Pēc Francijas krišanas 1940. gada jūnijā franču kara lidotāji nonāca smagas izvēles priekšā - palikt dzimtenē un kalpot Vācijai lojālajam Višī režīmam vai arī emigrēt un turpināt cīņu pret Hitleru kādas citas valsts dienestā. Daudzi izvēlējās otro variantu un pārcēlās uz Lamanša otru krastu, kur drīz vien sākās vairākus mēnešus ilgā gaisa kauja par Britāniju. Tomēr franču pilotiem tajā būtiskas lomas nebija: gan valodas barjeras dēļ, gan arī tādēļ, ka franči izmantoja novecojušu gaisa kauju taktiku, kura tobrīd jau bija atzīta par neefektīvu. Vienkāršāk sakot, briti uzskatīja, ka franču lidotājiem vispirms nepieciešams iziet papildu mācību kursu un tikai tad no viņiem varētu būt kaut kāda jēga.
Franču pašlepnumam ar šādu lēmumu nebija viegli samierināties. Ja zinām, ka arī emigrācijā esošās pretošanās kustības Brīvā Francija līderim Šarlam de Gollam attiecības ar britiem veidojās diezgan smagi (briti ne bez pamata Golla štābu vainoja regulārās slepenas informācijas noplūdēs, tādēļ drīz vien vienkārši pārstāja ar frančiem tajā dalīties), tad kļūst saprotamāka franču vēlme meklēt alternatīvus variantus, kā piedalīties kopīgajā cīņā pret Hitleru. Par vienu no šādiem variantiem kļuva PSRS.
Senā draudzība ar krieviem
Atšķirībā no britiem franči jau izsenis ir centušies uzturēt labas attiecības ar Krieviju, turklāt trīsdesmito gadu vidū Francijas politikā lielu lomu spēlēja sociālisti, kuru pārstāvis Pjērs Kots ieņēma aeronautikas ministra amatu. Viņš klaji simpatizēja Padomju Savienībai (vēlāk pat parādījās versija, ka viņš sadarbojies ar padomju specdienestiem) un centās pārņemt padomju pieredzi gaisa spēku veidošanā. Piemēram, mūsdienās slavenās franču izpletņlēcēju vienības tika izveidotas padomju ietekmē.
Kas zina, cik tālu būtu aizgājusi franču brāļošanās ar komunistiem, ja vien trīsdesmito gadu otrajā pusē kreiso spēku koalīcija Francijā nebūtu pajukusi. Taču simpātijas pret krieviem nebija zudušas arī pēc tam; te var pieminēt kaut vai faktu, ka de Golls Pirmā pasaules kara laikā bija sēdējis vienā gūstekņu nometnē ar vēlāko padomju maršalu Mihailu Tuhačevski, un 1936. gadā abi atkal satikās, kad Tuhačevskis bija ieradies oficiālā vizītē Francijā. Tiesa, pēc Tuhačevska nošaušanas Staļina veiktās «tīrīšanas» laikā gan pazīšanās ar represēto maršalu nebija tā labākā rekomendācija, tādēļ Kremlis sākumā ar aizdomām raudzījās uz de Gollu kā Brīvās Francijas līderi.
Tomēr drīz vien aizdomas mazinājās, jo, sākoties Vācijas iebrukumam Padomju Savienībā, de Golls piedāvāja uz Krieviju nosūtīt franču divīziju, kas kaut kur pie Smoļenskas vai Harkivas varētu cīnīties pret hitleriešiem. No šīs ieceres gan nekas neiznāca vairāku iemeslu dēļ: franču karavīri vairāk bija nepieciešami Āfrikā un Tuvajos Austrumos, arī nogādāt uz Krieviju veselu divīziju bija sarežģīti, turklāt vismaz puse tās karavīru būtu no Senegālas, kas radītu problēmas siltumu mīlošos tumšādainos karavīrus izmantot bargajā Krievijas ziemā. Tādēļ tika piemeklēts cits risinājums - nosūtīt palīgā krieviem grupu franču lidotāju, no kuriem varētu izveidot atsevišķu eskadriļu.
Ar šo plānu gan nebija mierā briti, kuri tikko bija ieguldījuši laiku un līdzekļus Anglijā esošo franču pilotu mācībās, bet tagad de Golls gatavojās tos nosūtīt kaut kur uz otru pasaules malu. Beigu beigās pirmo grupu tomēr kaut kā nokomplektēja un nosūtīja pa aplinkus ceļiem caur Nigēriju, Ēģipti, Sīriju un Irānu uz Krieviju.
Franču mehāniķi un riebīgā putra
1942. gada rudenī pirmā franču lidotāju grupa 14 cilvēku sastāvā beidzot ieradās Krievijā. Eskadriļu nolēma nodēvēt par Normandiju (Normandie), turpinot jau iesākto tradīciju, jo britu gaisa spēku sastāvā karoja divas franču eskadriļas, kam bija doti Francijas provinču nosaukumi - Elzasa un Lotringa. Par vienības emblēmu kļuva Normandijas ģerbonis - divi leopardi uz sarkana fona.
Bija iecerēts, ka eskadriļa būs pilnībā franciska, tādēļ Krievijā ieradās ne tikai franču piloti, bet arī franču mehāniķi. Tiesa, drīz vien kļuva skaidrs, ka ne visiem no viņiem ir atbilstoša kvalifikācija, turklāt tieši mehāniķi visbiežāk pārkāpa disciplīnu un gāja brīvsolī. Vēlāk, vienībai paplašinoties, nācās piesaistīt krievu mehāniķus, tādēļ no šā viedokļa par tīri francisku Normandiju uzskatīt bija pagrūti. Taču piloti gan visi bija franči. Interesanti, ka vairāki no viņiem bija krievu izcelsmes un kopā ar vecākiem emigrējuši no Krievijas pēc boļševiku nākšanas pie varas. Sākumā padomju puse uz viņiem raudzījās ar zināmām aizdomām, tomēr vīzas izsniedza.
Jau no paša sākuma tika nolemts, ka lidos viņi ar padomju iznīcinātājiem Jak-1 - gan tādēļ, ka tiem bija vienkāršāk veikt tehnisko apkopi nekā lendlīzes ietvaros saņemtajām britu vai amerikāņu lidmašīnām, gan arī tādēļ, ka Jak-1 bija izmantots franču iznīcinātāja motors, ko PSRS ražoja pēc licences, un tātad tas franču mehāniķiem bija labāk zināms. Kara gaitā Jak-1 aizstāja modernākie Jak-3, kuriem vairs nebija dzinēju ar franču saknēm, taču tobrīd Normandijas lidmašīnas jau apkalpoja krievu mehāniķi.
Franči sākumā gribēja savas lidmašīnas izdaiļot ar Francijas simboliku, tostarp Lotringas krustu, taču no šīs ieceres nācās atteikties, jo svešādas pazīšanās zīmes varētu novest pie tā, ka Normandijas lidmašīnas notriektu krievu iznīcinātāji vai zenītartilēristi. Tādēļ atļāva tikai nelielu apli Francijas karoga krāsās pie pilota kabīnes.
Bija paredzēts, ka franči valkās Francijas militārās uniformas, taču ar to piegādi radās problēmas. Tādēļ vairumā gadījumu lidotājiem bija tikai franču parādes uniformas, bet ikdienā daudzi valkāja padomju parauga formas tērpus vai arī padomju kombinezonus kopā ar franču jakām, bet mehāniķiem Francijas armijas uniformu gandrīz nebija.
Ja attiecības ar padomju ieroču brāļiem frančiem veidojās labas, par attiecībām ar krievu armijas virtuvi tā teikt nevarētu. Tajā dominēja griķu putra, ko franči nevarēja ciest, unsūdzējās, ka krievi viņus barojot ar putniem domātu pārtiku. Kā raksta Normandijas vēsturi pētījušais Sergejs Dibovs, nesaprašanos izraisījis arī padomju reglaments, kas pastiprinātu uztura devu paredzēja vien frontes priekšējās līnijās esošajiem - franču gadījumā tas nozīmēja, ka daudzmaz normāli ēdināja tikai pilotus, savukārt mehāniķi neskaitījās priekšējo līniju kaujinieki un saņēma mazāk ēdiena. Vēlāk gan šī kārtība tikai mainīta, taču putra frančiem riebās tik ļoti, ka reiz mehāniķi bija noķēruši un apēduši kaķi, tā izraisot krievu kolēģu sašutumu.
Zaudējumi un uzvaras
Jau pēc pirmās pilotu grupas ierašanās kļuva skaidrs, ka daļai būs ļoti grūti pierast pie modernā gaisa kara. Tie, kuri bija izgājuši papildu mācības britu gaisa spēkos, adaptējās samērā ātri, taču daudz smagāk klājās pilotiem, kas bija nākuši no Āfrikā izvietotajām vienībām un bija apguvuši tikai jau novecojušas gaisa kauju doktrīnas. Tieši «vecās skolas» piloti cieta vislielākos zaudējumus - no 14 «pirmā iesaukuma» Normandijas lidotājiem līdz kara beigām nodzīvoja vien četri.
Par franču lidotāju klātbūtni Austrumu frontē itin labi bija informēti gan vācieši, gan arī Višī valdība, kas Normandijas pilotus pasludināja par dezertieriem, kuriem automātiski tiek piespriests nāvessods. Tāda pat attieksme bija arī no vācu puses, jo tie franču lidotājus pielīdzināja partizāniem, kas gūstā krišanas gadījumā uz vietas nošaujami. Vismaz vienu notriekto franču pilotu tiešām tā arī nošāva, taču vairākus citus tomēr nosūtīja uz gūstekņu nometnēm un viņiem izdevās izdzīvot.
Sākumā padomju pavēlniecība frančiem piešķīra diezgan lielu rīcības brīvību un pat piekrita Normandiju atbrīvot no iznīcinātājiem ierastās bumbvedēju pavadīšanas, jo valodas barjera (vēlāk franči tomēr bija spiesti ielauzīties krievu mēlē) traucēja saziņu ar citām vienībām. Tādēļ sākumā frančiem ļāva piekopt «brīvo medību» taktiku - doties patruļlidojumos un uzbrukt pamanītajām ienaidnieka lidmašīnām.
Jau pēc pirmajiem diviem kaujas lidojumiem kļuva skaidrs, ka šāda rīcības brīvība kombinācijā ar franču primitīvo kaujas taktiku izraisīs katastrofu. Ieraugot pretinieka lidmašīnas, franči juceklīgi metās tām virsū un pēc tam tikpat juceklīgi pa vienam pameta kauju. Iznākumā divu dienu laikā Normandija zaudēja trīs no saviem 14 pilotiem, notriecot trīs vai četras ienaidnieka lidmašīnas. Tādēļ padomju vadība, kuras acīs Normandijai bija arī propagandiska nozīme, uz laiku apturēja vienības lidojumus un mazināja autonomiju, pārceļot to krievu 303. aviācijas divīzijas pakļautībā. Interesanti, ka šajā divīzijā jau bija arī eskadriļa Latviešu strēlnieks, kas izmantoja lidmašīnas, būvētas par līdzekļiem, ko ziedojuši uz Krieviju evakuētie latvieši. Kā raksta Dibovs, šīs eskadriļas atšķirības zīmi - balto zibeni -, kas rotāja lidmašīnas korpusu, vēlāk izmantoja arī Normandija.
Frontē franči atgriezās 1943. gada vasarā, sākoties kaujām pie Kurskas, pirms tam saņēmuši papildinājumu - 12 jaunus pilotus. Arī to prasmes bija tālu no ideālām, un triju mēnešus laikā bojā gāja astoņi no šiem 12 «otrā iesaukuma» franču lidotājiem. 1943. gada augustā ieradās trešā grupa deviņu pilotu sastāvā, kuri pirms tam bija dienējuši Āfrikā un arī bija izgājuši visai virspusēju mācību kursu. Papildu problēmas radīja franču īpatnējā attieksme pret disciplīnu - lai gan pilotiem bija aizliegts atrauties no grupas, bieži vien karstgalvīgākie metās vajāt kādu ienaidnieka lidmašīnu, uzdūrās skaitliski lielākam pretiniekam un aizgāja bojā. Iznākumā 1943. gada vasaras beigās Normandijā ierindā vairs bija tikai astoņi piloti.
Rudenī vienību atkal papildināja jauna brīvprātīgo partija septiņu cilvēku sastāvā, pāris mēnešus vēlāk ieradās vēl 16, tā ļaujot Normandiju palielināt no eskadriļas līdz aviācijas pulkam. Šajā papildinājumā ieradās arī tāds interesants kadrs kā Šarls d’Anfrevils de Žurē de la Salls, kurš 1946. gadā tika iecelts par Normandijas komandieri un piedalījās karā Indoķīnā, bet vēlāk strādāja elektronikas kompānijā Thomson un 1969. gadā tika arestēts kā padomju un rumāņu spiegs, taču aizturēšanas laikā, kā apgalvoja policija, esot izlēcis pa logu un nosities.
Tobrīd jauno kadru sagatavošanai tika pievērsta lielāka uzmanība, tādēļ zaudējumi sāka mazināties, bet uzvaru skaits palielināties - te gan no svara bija arī tas, ka kara beigās jūtami kritās jauniesaukto vācu lidotāju profesionālais līmenis.
Kara noslēguma fāzē vienībā bija jau vairāk nekā 40 pilotu un pēdējais papildinājums ieradās 1945. gada maijā. Tobrīd pulks jau bija ticis pie jauna nosaukuma - Normandija-Nemuna, par godu dalībai kaujās Austrumprūsijā.
Pēc atgriešanās dzimtenē Normandija netika izformēta, bet gan laika gaitā pārapbruņota. Vēl piecdesmitajos gados ierindā bija palikuši daži no tiem pilotiem, kas karoja Austrumu frontē, bet pēc tam izkarojās arī Indoķīnā. Normandija vēl šobaltdien ir Francijas Gaisa spēku sastāvā.
Krievu lidmašīnas Francijas dienestā
Pēc kara Staļins, atzīmējot franču nopelnus, ļāva Normandijai pilnā sastāvā doties uz Franciju, paturot arī lidmašīnas. 1945. gada 15. jūnijā 40 Jak-3 iznīcinātāji pacēlās gaisā Austrumprūsijā un devās uz rietumiem. Pēc trim apstāšanās reizēm atpūtai un degvielas uzpildīšanai pulks Normandija sasniedza Leburžē lidlauku Parīzes pievārtē, kas turpmāk būs tā mājvieta. Tobrīd gan sarkanās zvaigznes uz lidmašīnu korpusiem bija nomainījuši Lotringas krusti.
Normandija tad arī kļuva par atjaunoto Francijas Gaisa spēku pamatu, jo atšķirībā no Staļina angļi nebija noskaņoti frančiem tā vienkārši uzdāvināt tās lidmašīnas, ar kurām viņi bija lidojuši karalisko gaisa spēku sastāvā. Par naudu - jā, bet nekādu dāvanu nebūs! Taču britu prasītā cena bija tik augsta, ka franči no piedāvājuma lepni atteicās. Taču arī krievu lidmašīnām nebija lemts ilgs dienests Francijas bruņotajos spēkos, jo, lai gan iznīcinātāji bija saņemti kā dāvana, uz rezerves daļām Staļina dāsnums neattiecās. Tādēļ pāris nākamajos gados franči no Jak-3 izmantošanas atteicās, atstājot šā modeļa lidmašīnas tikai treniņlidojumiem Āfrikā dislocētajās vienībās. Krievu lidmašīnu vietā franči pārsēdās uz britu Spitfire un Francijā ražotiem iznīcinātājiem NC 900, kas būtībā bija vācu Focke-Wulf 190 kopija.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita