Gatavojoties ziemas riepas nomainīt pret vasaras, der atcerēties, kā mēs vispār tikām pie automašīnu apaviem.
Kaut gan par pneimatisko riepu izgudrotāju pieņemts uzskatīt Džonu Danlopu, patiesībā šie lauri drīzāk pienāktos skotu inženierim Robertam Tomsonam, kurš 1845. gadā saņēma patentu par «uzlabota pajūgu riteņa» izgudrošanu. No mūsdienu viedokļa raugoties, Tomsona izgudrojums bija ļoti primitīvs: apkārt ritenim izveidoja ādas apšuvumu, zem kura pabāza no gumijota buru audekla darinātu kameru. Pēc inženiera ieceres, šādi uzlaboti riteņi ļautu karietēm pārvietoties mīkstāk un komfortablāk.
Taču Tomsona izgudrojums nevienu neieinteresēja, tādēļ uz atkārtotu riepas izgudrošanu bija jāgaida vēl vairāk nekā 40 gadu - līdz 1888. gadā Danlops iedomājās dēla velosipēda ritenim piestiprināt ar gaisu pildītu dārza šļūtenes gabalu. Šī konstrukcija tad arī kļuva par riepas prototipu. Atšķirībā no Tomsona Danlopam izdevās cilvēkus pārliecināt par sava izgudrojuma noderību. Lai to paveiktu, pietika 1889. gadā kādās velosipēdistu sacensībās Belfāstā uz starta palaist braucēju Viljamu Hjūmu, kura velosipēds bija aprīkots ar Danlopa meistarotajām pneimatiskajām riepām. Kaut gan Hjūms skaitījās visai viduvējs sportists, viņam izdevās uzvarēt visos trijos braucienos, kas publikai lika aizdomāties - pag, varbūt tam ir kāds sakars ar tām dīvainajām gumijas strēmelēm uz riteņiem? Tajā pašā gadā Danlops atklāja savu velosipēdu riepu ražotni, kas vēlāk kļuva par korporāciju Dunlop. Par tās pirmo klientu kļuva Īrijas Velosporta asociācija, bet uzņēmuma mītne drīz vien no provinciālās Dublinas pārcēlās uz industriālo Birmingemu. XIX gadsimta beigās uzņēmumam jau bija filiāles vairākās valstīs, taču pats Danlops tobrīd jau bija aizgājis pensija.
Tomēr ar velosipēdu vien nekur tālu neizbrauksi. Sākās automobiļu laikmets, un arī tiem vajadzēja gumijas riepas. Visiem bija skaidrs, ka to principam vajadzētu būt līdzīgam kā velosipēdu riepām, tikai vienkāršāk lietojamām. Kā to panākt, izdomāja inženieris Kingstons Velčs, kuram pieder ideja par nomontējamu riepu, kuras iekšpusē atrodas atsevišķa, ar gaisu piepumpējama kamera. Mazliet pārsteidzoši, taču kā pirmā autoriepas sāka ražot ne jau Danlopa radītā firma, bet Lamanša otrā krastā esošā brāļu Mišlēnu kompānija. Agrāk viņi bija nodarbojušies ar velosipēdu riepu ražošanu, bet 1895. gada autobraucienam Parīze-Bordo kā pirmie pasaulē piedāvāja automašīnu riepas. Brauciena dalībnieki tās atzina par labām esam, un jaunajam izgudrojumam ceļš bija vaļā.
Kādu laiku paralēli pastāvēja divi autoriepu veidi: pneimatiskās riepas un blīva gumijas maisījuma riepas bez kameras. Ar pirmajām braukšana bija mīkstāka un patīkamāka, toties otrās atbrīvoja no klapatām, kas radās, ja pneimatiska riepa izlaida gaisu vai saplīsa. Tad nācās bojāto riepu kopā ar visu riteni nomainīt, kas uz ceļa nemaz nebija tik viegli izdarāms, jo mūsdienās teju vai katrā mašīnā esošais auto domkrats vēl nebija izgudrots.
Dunlop pret Michelin
Divu lielāko riepu ražotāju cīņa turpinājās vairākas desmitgades. Kaut gan Michelin kā pirmie sāka ražot autoriepas, 1900. gadā šim biznesam pieslēdzās arī Dunlop un pat iepirka kaučuka plantācijas Ceilonā un Malaizijā. Īpaši ražīga sadarbība Dunlop izveidojās ar japāņu koncernu Sumitomo, kas pat iegādājās daļu Dunlop akciju. Taču sešdesmitajos gados Dunlop bizness sāka buksēt, lielā mērā tādēļ, ka kompānija atšķirībā no Michelin laikus nebija sākusi izmantot savās riepās metāla kordu. Turklāt Dunlop neveiksmīgi investēja itāļu kompānijā Pirelli un iznākumā astoņdesmito gadu sākumā bija tuvu bankrotam. No izputēšanas to izglāba japāņu Sumitmo, pārpērkot lielāko daļu kompānijas. 1997. gadā ar Sumitomo gādību tika izveidota apvienotā Goodyear un Dunlop korporācija, kas kādu brīdi bija lielākā riepu ražotāja pasaulē.
Taču pēdējos gados Goodyear/Dunlop apvienību ir izkonkurējis Michelin - to frančiem ļāva panākt amerikāņu kompānijas Goodrich pārpirkšana vēl pagājušā gadsimta nogalē. Līdz pat 1976. gadam Michelin piederēja arī franču autokompānija Citroen, pie kuras akcijām riepu ražotāji savulaik bija tikuši kā lielākie kreditori. Patlaban tieši Michelin ir lielākie riepu ražotāji, aiz sevis atstājot japāņu Bridgestone, vācu Continental un amerikāņu Goodyear.
Tomēr tirgus likumi darīja savu. Ražotāji nepaguruši centās uzlabot pneimatiskās riepas, un drīz vien nonāca pie jauna risinājuma - riepās tika iestrādāti īpaši cieta materiāla stiprinājumi jeb kordi, kas ļāva paildzināt riepas mūžu. Turklāt vieglāka kļuva riepu un riteņu montāža, kurai vairs nebija nepieciešams pusducis spēcīgu vīru.
XX gadsimta sākumā riepas jau ražoja daudzi uzņēmumi. Eiropā vadošie bija Dunlop un Michelin, savukārt Atlantijas okeāna otrā krastā apgriezienus uzņēma Goodyear, kas apgādāja ar riepām Forda rūpnīcas. Vēlāk gan Henrijs Fords ieņēma galvā, ka pats varētu nodrošināt savas automašīnas ar pilnīgi visām detaļām, ieskaitot riepas. Viņš iztērēja milzīgu naudu, cenšoties ierīkot kaučuka plantācijas Dienvidamerikā, taču beigu beigās cieta fiasko un bija spiests turpināt izmantot Goodyear ražojumus. Kaut gan 1920. gadā Goodyear bija tuvu bankrotam, kompānija tomēr izķepurojās un 1926. gadā kļuva par pasaulē lielāko gumijas ražotāju.
Neliela tehnoloģiskā revolūcija notika XX gadsimta vidū, tad Michelin izgudroja tā sauktās radiālās riepas, kurās kords novietots radiāli - no riepas vienas malas uz otru, tā būtiski paildzinot riepas mūžu. Parādījās arvien jauni riepu veidi: gan sporta sacīkstēm domātas, gan bezceļu apstākļiem, gan arī īpaši ziemas ceļiem, tā pamatīgi atvieglojot dzīvi ikvienam automašīnas īpašniekam.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita