Kad Bodenas ezera apkaimē dzīvojošie vācieši kara beigās ieraudzīja tumsnējus vīrus turbānos un vērmahta uniformās, viņi, maigi izsakoties, bija neizpratnē - kas tie tādi? Tie bija Indiešu leģiona karavīri, kurus te bija atvedušas kara gaitas. Kā viņi vispār gadījās tik tālu no savām dzimtajām mājām? Tas ir garš stāsts. Kad 1940. gadā Ziemeļāfrikā sākās karadarbība starp britiem un itāļiem, kuriem palīgā drīz vien bija spiesti doties vācieši, tad Britu impērija uz šo frontes iecirkni nosūtīja arī vairākus tūkstošus indiešu, kuri dienēja 3. motorizētajā brigādē. Sākoties Rommela vadītajai vācu ofensīvai, daudzi šīs brigādes karavīri krita gūstā. Un drīz vien gaišām galvām Romā un Berlīnē ienāca prātā - pag, ja jau Indijā indieši cīnās pret britu kundzību, tad, ņemot vērā formulu «mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs», mēs taču varētu piesaistīt viņus savā pusē? Itāļiem tas gan neizdevās, jo indieši viņus neņēma par pilnu, taču vācieši pie lietas ķērās nopietnāk.
Un tad atbrauca Boss...
Vācieši metodiski sāka vervēt indiešu gūstekņus, piedāvājot viņiem cīnīties pret kopīgo ienaidnieku - Britu impēriju. Aicinājums rada dzirdīgas ausis un jau pēc pāris dienām pirmie 27 indiešu virsnieki bija gatavi piekrist vācu piedāvājumam, bet vēlāk viņu piemēram sekoja arī zemāka ranga karavīri. Panākumu iedvesmotie vācieši viņus nosūtīja uz Vāciju, kur gatavojās izveidot mācību nometni 10 000 indiešu brīvprātīgajiem.
Tik daudz gan savervēt neizdevās, jo pieteicās tikai 6000 brīvprātīgo, taču arī tas nenoliedzami bija liels skaits. Daļa nopelnu vervēšanā piederēja vienam no Indijas neatkarības cīnītāju līderiem Subhasam Čandram Bosam, kurš bija ieradies Vācijā, lai personīgi parunātos ar potenciālajiem indiešu brīvprātīgajiem un Reiha vadoņiem, tostarp SS šefu Heinrihu Himleru un Ādolfu Hitleru. Pēdējais, lai arī uzdāvināja Bosam sudraba portsigāru, gan nebija sevišķi augstās domās par indiešiem kā karotājiem un lielas cerības uz jaunajiem sabiedrotajiem nelika. Tuvāko līdzgaitnieku lokā viņš pat bija izteicies: «Indiešu leģions - tā ir parodija. Ir indieši, kuri nav spējīgi pat uti nokaut, viņi drīzāk ļaus, lai utis viņus apēd. Viņi taču nešaus uz angļiem! Tas ir muļķīgi - mēģināt viņus piespiest izliet kāda asinis.» Droši vien šo kategorisko viedokli bija vairojušas divas vēstules, ko savulaik Hitleram bija nosūtījis indiešu nevardarbīgās pretošanās guru Mahatma Gandijs, aicinot izbeigt asinsizliešanu un sēsties pie sarunu galda. Hitlers uz šiem nevardarbīgās pretošanās aicinājumiem Gandijam tā arī neatbildēja, taču apmēram var nojaust, ko viņš par tiem domāja.
Subhass Čandra Boss bija noskaņots ievērojami kareivīgāk nekā Gandijs. Varbūt tādēļ, ka viņš pirms kara vairākus gadus bija nodzīvojis Eiropā, mācījies Kembridžā un neslēpti sajūsminājās par Vācijā un Itālijā valdošajiem režīmiem. Kara sākumā viņš atgriezās Indijā, kur britu administrācija Bosam piemēroja mājas arestu. No tā gan viņš aizbēga un vispirms mēģināja rast patvērumu PSRS, cerot pierunāt Staļinu atbalstīt indiešu sacelšanos pret britiem. Kad no šā plāna nekas neiznāca, Boss devās uz Vāciju, kur iepazinās ar propagandas ministru Jozefu Gebelsu, kurš indietim palīdzēja izveidot kaut ko attāli līdzīgu neatzītai Indijas pagaidu valdībai emigrācijā, kas balstījās uz revolucionāro kustību Brīvā Indija jeb Azad Hind.
Kā Azad Hind līderis, kuru zināja gandrīz visi indieši, Boss tad arī braukāja pa gūstekņu nometnēm un vervēja brīvprātīgos Indiešu leģionam, jo uzskatīja, ka vācieši palīdzēs Indijai atgūt neatkarību. Gebelss, kurš Indiešu leģionu uzskatīja par lielisku propagandas kara ieroci, šajā darbā viņam aktīvi palīdzēja un pat paziņoja, ka Vācijā top vesela Indijas nacionālā armija, kas dosies cīņā pret nīstajiem britu kolonizatoriem.
Valodu un uniformu juceklis
Kaut gan savervēt izdevās apmēram 6000 indiešu, tomēr par dienestam derīgiem atzina vien apmēram pusi. Uniformas, protams, izsniedza vācu parauga, taču bija viens «bet» - Indiešu leģiona rindās bija arī sikhi, kuri reliģiskās pārliecības dēļ valkāja turbānus. Vācieši šo pārliecību nemēģināja lauzt un ļāva pie formas tērpa valkāt turbānu. Īpašā leģiona atšķirības zīme bija uzšuve indiešu nacionālajās krāsās ar uzrakstu Freies Indien jeb Brīvā Indija. Juceklis bija arī ar valodām, jo vācu valodu indieši neprata, tādēļ nācās izveidot daudzvalodu komandķēdīti. Proti, par leģiona augstākajiem virsniekiem un instruktoriem izvēlējās vāciešus, kuri prata angļu valodu un tajā sazinājās ar indiešu virsniekiem, kuri ar saviem padotajiem sarunājās hindi valodā. Bija pat izstrādāta vārdnīca, ar kuras palīdzību vācu virsnieki vajadzības gadījumā varēja sazināties ar indiešiem hindi valodā.
Vēl viena problēma bija indiešu reliģiskā pārliecība, jo brīvprātīgo vidū bija gan hinduisti, gan musulmaņi. Pēdējos vācieši mēģināja iekļaut SS musulmaņu divīzijā, kuras kodolu veidoja Bosnijas musulmaņi, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka indiešu musulmaņi ar eiropiešu musulmaņiem īsti nevar atrast kopīgu valodu.
Pavisam Indiešu leģionā bija apmēram trīs tūkstoši cilvēku, no kuriem 516 bija sikhi, bet no pārējiem divas trešdaļas bija musulmaņi. Pēc visa spriežot, apbruņoti viņi bija diezgan pamatīgi, jo kara beigās tobrīd ierindā esošajiem 2300 indiešiem bija 1400 šauteņu, 420 automātu, 200 rokas ložmetēju, 24 smagie ložmetēji, seši prettanku lielgabali, 20 mīnmetēju, 700 zirgu un 61 automašīna.
Boss Āzijā
Pēc Indiešu leģiona izveidošanas vācieši Subhasu Čandru Bosu «piespēlēja» saviem sabiedrotajiem japāņiem, ar zemūdeni aizvedot līdz Madagaskaras piekrastei, kur viņš pārsēdās japāņu zemūdenē un tālāk devās uz Singapūru. Tur viņš ar lielu entuziasmu ķērās pie nākamā leģiona formēšanas, tikai šoreiz no japāņu gūstā kritušajiem indiešiem. Taču doma palika tā pati - kopā ar japāņu un vācu sabiedrotajiem cīnīties pret britiem. Ar Bosa svētību izveidotās indiešu vienības japāņu pusē piedalījās karadarbībā Birmā, taču līdz Indijas atbrīvošanai tomēr netika.
Pats Brīvās Indijas līderis gāja bojā kara beigās aviokatastrofā Taivānā. Vēlāk gan parādījās dažādas teorijas par to, ka patiesībā viņš varētu būt aizbēdzis uz Ķīnu vai PSRS, taču visas šīs versijas ir diezgan apšaubāmas. Indijā viņš vēl šobaltdien ir nacionālais varonis, viņa attēls grezno banknotes un pastmarkas, viņa vārdā ir nosaukta sala.
Indiešu kara gaitas
Ko ar Indiešu leģionu iesākt, vācieši paši tā īsti nezināja. Par to, vai no indiešiem būs kāda jēga frontē, pārliecības nebija, tādēļ 1943. gada pavasarī viņus nosūtīja uz Nīderlandi un Beļģiju. Rudenī indiešus pārcēla uz Francijas dienvidrietumiem, ne bez pamata uzskatot, ka ziemeļu ziema diez vai nāks par labu siltumu mīlošajiem dienvidniekiem. Tur viņi bez bēdu nodzīvoja līdz nākamā gada vasarai, kad Normandijā izcēlās sabiedrotie. Baidoties no iespējama līdzīga desanta Dienvidfrancijā, vācieši nolēma Indiešu leģionu pārdislocēt uz Vāciju, taču ceļš cauri Francijai izrādījās ļoti bīstams. Lai arī sabiedroto karaspēks Francijas dienvidos tā arī neparādījās, leģionam regulāri uzbruka franču partizāni, nogalinot vairākus desmitus indiešu. Vēl vairāk nekā 200 padevās gūstā vai dezertēja. Veiksmīgākie tika līdz Elzasai, kur atradās vairākus mēnešus, bet kara beigas Indiešu leģions sagaidīja pie Bodenas ezera. Tur viņi mēģināja pāri kalniem tikt līdz Šveicei, taču beigu beigās krita amerikāņu un franču gūstā, tā arī nepiedalījušies nevienā nozīmīgā kaujā. Ir liecības, ka daļu no sagūstītajiem indiešiem Immenštatas pilsētā nošāvuši franču armijā dienošie marokāņi. Izdzīvojušos atdeva britiem: daļa pēc nometnēs pavadīta gada varēja atgriezties dzimtenē, taču dažiem komandieriem nācās stāties tiesas priekšā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita