Šajā rakstā Kriss Gravets (Chris Gravett), Londonas Tauera ieroču kolekcijas asistējošais kurators un jaunās grāmatas «The Medieval Knight» (Viduslaiku bruņinieks) autors, izskaidro bruņnieciskuma patiesās saknes un to, kā šis jēdziens mainījās gadsimtu gaitā.
Vārds «bruņniecība» uzbur mūsu prātā priekšstatu par karotājiem, kuri ir drosmīgi kaujas laukā un galanti sabiedrībā. Tādējādi šis jēdziens tiek pārmērīgi vienkāršots, pilnībā ignorējot tā izcelsmi. Bruņiniekiem karš bija normāla, pašsaprotama viņu dzīvē pastāvošās lietu kārtības sastāvdaļa: ar tā palīdzību varēja mainīt un izskaust to, kas šķita nepareizs. Bet, ja karš izraisīja nelaimes un postu, tad tikai tāpēc, ka šis politikas instruments šķita izmantots neprasmīgi vai nevietā.
Kad Francijā radās - vēlāk normāņu iekarotāju ievests un angļu valodā iekļauts - termins «chivalry», tā dēvēja karavīrus, kuri cīnījās zirgu mugurā (no franču vārda «cheval» - zirgs). Bruņās tērptie jātnieki, kuri feodālajā Eiropā cīnījās par savu kungu interesēm, bija armijas elite, bagātākie no karotājiem - viņiem piederēja kaujām trenēti zirgi un vislabākās bruņas.
Šādi bruņinieki bija dzirdējuši XI un XII gadsimta «chanson de geste» - tradicionālās dziesmas par seniem varoņdarbiem, kā arī teiksmas par laikiem, kad Francijā un daļā vācu zemju valdīja dižais franku imperators Kārlis Lielais (VIII un IX gadsimts). Bija vēl arī citi varoņstāsti - «Dziesma par manu Sidu», veltīta leģendārajam spāņu XI gadsimta karotājam; tāpat senvācu poēma par Nībelungiem. Kaujās rūdīti vīri atpūtā klausījās, ko viņiem dzied vai deklamē menestreli, kuri katrs ar savu repertuāru ceļoja no vienas barona pils uz otru. Dziesmas un dzejas bruņiniekiem vēstīja, ka viscēlākais ir būt sava kunga uzticīgam vasalim - tādam kā «Dziesmas par Rolandu» titulvaronis, kurš asiņainā cīņā ar mauriem dārgi pārdod savu dzīvību, paliekot uzticīgam Kārlim Lielajam dotajam zvērestam. Savukārt imperatora pienākums bija atriebt mirušo vasali, sakaujot ienaidniekus un sodot cilvēku, kurš Rolandu nodeva. Šie vēstījumi apelēja pie klausītāju priekšstatiem par to, kā ir iekārtota viņu pasaule, un tāpēc spēja iekarot publikas atsaucību. Rolanda pavadonis Olivjē ir gudrs vīrs, un tāpēc arī pelnījis, ka viņam izrāda cieņu. Arī Sids ir dižs karotājs, taču viņš cildeni izturas pret uzveiktiem ienaidniekiem, ļaujot tiem izpirkt sevi no gūsta, vai pat vajadzības gadījumā tos atbrīvo tāpat vien. Lai gan teiksmains saturā, šis stāsts vēsta par pilnīgu reālu spāņu nacionālo varoni.
Bruņnieciskuma attīstībā nozīmīgs bija arī dāmu ieguldījums. Katoļu baznīca, pārmantojot Senās Romas uzskatus, redzēja sievietēs tikai mājas un ģimenes pavarda saimnieces. Tomēr siltajās Francijas dienvidu provincēs, ko nebija skāruši vikingu iebrukumi vai citas kaujas, radās priekšstats par to, ko mēs saucam par īsti izsmalcinātu, galantu mīlestību. Te baznīcas ietekme bija mazāka, bet galma morāle - brīvāka.
Jūtoties mazāk apdraudēti, vietējie valdnieki tērēja naudu greznam dzīvesveidam, un «chateleine» jeb cēlā dāma kļuva par viņu dēlu un bruņinieku galveno pielūgsmes objektu. Lai uzvarētu cīņā par viņas labvēlību, pielūdzējam bija nepieciešams īss un aizraujošs varoņstāsts. Provansas galmos trubadūri propagandēja galantas uzvedības formas: dāmām ir nepieciešams izrādīt uzmanību, paužot tām izsmalcinātu padevību. Viņu dziesmas vēstīja par bruņiniekiem, kuri mocījās sirdssāpēs dāmu dēļ, kuras viņiem nebija aizsniedzamas.
Mīlētājam vajadzēja būt «cortes» - galantam, pieklājīgam. Tādam, kurš spēja rīkoties pareizi - nebūt sīkmanīgi prātīgam, bet arī ne uzkrītoši jūtelīgam; nebūt ne klusam, ne plātīgam. Kad mīlētājs sava galantuma un manieru dēļ ieguva pielūgtās dāmas atsaucību, viņš tika atzīts par «joven» - jaunu sirdī, augstsirdīgu. Mīlas prieks - «joy d’amour» - dažiem bija salda ekstāze, cenšoties izpatikt sievietei, ko viņi nekad nevarēja iekarot. Citu azarts slēpās pavisam reālos centienos iekarot dāmas labvēlību un tikt viņas gultā - kaut tā, iespējams, tika pārkāpta laulība.
Reālajā dzīvē pret sievietēm daudz biežāk izturējās visai negodbijīgi. Lielākai daļai jebkuras izcelsmes meiteņu topošo vīru izvēlējās viņu tēvi. Viņi raudzījās, lai znots būtu noderīgs ģimenes pozīciju nostiprināšanai, un šāda precību prakse valdīja visus viduslaikus un vēl ilgi pēc tam. Dažas līgavas bija skandalozi jaunas: Margarēta Boforta 1457. gadā dzemdēja topošo Anglijas karali Henriju VII, iespējams, nesasniegusi pat 14 gadu vecumu. Bruņiniekiem bez savas zemes precības ar bagātām mantiniecēm bija vieglākais ceļš, kā tikt pie plašiem īpašumiem, un laulības gultai bija jāražo dēli, lai turpinātos dzimtas vārds. Pēc laulībām sieva kļuva par vīra īpašumu, viņam bija tiesības izturēties pret lauleni tā, kā pats uzskatīja par vajadzīgu. Tikai «Magna Carta» - Lielā brīvības harta, 1215. gada leģendārais angļu aristokrātu tiesību akts - izbeidza paražu, ka bagātu atraitni, pašai neko neprasot, izprecina viņas mirušā vīra feodālis vai karalis. Turklāt nereti - zemākas izcelsmes vīriešiem. Tajos laikos, protams, bija arī varenas dāmas, kas iedvesa vīriešos bijību un šausmas. Viena no tām - Akvitānijas Eleonora, karaļa Henrija II sieva. Taču pat viņa tika ieslodzīta, kad, dēlu atbalstīta, nostājās pret vīru. Tomēr doma, ka dāmas sirds ir galanti jāiekaro, stiprināja sabiedrībā vispārēju uzskatu: pret sievietēm jāizturas goddevīgi. Šo jauno attieksmi pret daiļo dzimumu, iespējams, rosināja un stiprināja Jaunavas Marijas kults.
Arī stāsti par pavisam īstu bruņinieku patiesiem varoņdarbiem tika dziedāti un deklamēti XII gadsimta piļu dzīru zālēs. Taču līdz mūsu dienām ir saglabājusies vienīgi poēma, kas veltīta Viljamam Maršalam. To pēc viņa nāves 1216. gadā sacerēja kāds menestrels kopā ar mirušā bruņinieka ieroču nesēju. Maršals - jaunākais dēls savā dzimtā, palicis bez zemes - sapelnīja sev bagātību ar turnīros gūtām izpirkuma maksām. Tajos - kā tolaik bija pieņemts - viņš piedalījās sīvās «komandu» cīņās starp divām bruņinieku grupām. Maršals kalpoja Anglijas karalim Henrijam II, viņa dēliem Ričardam Lauvassirdij un Džonam Bezzemim, pat kļūstot par Anglijas reģentu (pavaldnieku) laikā, kad Henrijs III vēl nebija pilngadīgs. «Jaunais karalis» Henrijs (Henrija II vecākais dēls un viņa līdzvaldnieks, kuram bija lemts mirt pirms tēva), ko Maršala biogrāfs cildina kā zudušā bruņniecības gara atdzīvinātāju, kopā ar Flandrijas grāfu piesaistīja turnīru arēnām jaunus bruņiniekus, piedāvājot viņiem «zirgus un ieročus, zemes un naudu». Francijā, Vācijā un Itālijā tika apdziedāti pašmāju bruņinieki, cildinot viņu sasniegumus - īpaši turnīru arēnās. Bieži vien šie stāsti bija skaudri reāli, bet jau ap 1130. gadu Džofrijs no Monmutas saraksta «Britu karaļu vēsturi», kurā iekļauj pilnīgi teiksmainus vēstījumus par karali Artūru un viņa Apaļā galda bruņiniekiem. Stāsti par īstu bruņinieku īstiem varoņdarbiem turnīros un kaujas laukos XIII gadsimtā un vēlāk kļūst pavisam izpušķoti, sapludinot realitāti ar bruņniecisku fantāziju.
Bruņnieciskuma ideāli tika kodificēti un apkopoti grāmatās, mācot dižcilšus, kā kļūt par īstiem bruņiniekiem. Visslavenākā no tām ir katalāņa Raimunda Lullija «Le libre de l’Orde de Cavelleria». Viņš - pats būdams karotājs, kurš 1265. gadā pēc reliģiskas atklāsmes plānoja krusta karagājienu uz Āfriku, - norāda ceļu, kas ejams bruņiniekam, lai viņš kalpotu Dievam un savam valdniekam, aizstāvot ticību un taisnīgumu, ka arī būtu cildens garā un tikumīgs. Žofrē de Šarnī, slavens franču karavadonis, savā «Livre de Chevalerie» atklāj mums patieso bruņniecības pasauli - smagi pretinieka triecieni turnīros un kaujās, trūcīgs atalgojums, parādi, sagūstīšanas un ieslodzījuma draudi. Viņš apraksta nepieredzējušu jaunu bruņinieku, kura zirgs atsakās klausīt turnīra tuvcīņā. Puisis izkrīt no segliem un aiz kauna slēpjas, lai netrāpītos acīs savai sirdsdāmai. Vērienīgie XV gadsimta turnīri atjaunoja interesi par senajiem ideāliem, liekot uzplaukt bruņinieku romāna žanram.
Kristīgā baznīca centās apvaldīt vardarbību, kas caurauda bruņinieku ikdienu. Tā ar necilām sekmēm mēģināja ieviest «Dieva pamieru», atvēlot cīņām tikai noteiktas nedēļas dienas. Lielākus panākumus garīdzniecība guva, virzot bruņinieku agresiju projām no dzimtām vietām - rīkojot krusta karus uz Svēto Zemi, Spāniju vai Austrumeiropu (arī Baltiju). Tāpat pašos bruņniecības rituālos parādījās arvien vairāk reliģisku elementu. Jau XI gadsimtā garīdznieki piedalījās vismaz dažās ceremonijās, kurās karaļi iecēla dižciltīgus jauniešus bruņiniekos; savukārt lūgšana, lai karavīra zobenam tiktu dāvāta Dieva žēlastība, ir pazīstama no X gadsimta. Paraža paredzēja, ka ceremonijā, pirms zobens tiek apjozts ap jaunā bruņinieka vidukli, to noliek uz altāra, garīdzniekam skaitot attiecīgus dievvārdus. XII gadsimtā baznīca centās veidot savus bruņinieku-mūku ordeņus, kas kalpoja krusta karu ideāliem, aizsargājot ticību un palīdzot vājajiem, ievainotajiem un slimajiem. XIV gadsimtā bruņinieku ceremonijās bija jūtami vairāk reliģisko elementu - topošie bruņinieki pavadīja nakti lūgšanās pie baznīcas altāra, rituāli sevi šķīstīja ar peldi vannā, viņu tērpam bija simboliska nozīme. Tad arī bruņniecība ieguva savu aizbildni - Svēto Juri. Iesvētību ceremonijas svarīgākais elements parasti bija «Colée» - viegla pļauka ar roku vai uzsitiens ar zobenu, kas, iespējams, simbolizē pēdējo pāridarījumu, kas jaunajam bruņiniekam vēl jāpieņem bez atmaksas.
Ideja par jauna bruņinieka iestāšanos vienotā karotāju brālībā pieņemas spēkā ar baznīcas atbalstu, atsaucoties uz dzimtu tradīcijām - tās no XIII gadsimtā rotā vairogus ar saviem ģerboņiem. Droši vien tieši šādi - no brālības, kas balstīta asinsradniecībā, - izauga ieroču brālības izjūta.
Kaut vai tikai kā viena bruņinieka piekrišana dalīties cīņas balvā vai kara trofejās ar citu bruņinieku. Taču tas kļuva par ko vairāk, kad vīri zvērēja viens otru kaujā aizsargāt līdz nāvei. Tā radās pirmie nelielie laicīgo bruņinieku ordeņi - piemēram, Overņas «Pomme d’Or» (Zelta ābols). XIV gadsimta beigās rodas valdnieku dibināti ordeņi. Pirmais ir angļu Svētā Džordža ordenis, tad rodas «Zvaigzne» Francijā, «Sarkanais pūķis» un citi.
Iespējams, tradīcija ar dzimtas ģerboņiem rotāt vairogus radās turnīros, lai heroldi, kas pieteica publikai cīnītājus un komentēja sacensības, tā varētu atpazīt šo vairogu īpašniekus. Bruņinieku dueļus turnīros ieviesa XIII gadsimtā, ļaujot cīnītājiem individuāli izrādīt savu veiklību skatītāju pūlim, jo īpaši dižciltīgām skatītājām. Viņi varēja piespraust pie bruņām savas sirdsdāmas simpātiju apliecinājumu - viņas kleitas piesienamo piedurkni vai šalli. Dažreiz dāmas heroldu pavadībā apstaigāja dalībnieku teltis, norādot uz jebkura sliktas slavas bruņinieka vairogu, un viņam tika liegts cīnīties. Turnīrā tika ievēlēta «mīlestības un skaistuma karaliene», kura pasniedza balvas turnīra beigās, pēc kā bieži sākās mielasti un dejas. Tika organizēti arī «Apaļā galda» turnīri, kad to dalībnieki cīnījās un dzīroja, apģērbā un uzvedībā (atbilstoši saviem priekšstatiem) attēlojot teiksmainos karaļa Artūra bruņiniekus. Šādu «arturiādi» 1344. gadā pie Vindzoras pils rīkoja arī angļu karalis Edvards III. Ironiskā kārtā Eiropas valdnieki, kuri paši simbolizēja bruņniecību un karavīru meistarību, nereti aizliedza rīkot turnīrus - viņi baidījās, ka tos izmantos, lai izraisītu dumpi. Tomēr XV gadsimtā tika rīkotas pavisam greznas un plaši apmeklētas cīņu izrādes. Tajās vieni bruņinieki aizstāvēja kādu objektu - zemes gabalu, tiltu, «kalnu pāreju» - no uzbrucēju komandas. Cīņu sižetos tika izspēlēti teiksmaini stāsti, tajos iesaistot arī pasakainus nezvērus vai vienkārši dzīvniekus. Taraskonas pilsētā Provansā 1449. gadā tika sarīkota «pas de la Bergière» (Ganu pāreja) ar lielu aitu ganāmpulku, ko no pretinieka aizstāvēja divi kā gani tērpušies bruņinieki.
Īstais karš bija pavisam atšķirīgs. Kaujās bruņinieki bieži izdzīvoja ne tikai tāpēc, ka viņiem bija labākas bruņas, bet arī tāpēc, ka par dzīviem gūstekņiem varēja saņemt izpirkuma maksu.
Azenkūras kauja, 1415. gads.
Tomēr Brabantes hercogam, kurš 1415. gadā ar novēlošanos ieradās Azenkūras kaujā, lai pievienotos franču armijai, tas nelīdzēja. Viņš cīņā devās cita aizdotās bruņās, bet tabarda - ar dzimtas ģerboni rotāta virssvārča - vietā bruņām uzsedza sava herolda taures vimpeli. Angļiem, hercogu sagūstot, šāds plukata nešķita vērtīgs, tāpēc tika nosūtīts pie tēviem. Pret sagūstītiem bruņiniekiem mēdza izturēties samērā labi: viņi un uzvarētāji piederēja vienam elitāram klubam. Vācijā un Spānijā šī korporatīvā solidaritāte nebija tik spēcīga, tur gūstekņus mēdza iekalt smagās dzelzs važās. Tomēr reizēm kaujas lauku pāršalca sauciens «No quarter!» (Gūstekņus neņemt!). Franču armija to dublēja, paceļot virs ierindas asinssarkano un leģendāro kaujas karogu «Oriflamme», kā, piemēram, 1346. gada kaujā pie Kresī.
Anglijā Sarkanās un Baltās rozes kara laikā dižcilšu dzimtas reizēm izvēlējās atbalstīt Jorkus vai Lankasterus tikai tāpēc, lai varētu atriebties pretinieka pusē esošām ģimenēm. Kaujas notika reti, jo tās varēja beigties ar vispārēju katastrofu, tāpēc «produktīvāk» bija vājināt ienaidnieku, iznīcinot viņu zemnieku labības laukus un ciematus. Simtgadu kara laikā angļu karaspēks rīkoja «chevauchées» - vērienīgus, postošus un varmācīgus jātnieku reidus dziļi Francijas teritorijā. Kaut daudzu piļu vai pilsētu nocietinājumi nekad nepiedzīvoja ienaidnieka uzbrukumus, to aplenkumi bija biežāki nekā kaujas. Pilis aizsargāja un pārvaldīja lielus apgabalus, un, lai, iebrucēji virzītos uz priekšu, ienaidnieka cietoksnis bija jāneitralizē. Bruņinieki, nīkstot dīkā, mēdza aiz garlaicības izaicināt aplenktos, lai spēkotos sava veida turnīros.
Bretaņā 1351. gadā tika sarīkota «Trīsdesmit vīru cīņa» - divu armiju bruņinieku sacensības uz dzīvību un nāvi «par savu dāmu mīlestību», katrai pusei deleģējot 30 cīnītājus. Franču pils garnizons izaicināja pretiniekus uz cīņu, apsūdzot viņus laupīšanā un pamiera noteikumu pārkāpšanā. Angļi un viņu sabiedrotie vācieši zaudēja deviņus, uzvarējušie franči - sešus vīrus. Sagūstītos dzīvos pretiniekus viņi atbrīvoja pret simbolisku izpirkumu. Aplenkto piļu vai pilsētu aizstāvji padodoties cerēja uz uzvarētāju žēlastību. Taču 1370. gadā Limožas bīskaps zaudēja savas ilūzijas par Edvardu Melno princi, jo Anglijas karaļa Edvarda III dēls, iekarojis pilsētu, pavēlēja nogalināt visus sagūstītos. Dažreiz vienkārši saujiņa bruņinieku nespēja savaldīt padoto asinskāri (par labu nenāca apžēlošana, ko Simtgadu karā saņēma noziedznieki, piekrītot cīnīties Francijā), taču komandieriem bija tiesības ļaundarus pakārt.
Bruņiniekiem un arī ieroču nesējiem vissvarīgākā bija viņu personiskā slava, taču tā kļuva par viduslaiku armijas vājo vietu - karaspēks varēja piedzīvot sakāvi, jo cīnītāji vienkārši neklausīja pavēlēm un izjauca kaujas ierindu savu iegribu dēļ. Tikai militārajos mūku ordeņos kaujas slava nedalīti pienācās visai brālībai - gluži kā 1187. gada Kresonas kaujā (netālu no Nācaretes), kad Žerārs de Ridfors, templiešu bruņinieku mestrs, apmēram ar130 jātniekiem cīnījās pret milzīgu musulmaņu pārspēku un bija viens no trim izdzīvojušajiem.
Dodoties cīņā, tika doti zvēresti veikt dižus varoņdarbus, turklāt reizēm no mūsdienu viedokļa šīs ceremonijas bija diezgan absurdas. Ceļojošam bruņiniekam seram Viljamam Marmionam viņa sirdsdāma dāvāja apzeltītu ķiveri, lai tā kļūtu par veikto varoņdarbu simbolu - piepildot šo vēlmi, karotājs 1318. gadā gandrīz zaudēja dzīvību cīņās ar skotiem pie Noremas pils. Turnīrā, ko Edvards I 1306. gadā rīkoja par godu dēlam, karalis un viņa bruņinieki zvērēja pie diviem ieraudzītiem gulbjiem doties karā pret Skotiju; Edvards III un viņa svīta zvērēja pie gārņa veikt dižus varoņdarbus Francijā. Tika doti solījumi mest izaicinājumus turnīros, un tos simbolizēja ķēdes: tāpēc angļu galma dāmas 1465. gadā ap lorda Skeilza augšstilbu aplika zelta važiņu ar «neizmirsti-mani» mezglu.
Baznīca, noraizējusies par bruņinieku rotaļāšanos ar nāvi asiņainos turnīros, pārmeta viņu samaitātību, dziļo atšķirību starp bruņnieciskuma ideāliem un realitāti. Jau pašos bruņniecības aizsākumos netrūka vispārēju apsūdzību nežēlībā, varmācībā, viltībā utt. Patiesi notikušu slaktiņu - par tādu izvērtās vācu pilsētā Nīsā 1243. gadā rīkotais turnīrs, kurā mira 42 bruņinieki - flāmu teologs Tomass no Kantimpres vēl izpušķoja ar publikas ausīm biedējoši krāšņu vēstījumu, kā velni lidinājās virs arēnas, lai sagrābtu mirušo dvēseles. Viņš apgalvoja, ka bruņinieki, kas mirst un nogalina turnīros, ir nolādēti un ellē tos gaida sarkani nokaitētās dzelzs gultas. Arī citi pārmeta bruņiniekiem viņu solījumiem neatbilstošu uzvedību. Dzejnieks Alēns Šartjē franču sakāvēs Simtgadu kara vainoja savas valsts bruņniecības tiekšanos pēc greznības uz kaujas gara rēķina. Viņaprāt, franču dižcilši karoja tikai alkatības dēļ, lai gūtu bagātību. Turklāt bruņās tērptās kavalērijas pozīcijas ārdīja karamākslas progress.
Jau XII gadsimta beigās angļu garais loks kļuva par bruņiniekus biedējošu ieroci. Skotu kājnieku šķēpu veidoti «eži» apturēja angļu jātnieku uzbrukumu 1314. gada Bennokbērnas kaujā, un vēlāk šveiciešu pīķi pie Nansī iznīcināja Burgundijas bruņniecību. Šaujampulveris XV gadsimtā palīdzēja husītu armijai spēkoties ar vācu kavalēriju. Šā gadsimta beigās bruņinieku vērtība kaujas laukā - izņemot viņu komandieru talantu - bija pilnībā devalvējusies. Kritikas lavīna gāzās arī pār bruņnieciskuma ideāliem: lakstošanās ar dāmām un laulības pārkāpšana arvien biežāk lika raukt pieri garīdzniekiem un morālistiem. Beidzot tika pamanīts, ka Tristans patiesībā neveic nekādus varoņdarbus, iekarojot svešu sievu Izoldi, bet teiksmas par bruņiniekiem ir slaktiņu azartiski apraksti.
Karavīra arods kļuva arvien profesionālāks, un renesanses laika Itālijā bija vērojams, kā slavu un mantu gūst kondotjēri - algotņu komandieri, kuros maz kas bija palicis (ja vispār bija) no bruņinieka un viņa smalkajām galma manierēm.
Grāmatu iespiešana pavēra ceļu uz izglītību, uz politikas un mākslas pasauli. Itāļu humānista Baldasāres Kastiljones rokasgrāmata «Il Cortegiano» (Galminieks) 1528. gadā apraksta karotājus, kuri cīnās, lai izrādītu sevi valdnieka priekšā un tā gūtu paaugstinājumus, nevis kādu bruņniecisku slavu. Dons Kihots, Servantesa satīriskā romāna (1605) varonis, ir novecojis bruņinieks, kurš vējdzirnavās saskata milžus, ar ko viņam cīnīties.
Bruņnieciskums iegrima dziļā aizmirstībā, līdz XVIII gadsimtā radās antikvāra interese par viduslaikiem. Karalienes Viktorijas laikmeta rakstnieki attēloja dzelžos tērptos augstmaņus savos romānos un dzejā - vispirms Valters Skots savā klasiskajā «Aivenho». Grāmatas, vēl vairāk kino un televīzija turpina uzturēt mūsu prātos priekšstatu par cēlu karotāju senseno brālību, kaut arī pat tās ziedu laikos realitāte bija ļoti tālu no sludinātā ideāla.
Zemāk: Talbota Šrūsberī grāmata ir iespaidīga izmēra - 47,5×33,5 cm - un bagātīgi ilustrēts manuskripts, kas 1444. gadā tika izgatavots Ruānā un apkopo bruņnieciskumam veltītus tekstus.
