Maskavija, kā Maskavas kņazisti XV-XVII gadsimtā konsekventi dēvēja Eiropas zemēs, visstraujāk sāka izplesties cara Ivana IV Bargā valdīšanas laikā. Livonijas zemēs, ko cars uzskatīja par savu senču īpašumu, visnoturīgākās atmiņas atstāja cara armijas zvērības un livoniešu vislielākā kolektīvā pašnāvība aplenktajās Cēsīs. Taču Livonijā cara armija piedzīvoja arī virkni sakāvju, kas sekmēja kaimiņu lielvalsts Polijas-Lietuvas uzvaru pār senās Romas impērijas zemju tīkotāju.
Pirmā «visas Krievzemes cara» apziņā mājoja nesatricināma pārliecība par savas varas dievišķumu un pavalstnieku verdziskumu, kā arī to, ka viņš ir Romas imperatoru varas un milzīgo teritoriju likumīgais mantinieks. Jau ilgi pirms Pētera I viņam ne bez pūlēm un asinīm izdevās Maskaviju izveidot par vienu no tālaika Eirāzijas lielvalstīm.
Varas centralizēšana un ekspansija
Ivans IV piedzima 1530. gada 25. augustā. Viņa tēva senči tika uzskatīti par rusu valdnieku Rjurikoviču dzimtas piederīgajiem. Mātes senči bija cēlušies no lietuviešu kņaziem Gļinskiem, kuri par savu ciltstēvu uzskatīja Zelta Ordas hanu Mamaju. Jāatzīmē, ka par cariem senrakstos tika dēvēti arī tatāru hani, un Maskavas lielkņazi radniecības saites ar tiem izmantoja varas legalizēšanai iekarotajās tatāru zemēs.1547. gadā Maskavijas pareizticīgo baznīcas galva metropolīts Makarijs kronēja Ivanu par visas Krievzemes caru un iesvaidīja ar mirrēm. Šis rituāls, pārņemts no Vecās Derības, iezīmēja valdnieka varas dievišķošanu. Metropolīta skatījumā patvaldības triumfs nozīmēja arī pareizticības triumfu. Cara-imperatora titulu atzina daudzi valdnieki, kam bija nepieciešams Maskavijas atbalsts. 1558. gadā Konstantinopoles patriarhs rakstīja, ka viņš par Maskavijas caru aizlūdz tāpat, kā agrāk tika aizlūgts par Bizantijas imperatoriem. Kopš 1554. gada cara titulu atzina Anglija, 1576. gadā - Svētās Romas imperators, tomēr Romas pāvests to neatzina nekad, tāpat arī Polijas-Lietuvas valdnieki. Viņi baidījās no cara pretenzijām uz varu pār Polijā-Lietuvā dzīvojošajiem pareizticīgajiem, kas arī dēvējās par krieviem.
Ivans IV izveidoja Maskavijā vēl nebijušus centralizētas pārvaldes orgānus. Cars valdīja ar pašieceltu padomnieku loka -Izvēlētās Radas - palīdzību. Valdniekam bija pakļauti prikazi, kas līdzinājās nozaru ministrijām un pārvaldīja vietējās pašvaldības - zemstes un gubas, kā arī tiesas, kas tiesāja pēc 1550. gadā izveidotā Maskavijas tiesību kodeksa.
Īpaša nozīme bija militāro spēku izveidošanai un pilnveidošanai. 1550. gadā tika izveidots ar šautenēm bruņotu kājnieku-strēļu karaspēks. Jo lielāks bija zemes īpašnieku īpašums, jo vairāk karavīru tiem bija jāuztur un jāapgādā ar bruņojumu. Tika ieviesti artilērijas kalibru standarti, kas ļāva ražot vienādu munīciju visiem Maskavijas lielgabaliem. Cars neskopojās ar atalgojumu ieroču meistariem un kara algotņiem, kas nāca no Rietumeiropas zemēm.
Atbalstot padzīto Kazaņas hanu Šāh-Ali, 1546. gadā Maskavija sāka karu pret iekšējo nesaskaņu novājināto tatāru valsti. Kazaņa tika ieņemta trešā karagājiena laikā 1552. gadā, bet 1554.-1556. gadā notika karš ar Astrahaņas hanisti, kas beidzās ar tās pievienošanu Maskavijai. Tatāru valstu iekarošana nozīmēja būtisku militāro atbalstu, jo vēlāk, Livonijas kara laikā, Pievolgas musulmaņi Ivana IV armijai piegādāja vairāk nekā 30 000 kareivju, ko vilināja laupīšanas iespējas ienaidnieka zemē.
Militāro potenciālu cars vairoja arī ar Eiropas speciālistu piesaistīšanu. 1547. gadā viņš uzdeva saksim Šlitem atvest uz Maskaviju amatniekus, medicīnas un militāros speciālistus, kā arī zinību vīrus no Eiropas. Livonijas valstis apzinājās šādas rīcības bīstamību, un pēc to protestēšanas speciālisti tika aizturēti pusceļā, Lībekā.
Maskavijas draudus apzinājās arī Zviedrijas karalis Gustavs Vaza. Pēc neveiksmīgas antimaskaviskas koalīcijas izveidošanas, kurā ietilptu Lietuvas lielkņaziste, Livonija un Dānija, mēģinājumiem viņš 1554. gadā vienatnē sāka karu ar caru, taču pēc neveiksmīga uzbrukuma Novgorodas virzienā bija spiests lūgt mieru.
Ivana IV militārā ekspansija Baltijas telpā sākās 1554. gadā, kad cars Livonijai pieprasīja 1503. gada miera līgumā paredzētās nodevas samaksu un atteikšanos no savienības ar Lietuvu un Zviedriju. 1557. gada septembrī Livonijas noslēdza savienību ar Lietuvas lielkņazisti, ko cars uztvēra kā Lietuvas varas izplešanās Livonijā draudus. Tajā pašā gadā tika ierīkota krievu osta pie Narvas, uz kuru Hanzas savienība un Livonija Eiropas tirgotājus nelaida. Tas caru pamudināja uzsākt karu pret turīgo, bet iekšēju cīņu novājināto Livoniju.
1558. gada janvārī cara armija iebruka Livonijā. Pavasarī un vasarā tā ieņēma visu Igaunijas austrumu daļu, jo Livonijas muižnieki nebija spējīgi cīnīties, bet ārzemju kara algotņu līgšana prasīja lielus naudas līdzekļus. 1559. gada vasarā pie Ērģemes tika sakauta Livonijas ordeņa armija, kas Livonijā bija vienīgais reālais pretspēks iekarotājiem.
Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers jau kara sākumā meklēja militāru palīdzību no Svētās Romas impērijas un Polijas-Lietuvas. 1560. gadā Livonija nonāca Lietuvas lielkņazistes protektorātā, un Maskavijai turpmāk nācās karot ar to. 1563. gada sākumā cara armija ieņēma Polocku, kur tika sarīkots ebreju grautiņš un apkauti katoļu mūki, bet nākamajā gadā cara armiju sakāva Lietuvas lielkņaza Nikolaja Radzivila karaspēks. Pēc šīs sakāves Ivans IV par nodevību sodīja ar nāvi savus karavadoņus Repņinu un Kašinu. Neilgi pēc tam notika dumpja mēģinājums pret caru, ko rīkoja krievu bajāri, kas atbalstīja Poliju-Lietuvu. Tas Ivanu IV rosināja pilnībā norobežoties no augstmaņiem, izveidojot sev tieši pakļautas teritorijas un armiju.
Cara ordenis - opričņina
1565. gadā cars izveidoja Maskavijā vēl nebijušu varas orgānu - opričņinu. Tā bija gan caram tieši pakļauta valsts daļa, gan reliģiski militāra organizācija, kurā bija caram uzticīgie sīkie muižnieki. Opričņinas emblēma bija suņa galva un slota, kas simbolizēja nelokāmu uzticību caram un viņa ienaidnieku nesaudzīgu izmēšanu.
Opričņinas iekārta līdzinājās rietumu mūku-bruņinieku ordeņu dzīves kārtībai: kopīga dzīve klosterī, regulāri dievkalpojumi un pakļaušanās priekšniecības rīkojumiem. Opričņiki un cars dzīvoja Aleksandrovskas brīvciemā jeb slobodā. Pats valdnieks bija opričņinas klostera priekšnieks jeb igumens, kurš zvanīja baznīcas zvanus, sacerēja garīgās dziesmas, dziedāja korī, bet kopīgo maltīšu laikā lasīja Svētos rakstus. Dievkalpojumi, kuros piedalījās visi opričņiki, pavisam aizņēma deviņas stundas diennaktī.
Uz Aleksandrovsku cars pēkšņi pārcēlās 1565. gada sākumā, paziņojot bajāru domei un tautai, ka atsakās no troņa. Šis bija ļoti riskants solis, jo, nesaņemot tautas atbalstu, cars varēja zaudēt varu. Tomēr Maskavas iedzīvotāji lūdza caru neatteikties no troņa, kas liecināja par lielo tautas atbalstu Ivanam IV, un bajāri bija spiesti piekrist opričņinas izveidei. Tautas acīs Ivana IV laikā sāka veidoties «labā cara», kurš ir vienādi bargs un taisnīgs pret visiem pavalstniekiem, tēls.
Ar opričņiku palīdzību cars izrēķinājās ar bajāriem un konfiscēja to īpašumus. 1569. gada rudenī, turot aizdomās Novgorodas aristokrātiju par dalību viņa brālēna Vladimira Staricka sazvērestībā un nodomu padoties Polijas karalim, Ivans IV ar opričņikiem uzbruka Novgorodai, pa ceļam izlaupot vairākas pilsētas un nogalinot tajās cara pretiniekus.
Ivans IV opričņinu likvidēja pēc tam, kad 1571. gadā Krimas hana Devleta-Gireja karaspēks ieņēma un nodedzināja Maskavu, jo opričņiki neaizstāvēja pilsētu, bet aizbēga. Nākamajā gadā hans devās jaunā karagājienā uz Maskavu, bet šoreiz tika sakauts. Cara armijai uzvaru gūt palīdzēja arī Eiropas algotņu pulks Igaunijas muižnieka Jirgena Fārensbaha vadībā. Fārensbahs bija viens no sava laika ievērojamākajiem algotņu komandieriem. Kā militārais uzņēmējs, kurš karoja maksātspējīgāko valdnieku labā, viņš paguva izkaroties visu Livonijas karā iesaistīto valdnieku armijās.
Livonija - cara dzimtīpašums
Cara pretenziju uz Livoniju pamatojums visspilgtāk atklājās Ivana IV vēstulē Lietuvas lielkņaza vietvaldim Valmierā Aleksandram Polubenskim, kas rakstīta 1577. gada 9. jūlijā. Šajā laikā, izmantojot Polijas iekšējo nestabilitāti karaļa vēlēšanu laikā, cars savas armijas priekšgalā veica otro mēģinājumu iekarot Livoniju, un, viņaprāt, no taisnīga uzvarētāja pozīcijām pieprasīja Polijas karavadoņiem atdot viņa likumīgo īpašumu.
Paralēli tam Ivans IV izklāstīja arī vēlākajos gadsimtos pastāvējušo pareizticīgā valdnieka varas koncepciju, kuras veidošanā viņš izmantoja kādus nezināmus seno autoru darbus, kas bija haotiski kompilējuši dažādu laikmetu notikumus. Demonstrējot savu teoloģisko erudīciju, cars vēstulē gari izklāstīja pasaules vēsturi kopš tās radīšanas. Valdnieka vara radusies pēc tam, kad Dievs no Ādama bērniem viņu grēku dēļ novērsies, tos paverdzinājis sātans un visu cilvēci sācis vadīt pēc savas gribas. Tad cēlušies pirmie mocītāji, valdnieki un cari. Pirmais Dieva svētītais valdnieks bijis Izraēļa ķēniņš Dāvids, kura iesvaidīšana bija Dieva piekāpšanās cilvēku vājībai. Tāpat arī Jēzus gan noraidījis valsti, jo Evaņģēlijā teikts, ka tas, kas godājams cilvēkiem, Dievam ir negantība, gan arī svētījis varu, jo ar savu dzimšanu Romas ķeizara Augusta valdīšanas laikā paaugstinājis viņa varu un paplašinājis Romas valsti, piešķirot ķeizaram visu cilvēku apdzīvoto pasauli. Kad Augusts ieguvis visu pasauli, viņš savam brālim Prūsim nodevis valdīšanā Marienburgas pili, Toruņu un Gdaņsku pie Nemunas upes.
Šāds mistiska valdnieka Prūša tēls ne par matu neatbilst īstenībai, tomēr cars tam ir svēti ticējis. Tālāk Ivans IV rakstīja, ka Prūša pēcnācējs Rjuriks sācis valdīt Krievzemē un Novgorodā, bet viņa dēls Igors pārcēlies uz Kijivu. Tad Dievs izraudzījis kristietības ieviesēju Krievzemē kņazu Vladimiru par otru apustuli Pāvilu. Ivans IV citēja daudzu valdnieku iecienīto pantu no apustuļa Pāvila vēstules: nav varas, kas nenāk no Dieva, lai ikkatra dvēsele pakļaujas varai, un tādēļ tas, kurš pretojas varai, pretojas dievišķai gribai. Čudu zemi jeb Livoniju iekarojis Rjurika pēctecis Jaroslavs, kurš tajā uzbūvējis Jurjevas pilsētu, ko tagad sauc Tērbata.
Pamatojoties uz šīm «vēsturiskajām» ziņām, cars apgalvoja: «Livonijas zeme kopš neatminamiem laikiem ir mūsu tēvu dzimtīpašums», bet lietuvieši ir nelikumīgi ievākušies viņa zemē. Lietuvas vietvaldi Livonijā Polubenski cars nicinoši nodēvēja par svilpi - iespējams, tādēļ, ka viņš draudzējās ar aizbēgušo cara bajāru Aleksandru Kurbski. Turklāt cars norādīja arī uz citiem nodevīgajiem krievu bajāriem, rakstīdams, ka Polubenskis valda pār karātavu putniem, kas aizbēguši no karātavām uz Lietuvu. Lietuviešus cars uzskatīja par pagāniem, apgalvodams, ka Dieva žēlastība viņam ir atgriezusi tēvu mantojumu, bet lietuviešiem Krons, Zevs un citi elki nav palīdzējuši.
Milzīga cara armija - ap 30 000 vīru ar 20 aplenkuma lielgabaliem - paša cara vadībā Livonijā iebruka 1577. gada jūlija sākumā. Kā vēl vienu ieganstu karagājienam cars minēja arī sava vasaļa, Dānijas prinča Magnusa nodevību, kurš bija patvaļīgi ieņēmis vairākas pilis un iecerējis padoties poļiem. Piļu un citu apdzīvotu vietu iedzīvotājus, kas labprātīgi padevās, maskavieši neaizskāra, taču tos, kas pretojās, kā arī Magnusa piekritējus cara kareivji sodīja ar briesmīgu nāvi kā nodevējus - uzdūra uz mietiem vai pātagoja līdz nāvei, sievietes izvaroja un pēc tam kopā ar bērniem atdeva tatāriem pārdošanai verdzībā. Augustā maskavieši ieņēma Rēzeknes, Kokneses, Aizkraukles, Cesvaines, Ērgļu un vairākas citas pilis. Pirms karaspēka ierašanās tām tika sūtītas vēstules ar uzaicinājumu padoties. Ja pils garnizons nepretojās, iedzīvotāji tika saudzēti, bet, ja pretestība tika izrādīta, kā, piemēram, Kokneses un Cesvaines pilīs, iedzīvotāji tika aizvesti gūstā, bet hercoga Magnusa ieceltie pārvaldnieki nogalināti.
Ziņas par iebrucēju zvērībām 5. septembrī lika aplenktās Cēsu pils aizstāvjiem un apkārtnes iedzīvotājiem, kas bija patvērušies pilī, veikt kolektīvu pašnāvību, uzspridzinoties ar šaujampulveri. Tādējādi bojā gāja ap 300 cilvēku. Cīņā pret pils aizstāvjiem cars sūtīja pavisam 1408 kareivjus, kas liecina, ka pilī ieslēgušies izrādījuši nopietnu pretestību.
Nakts uzbrukums Cēsīm
1577. gada rudenī neilgi pēc tam, kad cars devās prom no Livonijas, nedaudzi vācieši un lietuvieši viegli atguva Daugavpils pili, izmantojot brīdi, kad krievu garnizons bija piedzēries. Drosmīgais un pārgalvīgais poļu Livonijas administratora Jana Hodkēviča sekretārs Johans Bīrings ieņēma Turaidas pili, kad tās vārtus atvēra viņa karavīri, kuri iekļuva pilī, paslēpušies malkas vezumos.
Šie panākumi rosināja poļus un viņu atbalstītājus ķerties pie lielāku nocietinājumu atgūšanas. Decembrī Bīringa vadītajai poļu, vācu un latviešu karotāju nodaļai ar viltu izdevās atkarot Cēsis. Senāko ziņu par šo pasākumu autors Laurentijs Millers rakstīja: «Bīrings nezaudēja dūšu, bet ar saviem zeļļiem izplānoja, kā šo vietu atkal atgūt. Viņi, skaitā 400, naktī ieradās pie pils vietā, kur tā bija visstiprāk apšaudīta un tagad pasargāta ar maskaviešu uzbūvētiem stipriem guļbaļķu nocietinājumiem. Bīrings pirmā nomiedža laikā lika dažiem saviem latviešiem uzkāpt uz mūriem. Kad tas netika pamanīts, viņi uz mūriem kāpa lielākā barā, ieņēma pili, viegli apkāva maskaviešus, iekāms viņu otrs bars pilsētā bija pamodies, un tad iebruka pilsētā. Bet, lai arī maskavietis laukā nav pretinieks, viņš labi aizstāv ieņemto, un pilsētā ar maskaviešiem bija liela noņemšanās, jo tie bija ieslēgušies mūra namos, tos nocietinājuši ar grāvjiem un guļbaļķu būvēm, noņēmuši no jumtiem dakstiņus, ar tiem apbruņojušies, un izmantoja arī savus stobrus. Tā vācieši visu nākamo dienu līdz pat vakaram cīnījās ar maskaviešiem, līdz ar Dieva palīgu tos visus nogalināja un sadedzināja namos, bet citus saņēma gūstā.»
Saskaņā ar Baltazara Rusova hroniku Bīrings, uzzinājis, ka Cēsu cietoksnī ir neliels garnizons, lika izgatavot divas garas kāpnes un tad naktī devās uz Cēsīm ar simts vāciešiem, astoņdesmit poļu jātniekiem un divsimt zemniekiem. Tuvojoties Cēsīm, viņš sastapis lielu mežonīgu suņu baru, kas ēda līķus, ko maskavieši pagājušajā rudenī bija atstājuši plosīšanai suņiem, zvēriem un putniem. Kad suņi sāka riet, gaudot un smilkstēt, Bīrings un viņa ceļabiedri gandrīz zaudēja dūšu un sāka šaubīties par veiksmi, tomēr saņēmās un nolēma izmēģināt laimi. Pa kāpnēm viņi nokļuva uz pils mūra, no turienes nolēca uz dažiem staļļiem, kas bija uzbūvēti mūra iekšpusē, bet no šiem staļļiem - uz zemes. Daži no Bīringa ļaudīm tūlīt ieņēma vārtus, «kas netika slēgti nedz dienā, nedz naktī, lai krievi pastāvīgi varētu staigāt no pils uz pilsētu viens pie otra». Cēsīs drīz izcēlās trauksme, un krievi pilsētā domāja, ka vācieši jau ieņēmuši visu pili, bet pilī esošie krievi bija pārliecināti, ka pilsētā atrodas vairāki tūkstoši vāciešu un poļu. Tādēļ krievi nobijās un sāka slēpties, kur pagadās. Vāciešiem nenācās grūti atvērt pilsētas vārtus, jo tiem palīdzēja kāds atslēdznieks, dzimis latvietis, kurš bija palicis pie krieviem. Kad Johans Bīrings ar saviem ļaudīm ienāca pilsētā, viņi izvilka krievus no bēniņiem un pagrabiem «un ar tiem izrīkojās tā, kā parasti dara līdzīgos gadījumos».
Neilgi pēc tam Bīringa nodaļa ieņēma arī Burtnieku, Limbažu un Nītaurespili. Tādēļ pie poļiem aizbēgušais kņazs Aleksandrs Kurbskis, atbildot uz cara dižošanos par uzvarētāja krustu uzsliešanu ieņemtajās pilsētās, varēja rakstīt, ka Cēsīs šos krustus ir nolauzuši latvieši un kāds nieka krupis, ar to domājot Bīringu.
Senā Livonijas centra - Cēsu - atgūšanai cara acīs, iespējams, bija simboliska nozīme viņa cīņā par Livoniju kā, viņaprāt, likumīgo valdījumu. Tādēļ 1578. gadā cars divreiz mēģināja iekarot Cēsis, nežēlojot nedz dzīvā spēka, nedz artilērijas resursus. Baltazars Rusovs rakstīja: «Kad Cēsis tādā veidā negaidīti bija ieņēmis Johans Bīrings, maskavietim ļoti ķērās pie sirds, ka viņam tādā apkaunojošā veidā ir nācies zaudēt šo firsta pilsētu un pili, kurā kādreiz atradās zemes valdnieku-mestru uzturēšanās vieta un kuru turklāt viņš bija ieņēmis personiski. Tādēļ viņš 1578. gada 2. februārī nosūtīja uz Cēsīm lielu karaspēku un daudzus lielgabalus, un šī pilsēta atkal tika aplenkta, ietverta ar ierakumiem un atkal apšaudīta. Tad Bīrings ar 40 jātniekiem devās ārā no Cēsu pilsētas, naktī ar lielām briesmām tika garām maskaviešu nometnei un devās uz Rīgu, lai no turienes atvestu palīgus Cēsīm. Tanī laikā krievi ar šāvieniem izlauza ievērojamu spraugu mūrī; viņi nežēloja arī akmens un nokaitētas lodes. Tā kā nebija pārtikas krājumu, Cēsīs īsā laikā izcēlās tāds bads, ka iedzīvotājiem nācās nokaut un apēst 124 zirgus, bet šo zirgu iekšas sadalīja nabagiem. Kad krievi padzirdēja, ka Bīrings nāk palīgā ar citiem ļaudīm, viņi sāka uzbrukumu pilsētai un trīs reizes veltīgi gāja triecienā. Tad viņi zaudēja dūšu un steigšus devās prom ar visiem lielgabaliem dienu pirms Johana Bīringa ierašanās. Tā kā Bīringa nodaļa nebija liela, tā nedzinās pakaļ krieviem, bet bija laimīga par to, ka Cēsis palika neskartas.»
Maskaviešu sakāve
Nākamā uzbrukumam izdevīga situācija caram radās pēc uzvaras pār zviedriem pie Peltsamā 1578. gada septembra sākumā, kad maskaviešu spēki Tērbatā tika papildināti ar daudziem karavīriem un lielgabaliem. Iespējams, viskompetentākais stāstītājs par šiem notikumiem ir tas pats Baltazars Rusovs, kuram Rēvelē bija iespēja tikties ar notikumu dalībniekiem.
Pēc viņa ziņām, Rēvelē atgriezās uz Peltsamā nosūtītie zviedru kareivji, kurus, tāpat kā Rēvelē esošos algotņus, sarūgtināja zaudējums, un viņi nolēma uzbrukt krieviem uz savu roku. 16. septembrī trīs eskadroni zviedru un vācu jātnieku un trīs nelielas zviedru kājnieku nodaļas, kā arī neliela Rēveles pilsētas vācu kājnieku nodaļa, kuru komandieris bija Jirgens Boje, viņa vietnieks Klauss Bjorsons, rotmistri - Macs Larsons, Knuts Jonsons un Hanss Vahtmeistars, bet Rēveles kājnieku komandieris - Hanss Grots, devās karagājienā meklēt maskaviešus. Pietuvojoties Pērnavai, viņi uzzināja, ka cars ir nodomājis aplenkt Cēsu pilsētu, un saprata, ka nav tik spēcīgi, lai tam uzbruktu vienatnē. Uzzinot, ka Rīgas apkārtnē atrodas arī poļu karavīru nodaļa, zviedri nosūtīja pie poļiem sūtni, lai noskaidrotu, vai poļi nebūs ar mieru cīnīties kopīgi ar zviedriem. Poļi sākotnēji vilcinājās ar atbildi, jo bija neizpratnē, kamdēļ gan «zviedri varēja nenogurstoši un bez maksas atnākt no vairāk nekā 50 vācu jūdžu liela tāluma, lai palīdzētu cita saimnieka cietoksnim ar lielām briesmām pašu dzīvībai». Tad Jirgens Boje vēlreiz sūtīja vēstnesi pie poļiem, un viņi vienojās, ka poļi pievienosies zviedriem, tikai vispirms jānoskaidro, uz kuru vietu dosies krievi. Poļu karavadonis bija Aleksandrs Sapega, rotmistri - Leonards Kitlics, Albrehts Oborskis, Vencels Žaba, Fēlikss Ostrovskis un Klauss Korfs, un viņu spēki kopā ar vācu algotņiem bija aptuveni divus tūkstošus vīru lieli. Kad maskavieši pienāca pie Cēsīm ar 18 000 vīriem un aplenkuma lielgabaliem - kartautnām un mortīrām - poļi un zviedri galīgi izlēma apvienot spēkus un uzbrukt krieviem. Apvienošanās notika pie Mujāniem, no kurienes karaspēks naktī devās uz Cēsīm, un dažās stundās, kas bija atlikušas līdz saullēktam, nogāja vairāk nekā divas jūdzes, «visu laiku dzirdēdami briesmīgo maskavieša šaušanu pie Cēsīm, un arī redzēja, kā briesmīgas, ugunīgas lodes lido pa gaisu nakts melnumā». 1578. gada 21. oktobrī jūdzes attālumā no Cēsīm viņi nonāca pie Gaujas, kur otrā krastā ieraudzīja krievu nodaļu. Zviedri un poļi ar lielgabalu šāvieniem atturēja ienaidnieku no piekļuves upei, kamēr visi zirgu mugurās nebija pārpeldējuši Gauju.
Tad viņi uzbruka ienaidniekam, līdz krievi saprata pārspēku un bēga uz savu nometni. Zviedri un poļi tos nevajāja, bet uzbruka krievu skanstīm ar lielgabaliem, kam tomēr neizdevās piekļūt, jo krievi stipri pretojās, šaujot ar lielgabaliem. Tādēļ zviedri un poļi nolēma naktī stāvēt sardzē pie skanstīm, lai no rīta uzbruktu tām ar jauniem spēkiem. Tomēr krievi jau naktī slepus izlīda no ierakumiem un muka uz tuvumā esošajām pilīm, pametot 14 liela kalibra lielgabalus, kartaunas un serpentīnus, sešas mortīras un dažus lauka lielgabalus. Krievu lielgabalnieki, baidīdamies no cara dusmām par bēgšanu, pakārās pie saviem lielgabaliem. Pēc Baltazara Rusova ziņām, šajā kaujā krita seši tūkstoši krievu un tatāru, kā arī divdesmit divi no visievērojamākajiem cara karavadoņiem, turklāt tika nonāvēts lielkņaza znots Vasilijs Sickis, bet kņazs Andrejs Dmitrijevičs ievainots tika aizvests uz Krieviju; kņazs Vasilijs Voroncovs tika nošauts no Cēsu pilsētas mūriem, bet maskaviešu karaspēka komandieris, lielkņaza kanclers un tuvākais padomnieks Andrejs Ščelkalovs ar lielām grūtībām izglābās ievainots. Kņazi Pjotrs Tatevs, Semjons Tufjakins-Oboļenskis un Pjotrs Hvorostiņins tika sagūstīti un aizvesti uz Poliju. Zviedru un poļu kritušo bija ne vairāk kā simts, starp kuriem visievērojamākais bija Hartvigs Leideburs, Hansa Vahtmeistara virsnieks. 5. novembrī zviedri ar lielu godu un prieku atgriezās Rēvelē, vezdami bagātīgu laupījumu. Karakalpi, kas devās ceļā kājām, visi atgriezās kā jātnieki un vēl atveda līdzi vairāk nekā tūkstoti maskaviešu zirgu. Rusovs rakstīja, ka pēc tam laime pavisam pameta maskavieti.Maskaviešu sakāves vainagojās ar Pleskavas aplenkumu 1581. gada jūlijā Polijas-Lietuvas karaļa Stefana Batorija vadībā. Draudošā situācija piespieda caru sākt miera sarunas, un 1582. gada 15. janvārī Jamzapoļjē netālu no Pleskavas tika noslēgts pamiers uz desmit gadiem, ar kuru Polijas karalis atdeva caram poļu ieņemtās Maskavijas teritorijas, bet cars karalim - visas ieņemtās Livonijas pilis un teritorijas. Vēlāk pamiers tika pagarināts līdz 1605. gadam, kad Polija-Lietuva gandrīz iekaroja Maskavu un Maskavijas lielāko daļu.
«Trešās Romas» dzimšana
Jau dažus gadu desmitus pirms Ivana Bargā dzimšanas bija noformējies Maskavas valsts pastāvēšanas un izplešanās ideoloģiskais pamatojums - tā dēvētā trešās Romas ideja. To izmantoja, lai kādas monarhijas varu un iekarojumus leģitimētu un attaisnotu ar Romas vai Bizantijas impērijas pēctecību.
Maskavas lielkņazistē pamatojums Bizantijas un caur to arī Romas impērijas mantojumam bija Ivana Bargā vectēva, Maskavas lielkņaza Ivana III, precības ar Bizantijas imperatora brāļameitu Sofiju Paleologu 1472. gadā. Bizantijas impērijas paliekas jau 1453. gadā bija iekarojuši turki, tādēļ Maskavas lielkņazi sāka uzskatīt sevi par Bizantijas kroņa mantiniekiem. Šo ideoloģiju 1523./1524. g. noformulēja Pleskavas Eliazara klostera starecs (mūku garīgais līderis) Filotejs. Minētajā laikā Maskavijas garīdzniecības vidū bija izplatījušās liturģiskas aplamības un homoseksuālisms, kādēļ starecs vēstulēs aicināja Maskavas lielkņazu būt par kristīgo vērtību glabātāju un sargu. Šādu rīcību mūks uzskatīja par lielkņaza pienākumu, jo kņazs taču ir kristietības ieviesēja - Romas imperatora Konstantīna Lielā - pēctecis: «Visas kristiešu valstis apvienojas tavā vienotā valstī, un divas Romas ir kritušas, bet trešā - Maskava stāv, un ceturtās vairs nebūs.» Filoteja vēstulēs vairākkārt tika uzsvērts, ka Krievijai kā pareizticīgai valstij ir stingri jāsaglabā pareizā ticība un jācīnās ar tās ienaidniekiem.
«Trešajā Romā» XV gs. beigās un XVI gs. sākumā tika aktualizētas leģendas par Maskavas lielkņazistes regāliju izcelsmi: lielkņazu galvassegu - Monomaha cepuri, apmetni un ziloņkaula kārbiņu Kijivas kņazam Vladimiram II esot atsūtījis Bizantijas imperators Konstantīns Monomahs, bet Maskavas metropolīti balto galvassegu saņēmuši no Konstantinopoles patriarhiem. Tādējādi tika uzsvērta gan laicīgās, gan garīgās varas pārmantojamība. Maskavas lielkņaziste pārņēma arī tagadējā Krievijas ģerboņa priekšteci - pēdējās Bizantijas imperatoru dinastijas Paleologu dzimtas divgalvaino ērgli, uz kura tika novietots Maskavas kņazu dinastijas Rjurikoviču ģerbonis - pūķa kāvējs, Svētais Georgijs.
Roma jau antīkajos laikos tika uzskatīta par mūžīgo pilsētu un valsts varenības etalonu, bet kristietība pārņēma mūžīgās impērijas ideju kā debesu valstības atspulgu virs zemes. Rietumu zemēs par Romas imperatoru mantiniekiem viduslaikos uzskatīja pāvestu un Svētās Romas valsts imperatoru, bet Austrumos - Bizantijas imperatoru un patriarhu. Bizantijas imperatori neatzina Kārli Lielo un viņa pēctečus par imperatoriem, nedz arī Romas pāvestus par baznīcas galvām. Atšķirībā no Rietumiem, kur pastāvēja laicīgās un garīgās varas dalīšana, Bizantijā visa vara koncentrējās imperatoru rokās, un viņu vara tika atzīta par svētu neatkarīgi no tās nesēja personiskajām īpašībām.
Ar cara titulu, kas bija pārveidots Romas imperatora-cēzara nosaukums, lepojās jau Ivana Bargā tēvs Vasilijs, kurš mēdza lielīties, ka savās vēstulēs viņu šādi dēvējis Svētās Romas imperators Maksimilians I.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita