Vai esat iedomājušies, kā bija ceļot laikā, kad vēl nebija vilcienu un automašīnu? Ģenerāļa Ludviga fon Hallarta ceļojuma piezīmes ļauj iztēloties, cik garš un mokošs piedzīvojums tas reizēm bija - pirms vairāk nekā 300 gadiem ceļš no Jelgavas līdz Krievijas robežai viņam prasīja deviņas dienas, kuru laikā tika salauzti rati un iepazīti daudzi cilvēki, ieskaitot «rupju tēviņu» - Ludzas stārasta vietnieku.
![]()
Ludvigs Nikolauss fon Hallarts
Ludvigs Nikolauss fon Hallarts (1659-1727) Latvijas kultūrvēsturē vairāk pazīstams kā Magdalēnas Elizabetes vīrs, kura jau pēc viņa nāves Valmiermuižā iekārtoja brāļu draudžu kustības misionāru centru. Pats L. fon Hallarts savas dzīves laikā ievērību izpelnījās ar fortifikācijas zināšanām, un viņa daudzie militārie piedzīvojumi aizsākās 1700. gada septembrī. Savas turpmākās gaitas ģenerālis sīki aprakstīja un ar zīmējumiem ilustrēja ceļojuma dienasgrāmatā, kas mūsdienās glabājas Zviedrijas Valsts arhīvā un ir brīvi pieejama digitālā formātā.
![]()
Hallarta sieva Magdalēna Elizabete ir cieši saistīta ar Valmiermuižu, kur iekārtoja brāļu draudžu misionāru centru
Ģenerāļa kara gaitas
Ludvigs fon Hallarts ir dzimis Saksijas kūrfirstistes ģenerālmajora ģimenē, un jau kopš agras jaunības dienēja Saksijas armijā, samērā ātri sasniedzot ģenerālleitnanta pakāpi un specializējoties fortifikācijā. Lielā Ziemeļu kara sākumā fon Hallarts pēc Saksijas kūrfirsta un Polijas karaļa Augusta II Stiprā ieteikuma devās uz Krieviju, lai stātos Augusta Stiprā sabiedrotā, Krievijas cara Pētera I dienestā. Septembrī viņš ieradās pie Narvas, kur cars viņu uzņēma un jau tajā pašā dienā piešķīra Krievijas armijas ģenerālleitnanta pakāpi, un uzdeva sagatavot zviedru Narvas cietokšņa aplenkšanas plānu. Ludvigs fon Hallarts pats uzraudzīja tranšeju un redutu būvdarbus, taču cerētie rezultāti izpalika. Zviedru karaspēks nemanot apgāja krievu karaspēku no aizmugures, to ielenca un 1700. gada 30. novembrī sakāva. Tika sagūstīti ap 20 000 krievu karavīru un cara dienestā esošo ārzemju virsnieku, tostarp arī krievu armijas komandieris, hercogs Šarls Eižens de Kruā un ģenerālis Ludvigs fon Hallarts.
![]()
1700. gadā krievu karaspēka rindās fon Hallarts piedalījās Narvas kaujā, kur krita zviedru gūstā
Līdz 1705. gadam viņš atradās gūstā Zviedrijā, kad tika iemainīts pret krievu sagūstīto zviedru ģenerāli Arvīdu Hornu. Visticamāk, tieši gūsta laikā zviedru rokās nonākusi arī fon Hallarta dienasgrāmata, kas beidzas ar Narvas kaujas dienu.
Drīz pēc atbrīvošanas, jau 1706. gadā, fon Hallarts tika iecelts par Saksijas sūtni Pētera I galmā, un drīz viņš atkal stājās Krievijas militārajā dienestā, personiski vadīja Polockas un Kopisas nocietināšanas darbus, bet 1708. gadā kļuva par divīzijas komandieri un Poltavas cietokšņa komandantu. Viņš vadīja cietokšņa aizstāvēšanu pret Kārļa XII armiju, līdz ieradās krievu papildspēki un sakāva zviedrus kaujā pie Poltavas. Par to fon Hallarts saņēma augstāko Krievijas apbalvojumu - Svētā Andreja ordeni.
1711. gadā, Pētera I neveiksmīgā karagājiena laikā pret zviedriem un turkiem, viņš tika ievainots kaujā pie Prutas upes, bet nākamajā gadā komandēja apvienoto poļu, krievu un dāņu karaspēku cīņās pret zviedriem pie Štrālzundes cietokšņa Pomerānijā. Ievainojuma iedragātās veselības dēļ fon Hallartam nācās pamest karadienestu, un viņam cars piešķīra 2000 rubļu lielu gada pensiju, kā arī Valmiermuižu mūža lietošanā.
![]()
Hallarts bija Poltavas cietokšņa komandants un vadīja tā aizstāvēšanu, kas noslēdzās ar kauju, kurā Zviedrijas karalis Kārlis XII cieta sakāvi
1716. gadā viņš darbojās kā cietokšņu ģenerālinstruktors Saksijā, kur kopīgi ar sievu Magdalēnu Elizabeti iepazinās ar protestantisma novirzienu - piētismu, kas akcentēja indivīda morālo pašpilnveidošanos, patstāvīgas Bībeles studijas un lūgšanas bez garīdznieku dalības. Piētisma ietekmē Morāvijā sāka veidoties brāļu draudžu kustība, ko Saksijā atbalstīja fon Hallarta paziņa, grāfs Ludvigs fon Cincendorfs. Ar piētistu un brāļu draudžu darbiniekiem fon Hallarts intensīvus sakarus uzturēja līdz savai nāvei, bet pirmie brāļu draudžu sludinātāji Rīgā 1729. gadā ieradās viņa atraitnes aicināti un atbalstīti.
1719. gadā Ludvigs fon Hallarts atgriezās Krievijas dienestā, taču drīz no tā atteicās, pēc trim gadiem atkal tajā atjaunojās, uzņēmās karaspēka vienību komandēšanu Ukrainā, bet 1723. gadā nodeva komandiera posteni ģenerālim Mihailam Goļicinam. Pēc Aleksandra Ņevska ordeņa un ģenerālanšefa pakāpes saņemšanas no carienes Katrīnas I 1725. gadā fon Hallarts atgriezās Valmiermuižā, kur palika līdz sava mūža galam.
Vērtīgās dienasgrāmatas
Ludviga fon Hallarta 1700. gada ceļojuma dienasgrāmatas sākums ir senākais zināmais Latgales ceļojuma apraksts, kurā sniegtas ziņas gan par ceļu stāvokli un maršrutu, gan ceļojuma organizāciju un apstākļiem, gan administratīvo iedalījumu un amatpersonām, gan apdzīvotām vietām, no kurām vairākas nav identificējamas. Autora zīmētie Rēzeknes un Ludzas attēli ir senākie attēlu avoti par šīm pilīm un miestiem. Lai gan jau kopš viduslaikiem no Rīgas uz Pleskavu veda lielceļš caur Vidzemi, 1700. gadā tas atradās sakšu iienaidnieku - zviedru - teritorijā, kādēļ nebija izmantojams. Visdrošākais, lai arī ne īsākais un labākais ceļš veda caur Polijas vasaļvalsti: Kurzemes-Zemgales hercogisti, kā arī Poļu Livoniju jeb Inflantiju, kur varēja rēķināties gan ar nogurušo aizjūga zirgu nomaiņu pret atpūtinātiem un paēdinātiem, gan ar pajumti un ēdienu ceļotājiem kroņa muižās un krogos.
Mēs braucām cauri īstiem mūžamežiem, pāri tiltiem un žagaru saišķu dambjiem līdz Maltas upei
Ceļojuma piezīmes
1700. gada 16. septembris. Viņa Majestāte Polijas karalis mani nosūtīja pie Viņa Cariskās Majestātes, līdzi dodot pilnīgu instrukciju. Dieva vārdā mēs pēcpusdienā izbraucām no Rīgas un vēl tanī pašā naktī ieradāmies Sarkankrogā, kas atrodas četrarpus jūdzes no Rīgas.
17. septembris. Es ap astoņiem rītā ierados Jelgavā, kur sagatavojos ceļam, un tur sapulcējās mani pavadoņi.
Kā pirmais esmu es, Ludvigs Nikolauss fon Hallarts, ģenerālleitnants un fortifikāciju ģenerālinspektors, ar trim kalpotājiem:
tulku Konrādu Spīkeru, kurš dzimis Jelgavā;
mednieku Johanu Kristofu Bergu no Lietuvas;
sulaini Sebastianu Ādamu Melceru, arī no Lietuvas.
Pēc Viņa Karaliskās Majestātes rīkojuma sūtniecībā piedalījās arī mans adjutants Karls fon Imharfs no Nirnbergas;
vecākais inženieris Šahers, dzimis Leipcigā;
inženieris Kirštenšteins no Magdeburgas;
inženieris Cengerle no Kurzemes;
inženieris Karls Tommers no Vīnes,
un divi viņu dienestpuiši: Frīdrihs Oficiels un Kristofs Johans Gross.
Manā svītā līdzi devās šādas personas:
kapteinis, rakstvedis Švimbs, dzimis Lībekā; trīs leitnanti: īrs Žaks Geogau, Nikolāss Turī no Lukas, Andreass Feits no Hēnas Prūsijā.
tad vēl trīs hercoga de Kruā kalpotāji: kambarsulainis Balcers Brālers no Kemptenas, sulainis Žaks Antuāns Žakets no Lineburgas, Kristofs Šmits, vācietis no Algejas.
Pavisam kopā 18 personas. Lai gan es vēl šodien saskaņā ar Viņa Majestātes rīkojumu būtu labprāt izbraucis, zirgu trūkuma dēļ tas nebija iespējams, un nācās gaidīt nākamo dienu.
18. septembris. Astoņos no rīta izceļoju no Jelgavas kopā ar minēto svītu un vienos nonācu Iecavā. Tā ir hercoga muiža, atrodas četras jūdzes no Jelgavas. To pārvalda majors Brinkens, kurš mūs ne tikai apgādāja ar jauniem aizjūga zirgiem, bet arī sevišķi laipni pamieloja. Tur es redzēju divus jaunus aļņus, kas bija ļoti rāmi un staigāja pakaļ sievietei, kura tos baroja. Pēc mielasta mēs pustrijos atkal devāmiesceļā un desmitos naktī ieradāmies Vallē, kas arī ir hercoga muiža, bet kambarjunkurs Budbergs to ir no hercoga nopircis. Tur man rūpes sagādāja aizjūga zirgu sliktais stāvoklis, un mēs pēc ieturētās aukstās maltītes bijām spiesti tur pavadīt nakti. Valle atrodas četras jūdzes no Iecavas.
19. septembris. No rīta mēs devāmies ceļā, paveicām četras jūdzes līdz Sērenei un tur ieradāmies vienos pēcpusdienā. Mūs laipni uzņēma un bagātīgi pacienāja leitnants fon Šlipenbahs, bet aizjūga zirgu dēļ mums tur nācās uzkavēties līdz sešiem. Pēc tam ceļojām uz Seci, kas atrodas trīs jūdzes no Sērenes, un tur nokļuvām vienos naktī. Šo hercoga muižu nomā pulkvedis Gērs. Mēs tur tikām labi uzņemti un izguldīti. Tā kā pulkvedis Gērs tur neatradās, mums visu godu izrādīja viņa sieva.
20. septembris. No rīta mēs ceļojām trīs jūdzes līdz Sēlpilij. Tur hercoga muižu pārvalda Zēga kungs, kurš mūs diezgan labi pacienāja un uzņēma. Ceļš līdz šejienei bija ļoti akmeņains. Sēlpilī satiku arī pulkvedi Bīrenu, un pēc stundu ilgas maltītes mēs atkal devāmies ceļā līdz trīs jūdzes tālākajai Slobodkai (Jēkabpilij), kur es kopā ar savas svītas virsniekiem un maskaviešu sūtņiem, kurus šeit satiku, pārcēlos pāri Daugavai uz Krustpili pie stārasta Korfa, kur stārasta dēls, virsleitnants Korfs mūs bagātīgi uzņēma un pacienāja. Viņa tēvs bija ļoti noguris un gulēja, tādēļ man nebija iespējams ar viņu runāt. Pēcpusdienā atkal tiku pārcelts uz Slobodku. Mani kā vienkāršs laivinieks mazā, no liepas koka izdobtā laivā pārcēla pats maskaviešu sūtnis.
21. septembris. No rīta stārasts Korfs mums ceļam iedeva daudzus žāvētus lašus, un es kopā ar maskaviešiem rīta agrumā ar 28 zirgiem devos pa apgrūtinošu, ar krūmiem aizaugušu ceļu tieši gar Daugavu. Uz šī ceļa salūza manu ratu ritenis. Trīs jūdzes no turienes tikām pārcelti pār Daugavu uz Līvānu muižu, kas arī pieder stārastam Korfam. Muižas pārvaldnieks mūs labi pamieloja, un divos mēs devāmies tālāk, pārcēlāmies pāri Dubnas upei un nokļuvām Poļu Livonijā. Mēs braucām caur skraju mežu, un netālu no vietas ar nosaukumu Rossor vai Rosul (Rudzāti?), kas atrodas trīs jūdzes no Līvānu muižas, uznāca nakts. Mēs nevarējām doties tālāk arī ilgstošā, stiprā lietus dēļ, tādēļ pārnakšņojām zemnieku sētā, kur tikām uzņemti uz to labāko.
22. septembris. Agrā rītā devāmies ceļā, caur skraju mežu nonācām līdz Sila krogam, kur saņēmām jaunus aizjūga zirgus. Pēc tam mēs braucām aptuveni divas jūdzes cauri skrajiem purviem, pāri tiltiem un žagaru saišķu dambjiem, tad aptuveni četras jūdzes caur skraju mežu un pa žagaru saišķu dambjiem purvainajās vietās, līdz beidzot ap trijiem nokļuvām pie Varakļānu pilsētiņas, kas pieder trim brāļiem fon Borhiem. Tā kā manu ratu ass un divi riteņi bija deguši 4 vai 5 reizes, man vajadzēja šeit uzturēties, kamēr tos salaboja, un pa nakti palikt dižciltīgo muižā pie šiem trim brāļiem, kuri mani ne tikai ļoti laipni uzņēma, bet arī bagātīgi pacienāja ar tādu dzērienu klāstu, kāds Polijā ir retums.
23. septembris. Dienā mēs devāmies ceļā un pa ļoti sliktu ceļu caur biezu mežu nonācām pie Turku ciema, kur pa ļoti šauru tiltu šķērsojām Malmutas upīti. Tilts bija tik šaurs, ka no tā nokrita zirgs un rati, kurus nācās izvilkt no upītes. Pēc tam mēs braucām cauri īstiem mūžamežiem, pāri tiltiem un žagaru saišķu dambjiem līdz Maltas upei un Desmjanu ciematiņam. No turienes tālāk devāmies divas jūdzes pāri daudziem tiltiem līdz Rigu ciematiņam, kas pieder Rēzeknes stārastijai. Tur mēs nedaudz ieēdām un šķērsojām Rēzeknes strautu. Pie šī ciematiņa strauts satek kopā ar Rēzeknes upi un tālāk kopā plūst uz Lubāna ezeru. Tā kā tuvojās nakts, bija lietus un slikts laiks, mēs nobraucām vairāk nekā vienu jūdzi tālāk un pārnakšņojām Sakstagala ciematiņā, kur bija nams ar pavāru. Šodien es paveicu sliktāko ceļu savā mūžā. Vairāk nekā divas jūdzes man nācās noiet kājām slikto tiltu dēļ, kuriem nebija iespējams pārbraukt bez sakropļošanās un dzīvības briesmām. Manu ratu lāde tika pilnībā salauzta; arī citiem ratiem tika sabojāti vairāki riteņi un citas daļas.
![]()
Hallarta zīmēta nocietinājumu karte
24. septembris. No rīta mēs atkal devāmies ceļā un ceļojām pa diezgan skaistu apkārtni, paturot Rēzeknes upi kreisajā pusē. Labajā un kreisajā pusē bija dažādi mazi ciematiņi, un tā mēs braucām divas jūdzes līdz Rēzeknei. Tur atrodas karaļa stārastija - veca pils, kāda tā attēlota zīmējumā nākamajā lappusē. Šo pili pēdējā kara laikā, [1655.] gadā, ir izpostījuši maskavieši, un bez tam šeit ir pavisam slikta pilsētiņa. Šejienes muižas pārvaldnieks un stārasta vietnieks mani uzņēma un pacienāja diezgan bagātīgi. No šejienes es nosūtīju ar 23. septembri datēto vēstuli ģenerālfeldmaršalam baronam fon Šteinavam, tāpat vēstules slepenpadomniekam Patkulam, manai sievai un stārastam Korfam. Pēc tam, kad vagars un kalējs bija salabojuši manus salauztos ratus un bijām paēduši pusdienas, trijos mēs atkal devāmies ceļā un braucām četras jūdzes līdz Ludzai, kas arī ir Polijas karaļa stārastija, un stārasts tur ir vojevoda Krakovskis. Apvidus starp Rēzekni un Ludzu ir diezgan patīkams, un ceļš ved caur skaistu apkārtni, ko veido meži un skaisti ezeri. Ludzas apakšstārastijā ierados divos naktī, pakulu lāpu gaismā. Tad mēs braucām pa dažiem tiltiem, kuru balsti bija būvēti no sakrustotiem baļķiem, ar galu trīsstūra formā, un tā smaile bija vērsta pret straumi.
25. septembris. Mēs ceļā varējām doties tikai deviņos, jo Ludzas stārasta vietnieks - rupjš tēviņš - jau bija devies prom un nebija atstājis ne mazākos rīkojumus saviem ļaudīm, tāpēc mums pašiem nācās gādāt zirgus ar labu un ļaunu. Tādēļ mums izcēlās disputs ar šejienes katoļu priesteri, jo ceļam bija jāsagatavo arī viņa zirgs, taču priesteris vietā atveda citu zirgu, lai atbrīvotu savējo. Šī Ludza izskatās tāda, kādu to rāda sekojošais attēls. Arī to ir izpostījuši krievi pēdējā karā ar poļiem.
Tad mēs caur patīkamu apkārtni vienu jūdzi braucām līdz Armenu ciematiņam, kur saņēmām dažus atpūtinātus zirgus. Pēc tam mēs atkal caur lieliem mūžamežiem un purvainiem mežiem pa žagaru dambjiem divas jūdzes braucām līdz Pudinovas ciematiņam. Šeit mēs ap trijiem ieturējām pusdienas zem klajas debess. Pēc tam mēs braucām vēl pusotru jūdzi, tāpat caur purviem un mežiem, līdz Osčacku ciematiņam, un tad nakšņojām Malnavas dižciltīgo muižā. Dižciltīgo sauca pans Ščaskis, kurš savos spiedīgajos apstākļos darīja mums tik daudz laba, cik vien bija iespējams. Turklāt dižciltīgās jaunkundzes slauca govis, un tamdēļ nebija nejaukas.
26. septembris. Ap pusdienlaiku mēs atkal devāmiesceļā un pēc pusjūdzes brauciena pa skaistu apkārtni nonācām līdz Sieres ciemam. Līdz turienei mūs pavadīja minētais dižciltīgais. Šeit mūs ar plostu pārcēla pāri Utrogas (Ūdreja, tagad Rītupe) upītei, un tad mēs braucām trīsarpus jūdzes caur lieliem mūžamežiem līdz maskaviešu robežai.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
