavasarī talkas, ko krieviski nodēvēja par subotņikiem, jau kļuva par vispārēju parādību.
Vēlākajos gados sestdienas talkas tika rīkotas ne vien pavasarī, bet arī rudenī, ja radās tāda vajadzība. Kas gan varēja būt vienkāršāk, kā centrālajos preses izdevumos pasludināt, ka darbaļaudis ir izteikuši vēlmi veltīt mazliet sava brīvā laikā mīļotās sociālistiskās dzimtenes labā! Neviens nebija tik dulls, lai runātu pretī, jo soda sankcijas tad būtu neizbēgamas.
Kā Ļeņins baļķi nesa
Padomju propaganda jau skolās tiražēja stāstu par Ļeņinu, kurš pats personīgi esot piedalījies sestdienas talkā 1920. gada pavasarī. Atšķirībā no daudziem citiem komunistu mītiem šis stāsts patiešām atbilst patiesībai. Ļeņins tiešām pāris stundas parosījās sestdienas talkā, kas norisinājās Kremļa teritorijā. Tur, cik var spriest pēc aculiecinieku nostāstiem, tolaik valdīja pamatīga nekārtība, jo vairāk nekā divos boļševiku valdīšanas gados nevienam nebija laika sakopt Kremļa pagalmu un apkārtni. Tad nu sestdienas talka tika veltīta tieši tam, attīrot teritoriju no baļķiem un dažādiem priekšmetiem, ko 1917. gada oktobrī tur bija sastiepuši junkuri, kuri būvēja barikādes, cerot tā aizsargāt Kremli no boļševiku uzbrukuma.
Galvenais talkas darbaspēks bija Kremļa apsardzes karavīri un tur bāzēto valdības iestāžu darbinieki. Lai rādītu piemēru, talkā piedalījās arī komunistu vadoņi ar Ļeņinu priekšgalā. Tika izplatīta miglaina fotogrāfija, kurā redzami vairāki cilvēki, stiepjot lielu baļķi, un viens no viņiem ir Ļeņins - to, ka viņš tiešām piedalījies baļķu cilāšanā, apstiprina vairāki aculiecinieki. Jau krietni vēlāk populārs kļuva joks par neskaitāmām personām, kuras apgalvojušas, ka nesušas baļķi kopā ar Ļeņinu - sāls slēpās apstāklī, ka viena nesēja seju aizsedz baļķis, paverot iespējas visplašākajiem minējumiem, kas tad ir šis cilvēks. Pats Ļeņins gan līdz talkas beigām nepalika, jo devās likt pamatakmeni Kārļa Marksa piemineklim.
Arī Latvijā bija ļaudis, kuri vēlāk stāstīja par kopīgo talkošanu ar Ļeņinu. Viena no viņiem bija Pirmā pasaules karā uz Krieviju evakuētā rūpnīcas Provodņik strādniece Olga Zviedre, kura pēc boļševiku nākšanas pie varas bija strādājusi čekā par pavāri, bet vēlāk par rēķinvedi un lietvedi kompartijas centrālkomitejā. «Olga Zviedre vēl tagad atceras, kā pēc darba laika Vladimirs Iļjičs bieži gājis uz mašīnrakstītāju biroju un pats rakstījis, rakstījis... Ļeņins strādājis daudz, nopietni un rūpīgi. Dienas viņam vienmēr bijušas par īsām. Kad Ļeņins piedalījies pirmajā sestdienas talkā, kopā ar viņu bija arī Olga Zviedre. Viņas atmiņā spilgti saglabājies tas vēsturiskais un mākslinieku iemūžinātais moments, kad sestdienas talkā baļķi uz saviem pleciem nesa arī Vladimirs Iļjičs,» tā tipiskā padomju preses garā Zviedres piedzīvojumus 1965. gadā aprakstīja avīze Padomju Ceļš, piezīmējot, ka Ļeņina līdzgaitniece vēlāk cietusi staļiniskajās represijās, bet pēc atgriešanās Latvijā strādājusi par pavāri Kokneses vidusskolā.
Subotņiks sasniedz Latviju
Latviešiem jauno vārdu - subotņiks - nācās iemācīties jau pavisam drīz pēc padomju tanku ienākšanas 1940. gadā. Jau rudens pusē avīzēs parādījās pirmās ziņas par apsveicamo darbaļaužu iniciatīvu, rīkojot talkas brīvdienās. Tā Rīgas tramvaju depo darbinieki sestdienā bija izbūvējuši sliežu ceļu no depo uz jaunceļamo autobusu garāžu, turklāt strādājuši ne tikai melnā darba darītāji, bet arī kantora personāls. «Kancelejas pārzinis biedrs Pope, nepārtraucot uzbēruma līdzināšanu, pastāstīja, ka talkā veikšot darbu, kam parastā kārtā, strādājot 20 cilvēkiem, vajadzētu trīs dienas. Darbā ietaupītos 250 latus izlietos strādnieku un darbinieku kulturālai un politiskai pašdarbībai,» rakstīja prese. Tikpat apsveicami bija rīkojies arī Rīgas pilsētas uzņēmumu pārvaldes personāls, brīvdienā novelkot 2,5 kilometrus garu elektrības vadu līniju. Dienas beigās visi esot nosprieduši, ka šādas talkas jārīko arvien biežāk, bet ietaupītie līdzekļi novirzāmi sarkano stūrīšu ierīkošanai uzņēmumā, kā arī nosūtījuši apsveikuma telegrammu biedram Staļinam.
Talkas pirms komunistiem
Lai arī ikvienam padomju pilsonim labi saprotamo apzīmējumu subotņiks radīja komunistu režīms, taču talkas kā tādas pastāvēja jau pirms boļševikiem. Galvenokārt laukos, kur laiku pa laikam zemnieki gāja viens otram palīgā veikt tādus darbus, kur ar vienas saimes spēkiem bija par maz. Talkas bija ierasta lieta arī starpkaru laikā Latvijā. Tiesa, spriežot pēc avīžu ziņām, ne vienmēr tās beidzās laimīgi. Piemēram, Ventas Balss 1938. gadā vēstīja par nelāgu gadījumu Sarkanmuižas Kalnu mājās, kur malkas vešanas talka beigusies ar iedzeršanu, kurā piedalījušies ne tikai talcinieki, bet arī kaimiņu mājas saimnieks Sakne. Starp viņu un vienu no talciniekiem, Burkovski, «izcēlusies vārdu maiņa, pēc kam Sakne Burkovskim iespēris ar kāju pa vēderu. Burkovskis no spēriena pakritis un sācis stipri asiņot, tā ka vajadzējis izsaukt ārstu.»
Trīsdesmito gadu beigās gan talkas laikam bija mazāk izplatītas, jo pieminekļu valdes inspektors Jānis Jaunzems kādā radio priekšlasījumā bija sūrojies, ka senā palīdzības tradīcija iet mazumā, jo laukos arvien lielāku lomu sāk spēlēt tehnika. Taču pavisam bez talkām latvieši nepalika, jo tās tika rīkotas visas valsts mērogā - piemēram, Mežu dienas, kurās talcinieki stādīja kokus.
Vēlākajos gados sestdienas talkas kļuva arvien organizētākas un tajās iesaistīja arvien plašākus sabiedrības slāņus. Katram atrada kādu darbiņu, bieži vien rīkojot komunistiem tik raksturīgās kampaņas. Tā sešdesmito gadu sākumā modē nāca metāllūžņu un makulatūras vākšana, ko nez kādēļ uzlika par pienākumu pat skolasbērniem - sestdienas talkas laikā viņiem vajadzēja stiept uz nodošanas punktu vecus spaiņus un avīžu pakas. No veselā saprāta viedokļa tas bija pilnīgs absurds: makulatūras vākšanu vēl varēja saprast, taču kur bērni varēja raut metāllūžņus? Parasti jau kāda kolhoza garāžās vai kāda uzņēmuma sētmalē, kur mētājās visādi veci dzelži. Taču tie, ja tā padomā, bija valsts īpašums, ko tā vienkārši katrs, kam ienāk prātā, nemaz nedrīkstētu nodot lūžņos. Taču nesa un nodeva, turklāt lielā vairumā - piemēram, Rēzeknē 1961. gada pavasara sestdienas talkas laikā 2. vidusskolas pionieri bija nodevuši 12 tonnas metāllūžņu, ko diez vai varēja savākt sava dzīvokļa vai privātmājas pagalma ietvaros. Vēlāk šo absurdu saprata arī partijas vadoņi un bērni no metāllūžņu vākšanas nastas tika atbrīvoti - to uzkrāva uzņēmumiem, kuriem noteica pat ikgadējos metāllūžņu nodošanas plānus, par kuru neizpildīšanu varēja dabūt rājienu.
Rēzeknē 1961. gada pavasara sestdienas talkas laikā 2. vidusskolas pionieri bija nodevuši 12 tonnas metāllūžņu
No pagalma līdz kolhozam
Septiņdesmitajos jau subotņiki bija kļuvuši par valsts mēroga pasākumu, ko laikus izsludināja masu medijos, un pēc tam apkopoja paveikto darbu statistiku. Tā 1972. gada sestdienas talkas laikā visā Padomju Savienībā tika saražota rūpniecības produkcija par 600 miljoniem rubļu. Kā ar lielu patosu rakstīja avīzes: «Vissavienības sestdienas talka ar jaunu spēku demonstrēja padomju cilvēku lielo apzinīgumu un patriotismu, viņu nesatricināmo uzticību Ļeņina novēlējumiem, monolīto saliedētību ap Komunistisko partiju cīņā par PSKP XXIV kongresa vēsturisko lēmumu un devītās piecgades plānu izpildi.»
Patiesībā gan parastais strādnieks, kurš stāvēja pie virpas vai mēza gružus pagalmā, darba procesa laikā par tik augstām lietām nedomāja - drīzāk jau par izpurgāto brīvdienu. Taču atskaites par paveikto bija jāraksta, un to darīja ikviens uzņēmums. Piemēram, 1984. gada sestdienas talkā Rīgas elektrotehniskā rūpnīca saražoja 1200 veļas mašīnas, 2500 magnētiskos slēdžus un 100 centrifūgas Centa. Mēbeļu fabrika Rīga centās neatpalikt un saražoja 78 mēbeļu sekciju komplektus, 53 guļamistabas garnitūras, 23 mīksto mēbeļu Sabīne garnitūras un 80 ēdamistabas galdus. Kā īpašs sasniegums tika pasniegts tas, ka daudzviet produkcija sestdienas talkā tika ražota ar ietaupītajām izejvielām un materiāliem, kas bija kārtējais sociālisma absurds - ja tu esi ražošanu normāli plānojis un kārtīgi strādājis visa gada garumā, nekādu ietaupītu materiālu gluži vienkārši nevarētu būt. Ja tādi tomēr ir, tātad kāds neprot rēķināt un ir pasūtījis tik daudz izejvielu, cik patiesībā nemaz nevajag.
Kā īpašs sasniegums tika pasniegts tas, ka daudzviet produkcija sestdienas talkā ražota ar ietaupītajām izejvielām
Pagalmu un parku tīrītājiem tik sīkas atskaites rakstīt nevajadzēja, pietika ar apņemšanos sapost brāļu kapus vai pilsētas skvēru. Darīja to ar vērienu, piemēram, Jelgavā 1983. gada aprīlī parku, skvēru un rūpnīcu teritoriju uzkopšanai bija norīkoti 25 000 cilvēku. Reizēm pilsētnieki devās talkā lauciniekiem, taču tas vairāk bija raksturīgi nevis pavasarim, bet gan spontāni organizētajām talkām ražas novākšanas laikā rudenī, kad kolhozi reizēm netika ar visiem darbiem galā. Tad viņiem palīgā sūtīja skolēnus vai pilsētu uzņēmumu darbiniekus, kuri tad ķērās pie kartupeļu, ābolu vai biešu novākšanas. Atšķirībā no pavasara komunistiskās sestdienas talkas par šiem darbiem kolhozi bieži vien arī kaut ko samaksāja - ja ne naudā, tad vismaz iedeva izpalīdzējušajam uzņēmumam pāris tonnas kartupeļu.
Pēdējā komunistiskā sestdienas talka notika 1991. gada aprīlī, taču tajā piedalījās daudz mazāk cilvēku nekā dažus gadus iepriekš. Ļeņina vārds un komunisma idejas sabiedrības lielākajā daļā vairs nebija cieņā, tādēļ kompartijas aicinājums potenciālajiem talciniekiem doties palīgā lauku ļaudīm veikt sējas darbus lielākoties palika nesadzirdēts. Pat Latvijas kompartijas centrālkomitejas sociāli ekonomiskās attīstības jautājumu nodaļas vadītājam L. Abelam nācās žurnālistiem atzīt, ka no lauku saimniecībām atsaucība par talku rīkošanu esot neliela, kas varētu būt skaidrojams ar kompartijas rajonu organizāciju nekompetenci lauksaimniecības jautājumos. Patiesība bija vēl skarbāka - lauku rajonos, kur latviešu bija būtiski vairāk nekā lielajos pilsētu uzņēmumos, kompartijas norādījumus tā īsti neviens vairs neņēma par pilnu. Bet vēl pēc pāris nedēļām pienāca 1991. gada 4. maijs, kad tika pieņemta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācija, un subotņiki nogrima aizmirstībā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita