Pirms 80 gadiem 1943. gada 28. marts bija svētdiena. Šajā dienā pašā Rīgas vidū lielais laukums blakus Doma baznīcai bija ļaužu pilns. Pēc skata tur varētu būt pulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Gar laukuma malām uzceltajos daudzajos karogu mastos plīvoja divu veidu karogi: Lielvācijas sarkanais ar baltu apli un kāškrustu viducī un mūsu pašu sarkanbaltsarkanais. Vācijas karogu bija vairāk, un tas arī saprotams - Latvijas kā valsts vairs nebija, un šeit saimniekoja hitleriskās Vācijas okupācijas vara. Vienā laukuma malā bija uzcelts paaugstinājums, uz kura bija sakāpuši vācu armijas un citu dienestu militārajos mēteļos tērpti cilvēki. Tur visi runāja vāciski. Gar laukuma malām vēl pirms karogu mastiem miera stājā stāvēja Vācijas šineļos tērptu latviešu karavīru ierinda. Aiz karavīru ierindas un karogu mastiem atradās parastie rīdzinieki. Tur runāja latviski. Karavīru bija precīzi viens tūkstotis. Viņi bija pirmie no tiem, kurus sāka dēvēt par latviešu leģionāriem. Karavīri dienēja zem vācu karogiem un vācu bruņoto spēku sastāvā. Todien viņi nodeva svinīgo solījumu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram.
Latvija vācu okupācijas varā
1941. gada vasarā padomju okupāciju Latvijā nomainīja hitleriskās Vācijas okupācija. Jau 8. jūlijā visa Latvijas teritorija atradās Vācijas bruņoto spēku kontrolē. Neatkarīgi no tā, ka Latvijas sabiedrība sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus no padomju okupācijas un ar cerībām par valstiskās neatkarības atjaunošanu, jaunās okupācijas varas plānos tas neietilpa. Vācijas valdības pieņemtais ģenerālplāns Ost paredzēja pēc karadarbības noslēgšanās veikt Latvijas kolonizāciju un ģermanizāciju. Tādēļ 1941. gada 17. jūlijā izveidoja okupēto austrumu apgabalu lietu ministriju Alfrēda Rozenberga vadībā. Latviju kopā ar Igauniju, Lietuvu un daļu Baltkrievijas iekļāva administratīvi teritoriālajā veidojumā Ostlande. No 1941. gada 1. jūlija līdz 1. septembrim Latviju pārvaldīja vācu militārā pārvalde, bet pēc tam - civilā pārvalde. Par Ostlandes reihskomisāru iecēla Hinrihu Lozi, par Latvijas ģenerālkomisāru - Oto Heinrihu Dreksleru. Okupācijas vara pārņēma savā kontrolē visas sabiedrības darbības sfēras, Latvijas tautsaimniecību pakļāva militārā resora vajadzībām. Neraugoties un atsevišķiem pasākumiem iedzīvotāju noskaņojuma ietekmēšanai, vācu okupācijas vara Latvijā īstenoja latviešu valodas un kultūras izskaušanas politiku, kā arī konsekventi noliedza neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas iespējamību.
Latviešu sabiedrības centieni atjaunot neatkarīgās valsts iestāžu darbību bija pretrunā jaunās okupācijas varas mērķiem. 3. jūlijā vācu okupācijas vara noraidīja latviešu organizāciju centra mēģinājumu izveidot Latvijas Pagaidu valdību. 1942. gada maijā vācu okupācijas varas kontrolē oficiāli sāka darboties Latviešu pašpārvalde iekšlietu ģenerāldirektora, bijušā Latvijas armijas ģenerāļa Oskara Dankera vadībā. Pašpārvaldi vācu okupācijas vara izmantoja latviešu militāro vienību organizēšanā un iesaistīja vācu propagandas sekmēšanā.
Vācu vara sākotnēji atļāva veidot nelielas policijas palīgvienības, bet nepieļāva nekādu lielāku latviešu bruņotu formējumu izveidošanu. 1941. gada jūlijā pulkvedis-leitnants Voldemārs Veiss sāka veidot Rīgas pašaizsardzības dienestu, kura galvenais uzdevums bija policijas vienību formēšana. Latviešu policijas slēgtās vienības sākotnēji formēja no brīvprātīgajiem, bet no 1942. gada beigām tajos iesaistīja mobilizētos policistus un aizsargus. Jaunizveidotie bataljoni, vēlāk apvienoti pulkos, veica ne tikai Latvijas pierobežas aizsardzību, bet arī piedalījās militārajās akcijās pret padomju partizāniem Krievijas un Baltkrievijas teritorijā.
Vai leģions bija brīvprātīgs?
Kad pēc vācu nopietnajiem zaudējumiem Austrumu frontē tika pārskatīti bruņoto spēku formēšanas «rasu principi» un nolemts veidot arī nevācu vienības, 1943. gada sākumā kārta pienāca latviešiem un igauņiem. 1943. gada 10. februārī Hitlers izdeva pavēli par latviešu brīvprātīgo leģiona formēšanu. Leģionā sākotnēji paredzēja vienu kājnieku brigādi un vienu kājnieku divīziju, bet vēlāk leģionā bija divas kājnieku jeb grenadieru divīzijas - pēc numerācijas attiecīgi 15. un 19. Ieroču SS divīzijas. Kā oficiāls veidojums Ieroču SS karaspēka sastāvā tāds «leģions» nemaz nepastāvēja, šajā vārdā abas latviešu divīzijas sauca neoficiālā kārtā. Par latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektoru iecēla bijušo Latvijas armijas ģenerāli un bijušo kara ministru Rūdolfu Bangerski. Lai gan viņš formāli skaitījās leģiona augstākais virsnieks, faktiskā vadība atradās vāciešu rokās.
«Brīvprātīgo» vārds leģiona nosaukumā bija formāls, jo pretrunā starptautiskajiem kara vešanas likumiem vācu okupācijas vara Latvijas teritorijā veica tās pilsoņu mobilizāciju. Rupji pārkāpjot starptautiskos likumus, no 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Vācijas okupācijas vara Latvijā veica piecas lielas iesaukšanas akcijas. Okupācijas varasiestādes iesaukšanu leģionā pamatoja ar Ostlandes pārvaldes 1941. gada 19. decembra noteikumiem par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos austrumu apgabalos. 1943. gada septembrī iesaukšanu leģionā veica, atsaucoties uz Latvijas karaklausības likumu.
Tikai neliels skaits latviešu dienestā pieteicās brīvprātīgi; pētnieki uzskata, ka no kopskaita tādu varētu būt kādi 15-20 procenti. Totāla mobilizācija notika 1944. gadā, kad iesauca visus 1906.-1928. gadā dzimušos vīriešus un dienestā nonāca pat 17 gadus veci jaunieši.
Bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas sākumā bija seši gadi cietumā, bet kara beigās par to varēja piespriest arī nāves sodu. Lai arī lielākā daļa iesaucamo pakļāvās šai piespiedu mobilizācijai, tomēr bija arī tādi, kas mēģināja no nokļūšanas karā pamukt. Latviešu vēsturnieks Kārlis Kangeris raksta, ka no leģiona dezertēja apmēram desmit procenti no karavīru kopskaita, taču precīzu datu par to nav.
Tiek lēsts, ka nacistiskā Vācija, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju par kara vešanas noteikumiem, nelikumīgi mobilizēja armijā apmēram 115 000 vīrus, no kuriem bojā gāja vismaz 25 000-30 000 karavīru - Latvijas iedzīvotāju. Pēc kara daudzus no vācu okupācijas varas armijā iesauktajiem padomju okupācijas vara represēja un sodīja tikai par atrašanos leģionā. Savukārt PSRS armijā Otrā pasaules kara gados bija mobilizēti ap 100 000 Latvijas iedzīvotāju, pārkāpjot to pašu konvenciju un tikpat nelikumīgi...
Līdzīgi kā Latvijā, Ieroču SS karaspēka divīziju izveidoja arī Igaunijā, savukārt Lietuvā to paveikt nacistiskās Vācijas okupācijas režīmam neizdevās. 1943. gada 26. februārī vācu okupācijas varas vadība Lietuvā publicēja uzsaukumu lietuviešiem stāties savā leģionā, taču šo uzsaukumu atteicās parakstīt Lietuvas ģenerālpārvaldes (okupācijas varas izveidota institūcija, analogs Latviešu pašpārvaldei) vairākums, pieprasot par to atzīt Lietuvas valstiskumu. To darīt vācieši, protams, nebija ar mieru. Taču pat neatkarīgi no represijām lietuviešu sabiedrības vairākums ieņēma striktu nostāju pret lietuviešu iesaistīšanos šādā vācu karaspēka veidojumā, un vācu okupācijas vara no lietuviešu leģiona veidošanas bija spiesta atteikties. Tomēr dažādos veidos - gan slēgtajās policijas vienībās, gan palīgdienestā - Otrā pasaules kara gados vācu pusē dienēja pāri par 75 000 Lietuvas iedzīvotāju.
Vai latviešu leģionāri bija kara noziedznieki?
Latviešu vēsturnieks Andrievs Ezergailis savā laikā bija norādījis, ka «līdz šim neviens latviešu leģionārs nav tiesāts par šausmu darbiem leģiona sakarā». Abas latviešu Ieroču SS karaspēka divīzijas piedalījās tiešajā karadarbībā frontē pret Padomju Savienības armiju un tikai. Leģionā esošās karaspēka vienības nekad nav piedalījušās nekādās aizmugures akcijās vai represijās pret mierīgajiem civiliedzīvotājiem.
Nirnbergas tiesas prāvas spriedumā SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju un neviens nenoliedza tās dalībnieku, proti - «esesiešu», dalību noziegumos pret cilvēci. Procesa tiesas gaitā atklājās arī, ka daži Ieroču SS formējumi bija līdzdalīgi dažādos kara noziegumos, taču, kā tribunāls noskaidroja, tad tās bija brīvprātīgi iesaistītās personas, nevis piespiedu kārtā mobilizētie. Tribunāla spriedumā teikts: «Saskaņā ar Statūtiem Tribunāls atzīst par noziedzniekiem to cilvēku kopumu, kuri bija oficiāli uzņemti SS rindās (t.i., Kopējā SS, Ieroču SS, SS vienības Miroņgalva, ar SS saistīto policijas vienību dalībnieki), kuri par tādiem kļuva, zinot SS organizācijas noziedzīgo būtību, kuri zināja, ka organizācija tiek izmantota noziedzīgu darbību veikšanai. Par noziedzniekiem atzīstamas personas, kas kā organizācijas locekļi personīgi bija iejaukti līdzīgu noziegumu veikšanā. Par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuras valsts piespiedusi iestāties par locekļiem SS organizācijā tādā veidā, ka tām nebija citas iespējas, un šīs personas nav pastrādājušas kara noziegumus.» Šā sprieduma daļa bija ļoti nozīmīga, lai vēlāk skaidrotu Rietumu pasaules sabiedrībai par latviešu un igauņu Ieroču SS divīziju karavīru faktisko nepiederību šai organizācijai.
Pēc tam, kad galvenie nacistiskā režīma vadoņi bija notiesāti un pakārti, tad Starptautiskajam Kara tribunālam nācās izskatīt apsūdzības pret zemāka ranga nacistiskajiem kara noziedzniekiem. Patiesībā tikai tad sākās prāvas pret īstajiem «darītājiem» jeb tiem, kas noziegumus pret cilvēci pastrādāja nevis ar pavēlēm, bet savām rokām - cietumu un koncentrācijas nometņu uzraugiem, soda ekspedīciju dalībniekiem utt.
No elites līdz masu karaspēkam. Otrā pasaules kara sākumā Lielvācijas fīrers Ādolfs Hitlers neslēpa savu nostāju, ka «ieroči jānes vienīgi vācu tautai». Citiem vārdiem sakot - saskaņā ar hitlerisko rasu teoriju nepilnvērtīgām tautām nebija paredzēts veidot kaut kādas lielākas militārās formācijas Vācijas tobrīd vēl uzvarošajā armijā. Tiesa, jau kara sākumā Ieroču SS (Waffen-SS) karaspēkā, kas organizatoriski bija atšķirīgs no Vācijas bruņotajiem spēkiem jeb vērmahta, izveidoja atsevišķu «ģermāņu» tautu brīvprātīgo vienības no Dānijas, Norvēģijas, Holandes, Zviedrijas un Beļģijas (flāmu) karavīriem. Ieroču SS tobrīd skaitījās īpaši elitāras karaspēka vienības, kurās dienēt kopā ar īstenajiem «teitoņu pēctečiem» esot liels gods - tā apgalvoja vācu propaganda. Karam iegriežoties Vācijai un tās fīreram ne tik labvēlīgā gultnē, SS karaspēks sāka zaudēt savu elitārismu un no «fīrera gvardes» kļuva par multinacionālu armiju. Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanās, lielie dzīvā spēka zaudējumi, jo īpaši pēc katastrofālās sakāves pie Staļingradas, 1942. gada beigās piespieda Vācijas militāro vadību atteikties no, tā teikt, «rasistiskās pieejas» SS vienību komplektēšanā un nesmādēt arī «nevācu» palīdzību Lielā reiha būvniecības procesā. SS karaspēkā paradījās franču, horvātu, ukraiņu, krievu, baltkrievu, kazaku (kurus vācieši uzskatīja par atsevišķu tautu, kādreizējo gotu pēctečiem), ungāru, valoņu, bosniešu, musulmaņu tautu vienības jeb leģioni. 1944. gadā Ieroču SS karaspēkā dienēja 910 000 vīru, no kuriem gandrīz 60 procenti nebija Vācijas vācieši.
Leģionāri Nirnbergas Tiesu pils sardzē
Mazzināms ir vēsturisks fakts, ka no 1947. gada marta Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē ir piedalījušies arī latvieši, turklāt liela daļa no viņiem bija bijušie leģionāri. Drīz pēc karadarbības beigām britu un amerikāņu Vācijas okupācijas sektoru vadība sāka meklēt risinājumus, kā atslogot savu karaspēku no «nemilitāru» darbību veikšanas - sardzes pienākumiem, dažādiem inženierdarbiem. Jau 1945. gada beigās šādi uzdevumi tika uzticēti arī tobrīd Vācijā esošo citu tautību piederīgajiem. Kā vienas no pirmajām tika saformētas poļu kara inženieru un apsargu vienības, kuras nodarbojās ar sagrauto pilsētu atjaunošanu un ASV armijas noliktavu apsardzi.
1946. gadā šādas militārā dienesta palīgrotas sāka veidot arī no Baltijas valstu bēgļiem. Tobrīd bija sākusies latviešu un igauņu karagūstekņu atbrīvošana (ne briti, ne amerikāņi vairs neuzskatīja tos par piederīgiem Ieroču SS vienībām lielā mērā jau minētā Starptautiskā tribunāla lēmuma dēļ), tādēļ arī bijušie leģionāri varēja iestāties ASV armijas Darba dienestā (Labour Service Company). Kā viena no pirmajām bija dibināta ASV armijas Vācijā Darba dienesta 8920. rota jeb Virsaiša Viestura rota. Rotas virsnieki un karavīri pildīja garnizona dienestu vairākās Vācijas pilsētās, tajā skaitā bija arī Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē.
«Pirms izceļošanas uz ASV trīs gadus kalpoju «kronim» tā saucamo «melno» rotā. Starp latviešiem tā bija pazīstama kā Virsaiša Viestura sardžu rota. Varētu teikt, ka dienests nebija grūts, bet atbildīgs. Kā mēs visi zinām, tad neviens svarīgs notikums pasaulē nevar norisināties bez latviešu dalības. Nirnbergā šinī laikā norisinājās tā saucamo kara noziedznieku tiesāšana. Šīs izdarības vēlreiz atgādināja veco patiesību, ka uzvarētājus netiesā. Par tādām lietām kā Litene, Baltezers un Katiņas mežs un to, kas tur bija noticis, tiesas kungi neinteresējās. Tiesu pilī sēdēja Tribunāls (sabiedrotie), cietumā - kara noziedznieki (vācieši). Par cietuma iekšējo drošību gādāja igauņu sardžu rota, bet mēs, latvieši - viesturieši, sargājām cietuma valni un Tiesu pili,» savās atmiņās raksta Virsaiša Viestura rotas kaprālis Gunārs Stopnieks.
Interesanti, ka Padomju Savienība neizvirzīja nekādas pretenzijas par to, ka bijušie Vācijas armijas karavīri apsargā vācu noziedzniekus. Kā rakstīja šīs pašas rotas kādreizējais karavīrs, vēlākais ASV armijas ģenerālis Vilmārs Kukainis: «Jau šā dienesta pirmajos gados vispirms latviešu un igauņu, pēc tam lietuviešu sardžu palīgvienības pildīja dienestu Starptautiskā Kara noziedznieku tribunāla apsardzē Nirnbergas Tiesu pilī. Vismaz pie ieejas galvenajam apsūdzētājam no Padomju Savienības ģenerālim Romānam Rudenko un citiem padomju virsniekiem bija ikdienišķa saskare ar baltiešu sardzi. Kaut arī padomju virsnieki dažreiz nerādīja savas ieejas apliecības, nekādi incidenti nenotika. Vēlāk, kad Padomju Latvijā sākās prāvas pret bijušajiem latviešu policijas bataljonu karavīriem, neviens neuzsāka izmeklēšanas pret agrāk vācu policijā dienējošiem palīgvienību karavīriem».
Virsaiša Viestura rota nebija vienīgā latviešu vienība ASV armijas sastāvā Vācijā. Pēc aptuvenām ziņām, ASV armijas darba dienestā dienēja ap 2000 latviešu. Pēc Otrā pasaules kara beigām Rietumos nokļuvušos latviešu karavīrus izdevās atbrīvot no «esesiešu» zīmoga. Latvijas Sarkanā Krusta vadība un dažādas latviešu trimdas organizācijas tomēr pierādīja, ka starp latviešu SS un vācu Ieroču SS bija daudz atšķirību. Turklāt latvieši kā «zemcilvēki» (pēc hitleriešu rasu teorijas) pat teorētiski nekādi nevarēja būt nacisti. 1950. gada 1. septembrī Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas (UNRRA - United Nations Relief and Rehabilitation Administration) ietvaros esošā ASV Pārvietoto personu komisija pieņēma lēmumu, ka «Baltijas Ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību».
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita