Medību azarts ir cilvēku asinīs, un mūsu senči jau kopš senlaikiem acis metuši arī uz okeānu un jūru lielākajiem iemītniekiem - vaļiem. Protams, tas attiecas vien uz tiem, kuru apdzīvotajām piekrastēm vaļi piepeldēja pietiekami tuvu. Komerciālo medību ziedu laiki sākās ar vēlīnajiem viduslaikiem un ilga līdz pat XX gadsimta otrajai pusei. Šajā laikā ļaudis atrada aizvien jaunus un jaunus lietojumus nomedītajiem vaļiem, taču ar laiku pieprasījums mazinājās, un pašlaik vien dažas valstis turpina medības.
Vēsturnieku rīcībā ir droša informācija, ka ap 700. gadu vaļu medībās devušies Biskajas līča piekrastē dzīvojošie baski. Taču mūsdienu Japānā un citur Tālajos Austrumos, gluži tāpat kā Ziemeļamerikas ziemeļos, pamatiedzīvotājiem vaļu medīšana bija izdzīvošanas jautājums jau pirms tūkstošiem gadu, jo tie bija gana vērtīgs barības vielu resurss. Var līdz bezgalībai strīdēties, cik garšīga ir šo milzīgo jūras zīdītāju gaļa, taču skarbu jūru piekrastē dzīvojošajiem ļaudīm būtiskāks bija kas cits. Nomedījot vali un tiekot pie vesela kalna gaļas un taukiem, bija garantēts, ka nedz medniekiem, nedz viņu ģimenes locekļiem ziemā nebūs jāmirst badā.
Pilnveidojas medību metodes
Vienu no, visticamāk, pašiem senākajiem vaļu medību paņēmieniem cilvēki bija noskatījušies no delfīniem, kas šādā veidā medī zivis. Pamanot netālu no piekrastes vali, jūrā devās desmitiem nelielu laivu, kas ieņēma pozīcijas starp vali un atklāto jūru. Tad mednieki pamazām sāka tuvoties valim, saceļot pēc iespējas lielāku troksni un dzenot lielo zīdītāju krasta virzienā. Ja paveicās, valis uzsēdās uz sēkļa, un ar to varēja samērā vienkārši tikt galā, izmantojot tolaik pieejamos ieročus. Taču, ja dzīvnieks centās izlauzties cauri laivu rindām, par savas dzīvības glābšanu nācās domāt jau tajās esošajiem medniekiem. Cita agrīna metode - harpūnu, ko meta uz vali, piesēja prāvam sausam baļķim. Ja trāpījums bija veiksmīgs, dzīvnieks metās bēgt, velkot līdzi baļķi, kas, protams, viņu nogurdināja. Mednieki savās laivās sekoja drošā atstatumā un izšķirošajā uzbrukumā devās vien tad, kad valis bija krietni paguris.
Ar laiku cilvēki iemācījās būvēt prāvākas laivas, kurās katrā varēja sasēsties jau kādi trīs vai četri mednieki. Ap X gadsimtu basku un norvēģu vaļu mednieku galvenais ierocis bija koka kātā iestiprināta harpūna. Viņu galvenais medījums bija gludvaļi. Pirmkārt, tādēļ, ka tie samērā lēni peld un tiem iespējams vienkāršāk piekļūt. Otrkārt, gludvaļiem ir ļoti bieza tauku kārta, kas darbojas kā pludiņš, ilgāku laiku noturot vaļa ķermeni virs ūdens arī pēc dzīvnieka nogalināšanas. Ja jūra bija mierīga, mednieki savu guvumu gabalos sadalīja turpat uz vietas. Lai nenoslīdētu no vaļa ķermeņa, viņi uzvilka īpašus zābakus, kuru zolēs bija sadzītas uz ārpusi vērstas naglas. Vētrainā laikā mednieki centās savu guvumu nogādāt piekrastē.
Medību process bija vienkāršs. Mednieki pietuvojās valim un svieda viņam ar harpūnām. Kad kāda no harpūnām pietiekami dziļi ieurbās ķermenī, tās kāta galā esošā virve tika piestiprināta laivai, un sākās cīņa - kurš kuru ātrāk nokausēs. Valis centās ienirt un paraut mednieku laivu zem ūdens vai vismaz apgāzt to. Taču brīžos, kad dzīvnieks parādījās virs ūdens, lai ieelpotu gaisu, mednieki mēģināja viņu piebeigt, izmantojot gan jaunas harpūnas, gan šķēpus, gan dažādus citus duramos. Cīņa varēja ilgt stundām, un bija trīs tās iznākuma varianti: valis pagura un tika nogalināts, medījumam izdevās apgāzt laivu un noslīcināt medniekus, vai arī lielais zīdītājs atbrīvojās no harpūnas (nereti pārtrūka virve, ar ko tā bija piestiprināta), un katrs devās savu ceļu. Līdz nākamajai reizei...
Kad kāda no harpūnām pietiekami dziļi ieurbās ķermenī, tās kāta galā esošā virve tika piestiprināta laivai, un sākās cīņa
Gadsimtu gaitā vaļu mednieku izmantotie peldlīdzekļi kļuva aizvien prāvāki, taču nedz buriniekiem, nedz tvaikoņiem nebija tādu manevrēšanas spēju, lai tie piekļūtu valim tik tuvu, ka mednieka ar roku sviestā harpūna droši ieurbtos dzīvnieka ķermenī - nācās vien nolaist ūdenī laivas. Viss mainījās 1870. gadā, kad norvēģu uzņēmējs, filantrops un pie viena arī izgudrotājs Svends Foins izgatavoja pirmo harpūnu lielgabalu. Šis ierocis tika uzmontēts uz rotējoša rāmja kuģa priekšgalā. Tajā tika izmantotas aptuveni metru garas no metāla darinātas harpūnas, kas pēc izskata nedaudz atgādināja artilērijas šāviņus. Pie katras harpūnas atkarpēm bija piestiprināts puskilogramu smags ar melno šaujampulveri pildīts lādiņš. Kad harpūna trāpīja valim, atkarpes atvērās, stingri fiksējot ieroci medījuma ķermenī, bet īsi pēc tam notika detonācija, kas vali momentāni nobeidza. Medniekiem vien atlika operatīvi savākt vaļa miesu, kamēr tā nebija nogrimusi dzelmē. Nekādas cīņas vairs nebija, un, ja vaļu mednieku kuģim izdevās nokļūt pietiekami tuvu medījumam, tā liktenis bija izlemts.
PIECGADES PLĀNS - PĀRI VISAM
Pagājušā gadsimta otrajā pusē teju varenāko vaļu medību floti pasaulē uzbūvēja Padomju Savienība. Par loma trūkumu tā nevarēja sūdzēties, slaktējot vaļus visur, kur varēja, izņemot Atlantijas okeāna ziemeļus. Taču, kā jau PSRS tas bieži gadījās, galvenais bija plānaizpilde, un, attiecīgā ailē ievelkot ķeksīti par nomedīto vali, tā pārstrādei vairs netika pievērsta pienācīga uzmanība.
Cariskās Krievijas laikos ar vaļu medībām impērijā nodarbojās vien valsts ziemeļaustrumos dzīvojošie pamatiedzīvotāji - čukči. XIX gadsimta otrajā pusē vaļu medībās devās arī impērijai pakļautie somi, taču salīdzinājumā ar to vērienu, ar kādu šo rūpalu piekopa citas pasaules valstis, var sacīt, ka Krievija tolaik vaļus vispār nemedīja.
Pavērsiens notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, savā grāmatā Red Leviathan: The Secret History of Soviet Whaling raksta pētnieks Raiens Takers Džonss. Padomju valsts sāka izstrādāt savas ekonomiskās attīstības plānus, un 1932. gadā stājās spēkā otrās piecgades plāns, kurā skaidri bija noteikts - jāpalielina zivju un citu jūras resursu nozveja. Tādēļ no amerikāņiem tika nopirkts transporta kuģis Glen Ridge, ko pārbūvēja par peldošo vaļu pārstrādes fabriku un pārdēvēja par Aleut. 1932. gada vasarā Aleut kopā ar vairākiem mazākiem vaļu mednieku kuģiem no Odesas ostas devās uz Vladivostoku, kas bija izvēlēta par šīs flotiles bāzi. Saprotot, ka līdz vaļu medību sezonas beigām līdz iecerētajam medību apgabalam Klusā okeāna ziemeļos nokļūt neizdosies, kapteinis Aleksandrs Dudņiks deva rīkojumu medības uzsākt jau pavisam netālu no Havaju salām. Vēlāk tā kļuva par padomju vaļu medību flotes firmas zīmi - slaktēt lielos zīdītājus, kur un kad vien tie pagadās acīs, neraugoties uz visādām kvotām, aizsargājamām sugām, atrašanos citas valsts ekonomiskās zonas ūdeņos un tamlīdzīgi. Par Aleut flotiles medību laukiem nākamajos gados kļuva Kamčatkas pussalas piekraste, Kuriļu salu ūdeņi, Ohotskas jūra, Čukču jūra un Beringa jūra. Vidēji sezonā tā nomedīja ne vairāk kā 1000 vaļu. Augstajai priekšniecībai Maskavā sākotnēji tas šķita lieliski, un 1936. gadā Dudņikam pat piešķīra Ļeņina ordeni. Taču jau gadu vēlāk kapteini par piecgades plāna neizpildīšanu atcēla no amata, bet pēc kāda laika arestēja, apsūdzot par nodomu visu flotili paklusām pārdot japāņiem. 1937. gads, kā nekā...
Otrā pasaules kara gados par vaļu medībām nācās aizmirst. Taču 1945. gadā PSRS kā trofeju vienā no Vācijas ostām bija pievākusi peldošo rūpnīcu Wikinger, ko bija jāliek lietā. Kuģi pierakstīja Odesas ostai, pārdēvēja par Slava un 1946./1947. gada sezonā tas kopā ar mednieku kuģu flotili devās uz Atlantijas okeāna dienvidiem. Interesanti, ka vēlāk leģendārā kapteiņa Aleksandra Soļjaņika pakļautībā tolaik lielākoties bija norvēģu mednieki un vaļu pārstrādes speciālisti, jo padomju valstī tādus neviens negatavoja. Tiesa, situācija mainījās jau pēc pāris gadiem, kad visu kuģu komandas sāka komplektēt vien no PSRS pilsoņiem. Soļjaņiks, kuram regulāri izdevās ne tikai izpildīt, bet arī pārpildīt plānu, kļuva par piemēru citiem darbaļaudīm, sapelnīja veselu lērumu valsts apbalvojumu, par viņu regulāri rakstīja avīzes. Savukārt vadošās amatpersonas Maskavā nosprieda, ka vaļu medības ir tieši tas, kas uzlabos ekonomisko situāciju, tādēļ piecdesmito gadu beigās tika apstiprināta septiņu jaunu flotiļu būve.
Galu galā no tām ierindā stājās piecas, taču nebūs pārspīlēts teikt, ka tieši padomju vaļu mednieki laikā no 1964. līdz 1973. gadam saimniekoja Pasaules okeānā. Piemēram, 1964. gadā aptuveni 40 procenti no visā pasaulē oficiāli nomedītajiem 91 783 vaļiem bija tieši padomju rēķinā. Kopā pēc Otrā pasaules kara padomju vaļu mednieki nomedījuši vismaz 550 000 vaļu, turklāt regulāri bija pārkāpuši noteiktās kvotas, informējot starptautiskās organizācijas par vien 360 000 nomedītiem vaļiem, savā grāmatā raksta Džonss.
Taču pats nejēdzīgākais - padomju piecgažu plānos gan bija noteikts, cik vaļu jānomedī, taču tam, cik racionāli medījums tika izmantots, nekādu lielo uzmanību nepievērsa. Piemēram, peldošajai rūpnīcai Sovetskaja Ukraina, kas medīja Antarktīdas ūdeņos, bija piekomandēti 25 ātrgaitas vaļu mednieku kuģi. Ja izdevās uzdurties lielākam vaļu baram, visu apkalpes slaktēja dzīvniekus bez žēlastības, un rūpnīcas pārstrādes jauda bija par mazu, lai tiku galā ar visu medījumu. Iznākumā liela daļa vaļu gaļas vienkārši sapuva un tika izmesta pār bortu. Savukārt padomju pārtikas industrijai pat pēc ilgiem eksperimentiem tā arī neizdevās no vaļu gaļas izstrādāt kādu produktu, ko iedzīvotāji neviebjoties varētu celt galdā. Tā nu lielākā daļa saglābtās gaļas aizgāja dzīvnieku barībai.
Komerciālo medību uzplaukums
Nākamajos gadsimtos pakāpeniski mazinājās vaļa gaļas nozīme. Nomaļos zvejnieku ciematos dzīvojošajiem ļaudīm tā, protams, joprojām bija nozīmīgs pārtikas avots, bet katoļticīgajās valstīs tās popularitātei bija vēl viens, diezgan īpatnējs iemesls. Romas baznīcas hierarhiem par bioloģiju bija ļoti aptuvens priekšstats, un viņi vaļus, kas patiesībā ir zīdītāji, uzskatīja par zivīm. Jā, nejēdzīgi lielām, bet tomēr zivīm. Un tas nozīmēja, ka vaļu gaļu varēja lietot uzturā arī gavēņa dienās, nepavisam nebaidoties no Dieva dusmām.
Tikmēr parādījās komerciāla interese par vaļa taukiem. Izrādījās, ka tie ir lieliska degviela eļļas lampām, ko tolaik izmantoja arī pilsētu ielu apgaismošanai, turklāt no taukiem lietās sveces ne ar ko nebija sliktākas par ierastajām vaska svecēm. Pretēji nez kādēļ iesīkstējušajam uzskatam, ka vaļa tauki nelāgi smird, no tiem lietās sveces nekādus pretīgus aromātus neizdalīja, dega spoži un ilgi, neatstāja daudz kvēpu, turklāt - un tas nav mazsvarīgi - bija lētas. Līdz ar pilsētu attīstību strauji pieauga arī pieprasījums pēc vaļu taukiem. Un, ja ir pieprasījums, allaž atradīsies arī kāds, kurš nodrošinās piedāvājumu. Tā vaļu medības no piekrastes iedzīvotāju ikdienišķās pārtikas sagādes operācijas pārtapa par kārtīgu biznesu, kurā bija iespējams labi nopelnīt.
Jaunās iespējas steidza izmantot visas jūrasbraucēju tautas: norvēģi, briti, holandieši, amerikāņi, japāņi, franči. Piemēram, XVII gadsimtā visu Eiropu ar vaļu taukiem un kauliem lielākoties apgādāja holandiešu vaļu mednieki. Sākotnēji galvenie medību lauki bija Atlantijas okeāna ziemeļu reģioni. Tas tādēļ, ka šajā apvidū vaļi tika medīti jau gadsimtiem ilgi, jūrnieki pārzināja šos ūdeņus un, pamatojoties uz stāstiem, kas tika nodoti no paaudzes paaudzē, zināja, kurā vietā un laikā vislabāk meklēt lielos zīdītājus. Taču jau drīz vien Atlantijas okeāna ziemeļos visiem vaļu medniekiem kļuva par šauru, un pakāpeniski tika atklāti aizvien jauni areāli, kur to bija pārpārēm. Sākumā mednieki apguva tā dēvēto Dienvidu okeānu Antarktīdas piekrastē, vēlāk vaļus sāka medīt Klusā okeāna ziemeļos, pie Dienvidamerikas, Āfrikas, Austrālijas un Jaunzēlandes krastiem.
Ātrgaitas kuģi un harpūnu lielgabals deva iespēju medīt ne tikai lēnīgos gludvaļus un kašalotus, bet arī ātros joslvaļus, kuri tika uzskatīti par izcilām trofejām, jo to svars reizēm sasniedza 160 tonnas. Agrāk, lai nepieļautu, ka nobeigtais valis nogrimst dzelmē, pie tā ķermeņa nācās siet tukšas mucas, kas pildīja pludiņa lomu. Taču tagad lielie vaļu mednieku kuģi jau bija aprīkoti ar jaudīgām vinčām un amortizatoru blokiem, kas ļāva vali izvilkt virs ūdens pat tad, ja tas bija spējis ienirt dzelmē. Medījumu pievilka blakus kuģim, tajā iešāva pīķi ar dobu vidu, bet pēc tam, izmantojot uz kuģa uzstādītos kompresorus, vaļa plaušās un vēdera dobumā tika iesūknēts tvaiks vai saspiests gaiss. Tas garantēja, ka medījums paliks virs ūdens un to bez liekas steigas varēs sadalīt.
Jaunās medību tehnoloģijas izmainīja vaļu mednieku ikdienu. Savulaik bīstamā un ar zināmu varonības oreolu apvītā nodarbe tagad kļuva par monotonu, smagu un netīru darbu pie grandiozā konveijera, uz kura tika masveidā iznīcināti pasaulē lielākie zīdītāji.
Pa visiem planētas okeāniem siroja vaļu mednieku flotiles. To sastāvā parasti bija viens vai vairāki kuģi - fabrikas, uz kuriem tika pārstrādāts medījums, un kāds desmits vai vairāk ātrgaitas vaļu mednieku kuģu, kas nepārtraukti piegādāja fabrikām izejvielas.
Pāri nepaliek nekas
Vaļu slepkavošanas mehānisms darbojās bez apstājas, jo pieprasījums allaž bija lielāks par piedāvājumu. Gadsimtu gaitā cilvēki bija apguvuši, kā šo medījumu izmantot pilnībā - tā, ka pāri nepalika gandrīz nekas.
No vaļu gaļas gatavoja desas un dzīvnieku barību. Āda noderēja zābaku pazolēm. No vaļu aknām, izmantojot modernās metodes, tika iegūts A vitamīns, bet no dziedzeriem un smadzenēm - hormoni. Tos, izmantoja, piemēram, insulīna ražošanai.
Savs lietojums atradās arī vaļu ūsām jeb bārdai - elastīgām raga plāksnītēm, ar kurām bezzobainie vaļi filtrēja savu galveno barību planktonu. Laikos, kad plastmasa vēl nebija izgudrota, no tām izgatavoja dāmu korsetes, lietussargu karkasus, sietus, sukas, īpaši izturīgus tīklus un pat šūpuļkrēslus.
No kauliem ieguva želatīnu un kaulu miltus, ko varēja izmantot gan kā dzīvnieku (piemēram, kažokzvēru) barību, gan kā mēslojumu. No vaļu žokļa kauliem gatavoja zobu birstīšu kātus, adāmās adatas, matadatas, pogas, uzpirksteņus, salvešu turamos un vēl visdažādākos nieciņus. Savukārt kašalotu zobi labi noderēja klavieru taustiņu un pīpju ražotājiem.
Liels pieprasījums bija arī pēc tā saucamā asins pulvera, ko ieguva, apstrādājot nodīrāta vaļa ķermeni ar tvaiku. Iegūtā masa tika sapresēta, izkaltēta un saberzta pulverī, kura sastāvā bija daudz slāpekļa. Pulveri izmantoja gan kā mēslojumu, gan kā līmi finiera ražošanā. Bet visas pasaules parfimēri ar nepacietību gaidīja flotiļu atgriešanos, lai tiktu pie pasakaini dārgās ambras - kašalotu gremošanas sistēmas izdalījumiem. Izrādījās, ka tā ir lielisks gaistošo aromātisko vielu fiksators.
Nezuda arī pieprasījums pēc vaļu taukiem. Eļļas lampas un lukturus strauji nomainīja elektriskais apgaismojums, taču tā pati tehnoloģiskā revolūcija nozīmēja to, ka tika izgatavots milzum daudz mehānismu, kuriem bija nepieciešama regulāra ieeļļošana. Un vaļu tauki tam derēja kā smērēti - vārda tiešā nozīmē. Pirmo lokomotīvju ritošās daļas, darbagaldi, pulksteņu mehānismi, rakstāmmašīnas, tvaika dzinēji - tie visi vaļu taukus, kas savas īpašības saglabāja pat ļoti augstu temperatūru apstākļos, izmantoja daudz un dažādi. Ar tiem ieeļļoja pat padomju kodolzemūdeņu dzenskrūvju blīves. Vaļu taukus izmantoja, lai ražotu ļoti tīru mašīneļļu, kas bija nepieciešama pirmajām automātiskajām pārnesuma kārbām, un autoražotāji no tiem atteicās vien pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad tika izgudrota lieliska sintētiskā eļļa. Tauki vienlīdz labi noderēja gan margarīna ražošanā, gan dinamīta izgatavošanā, tos izmantoja gan laku un krāsu, gan linoleja ražotāji. Arī dažādu šķīdinātāju un pat insekticīdu ražotāji atrada savu lietojumu šai izejvielai.
Industrijas noriets
Komerciālo pievilcību vaļu medības saglabāja aptuveni līdz XX gadsimta vidum, taču tad medības zaudēja savu ekonomisko nozīmi. Pieprasījums kritās, un tam sekoja cenas. Daži vaļu mednieku flotiļu īpašnieki, kuri bija lieliski nopelnījuši ar šo biznesu (piemēram, grieķu miljardieris Aristotelis Onasis) laikus saprata un reaģēja uz konjunktūras maiņu, pārdodot savus kuģus. Netālredzīgākie centās turpināt ierasto rūpalu, taču piedzīvoja aizvien lielākus un lielākus zaudējumus.
1972. gadā ASV pieņēma likumu par jūras zīdītāju aizsardzību, saskaņā ar ko tika aizliegtas gan to medības, gan attiecīgo izejvielu un no tām izgatavoto produktu imports. Tajā pašā gadā ANO notikušajā konferencē, kurā tika apspriesta cilvēka ietekme uz vidi, pirmo reizi ierosināja noteikt absolūtu vaļu medību moratoriju. Aizritēja gan vēl 10 gadi, līdz ASV un ANO spiediena ietekmē Starptautiskā vaļu medību komisija bija spiesta noteikt desmit gadu moratoriju komerciālajām vaļu medībām. Tas attiecās uz visām vaļu sugām un pasugām, un turpmāk milzeņus izņēmuma kārtā bija atļauts medīt vien Grenlandes, Aļaskas, Čukču pussalas un nelielās Karību jūras valstiņas Sentvinsentas un Grenadīnas iedzīvotājiem - oficiāli tika atzīts, ka vaļu medības ir daļa viņu tradicionālā dzīvesveida un pat kultūras sastāvdaļa.
No vaļu gaļas gatavoja desas un dzīvnieku barību. Āda noderēja zābaku pazolēm
Jaunos noteikumus kategoriski atteicās pieņemt trīs valstis - Norvēģija, Islande un Japāna. Pirmās divas bez aplinkiem paziņoja, ka negrasās pārtraukt komerciālo medību praksi, savukārt japāņi meklēja aizbildinājumus, apgalvojot, ka vaļus medī zinātniskiem mērķiem. Piemēram, 2012. gadā norvēģi un islandieši kopā nomedīja 464 vaļus, bet japāņu guvums vieniem pašiem bija 424 vaļi. Ko tas tieši devis zinātnei, Japāna nav atbildējusi līdz šai pašai baltai dienai. 2018. gadā Tokijas varasiestādes pieņēma radikālu lēmumu, izstājoties no Starptautiskās vaļu mednieku komisijas un atsākot komerciālās vaļu medības - pagaidām tikai savos teritoriālajos ūdeņos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita