Brige jau gadsimtiem ilgi ir bijusi nozīmīga Beļģijas tirdzniecības osta. Laika gaitā atkāpjoties jūrai, Brige gan pamazām palika dziļāk Flandrijā, tādējādi vairojot Antverpenes un Roterdamas ietekmi. Taču XIX gadsimtā pilsētas labklājību atjaunoja jaunu ostu dibināšana, kuras ar Brigi savienoja kanāli. Viena no tām bija Zēbrige (Brige pie jūras) - maza, rosīga pilsēta, kuru ar Brigi savienoja 12 kilometrus garš, astoņus metrus dziļš un 125 metrus plats kanāls, ko papildināja masīvs, gandrīz divus kilometrus garš mols, pie kura varēja pietauvoties vislielākie kuģi.
Pirmā pasaules kara sākumā Brigi ieņēma vācieši. Pēc tam, kad uzbrukums Parīzes virzienā apsīka, sākās slavenais «skrējiens uz jūru», kura rezultātā franči, briti un vācieši savstarpēji veica vienu apiešanas mēģinājumu pēc otra, līdz atdūrās Ziemeļjūrā. Zēbriges un Briges ostu infrastruktūra vāciešiem bija stratēģisks ieguvums. Lai gan kanāli un osta nebija pietiekami droša, lai tur izvietotu lielos līnijkuģus, taču zemūdeņu, iznīcinātājkuģu un torpēdlaivu izvietošanai osta bija kā radīta; kanāls ļāva kuģus izvietot iekšzemē, pasargājot tos no Lielbritānijas karaliskās flotes apšaudes, vienlaikus sniedzot drošu bāzi nieka 70 jūras jūdžu attālumā no Temzas estuāra, no kuras varēja apdraudēt Lielbritānijas krastus. Tā kā Nīderlandei Pirmā pasaules kara laikā bija izdevies saglabāt neitralitāti, tuvākā nozīmīgā vācu osta - Vilhelmshāfena - atradās vairāk nekā 300 jūras jūdžu attālumā. Liekie 1000 kilometri, ko, izmantojot Zēbrigi, vācu zemūdenēm un mazajiem uzbrukuma kuģiem nebija jāveic ik reizi uz un no operāciju rajona, bija stratēģiskas nozīmes ieguvums Vācijas impērijas flotei.
Tieši no Zēbriges kanāla izgāja vācu zemūdene U24, kura 1914. gada Vecgada vakarā nogremdēja britu kaujas kuģi HMS Formidable - tas kļuva par pirmo kaujas kuģi vēsturē, kuru nogremdējusi zemūdene. Apzinoties nespēju sagraut britu floti tradicionālā veidā, vācieši arvien lielāku akcentu lika uz zemūdenēm, ar to palīdzību nogremdējot britu kuģus simtiem tūkstošu tonnu tilpumā. Neatkarīgi no britu centieniem pat 1917. gada otrajā pusē vācu panākumi pārspēja britu kuģubūves uzņēmumu spējas uzbūvēt jaunus kuģus.
Pirmā pasaules kara vācu zemūdeņu kampaņa nopietni apdraudēja Lielbritānijas drošību. Zemūdenes bija relatīvi jauns un bīstams ierocis, kura attīstība visu pirmā pasaules kara laiku bija soli priekšā tā apkarošanas metodēm. Lai gan dažādas viltības, tostarp maskēti tirdzniecības kuģi, īpaši mīnulauki, kā arī augošā aviācijas ietekme, lika ciest vāciešiem vērā ņemamus zaudējumus, pilnībā novērst zemūdeņu radīto postu nebija iespējams. Šā iemesla dēļ britiem bija nepieciešams kā nebūt mazināt Briges ostas lomu vācu operācijās.
Situācija
Šai operācijai briti plānoja trīs iespējamos scenārijus. No vienas puses, varēja mēģināt artilērijas duelī uzveikt vācu krasta aizsardzības baterijas un izpostīt ostas infrastruktūru, izmantojot britu flotes kaujas kuģu lielgabalus. Otra iespēja bija izsēdināt desantu un ar jūras kājnieku atbalstu izpostīt ostu. Trešā bija nogremdēt speciālus blokkuģus Zēbriges un Ostendes kanālos, kas bloķētu vācu kuģu kustību.
Pirmo iespēju vācieši, gadiem ejot, bija padarījuši daudz sarežģītāku. Gandrīz četros kara gados ap Zēbrigi izvietotie vācu krasta aizsardzības lielkalibra lielgabali bija veiksmīgi atvairījuši britu mēģinājumus ostu bombardēt. Otra problēma bija vācu spēja ostas infrastruktūru ātri salabot. 1915. gadā par Duvras šauruma patruļas spēku, kuri atbildēja arī par Zēbriges rajonu, komandieri kļuva admirālis sers Redžinalds Bēkons, kurš bija komandējis gan sava laika modernāko kaujas kuģi HMS Dreadnought, gan karaliskās flotes jūras kājnieku brigādi un britu jūras spēku pakļautībā esošo smago artilēriju, kas cīnījās Francijas kaujas laukos. Nebija liels pārsteigums, ka Bēkons atbalstīja jūras desanta iespēju. Bēkons bija arī inovāciju un tehnoloģiju eksperts un izstrādāja jaunas ugunsvadības sistēmas, šaujot pa sauszemes mērķiem - tās ļāva uzlabot kuģu artilērijas precizitāti, šaujot kustībā, tādējādi palielinot to iespējas izdzīvot.
Desanta izcelšana nebija viegls uzdevums. Zēbriges mola galvenā daļa bija pusotru kilometru gara un 80 metrus plata, un to ar cietzemi savienoja metāla viadukts. Pa molu vācieši relatīvi droši varēja virzīties pa segtajiem ceļiem, kas miera laikā bija paredzēti gājēju un transporta pasargāšanai no jūras viļņiem, bet kara laikā kalpoja kā segts pievedceļš, pa kuru vāciešiem viegli bija pievest papildspēkus. To visu aizsargāja flotes, krasta aizsardzības un kājnieku vienības, kas tika apvienotas Flandrijas jūras korpusā, ko komandēja viceadmirālis Ludvigs fon Šrēders. Viņš vēl XIX gadsimta beigās bija izstrādājis detalizētu plānu Ostendes un Zēbriges kā priekšējo jūras operāciju bāzu izmantošanai.
Plānošana
Ipras kaujas laikā ideja par iespējamu ostas ieņemšanu un noturēšanu sāka pieņemt grandiozus apmērus: tika plānots izsēdināt 15 000 karavīru, tai skaitā tankus un artilēriju, kas ieņemtu ostu un koordinētu rīcību ar Britu ekspedīcijas korpusu, kam bija jāpārrauj fronte pie Ipras. 1917. gada oktobrī britu neveiksmes frontē gan lika no šiem grandiozajiem plāniem atteikties. Britu Admiralitātes plānošanas daļas komandēšanu pārņēma viceadmirālis Rodžers Kīzs, kuram nācās domāt jaunu plānu.
Beigu beigās britu flotes virsnieki izlēma apvienot visas trīs iespējas: Zēbrige jābombardē no jūras, uguns aizsegā pie pilsētas mola jāpieiet britu kreiserim, kas izsēdinātu desantu, bet tas neitralizētu vācu aizsardzību, tostarp zemūdeņu un hidroplānu bāzi, tādējādi ļaujot kanālā ievest blokkuģus. Katra plāna daļa slēpa dažādus riskus - bombardēšana no jūras pakļāva karakuģus krasta bateriju ugunij, desantam būtu jāizsēžas zem intensīvas pretinieka uguns, savukārt jebkurš blokkuģis, kuru būtu vērts nogremdēt kanālā, visdrīzāk būtu viegls mērķis vācu artilēristiem, kuri pa to šautu tiešā tēmējumā.
Britu bruņotajos spēkos izskanēja aicinājums karavīriem brīvprātīgi pieteikties «īpaši bīstamam uzdevumam». Slepenība bija uzdevuma plānošanas pašā pamatā. Jūras kājnieku nometnē bija izgatavota iespējami precīza Zēbriges mola kopija, kuras slideno, betona klāto virsmu kājniekiem bija jāiemācās pārvarēt, līdzi nesot visu nepieciešamo ekipējumu, tai skaitā ložmetējus un to munīciju. Kājniekiem bija jāiznīcina uz mola esošās vācu 105 mm lielgabalu baterijas, lai atvērtu ceļu blokkuģiem. Mazajām britu torpēdlaivām bija nemitīgi jārada dūmu aizsegs, sedzot apšaudi veicošos kuģus.
Uzdevuma veikšanai iesaistītie spēki bija iespaidīgi. Trim vecajiem Apollo klases vieglajiem kreiseriem Interpid, Iphigenia un Thetis bija kā blokkuģiem jānogrimst Zēbriges kanālā. Ironiskā kārtā Interpid bija viens no kreiseriem, kas vēl 1914. gadā izlika mīnas pie Zēbriges ieejas. Arrogant klases kreiseris HMS Vindictive bija desanta centrā - kuģa klāju nostiprināja ar smilšu maisiem un metāla plāksnēm, uz tā uzstādīja papildu ložmetējus, mīnmetējus, haubices un pat divus liesmumetējus. Uz kuģa atradās divas jūras kājnieku un divas brīvprātīgo jūrnieku rotas, kam bija jāieņem un jānodrošina Zēbriges mols, Vindictive kalpojot gan kā desanta kuģim, gan uguns atbalsta punktam. Pārējais desants atradās uz prāmjiem Iris II un Royal Daffodil. Kopumā desantu veidoja 740 jūras kājnieku un 200 brīvprātīgo jūrnieku.
Specifisks uzdevums bija divām ar sprāgstvielām piekrautām C klases zemūdenēm, kurām bija jāieiet zem mola viadukta un tas jāuzspridzina, nošķirot molu no vācu papildspēkiem. Uguns atbalstu vajadzēja sniegt monitoriem Erebus un Terror (abi kuģi, starp citu, vēlāk piedalījās bermontiādes notikumos Latvijā) un septiņiem iznīcinātājkuģiem. Ārējo perimetru nodrošināja 20 citi kuģi, kā arī 38 motortorpēdlaivas, kam bija jānodrošina gan dūmu aizsegs, gan jāevakuē blokkuģu apkalpes no operāciju zonas.
Pirmie šāvieni
Lai plāns izdotos, bija nepieciešama ne vien rūpīga gatavošanās, bet arī specifiska vēja, paisuma un laikapstākļu mijiedarbība. Nepareizs vēja virziens neļautu pilnvērtīgi izmantot dūmu aizsegu, migla ierobežotu artilērijas novērotāju lidmašīnās efektivitāti, savukārt nemierīga jūra neļautu izmanot krasta apšaudei paredzētos monitorus un apgrūtinātu desanta izsēdināšanu. Trīs reizes flotile jau izgāja jūrā, taču ik reizi laikapstākļu dēļ bija spiesta atgriezies ostā.
Ceturtā reize bija laimīgā. 22. maijā plkst. 17.00 flotile kaujas gatavībā izvirzījās mērķa virzienā. Izejot no ostas, bija izdota pavēle samazināt blokkuģu un desantkuģu apkalpes līdz minimumam, lai samazinātu iespējamos zaudējumus. Brīdī, kad aiz Duvras šauruma britu kuģiem bija jāuzņem jūrnieki, lai aizvestu tos atpakaļ, atklājās, ka liekā personāla uz kuģiem nav. Taču uzbrukuma sākumā jūrnieki un neliels skaits civilo darbinieku atkal «atradās» un pieprasīja sev iespēju iesaistīties operācijā. Atpakaļceļa tāpat nebija, tādēļ iespēja tika dota un ieroči - izdalīti. Pulksten 05.00 Kīza flagkuģis deva signālu «Svētais Džordžs par Angliju» - pavēli ieņemt plānā paredzētās vietas un sākt operāciju. Kapteinis Kārpenters, Vindictive komandieris, atbildēja: «Iesiesim pūķa astē kārtīgu.» Šī aina vēlāk kļuva par Zēbriges piemiņas biedrības simbolu.
Plkst. 23.30 flote atradās pie Zēbriges vārtiem. Artilērijas apšaudei paredzētie kuģi bija ieņēmuši pozīcijas, torpēdlaivas - izvietojušās rindā, gatavas tos aizklāt ar dūmu aizsegu, iznīcinātājkuģi sedza spēkus pret iespējamo vācu zemūdeņu uzbrukumu, savukārt nedaudz tālāk atradās sedzēji, kas bija gatavi atsist varbūtējo vācu iznīcinātājkuģu uzbrukumu. Sākotnējais dūmu aizsegs bija pietiekami biezs, par spīti vācu ugunij, tomēr plkst. 11.56 mainījās vēja virziens un dūmi sāka plūst prom no mola, atklājot britu kuģus vācu artilērijai.
Vindictive ceļš
No dūmu aizsega iznira Vindictive, skaidri izceļoties vācu apgaismes šāviņu gaismā. Uguns intensitāte no abām pusēm bija satriecoša. Izdzīvojušie artilēristi atminējās, ka šķitis, - ja vien kāds gribētu, varētu iet pa lādiņu tērauda un svina kārtu, kas šāvās no abu pušu stobriem. Neraugoties uz intensīvo apšaudi, kapteinis Kārpenters bija nolēmis - ja vien kuģis turēsies virs ūdens, tas centīsies sasniegt molu, lai kāda būtu pretinieka uguns. Īstā XIX gadsimta garā vadošie virsnieki, tostarp abi desanta komandieri, atteicās no aizsega, un tāpēc desants palika bez vadības tieši pirms izsēšanās.
Mirkli pēc 23. aprīļa pusnakts kuģis sasniedza molu. Atklājās, ka uguns vilnī cietuši ne tikai kuģa ieroči un apkalpe. Tikai divas no uzstādītajām rampām, kas bija paredzētas, lai no kuģa borta desants sasniegtu molu, bija darboties spējīgas, un arī tikai tad, kad apķērīgais Daffodil kapteinis izlēma Vindictive situāciju uzlabot, ar sava kuģa korpusu piespiežot kreiseri pie mola. Vindictive priekšā novietotās 190 mm haubices apkalpi noslaucīja jau pirmā vāciešu zalve. Tās vietā stājās kuģa artilēristi, taču arī tie visi krita savos posteņos. Kuģa mastā ierīkotajā ložmetēju pozīcijā dzīvs palika tikai seržants N.A. Finčs, kurš neatkarīgi no ievainojumiem turpināja segt savus biedrus līdz pat brīdim, kad tiešs vācu trāpījums padarīja ložmetējus nelietojamus. Finčs, kas pēc tam sniedza palīdzību visapkārt esošajiem ievainotajiem, pārdzīvoja operāciju un vēlāk saņēma Viktorijas krustu.
Attapies pēc ievainojuma žoklī, jūras kājnieku komandieris pulkvežleitnants Harisons pārņēma sauszemes kaujas vadību. Uzdevums bija sarežģīts - ieņemt vācu 105 mm bateriju, turklāt Vindictive molu bija sasniedzis 300 metru no mērķa, un šie metri britu jūras kājniekiem bija jāpārvar, pilnā ekipējumā skrienot pa pilnīgi atklātu molu. Kā uz delnas esošie britu kājnieki bateriju ieņemt gan nespēja, taču kaujā acīmredzot krita pietiekami daudz vāciešu, lai izdzīvojušie vairs nespētu ietekmēt blokkuģu ierašanos. Harisons, kurš ar sašķaidītu žokli bija vedis savus kājniekus kaujā, par nopelniem pēc nāves saņēma Viktorijas krustu.
Zemūdenes C3 un blokkuģu pēdējā gaita
Divām zemūdenēm - C1 un C3 - bija jāieņem pozīcijas zem viadukta, lai nepieļautu vācu papildspēku ierašanos. C1 piedzīvoja tehniskas problēmas jau turpceļā, savukārt C3 veiksmīgi sasniedza savu mērķi. Kamēr uz mola norisinājās niknas cīņas, zemūdenes komandieris leitnants Sandfords, negribēdams paļauties uz žiroskopu sistēmu, kam bija zemūdene jānogādā pozīcijā, izlēma to aizvadīt pats kopā ar minimālu apkalpi.
Nedaudz apjukušais vācu sargs, ieraugot zemūdeni, kas iestrēga zem viadukta, sākotnēji nespēja saprast tās mērķi, taču apņēmīgi atklāja uguni pa tās apkalpi, kas laivās pameta zemūdeni. Pāris sekunžu vēlāk eksplodēja zemūdenē iekrautās piecas tonnas sprāgstvielas un viadukts uzlidoja gaisā, apkārtējiem karavīriem uz brīdi pārtraucot kauju un noraugoties, kā ievērojama metāla viadukta daļa pārlido pāri viņu galvām. Tiesa, šo iespaidīgo skatu nepamanīja vācu riteņbraucēju rota, kas traucās palīgā saviem spēkiem un vietā, kur vēl nesen atradās viadukts, tiešā ceļā iebrauca jūrā.
Tikmēr savām pozīcijām tuvojās blokkuģi, kuriem bija tās jāsasniedz plkst. 00.20. Pirmais ostā iegāja Thetis, kura uzdevums bija taranēt ostas slūžu vārtus - tos salaužot, nebūtu iespējams izcelt nogremdētos kuģus. Thetis, sasniedzis ostu, saņēma savu daļu vācu uguns, taču lielākais šķērslis izrādījās prettorpēdu tīkls - kuģis gan tam izlauzās cauri, taču tas iepinās kuģa dzenskrūvēs. Vienlaikus vācu uguns apturēja abus kuģa dzinējus, izgaisinot cerības sasniegt slūžu vārtus. Viena dzinēja darbību gan izdevās uz brīdi atjaunot, tādējādi palīdzot kuģi nostādīt pēc iespējas traucējošākā pozīcijā.
Pateicoties Thetis, vāciešiem nu bija skaidrs britu mērķis, tāpēc tagad uguns vērsās pret Interpid. Kuģim paredzētā pozīcija bija nedaudz šaurāka, kā domāts, tāpēc apkalpe kuģi sagrieza iespējami taisnā leņķī pret kanālu un sakāva glābšanas laivās, no kurienes jūrniekus izglāba visapkārt braucošās torpēdlaivas. Iphigenia komandieris leitnants Biliards-Leiks savu darbu paveica mierīgi un cik iespējams perfekti - to būtiski atviegloja vācu lādiņš, kas pārrāva kuģa galveno tvaika cauruli, nekavējoties ietinot kuģi tvaika mākoņa aizsegā.
Torpēdlaivu odiseja
Torpēdlaivas un piekrastes motorlaivas bija viena no reida atslēgām. Tikai pāris tonnu smagās motorlaivas bija bruņotas ar vienu torpēdu un ložmetēju, savukārt aptuveni 30 tonnas smagās motortorpēdlaivu bruņojumu papildināja arī 76 mm lielgabals. Savā pēcoperācijas ziņojumā Kīzs rakstīja: «Motorlaivu un torpēdlaivu jauno virsnieku drosme izraisa apbrīnu.» Mazie kuģi ne tikai pildīja savus tiešos pienākumus - evakuēt blokkuģu apkalpes un veidot dūmu aizsegu -, bet arī spēlēja kaķa un peles spēli ar vācu baterijām, iznirstot no dūmu aizsega un cenšoties sev pievērst vācu uguni, lai iespējami ātri atkal pazustu dūmos. Viena no torpēdlaivām nogremdēja vācu iznīcinātājkuģi, kas bija pietauvots pie pilsētas mola un sākumā iesaistījās apšaudē ar Vindictive.
Vienu no Viktorijas krustiem saņēma komandleitnants Persijs Dīns, motorlaivas Nr. 282 komandieris, kurš uz sava kuģa zem intensīvas vācu apšaudes uzņēma vairāk nekā 100 izglābto jūrnieku. Jāņem vērā, ka Dīna 26 metrus garās motorlaivas standartapkalpē bija tikai seši jūrnieki. Motorlaivas stūre apšaudē guva bojājumus, tāpēc ostu tā bija spiesta pamest, stūrējot ar dzinējiem, taču tas netraucēja Dīnam atgriezties ostā, uzzinot, ka ūdenī ir palicis vēl viens britu jūrnieks.
Epilogs
Bija pienācis laiks atkāpties. Pavēlē tika noteikts, ka par atkāpšanos paziņos Vindictive signāltaure, taču tā kaujā bija iznīcināta, tāpēc signālu deva Royal Daffodil. Atkāpšanos sedza torpēdlaivu dūmu aizsegs, taču vācieši vēl paguva iedragāt Iris II pakaļgalu, aizdedzinot tur esošās munīcijas kastes. Dižmatrozis Leiks ar kailām rokām degošos lādiņus un pulveri pārmeta pāri bortam.
Zēbriges reids iekļuva vēsturē kā viens no pirmajiem reidiem mūsdienu izpratnē. Par tā bīstamību liecināja zaudējumi - aptuveni trešdaļa desanta karavīru bija ievainoti vai krituši. Kopumā operācija prasīja aptuveni 250 kritušo un 500 ievainoto, no kuriem lielākā daļa tika apglabāti Anglijā - britu jūrnieki un jūras kājnieki pavadīja dārgas minūtes pretinieka apšaudē, evakuējot ne tikai ievainotos, bet arī kritušos. Ņemot operācija iespaidīgo gaitu, izdalīt atsevišķus Viktorijas krustus nebija iespējams - tā vietā Lielbritānijas augstāko apbalvojumu piešķīra visam 4. jūras kājnieku bataljonam, arī Vidictive, Royal Daffodil un Iris II apkalpēm, kuru karavīri un jūrnieki saskaņā ar ordeņa statūtu 13. pantu balsoja par ordeņa kavalieriem - vienu virsnieku, vienu instruktoru un diviem karavīriem. Atzīmējot vienības nopelnu, Karalisko jūras kājnieku sastāvā nekad nav vairs formēts jauns 4. bataljons. Kopā operācijā tika piešķirti astoņi Viktorijas krusti, kā arī 21 izcila dienesta ordenis, 29 izcila dienesta krusti, 60 medaļas par varonību, 143 izcila dienesta medaļas, bet 283 karavīri atsevišķi pieminēti kaujas ziņojumos.
Nākamajā dienā ostā atklājās postaža. Zēbriges-Briges kanāls bija pilnīgi bloķēts. Tiesa, jau pēc trim dienām pirmā vācu zemūdene izgāja no ostas - vācieši ar steigu izraka kanālu ap nogremdētajiem kuģiem, sniedzot iespēju vācu kuģiem, lai arī ar grūtībām, taču paisuma laikā atsākt operācijas. Vienlaikus ar Zēbriges reidu tika mēģināts nogremdēt kuģus arī Ostendes kanālā, taču tur blokkuģi navigācijas kļūdas dēļ tika nogremdēti neīstajā vietā. Šā iemesla dēļ 9. maijā notika otrs Ostendes reids, kura laikā Ostendes kanālā tika nogremdēts Zēbriges varonis Vindictive.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita