Kopš Otrā pasaules kara beigām jautājums par to, kāds izskatīsies nākamais liela mēroga karš, tika risināts doktrināros dokumentos un dažādos plānos. Kari Vjetnamā, Korejā, Afganistānā un pat Irākā vienmēr bija vairāk vai mazāk asimetriska cīņa, savukārt tādiem konfliktiem kā Irākas-Irānas karš trūka lielvalstīm pieejamo mērogu un tehnoloģiju. Krievijas uzsāktajam karam Ukrainā vajadzēja būt vienam no šādiem kariem, kurā lielvalsts tehnoloģiskais un skaitliskais pārsvars operācijas militāro daļu ļauj risināt relatīvi ātri (konflikta risināšana ilgtermiņā jau būtu pavisam cits temats). Negaidītā kārtā Ukraina ne tikai izdzīvoja, bet arī uzsāka pretuzbrukumu, un nu kara iznākums ir kļuvis par neparedzamu nākotni, kuras iznākumu vismaz tehnoloģiju mērogā noteiks nosacīti vienlīdzīga cīņa. Bet tās rezultātā gūtie secinājumi noteiks militārās domas attīstību vēl daudzu gadu garumā.
Katrs liels konflikts ir atnācis ar kādu ieroču šķiru, kas bijusi pazīstama jau pirms tam, taču tās efektivitāte kara sākumā nav bijusi pietiekami novērtēta. Pirmajā pasaules karā tie bija ložmetēji, Otrajā - tanki un mehanizācija, Vjetnamā - helikopteri, Irākā - GPS sistēmas un precīzā munīcija. Visos šajos gadījumos svarīgākais atklājums bija nevis tehnoloģija, bet gan jaunas idejas par tās izmantošanu. Šajā kontekstā rodas jautājums - kas tad ir Krievijas-Ukrainas kara jaunās idejas? Diskusijās min kaujaslauka pilnīgu digitalizāciju un komandneta lomu, citi arī sociālo tīklu nozīmi, taču vairākums uzsver bezpilota aparātu izšķirošo nozīmi.
Droni:
vēsturiskā attīstība
Pašreizējais karš Ukrainā nav pirmais konflikts, kurā plaši tiek izmantoti dažādi bezpilota aparāti. Pirmie nopietnie bezpilota aparāti, kuru loma nebija tikai ietriekt lidmašīnu pretinieka objektā vai aizbraukt līdz pretinieka bunkuram un uzspridzināties (attiecīgi vācu Mistral un Goliath projekti) tika izmantoti jau septiņdesmitajos gados (Tadiran Mastiff tiek uzskatīts par pirmo moderno novērošanas bezpilota lidaparātu, kas izmantoja pirmās kameras un datu savienojuma sistēmas). XXI gadsimta sākumā ierindā stājās amerikāņu MQ-9 Predator, kas ne tikai spēja reālajā laikā sniegt izlūkošanas informāciju, bet arī iznīcināt mērķus ar precīzo munīciju.
Pirmais karš, kurā droni sevi nopietni pieteica kā masveidā izmantojamu ieroču sistēmu, kas var noteikt tā gaitu, bija konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu Kalnu Karabahā, kur sākās Turcijas piegādāto Bayraktar TB2 dronu slavas ceļš. Par pārsteigumu novērotājiem, pat diezgan modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas nespēja pasargāt no šādiem vienkāršiem un visai lētiem ieročiem. Jau pēc Kalnu Karabahas kaujām ekspertu vidū izcēlās diskusijas par to, ka bezpilota lidaparātu galvenā priekšrocība - pilota neesamība - apvienojumā ar modernajām GPS un interneta vadības sistēmām, precīzo munīciju un samērā zemo cenu, rada potenciālu spēles noteikumu maiņu.
Analizējot, kādu iespaidu uz nākotni atstās droni, jāsaprot, ka termins jau pašā saknē ir nepilnīgs. Vārds drons, plaši izmantots ikdienas saziņā, mūsdienās iekļauj gan tādus stratēģiska mēroga bezpilota lidaparātus kā amerikāņu MQ-9 Reaper, kas spēj izpildīt virkni kaujas lidmašīnu funkciju, gan tikai dažus gramus vieglus izlūkošanas helikopterus, kuri var ar kameras palīdzību uzzināt, kas notiek blakus istabā. Paralēli tam attīstās gan sauszemes bezpilota platformas, gan virsūdens un zemūdens aparāti, kuri savu lomu jau ir pierādījuši uzbrukumos krievu kuģiem Sevastopolē un citur.
Pagātnes pieredze
Kā jau minēts, bezpilota lidaparāts nav nekas jauns. Tas, kas atšķir karadarbību Ukrainā no vēsturiskās pieredzes, ir bezpilota lidaparātu lietošanas masveidīgums, to spējas aizlidot tālāk, iznīcināt mērķi, nepieciešamības gadījumā uzspridzinot to kopā ar sevi, kā arī spēja nodrošināt cilvēka acij neiespējamu novērošanas kapacitāti. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka armijas nav atteikušās no lidmašīnām, tankiem un kājniekiem.
Domājot par bezpilota lidaparātu nozīmi, vērts atcerēties bēru zvanus kaujas kuģiem - milzīgiem, vissmagākajiem lielgabaliem bruņotiem dzelzs cietokšņiem. Otrā pasaules kara laikā divas reizes tika fiksēts trāpījums, abiem kuģiem kustībā atrodoties gandrīz 26 kilometru attālumā vienam no otra. Šādā situācijā tikai viena grāda kļūda tēmēšanas līnijā nozīmētu lādiņam nokrist vairāk nekā 450 metru attālumā no mērķa. Neraugoties uz šo iespaidīgo precizitāti, pēc Otrā pasaules kara tika pabeigts vēl tikai viens ar lielkalibra lielgabaliem bruņots kaujas kuģis.
Kādēļ tā? Spēles noteikumus mainīja viens notikums. Taranto osta Itālijas dienvidaustrumos bija nozīmīgākā Itālijas kara flotes bāze, kur Otrā pasaules kara sākumā bāzējās Itālijas Regina Marina I eskadra - seši līnijkuģi, septiņi smagie kreiseri, divi vieglie kreiseri un astoņi iznīcinātāji. Itāļi savu floti izmantoja kā atturēšanas spēku, kas nemitīgi apdraudēja britu konvoju maršrutus Vidusjūrā. 1940. gada 12. novembra naktij Itālijas kara flotes virsniekiem Taranto vajadzēja būt kārtējai mierīgajai dežūrai - ostu sedza simtiem pretgaisa ieroču, spēcīgas krasta baterijas, tāpēc Itālijas flote savās mājās varēja justies diezgan droši. Neraugoties uz to, pietika ar tikai 21 morāli novecojušiem Fairey Swordfish torpēdnesējiem, kas pacēlās no britu aviācijas bāzes kuģa HMS Illustrious, lai puse itāļu kuģu tiktu izsisti no ierindas. Gadu vēlāk, 1941. gada 26. maijā, tādi paši divplākšņi ar torpēdu sabojāja stūri vācu lielākajam kaujas kuģim Bismarck, kurš divas dienas iepriekš bija nogremdējis britu karaliskās flotes lepnumu kreiseri Hood. Tā paša gada 7. decembrī japāņu lidmašīnas parādījās virs Pērlhārboras un nopietni paplucināja ASV floti, taču palaida garām amerikāņu aviācijas bāzes kuģus, kuru lidmašīnas tieši 40 mēnešus vēlāk, 1945. gada 7. aprīlī, nogremdēja lielāko līnijkuģi pasaulē - Japānas flotes lepnumu Yamato, kuru neizglāba tā varenie 460 mm lielgabali un 410 mm biezās bruņas.
Katrs Yamato tornis svēra vairāk nekā 2500 tonnu, tā lielgabali spēja raidīt pusotru tonnu smagu lādiņu līdz pat 42 kilometru attālumam. Tādā distancē Yamato, visticamāk, iznīcinātu jebkuru amerikāņu kuģi, jo īpaši aviācijas bāzes kuģus, kas būtībā bija milzīgas peldošas salas, līdz malām piekrautas ar lidmašīnām, to benzīnu un munīciju. Atšķirība bija tikai viena - lidmašīnas spēja aizlidot simtiem kilometru tālu, un pat to notriekšana nespēja likvidēt draudu avotu, no kura tās pacēlās. Iznākumā kopš Otrā pasaules kara pasaules jūrās dominē aviācijas bāzes kuģi.
Apdraudētie mednieki
Līdzīgi kā Otrā pasaules kara amerikāņu aviobāzes kuģu Hornet vai Essex lidmašīnas, arī bezpilota lidaparāti nav panaceja. Jaunākie pētījumi liecina, ka vidējais novērošanas kvadrokoptera, piemēram, Mavic-3, mūžs, ir tikai trīs lidojumi, savukārt mazliet lielākiem fiksētā spārna lidaparātiem (Orlan-10) tas var sasniegt piecus lidojumus. Jāatceras, ka mūsdienu pretgaisa aizsardzības iekārtas, ja vien tām ir radara vadība, spēj precīzi vadīt gan raķetes, gan pretgaisa lielgabalus. Irānā ražoto Shahed-3 dronu-kamikadzi var notriekt pat policisti ar Kalašņikova automātiem. Tas ir iemesls, kādēļ jau kopš vasaras internetā publicēto Bayraktar TB2 uzbrukuma video skaits ir būtiski samazinājies - krievu pretgaisa aizsardzības sistēmas visai veiksmīgi spēj atvairīt to uzbrukumus.Sarežģītas un dārgas dronu iekārtas pašlaik Ukrainā ir palikušas otrajā plānā, bet frontē spieto dažāda veida vienkārši militārie un civilie droni, improvizēti droni-pašnāvnieki. Ne velti pēdējos mēnešos internetā nospiedošo vairākumu veido no gaisa filmēti skati, kā pretinieka bruņutehniku pēc novērošanas drona sagādātās informācijas sabombardē artilērija vai kā kājnieku ierakumā iekrīt no drona mesta granāta vai mīna.
Vērojot internetā iegūstamos materiālus, jāapzinās, ka lielākoties publicēti tiek tikai veiksmīgie uzbrukumi. Ne jau vienmēr granāta iekrīt tieši tanka lūkā, ne vienmēr Mavic-3 atrod pretinieku. Pretdronu ieroči nomāc dronu navigācijas sistēmas, bet radiosakaru peilēšanas iekārtas liek meklēt veidus, kā no pretinieka pasargāt svarīgāko bezpilota lidaparāta sistēmas komponentu - tā operatoru.
Nākotnes perspektīva
Svarīgākā ir nevis tehnoloģija, bet ideja, kā šo tehnoloģiju izmantot. Lai gan bezpilota lidaparāti paši par sevi ir ievainojamas platformas, tie spēj sniegt līdz šim neiespējamu kapacitāti - nepārtrauktu un lētu kaujaslauka novērošanu. Gluži tāpat kā vācu zibenskara panākumi slēpās nevis tankos, bet visu ieroču šķiru sadarbībā, arī bezpilota aparātu lielākie panākumi redzami brīžos, kad tos sapāro ar artilēriju.
ASV ražojuma 155 mm Excalibur munīcija spēj vairāk nekā piecdesmit kilometru rādiusā ar GPS vadību trāpīt mērķī ar divu metru precizitāti. Salīdzinājumam: artilērijas baterijas ar parasto munīciju pārtrauc koriģēt uguni brīdī, kad lādiņi sāk krist 50 metru rādiusā ap mērķi, un tālāk paļaujas uz uguns blīvuma efektu. Modernākie mūsdienu artilērijas lādiņi, piemēram, ukraiņu ražojuma Kvitnik, var lidojumu koriģēt ar lāzernovades palīdzību, vajadzības gadījumā trāpot arī kustīgā mērķī. Galvenā problēma - mērķi ir jāatrod un lāzernovades lādiņu gadījumā arī jāapstaro ar lāzeru. Mūsdienās to visu dara bezpilota aparāti.
Līdzīgā mērā novērošanas aparātu kompanjons ir droni-pašnāvnieki jeb tā sauktā klaiņojošā munīcija. Jebkura lidaparāta galvenā problēma ir tā svars. Ukraiņu bezpilota lidaparātu operatori pie savām ierīcēm piestiprina 60 mm mīnas un rokasgranātas nevis tādēļ, ka tas būtu efektīvākais risinājums, bet gan tāpēc, ka tās ir vieglākas. Līdzīgas problēmas ir arī komerciāli izgatavotajiem bezpilota lidaparātiem - kopīgo svaru veido gan munīcija, gan baterijas/degviela, gan novērošanas sistēmas. Jāsaprot, ka gandrīz visi internetā atrodamie video ar granātas iemešanu ierakumā ir pirms tam prasījuši vismaz vienu izlūkošanas lidojumu. Te atkal var vilkt paralēles ar aviācijas bāzes kuģiem un līnijkuģiem: Yamato svēra gandrīz 73 00 tonnu bet Avenger tipa torpēdnesējs - tikai piecas. Taču torpēdnesēji nebija dārgi, un tāpēc to bija daudz, un tie lidoja tālu.
Mākslīgais intelekts
Bezpilota lidaparātu zelta dienas ir skaitītas. Ukrainas, Krievijas un citu valstu armijas strauji attīsta dažādus lētus pretgaisa ieročus. No noliktavām tiek vilkti Gepardi un Boforsa 40 mm pretgaisa lielgabali, tiek attīstītas slāpēšanas ierīces un lāzeri. Visticamāk, ka drīz parādīsies tādi bezpilota lidaparāti, kuru uzdevums būs cīņa ar pretinieka lidaparātiem- pirmie improvizētie incidenti jau ir fiksēti.
Būtiskākais trūkums, ar kuru pagaidām vēl nav izdevies tikt galā, ir nepieciešamība bezpilota aparātus fiziski vadīt. Tas nozīmē, ka nepieciešama spēja lidaparāta operatoram ar to sazināties, ja iespējams, tad reālā laikā. Tas prasa gan sakaru ierīces, gan radiosakariem brīvu telpu. Tādēļ nākamais loģiskais solis ir mākslīgā intelekta integrācija bezpilota lidaparātu vadībā un mērķu izvēlē. Šādiem aparātiem, piemēram, pietiktu ievadīt pretinieka bruņutehnikas aprakstu un vienkārši palaist tos pasaulē - tie paši atrastu pretinieku, identificētu to un pieņemtu lēmumu uzbrukt.
Šajā kontekstā parādās jauna veida draudi - tā sauktie dronu spieti, kas var sastāvēt no simtiem vai pat tūkstošiem mazu ierīču, kurus savstarpēji koordinētu mākslīgā intelekta tehnoloģija. Ne velti jau pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai virkne vadošo pasaules universitāšu mācībspēki aicināja izstrādāt likumdošanu aizliegt mākslīgā intelekta izmantošanu dronu kontrolei, uzsverot, ka tas var radīt jaunus, iepriekš nepieredzētus drošības riskus. Mazākie, tikai pāris gramus smagie helikopteri sirseņa izmērā tad spētu medīt atsevišķus cilvēkus pat visbiezākajā mežā, savukārt to smagākie radi - tūkstošiem kilometru attālumā nomākt vislabāk bruņotā aviācijas bāzes kuģa aizsardzību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita