Stāsts par to, kā Latvijas armija pēc valsts okupācijas tika pārveidota par 24. teritoriālo korpusu, ir plaši zināms. Jau kara laikā, 1941. gada augustā, uz korpusa bāzes tika izveidota 201. latviešu strēlnieku divīzija. Oficiāli tas tika darīts pēc Latvijas kompartijas ierosinājuma, taču skaidrs, ka rīkojums nāca no Kremļa. Divīzijas formēšanu uzticēja Latvijas kompartijai un republikas valdībai, kam šis darbs bija jāveic sadarbībā ar Ziemeļrietumu frontes štābu. Sākotnēji divīzijā ieskaitīja no Latvijas evakuētos strādnieku gvardes kaujiniekus, miličus un zemākā līmeņa partijas darboņus, taču diezgan ātri kļuva skaidrs, ka pilnvērtīgu divīziju tikai no «nacionālajiem kadriem» vien izveidot neizdosies, tādēļ to papildināja ar mobilizētiem citu tautību pārstāvjiem. 1941. gada rudenī latviešu divīzijā bija apmēram puse, vēl apmēram ceturtā daļa bija krievi, 17 procenti bija ebreju, bet citu tautību pārstāvniecība bija vēl mazāka. Kara gaitā latviešu īpatsvars samazinājās vēl vairāk, jo daudzi krita vai guva ievainojumus, taču nacionālās karaspēka daļas statuss saglabājas. 1942. gada rudenī to pārdēvēja par 43. latviešu gvardes strēlnieku divīziju, taču latviešu skaits jau tādēļ vien tajā nepieauga.
Ejiet un atbrīvojiet savu dzimteni!
Ar nacionālo vienību izveidošanu Staļins vēlējās leģitimizēt gadu iepriekš notikušo Baltijas valstu padomju okupāciju
Kara pēdējos mēnešos frontē aci pret aci tikās pretējās pusēs karojošie latvieši un igauņi.
Kad 1944. gada vasarā fronte atkal sasniedza Latviju, Staļins uz turieni nosūtīja 43. latviešu gvardes strēlnieku divīziju. Propagandas apsvērumu dēļ bija vajadzīgs, lai tieši latviešu vienība būtu tā, kas no vāciešiem atbrīvo Rīgu. Nekādas nopietnas kaujas par Latvijas galvaspilsētu gan neizcēlās, jo, baidoties nonākt ielenkumā, vācieši no tās laikus atkāpās, tādēļ sarkanie latviešu strēlnieki (tobrīd jau bija izveidots latviešu korpuss, kurā bez 43. divīzijas bija iekļauta arī jaunizveidotā 308. latviešu divīzija) varēja triumfējoši iesoļot Rīgā.
Nonākot Latvijas teritorijā, korpusu papildināja ar te mobilizētiem vietējiem iedzīvotājiem - tiem, ko dažādu iemeslu dēļ vācieši nebija iesaukuši leģionā. Pateicoties mobilizācijai, beidzot korpusā lielākā karavīru daļa patiešām bija latvieši, nevis no citām republikām iesauktie. Pavisam mobilizēja apmēram 50 000 cilvēku, no kuriem daudzi gāja bojā, cīnoties pret Kurzemē bloķēto vācu karaspēka grupējumu, kura sastāvā bija arī Waffen SS 19. latviešu divīzija. Tātad divi diktatori savās interesēs sūtīja latviešus cīņā pret latviešiem.
Padomju pusē zaudējumi bija tik lieli, ka 1945. gada martā 130. latviešu korpusu atsauca no frontes, jo tas īsti vairs nebija kaujasspējīgs. Par zaudējumu apmēriem var spriest pēc leģendārā Bauskas alus meistara Kārļa Zālīša atmiņām: viņu kā jaunu puiku padomju armijā iesauca 1944. gada rudenī un, tikai pateicoties tēvam, kurš bija kādam krievu virsniekam sagādājis labus zābakus, nosūtīja uz aizmugures vienību, nevis uz fronti. Zālītis atminējās, ka no 15 puišiem, ko reizē ar viņu iesauca no Rūjienas, sveikā tikuši cauri tikai trīs - visi pārējie krituši vai arī tikuši ievainoti Kurzemē...
Līdzīgu taktiku padomju un vācu vadoņi izmantoja arī Igaunijā, kur pie Narvas tikās igauņu leģiona un padomju igauņu korpusa karavīri. Abas puses cieta zaudējumus, taču padomju pusē tie bija nesalīdzināmi lielāki. Kara beigās, kad vācieši bija pametuši Igauniju, igauņu korpusu nosūtīja uz Kurzemi, kur tas, gluži tāpat kā latviešu cīņubiedri, cieta tik lielus zaudējumus, ka 1945. gada martā tika atvilkts no frontes.
Lietuviešiem šajā ziņā nosacīti paveicās, jo padomju 16. lietuviešu divīzijas karavīriem, lai arī viņi tika nosūtīti atbrīvot dzimteni, vismaz nenācās cīnīties ar saviem tautiešiem. Interesanti, ka šajā divīzijā netipiski augsts bija tur dienošo ebreju īpatsvars - brīžam tas sasniedzis 34 procentus, bet medicīnas dienestā pat 80 procentus.
Lietuvieši, ķīnieši un pārējie
No latviešu komunistiem neatpalikt centās arī lietuvieši. 1941. gada rudenī tika izveidota 16. lietuviešu divīzija. Mazliet vēlāk sekoja arī igauņi, kuriem tika pat divas divīzijas - 7. un 249. Visos minētajos gadījumos divīziju izveidošana tika pamatota ar attiecīgo republiku vēlmi organizēt nacionālas karaspēka vienības, kurās tad latvieši, lietuvieši un igauņi plecu pie pleca ar pārējām «brālīgajām tautām» cīnītos par savas dzimtenes atbrīvošanu no fašistiem. Patiesībā gan norādījumi nāca no augšas un aprēķins bija ļoti vienkāršs - ar nacionālo vienību izveidošanu leģitimizēt gadu iepriekš notikušo Baltijas valstu padomju okupāciju.
Ar pārējām «vecajām» padomju republikām tādas ceremonijas nebija vajadzīgas. Vienkārši tika izdots rīkojums par gruzīnu, azerbaidžāņu vai turkmēņu divīziju veidošanu, un triecientempā tādas tika organizētas. Ņemot vērā, ka atšķirībā no Baltijas republikām, piemēram, Gruzija nebija palikusi vācu okupācijas zonā, no gruzīniem izveidoja pat trīs divīzijas un vienu atsevišķu pulku piedevām. Savas nacionālās divīzijas tika armēņiem, azerbaidžāņiem, tadžikiem, turkmēņiem un baškīriem. 1942. gada augustā tika izveidota pat ķīniešu nacionālā vienība - 88. atsevišķā strēlnieku brigāde.
Pavisam 1941. gada nogalē bija iecerēts izveidot pussimtu nacionālo divīziju. Turklāt ne tikai strēlnieku, bet arī kavalērijas. Tiesa, no plānotajām 19 kavalērijas divīzijām izveidot izdevās tikai sešas. Nacionālo vienību veidošana neapstājās arī vēlāk, kad kara gaita mainījās Staļinam par labu un nebija vairs nepieciešamības histēriskā tempā štancēt vienu jaunu divīziju pēc otras. Tā 1943. gada pavasarī tika izveidota latviešu aviācijas eskadriļa, ko vēlāk pārveidoja par bumbvedēju pulku.
Visa kara laikā tika izveidotas 66 nacionālās karaspēka vienības. Protams, tās nebija nacionāli viendabīgas. Baltiešu divīzijas ar «nacionālajiem kadriem» papildināt varēja tikai pēc tam, kad 1944. gadā šo republiku teritorija pilnīgi vai daļēji atkal nonāca padomju kontrolē, tātad pirms tam personālsastāva caurumus nācās aizlāpīt ar to «materiālu», kāds nu gadījās pa rokai. Gruzīnu un baškīru divīzijas šajā ziņā papildināt bija vieglāk, taču arī tajās neviens nebija noskaņots lieki ķēpāties, meklējot attiecīgās tautības jaunkareivjus. Ja nav gruzīnu, papildināsim ar krieviem un miers!
Valodas jautājums
Var rasties jautājums - kādēļ gan Staļinam vispār ievajadzējās veidot nacionālās divīzijas? Labi, baltiešu gadījumā vēl var saprast, jo te savu lomu nospēlēja ideoloģija un propaganda. Taču gruzīni jau sen bija pieskaitīti pie «brālīgajām padomju tautām» un tur taču šāds teātris nebija nepieciešams?
Atbilde ir vienkārša - steigā mobilizējot lielas cilvēku masas un veidojot jaunas vienības, problēmas neizbēgami radīja valodas barjera. Pēc Otrā pasaules kara padomju izglītības sistēma darīja visu, lai ikviens PSRS pilsonis vismaz galvenajos vilcienos apgūtu krievu valodu, ko pasludināja par starpnacionālo saziņas līdzekli. Taču trīsdesmitajos gados nacionālajās republikās krievu valodas mācīšana vēl ne tuvu nebija tik izplatīta, jo bija steidzamāki darbi darāmi - atcerēsimies, ka daudzviet vēl arvien pastāvēja analfabētisms. Tādēļ labs panākums skaitījās iemācīt cilvēkiem lasīt un rakstīt dzimtajā valodā, bet pie starpnacionālās saziņas varētu ķerties pēc tam.
Miera laikā tā nebija īpaša problēma. Pat ja jauniesauktais tadžiks krieviski nerunāja, mācību laikā viņu pamazām varēja iedīdīt saprast kaut vai pašas elementārākās komandas. Taču kara laikā tik daudz laika nebija, jo jau pēc pāris mēnešiem jaunizveidotajai divīzijai bija jādodas uz fronti. Kāda tur vēl valodas mācīšana, labi, ja mobilizētais tadžiks iemācījās šaut un izrakt ierakumu...
Tādēļ nācās meklēt risinājumu, kā jaunizveidoto vienību padarīt kaujasspējīgu un panākt, lai karavīri saprot komandas. Par šādu risinājumu kļuva nacionālās divīzijas, kuru ierindas sastāvs varēja iztikt bez krievu valodas zināšanām, jo par apakšvienību komandieriem iecēla attiecīgās tautības pārstāvjus, kuri prata krievu valodu un tātad varēja nodrošināt pavēļu ķēdes nepārtrauktību no krieviski runājošajiem augstākajiem komandieriem līdz pēdējam strēlniekam. Kas pirmajās kaujās izdzīvoja, tie ar laiku ielauzījās krievu mēlē, un valodas barjera mazinājās. Līdzīga sistēma darbojās arī latviešu leģionā, kur darba valoda bija latviešu, bet saziņā ar augstāko komandsastāvu nācās izmantot vācu valodu.
Staļina «pateicība»
Kad pēc Staļingradas un Kurskas kaujām kļuva skaidrs, ka Hitleram karā neizdosies uzvarēt, attieksme pret padomju nacionālajām divīzijām sāka mainīties. Daļu no ieplānotajām vienībām tā arī nemaz neizveidoja, jo tagad jauniesaukto apmācībai varēja veltīt mazliet vairāk laika, atlicinot to arī krievu valodas pamatu apguvei, ja radās tāda vajadzība. Vēl sliktāk bija tas, ka, tuvojoties Vācijas sakāvei, Staļins varēja atļauties neceremonēties ar tām tautām, kas viņam nebija simpātiskas. Tika pieņemti lēmumi par čečenu, kalmiku, ingušu, Krimas tatāru, balkāru un vēl dažu tautu masveida deportācijām, pasludinot tās par nodevīgām un vainojot sadarbībā ar vāciešiem. Tas nekas, ka tūkstošiem šo tautu pārstāvju bija lējuši frontē asinis un, ejot uzbrukumā, klieguši: «Par dzimteni, par Staļinu!» Deportēja pat vairāku Padomju Savienības varoņu, kuru lojalitāti režīmam diez vai bija pamats apšaubīt, ģimenes.
Skaidrs, ka arī karaspēka rindās nevarēja paturēt «nodevīgo tautu» pārstāvjus - ko var zināt, kas viņiem ienāks prātā, uzzinot par piederīgo deportācijām. Tādēļ 1943. un 1944. gadā deportēto tautu pārstāvjus vairumā gadījumu atvaļināja no armijas un nosūtīja uz ziemeļiem cirst mežus.
Tomēr jau esošās nacionālās divīzijas Staļins nesteidzās izformēt. Vēl vairāk - kara beigās viņš pat sankcionēja Aizsardzības ministriju izveidošanu savienotajās republikās, kuru pārziņā tad teorētiski pārgāja nacionālās karaspēka vienības. Teorētiski tādēļ, ka praksē visu, protams, komandēja, Kremlis. Katra republika tika arī pie savas Ārlietu ministrijas. Ar kaut kādu suverenitāti gan tam nebija nekāda sakara. Staļina plāns bija diezgan viltīgs: ja reiz katru savienoto republiku esam pasludinājuši par atsevišķu tiesisko subjektu, tad ikvienai no tām pienākas balsstiesības jaunveidojamā Apvienoto Nāciju Organizācijā. Iznākumā nosacītās vienas balss vietā PSRS vienā rāvienā tiek pie 15 balsīm! Tomēr pārējās valstis ar šādu kārtību nebija mierā, tādēļ beigu beigās Staļinam nācās apmierināties ar to, ka bez PSRS pārstāvniecība ANO bija tikai divām padomju republikām - Ukrainas un Baltkrievijas.
Skaidrs, ka pēc tāda notikumu pavērsiena vajadzība pēc Aizsardzības un Ārlietu ministrijas katrā republikā atkrita. Nacionālās karaspēka daļas gan kādu laiku vēl pastāvēja, lai arī nacionālas tās bija tikai nosaukuma pēc. 43. Latviešu gvardes strēlnieku divīziju izformēja 1956. gadā, kad bija nepārprotami skaidrs, ka padomju armijai jābūt daudznacionālai un nacionāli viendabīgas vienības tajā nav pieļaujamas. Jo pretējā gadījumā kurš var garantēt, ka kādudien kāda no nacionālajām divīzijām nesadomā sadumpoties pret režīmu? Ja vienā kazarmā dzīvo krievi, ukraiņi, čečeni, igauņi un tadžiki, tad iespēja, ka viņi sadziedāsies, lai vienoti vērstos pret komandieriem, ir minimāla. Līdzīgu apsvērumu dēļ jauniesauktos parasti sūtīja dienēt pēc iespējas tālāk no mājām. Ja, piemēram, Rīgā izceltos nemieri, tad tos apspiest sūtīt varētu tuvāko karaspēka vienību, kurā dien ne jau latvieši, bet gan turkmēņi, baškīri un Urālu krievi, kuriem roka nenotrīcēs, šaujot uz «fašistiem».
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita