Kad 1938. gadā Hitlers nolēma okupēt daļu Čehoslovākijas, viņš izmantoja tos pašus argumentus, ko piesauc Krievijas diktators Vladimirs Putins, pamatojot iebrukumu Ukrainā ar tautiešu tiesību aizsardzību. Atšķirība vien tā, ka toreiz pārējā Eiropa uz agresiju reaģēja daudz gļēvulīgāk nekā tagad, un beigu beigās šī neizlēmība izraisīja lielu karu.
Eiropa 1938. gada vasarā un rudenī nonāca smagas izvēles priekšā - kā reaģēt uz Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera arvien agresīvāko ārpolitiku? Pavasarī fīrers jau bija demonstrējis savas ambīcijas, bez garām ceremonijām likvidējot Austrijas neatkarību un pievienojot to Vācijai. Taču toreiz, lai cik rupji būtu norisinājusies Austrijas valstiskuma likvidācija, nebija lielu šaubu, ka lielai (ja ne lielākajai) daļai austriešu nebija īpašu iebildumu pret pievienošanos Vācijai. Taču tagad Hitlera prasības jau bija klaji nekaunīgas - atdodiet Vācijai Čehoslovākijai piederošo Sudetu apgabalu, citādi mēs to paņemsim ar varu! Savu ultimātu Hitlers pamatoja ar to, ka Sudetus apdzīvojošā vācu minoritāte tiekot apspiesta un tādēļ nepieciešams ļaut tai apvienoties ar vēsturisko dzimteni. Iznākumā Eiropa atkal bija nonākusi uz liela kara sliekšņa, jo gadījumā, ja Vācija uzbruktu Čehoslovākijai, tad pēdējai palīgā būtu jādodas frančiem, kurus ar čehiem saistīja savstarpējās palīdzības līgums, bet britiem pienāktos doties talkā Francijai. Visa pasaule ar aizturētu elpu gaidīja - vai diplomātiem izdosies krīzi atrisināt pārrunu ceļā?
Bumba ar laika degli
Lai saprastu problēmas sakni, jāatkāpjas mazliet tālākā pagātnē. Kas tad īsti ir Sudeti, un kā šis vācu kompakti apdzīvotais apgabals nonāca Čehoslovākijas sastāvā? Vēsturiski tās bija čehu apdzīvotas zemes, taču vācieši uz tām sāka pārcelties jau XIV gadsimtā, kad šajā apgabalā pamazām attīstījās metalurģija. Čehijas valdnieki bija ieinteresēti te izmitināt vācu speciālistus, kuri veidoja savas pilsētiņas un ciematus. Vēl jo komfortablāk Sudetos dzīvojošie vācieši sāka justies XVI gadsimtā, kad Čehija tika iekļauta Hābsburgu Svētās Romas impērijā - tad uz šejieni masveidā sāka plūst vācu protestanti. Pēc Svētās Romas impērijas izjukšanas Sudeti kopā ar Čehiju nonāca Austroungārijas sastāvā, kas Sudetu vāciešu dzīvē neko nemainīja - kā viņi kompakti dzīvoja vienā etniski diezgan noslēgtā teritorijā, tā arī turpināja.
Problēmas sākās pēc Pirmā pasaules kara, kad uzvarētāji pamatīgi pārzīmēja Eiropas karti. Uz zaudētāju rēķina, protams. Austroungārija pazuda no kartes, bet vietā parādījās vairākas jaunas vai atjaunotas valstis. Viena no tām bija Čehoslovākija, kurai tika arī vācu apdzīvotās teritorijas - Sudeti un daļa Silēzijas (vēl daļu saņēma Polija). Kaut gan, skatoties uz karti, loģiski būtu licies Sudetus atstāt Vācijai, tomēr uzvarētājiem bija cits aprēķins - ja daļu vāciešu izmētāsim pa citām valstīm, tad Vācijas iedzīvotāju skaits un tātad arī potenciāls jauna kara izraisīšanai būtiski samazināsies.
It kā jau saprātīga doma, taču dzīvē diemžēl viss izrādījās citādāk. Drīz vien kļuva skaidrs, ka Sudetu vācieši, kuru viedokli, velkot jaunās robežas, neviens neņēma vērā, nav sajūsmā par nonākšanu Čehoslovākijas sastāvā. Gan tādēļ, ka nu viņiem pēkšņi bija valdība, kas runā pavisam citā valodā, gan arī tādēļ, ka čehi īpaši nebija noskaņoti ar Sudetu vāciešiem auklēties. Tīri cilvēcīgi viņus var saprast: Austroungārijas sastāvā vācieši vienmēr bija uz čehiem skatījušies kā uz otrās šķiras pilsoņiem (lai to saprastu, pietiek palasīt Jaroslava Hašeka Šveiku, kur šīs saspīlētās attiecības parādās ne vienreiz vien), bet tagad čehiem beidzot parādījās iespēja atspēlēties. Nekādas represijas pret Sudetu vāciešiem netika vērstas, taču viņiem nācās samierināties ar čehu valodu lietvedībā un to, ka Sudeti nebija tā valsts daļa, par kuras labklājību valdība visvairāk domā. Te gan svarīgi atzīmēt, ka no valsts pārvaldes vācieši nebija atstumti - Konrāda Hēnleina vadītā Sudetu vācu partija bija otra lielākā Čehoslovākijas parlamentā, kur tai bija 44 vietas no 300 iespējamām.
Neapmierinātība ar «jauno dzimteni» Sudetu vāciešos rūga jau no pirmās dienas, taču pēc Hitlera nākšanas pie varas Vācijā separātisma tendences sāka acīm redzami augt. Savu lomu nospēlēja arī Lielā depresija, kas Sudetus kā rūpniecības novadu skāra īpaši smagi, turklāt Prāgas valdība lielāku uzmanību pievērsa ekonomikas glābšanai čehu apdzīvotajās teritorijās un par mazākumtautībām domāja mazāk. Tā pienāca 1938. gads, kad pēc Pirmā pasaules kara uzstādītā bumba ar laika degli beidzot bija gatava sprāgt.
Neapmierinātība ar «jauno dzimteni» Sudetu vāciešos rūga jau no pirmās dienas
Apvienot visus vāciešus
Līdz pat trīsdesmito gadu vidum Sudetu vācieši gan bija domājuši par Čehoslovākijas pamešanu, taču cerēja pievienoties ne jau Vācijai, bet gan Austrijai. Hitlera kļūšana par vadoni un viņa kareivīgā retorika šos sapņus ievirzīja jaunā gultnē, jo nu Sudetu vāciešiem beidzot bija parādījies spēcīgs un enerģisks aizstāvis.
Fīrers savus plānus īpaši neslēpa. Pēc viņa domām, visiem vāciešiem ir jāatgriežas Vācijā, turklāt ne jau tukšām rokām, bet gan kopā ar viņu apdzīvotajām teritorijām, kas Pirmā pasaules kara noslēgumā Vācijai nelietīgi nolaupītas. Par to fīrers pavisam atklāti paziņoja 1938. gada februārī reihstāga sēdē, kur pasludināja, ka gatavojas Vācijai pievienot arī tos desmit miljonus vāciešu, kuri patlaban dzīvo aiz valsts robežām. Kā pirmo dzimtenes apkampienos 1938. gada pavasarī atgrieza Austriju, taču tur situācija bija būtiski atšķirīga: pirmkārt, ļoti liela iedzīvotāju daļa ar abām rokām bija par iekļaušanos vācu reihā; otrkārt, Austrijas valdošie politiķi Hitlera un vietējo nacistu spiediena dēļ tā nopietni pat nesāka domāt par pretošanos. Lielākais, ko mēģināja panākt Austrijas kanclers Kurts Šušnigs - referendumu par pievienošanos Vācijai. To Hitlers Austrijā arī sarīkoja, taču, kā tagad varētu teikt, tādā īsteni putiniskā garā - vispirms ieveda Austrijā armiju, bet pēc mēneša sarīkoja referendumu. Nav brīnums, ka tādos apstākļos 99,7 procenti nobalsoja par Austrijas pievienošanos Vācijai. Tiesa, diezgan droši var apgalvot, ka austriešu vairākums tāpat būtu nobalsojis arī bez Vācijas armijas klātbūtnes, taču diez vai runa vairs būtu par 99 procentiem.
Hitlers bija apņēmības pilns neapstāties un turpināt uzņemto kursu uz vācu tautas apvienošanu vienā valstī. Uzreiz pēc Austrijas anšlusa viņš sāka runāt par Sudetu vāciešiem, kuri spiesti dzīvot apspiestībā un ilgās pēc etniskās dzimtenes. Jau divas nedēļas pēc Austrijas anšlusa Vācijā tika izstrādātas vadlīnijas Hēnleina vadītajai Sudetu vācu partijai - ko tai vajadzēt darīt, lai destabilizētu situāciju Čehoslovākijā un tādējādi veicinātu apgabala pievienošanu reiham. Instrukcijas bija diezgan vienkāršas, un tās varētu raksturot ar diviem vārdiem - «nekaunība» un «šantāža». Hēnleinam vajadzēja izvirzīt Prāgai arvien jaunas un jaunas prasības, kuru oficiālais mērķis būtu Sudetu autonomijas palielināšana, taču vienlaikus noraidīt visus kompromisa variantus, ja tos piedāvātu Čehoslovākijas valdība.
Jau pirmais Hēnleina ultimāta variants bija tāds, kas būtībā izslēdza kompromisus: apgabala pilnīga autonomija, ieskaitot pašiem savas vācu policijas izveidošanu un tikai no vāciešiem sastāvošu Sudetu pārvaldi. Ak jā, vēl arī prasība kompensēt zaudējumus, kas vāciešiem radušies pēc Sudetu iekļaušanas Čehoslovākijas sastāvā. Diezgan prognozējami Prāga šo ultimātu noraidīja, pēc kā Sudetos sākās nemieri, ko apspiest nosūtīja čehu policiju. Atbildot uz to, Vācijas propaganda sacēla milzu traci, vēstot par čehu zvērībām Sudetos, vācu bēgļiem un koncentrācijas nometnēm, ko ļaunie čehi iekārtojuši nabaga vāciešiem. Hitlers nepārprotami pauda gatavību sūtīt tautiešiem palīgā vērmahtu, bet tas nozīmēja, ka kuru katru brīdi Eiropas centrā var izcelties karš.
Uzreiz pēc Austrijas anšlusa Hitlers sāka runāt par Sudetu vāciešiem, kuri spiesti dzīvot apspiestībā
Čehi gatavi cīnīties...
1938. gada maijā čehi bija gatavi Vācijas bruņotas agresijas gadījumā pretoties, jo bija pārliecināti par Francijas un Lielbritānijas atbalstu. Ja Čehoslovākijai patiešām palīgā nāktu kaut vai tikai Francija (starp citu, tieši Francija 1918. gadā bija pirmā valsts, kas atzina Čehoslovākijas neatkarību), Hitlera izredzes uzvarēt šādā karā būtu diezgan apšaubāmas.
Risku, ar ko saistīts bruņots konflikts starp Vāciju un Čehoslovākiju, gluži labi apzinājās arī vācu ģeneralitāte. Vērmahta ģenerālštāba priekšnieks Ludvigs Beks jūlijā Hitleram iesniedza memorandu, kurā visai pesimistiski bija ieskicētas Vācijas perspektīvas karā pret Čehoslovākiju un Franciju, taču fīrers nebija noskaņots ļauties tādam sakāvnieciskumam. Nespējot pārliecināt Hitleru, Beks augustā atkāpās no amata, bet viņa vietā tika iecelts Francis Halders.
Beks nebija vienīgais skeptiķis, jo līdzīgi domāja diezgan daudzi augstākie virsnieki, uzskatot, ka iesaistīšanās lielā karā Vācijai būs nāvējoša. Viņu vidū bija militārā izlūkdienesta jeb abvēra šefs Vilhelms Kanariss un viņa vietnieks Hanss Osters, kā arī Berlīnes kara apgabala komandieris Ervīns fon Viclēbens. Šie virsnieki slepenībā apsprieda plānu, kā gadījumā, ja Hitlers izsludinātu mobilizāciju karam ar Čehoslovākiju, arestēt viņu un nodot tiesai par valsts nodevību vai pat vienkārši likvidēt. Vēlāk, kad Sudeti un pēc tam arī Čehija nonāca reiha sastāvā bez asinsizliešanas, izraisot milzīgu neviltotas sajūsmas vilni gandrīz visos vāciešos, sazvērniekiem no savas ieceres nācās atteikties. Ja viņi novāktu tik populāru politiķi, tauta to nesaprastu...
Polijas divkosība
To gan neviens īpaši nemīl atcerēties, taču Čehoslovākijas sadalīšanā piedalījās ne jau tikai Vācija vien - pa gabaliņam tika arī Polijai un Ungārijai. Polija jau pēc Pirmā pasaules kara uzskatīja, ka ir apdalīta, jo uzvarētājvalstis Čehoslovākijai bija iemērījušas arī poļu diezgan blīvi apdzīvoto Tešinas apgabalu Silēzijā. Sudetu krīzes laikā poļi izmantoja iespēju to atņemt čehiem, būtībā kļūstot par Hitlera sabiedrotajiem. Laikā, kad Hitlers draudēja ar iebrukumu Sudetos, arī poļi pie Čehoslovākijas robežas koncentrēja karaspēka grupējumu. Briti un franči par šādu pavērsienu nebija sajūsmā, taču, vēloties par katru cenu izvairīties no kara, lika čehiem piekāpties ne tikai Vācijas, bet arī Polijas prasībām. Tobrīd vēl neviens nezināja, ka nepaies ne gads, kad vācieši okupēs Poliju ar visu Silēziju.
Vēl lielākas teritorijas Karpatu apvidū anektēja Ungārija, pamatojot savas pretenzijas ar lielo ungāru īpatsvaru šajā apvidū. Ungāri meta acis pat uz Košices pilsētu, un 1939. gada martā, Čehoslovākijas likvidēšanas dienās, teritoriālās domstarpības starp Ungāriju un nule neatkarību pasludinājušo Slovākiju pat pārauga nelielā bruņotā konfliktā, kurā bojā gāja vairāki desmiti cilvēku. Norisinājās pat gaisa karš: ungāri sabombardēja kādu slovāku lidlauku, savukārt slovāki bija ieplānojuši uzlidojumu Budapeštai, taču nepaspēja to īstenot. Konfliktā iejaucās Vācija, nosēdinot strīdniekus pie sarunu galda un pierunājot slovākus šķirties no 1600 kvadrātkilometriem savas teritorijas. Vēlāk strīdīgās Aizkarpatu teritorijas nonāca padomju Ukrainas sastāvā, un te tad arī meklējamas saknes runām par Ungārijas teritoriālajām pretenzijām pret mūsdienu Ukrainu.
Beka un viņa biedru bažām par iespējamā kara iznākumu bija pamats. 1938. gada rudenī vērmahts cīņā pret Čehoslovākiju varēja sūtīt nesalīdzināmi mazākus spēkus nekā gadu vēlāk pret Poliju - tikai 24 divīzijas. Vēl astoņas divīzijas paliktu segt Francijas pierobežu, ar ko bija krietni par maz, lai atvairītu franču karaspēka uzbrukumu, ja tāds sāktos. Čehoslovākija pēc mobilizācijas pretī iebrucējiem varēja sūtīt 37 divīzijas, kuras turklāt karotu labi nocietinātajā Sudetu aizsardzības rajonā. Čehoslovākijas armija bija pietiekami stipra un labi bruņota, lai izrādītu vērmahtam nopietnu pretošanos: tās rīcībā bija 460 tanku, 2670 lielgabalu, vismaz 750 lidmašīnu un 4300 ložmetēju. Viss šis arsenāls vēlāk nonāks Vācijas rīcībā un tiks vērsts pret Franciju, Lielbritāniju un vēlāk arī pret Padomju Savienību. Nerunājot nemaz par Škoda rūpnīcām, kas 1938. gadā saražoja apmēram tikpat daudz bruņojuma kā viss Lielbritānijas militāri rūpnieciskais komplekss. Otrā pasaules kara gados tās strādās Vācijas labā.
Protams, kara gadījumā čehiem būtu jārēķinās ar lielu piekto kolonnu Sudetu vāciešu izskatā, kuri noteikti nelaistu garām iespēju šaut mugurā. Nav šaubu, ka Vācija parūpētos par viņu apgādāšanu ar ieročiem, jo septembrī jau bija izveidots Sudetu brīvprātīgo korpuss, kura kaujinieki savās rokās pārņēma vairākas apdzīvotās vietas. Par to, cik nekaunīgi vācieši uzvedās pierobežā, liecina šāds vācu politiskā izlūkdienesta šefa Valtera Šellenberga memuāros pieminēts fakts: 1938. gada vasarā pāri robežai bija pārvilkti divi slepeni sakaru kabeļi, kas Sudetu vāciešiem ļāva milzīgos apmēros piegādāt Vācijas izlūkošanas informāciju.
...bet sabiedrotie - nē
Taču, ja karā iesaistītos arī Francija, tad Hitleru diez vai glābtu pat piektā kolonna Sudetos. Tobrīd Vācijas gaisa spēki vēl nebija attīstījušies līdz tādam līmenim, kāds tas bija 1940. gadā, bet jūrā franču un britu pārspēks bija vienkārši nospiedošs. Tātad atlika tikai izrādīt politisko gribu un sist dūri galdā, lai parādītu Hitleram viņa īsto vietu.
Taču šīs gribas nebija. Gan briti, gan franči vēl pārāk labi atcerējās Pirmā pasaules kara šausmas, lai izjustu kaut mazāko vēlēšanos iesaistīties jaunā asinsizliešanā. Šajā ziņā gan Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens, gan arī Francijas premjerministrs Eduārs Daladjē ļoti labi juta sabiedrības vairākuma noskaņojumu. Tas bija ļoti konkrēts - par katru cenu izvairīties no jauna kara! Ne franči, ne arī briti negribēja doties karot par kaut kādiem čehiem, kas dzīvo Eiropas otrā malā.
Tādēļ tā vietā, lai Hitleram pateiktu skaidru «nē», Čemberlens un Daladjē visu 1938. gada vasaru pavadīja, meklējot kompromisu ar Vāciju. Diplomāti centās, cik spēja, taču nekāds kompromiss nebija iespējams, jo Hitlers bija cieši apņēmies pievākt Sudetus. Patiesībā ne tikai Sudetus, bet visu Čehoslovākiju, taču pagaidām viņš par to skaļi vēl nerunāja.
Toties viņš daudz un plaši runāja par nabaga apspiestajiem tautiešiem Sudetos, dēvējot Čehoslovākijas valdību par šantāžistiem un noziedzniekiem. Septembra vidū fīrers Berlīnes Sporta pilī uzstājās ar runu 20 000 klausītāju klātbūtnē un apgalvoja, ka dara visu, lai atrastu mierīgu risinājumu Sudetu problēmai, taču čehi nevēlas viņā ieklausīties: «Karš vai miers? Vai nu Čehoslovākijas prezidents Edvards Benešs piekritīs mūsu piedāvājumam un dos vāciešiem brīvību, vai arī viņi paši to izcīnīs! Beneša kungam ir izvēle. Viņam ir jāatdod šī teritorija vāciešiem līdz 1. oktobrim. Vai nu viņš piekritīs mūsu priekšlikumiem, vai arī vācieši paši par savi parūpēsies!» Šos vārdus publika sveica ar ovācijām, bet pēc tam pie mikrofona pieklupa reiha propagandas ministrs Jozefs Gebelss un nokliedzās: «1918. gads vairs neatkārtosies!», tā izpelnoties jaunu aplausu vētru.
Ne franči, ne arī briti negribēja doties karot par kaut kādiem čehiem, kas dzīvo Eiropas otrā malā
Tobrīd vairs nebija runas par kaut kādu Sudetu autonomiju vai arī referendumu, kas noteiktu apgabala nākotni. Tikai un vienīgi tūlītēja šīs teritorijas atdošana reiham! Kad 23. septembrī Hitlers tikās ar Čemberlenu, kurš bija ieradies uz pārrunām Ķelnē, Vācijas priekšlikumi jau bija formulēti nepārprotama ultimāta formā: no Sudetiem nekavējoties jāizvāc čehu armija un policija; līdz 1. oktobrim Čehoslovākija nodod Sudetus Vācijai, atstājot tajā visas materiālās vērtības, ieskaitot transportlīdzekļus un dzelzceļa sastāvus. Čemberlens par šādiem priekšlikumiem bija šausmās un mēģināja savu sarunu biedru vest pie prāta, taču fīrers bija nepiekāpīgs - vai nu šie spēles noteikumi tiek pieņemti, vai arī būs karš!
Atmaksa
Neko ilgi Sudetu vāciešiem neiznāca priecāties par atgriešanos reiha apkampienos. Sākoties Otrajam pasaules karam, arī viņus iesauca vērmahtā, bet pēc kara pienāca atmaksas stunda, kad atkal noteikumus diktēja uzvarētāji. Viņu spriedums bija nežēlīgs - lai izvairītos no teritoriālu pretenziju izraisītiem kariem nākotnē, deportēt visus vāciešus no strīdīgajām teritorijām.
Sudetus nācās pamest vairāk nekā trim miljoniem vāciešu, vēl vairāk nekā četri miljoni bija spiesti atstāt Silēziju un Poliju. Kamēr tika kārtoti ar deportāciju saistītie jautājumi, Čehoslovākijā dzīvojošajiem vāciešiem tika aizliegts sabiedriskās vietās runāt vācu valodā un, līdzīgi kā ebrejiem Hitlera okupētajās teritorijās, viņiem bija jāvalkā balti roku apsēji ar burtu N (nemec). Deportācijas daudzviet norisinājās apmēram tāpat kā 1949. gadā Latvijā - 20 minūšu laikā jāsapako mantas (ne vairāk kā 50 kilogramu vienai personai) un jādodas ceļā. Atšķirība vien tā, ka baltiešus izveda lopu vagonos austrumu virzienā, bet vāciešiem bija jādodas uz rietumiem un pašiem savām kājām... Kara izpostītajā Vācijā viņus negaidīja nekāda vieglā dzīve, jo tur viņus uzskatīja par ienācējiem, kas atņem darba vietas un traucē ierasto dzīvi.
Līdzīga «tautu staigāšana» norisinājās arī citās valstīs. Čehoslovākiju nācās pamest arī pusmiljonam ungāru. Dienvidslāvija «izlika aiz durvīm» 100 000 čehu un slovāku, vēl 30 000 nācās pamest Aizkarpatu teritorijas, kas tagad nonāca Ukrainas sastāvā.
Tikšanās Minhenē
Kā jau varēja gaidīt, Čehoslovākija nebija gatava pieņemt tādu ultimātu. Protams, ar noteikumu, ka kara gadījumā sabiedrotie to atbalstītu. Arī Hitlers privātās sarunās izteicās, ka čehi diez vai piekāpsies, tādēļ jāgatavojas karam, kura plāns vērmahtam jau bija gatavs. Čehoslovākija izsludināja mobilizāciju, arī Lielbritānijas valdība noraidīja Hitlera ultimātu un paziņoja Francijai, ka kara gadījumā ir gatava to atbalstīt. Padomju Savienība, kurai arī bija savstarpējās palīdzības līgums ar Čehoslovākiju, pa diplomātiskajiem kanāliem lika noprast, ka varētu sniegt čehiem palīdzību, taču tikai tādā gadījumā, ja franči to darīs pirmie. Jebkurā gadījumā padomju palīdzība, pat ja Staļins tiešām būtu gatavs to sniegt, bija apgrūtināta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Čehoslovākijai un Padomju Savienībai tolaik nebija kopīgas robežas, tātad pa tiešo krievi karaspēku palīgā čehiem nosūtīt nevarēja. Otrkārt, visai problemātiski to būtu izdarīt arī caur Poliju, jo poļi pēc boļševiku mēģinājuma 1920. gadā ieņemt Varšavu bija kategoriski pret jebkādu padomju karavīru parādīšanos savā teritorijā - pat tikai tranzītā. Situācija bija tik saspīlēta, ka Londonas iedzīvotājiem jau sāka izdalīt gāzmaskas, bet parkos rakt tranšejas, kurās varētu slēpties uzlidojumu gadījumā.
Minhenes konference, kas notika 30. septembrī, bija pēdējais mēģinājums novērst karu. Šoreiz pie sarunu galda sēdās ne tikai Hitlers un Čemberlens, bet arī Daladjē un Itālijas diktators Benito Musolīni - pēdējais šajās sarunās uzstājās kā vidutājs. Frančiem un britiem tik ļoti negribējās karot, ka viņi ļāva sevi pierunāt Hitleram, kurš dievojās - Sudeti ir Vācijas pēdējās teritoriālās pretenzijas, pēc to apmierināšanas Eiropa varēs dzīvot mierā un laimē. Kaut gan bija signāli, kas liecināja, ka fīrera agresīvās ambīcijas nebūt neaprobežojas ar Sudetiem, Čemberlens un Daladjē uzskatīja par labāku tos ignorēt. Čemberlens uz atvadām vēl pierunāja Hitleru parakstīt memorandu, kurā fīrers apliecināja, ka viņam nav nodoma karot ar Britāniju. Šajā gadījumā Hitlers pat nemānījās, jo plānu uzbrukt Lielbritānijai viņam tiešām nebija, taču tāpat bija diezgan skaidrs, ka Vācijas tālākas agresīvas politikas dēļ abas valstis agri vai vēlu nonāks karastāvoklī.
Čehiem vispār neviens neko nevaicāja un viņu viedokli neņēma vērā. Čemberlens gan ieminējās, ka vajadzētu uzklausīt arī čehus, taču Hitlers augstprātīgi atcirta: «Mūsu laiks ir pārāk dārgs, lai to tērētu tādiem sīkumiem!» Sarunā ar Musolīni fīrers atzina, ka ar Daladjē viņam ir vieglāk atrast kopīgu valodu nekā ar britu premjeru, un skaidroja to ar faktu, ka francūzis, tāpat kā Hitlers, bija karojis Pirmā pasaules kara frontē, kamēr Čemberlens sēdēja aizmugurē. Čehoslovākijas prezidentu Benešu tikai informēja par konferencē pieņemto lēmumu piekrist Vācijas prasībai par tūlītēju Sudetu nodošanu reiham. Prāgai, kuru sabiedrotie bija nodevuši un atstājuši aci pret aci ar Hitleru, nekas neatlika, kā vien piekrist. 800 000 čehu, kuri arī dzīvoja Sudetos, nācās steigšus pakot mantas un pamest savas mājas.
Rietumeiropa bija sajūsmā. Viedie līderi taču bija novērsuši karu! Nu, lai arī uz Čehoslovākijas rēķina, bet tas šajā gadījumā nebija tik svarīgi... Minhenē tieši tobrīd norisinājās gadskārtējais Oktoberfests, kur valdīja eiforija - fīrers bez asinsizliešanas bija guvis kārtējo uzvaru! Apmierināti bija arī angļi un franči. Čemberlena vārdi: «Es ticu, ka esam panākuši mieru mūsu laikam!» Londonā izraisīja gaviles. Britu premjers, kuru nācija tagad uzskatīja par izcilu diplomātu, saņēma 20 000 pateicības vēstuļu un lēveni dažādu dāvanu, sākot no šokolādes kārbām un cigāriem un beidzot ar lietussargiem un makšķerēšanas piederumiem. The Times rakstīja: «Neviens iekarotājs no kaujaslauka nav atgriezies ar lielākiem lauriem.» Viens no nedaudzajiem skeptiķiem bija Vinstons Čērčils, kurš Minhenes vienošanos nodēvēja par apkaunojošu nodevību.
Apmierināti bija pat amerikāņi. ASV vēstniecībā Berlīnē strādājošā amerikāņu virsnieka Trumena Smita sieva savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Cik patīkami apzināties, ka kara, kurš, kā likās, tūlīt sāksies, tomēr nebūs. Es biju tikpat saviļņota kā daudzi citi cilvēki. Tuvākās pusstundas laikā nebūs bombardēšanas! Satriecoši!»
Protams, priecīgi bija arī Sudetu vācieši. Viens no viņiem, Zigfrīds Fišers, vēlāk atcerējās: «Vācu okupācija 1938. gadā nemaz neizskatījās pēc okupācijas. Mēs vācu karavīrus sagaidījām ar sajūsmu kā atbrīvotājus - ar ziediem un milzīgu viesmīlību. Tā bija lielākā mana mūža diena. Todien es kļuvu par Vācijas pilsoni.»
Pēdējais cēliens
Pievācis Sudetus, Hitlers pat nedomāja apstāties. «Jau 1938. gada 1. oktobrī man no vairākiem Heidriha [reiha drošības pārvaldes priekšnieks - red.] mājieniem kļuva skaidrs, ka Hitlers neapmierināsies ar Sudetu apgabala pievienošanu vien. 1939. gada janvārī Hitlers izsauca pie sevis Heidrihu un citus izlūkošanas dienesta darbiniekus un paziņoja viņiem, ka ārpolitisku apsvērumu dēļ jau tuvākajā laikā nepieciešams pilnībā sagraut Čehoslovākiju, vajadzības gadījumā - ar spēku,» memuāros raksta Šellenbergs.
Arī Gebelss savā dienasgrāmatā min, ka jau 2. oktobrī Hitlers privātā sarunā par Čehoslovākiju teicis: «Šai mirušajai, amorfajai valstij ir jāsabrūk.» Kad Gebelss mēģinājis iebilst, ka čehiem palīgā var nākt Francija un Lielbritānija, tad fīrers attraucis, ka tas diez vai notiks. Kā vēlāk izrādījās, Hitleram bija taisnība. 21. oktobrī fīrers nosūtīja vērmahta vadībai direktīvu, kurā uzsvēra, ka tuvākās nākotnes plānos ir Čehoslovākijas valstiskuma likvidēšana.
Piekāpjoties Hitlera prasībai, uzreiz pēc Sudetu aneksijas no amata atkāpās Čehoslovākijas prezidents Benešs, bet viņa vietā nāca ievērojami piekāpīgākais Emīls Haha, kurš izteica gatavību vairāk ieklausīties Vācijas viedoklī nekā viņa priekštecis. Oktobra vidū Hitlers Čehoslovākijas ārlietu ministram Františekam Čvalovskim Berlīnē tad arī pauda šo viedokli. Proti, čehiem ir divas izvēles: vai nu labprātīgi iekļauties reiha sastāvā, vai arī atzīt, ka Čehoslovākija atrodas Vācijas ietekmes sfērā, un pildīt vācu prasības. Vairākas no tām bija neatkarīgai valstij pilnīgi nepieņemamas, piemēram, padzīt no valsts dienesta visus ebrejus un iepriekšējā prezidenta atbalstītājus, tostarp arī no armijas vadības.
Lai ātrāk tiktu galā ar Prāgu, Hitlers nolēma Čehoslovākiju sašķelt no iekšienes, izmantojot slovāku separātisma tendences. 1939. gada februārī slepenās sarunās ar slovāku separātistiem fīrers garantēja, ka Čehoslovākijas sašķelšanās gadījumā Vācija atbalstīs Slovākijas neatkarību. Mēģinājums sakūdīt Slovākijas autonomā reģiona valdību pasludināt neatkarību gan izgāzās, tādēļ nācās no aizmirstības izcelt bijušo Slovākijas premjerministru Jozefu Tiso, kurš tad arī bija ar mieru kļūt par pašpasludinātās jaunās valsts galvu. Prāga gan ar steigu izsludināja Slovākijā karastāvokli, tā cerot novērst atdalīšanos, taču bija jau par vēlu.
Krīzes kulminācija pienāca 13. martā, kad uz Berlīni tika izsaukts prezidents Haha. Dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja godasardze, prezidentu un viņa pavadoņus izmitināja Berlīnes lepnākajā viesnīcā Adlon, bet Čehoslovākijas ārlietu ministra meitai Miladai Hitlera vārdā tika pasniegts milzīgs ziedu pušķis un konfekšu kārba. Tās tad arī bija pēdējās diplomātiskās pieklājības izpausmes, jo dažas nākamās stundas kļuva par briesmīgākajām Hahas mūžā.
Vispirms viņam kopā ar ārlietu ministru Čvalovski vairāk nekā stundu nācās gaidīt Hitlera uzgaidāmajā telpā, jo fīreram šajā laikā labpatikās savā personiskajā kinozālē līdz galam noskatīties kādu romantisku komēdiju. Tādēļ sarunas par Čehoslovākijas nākotni sākās jau krietni pēc pusnakts. Hahas glaimīgo uzrunu par to, ka viņš ir gatavs visos iespējamos veidos sadarboties ar Vāciju, Hitlers pārtrauca ar paziņojumu, ka Prāgas līdzšinējā rīcība neliecina par lojalitāti Vācijai, tādēļ viņš devis rīkojumu vērmahtam nākamajā rītā pulksten sešos ieiet Čehoslovākijas teritorijā. Slovākijai tiks piešķirta neatkarība, bet pārējā Čehoslovākijas teritorija kļūs par Morāvijas un Bohēmijas protektorātu, nonākot Vācijas pakļautībā. Turpat blakus stāvošais Luftwaffe pavēlnieks Hermanis Gērings piebilda, - ja Haha tūlīt pat neparakstīs piekrišanu šādām pārmaiņām, tad vācu aviācija nekavējoties dosies bombardēt čehu pilsētas.
Tālāk gan viss aizgāja šķērsām, jo ultimāta satriektais Haha turpat uz vietas piedzīvoja sirdslēkmi un pie labākās gribas nespēja neko parakstīt. Labi, ka tuvumā bija Hitlera personiskais ārsts, kurš Hahu dabūja pie dzīvības. Pēc stundu ilgas aizķeršanās nelaimīgais Haha parakstīja dokumentu, pirms tam telefoniski dodot rīkojumu Čehoslovākijas armijai nepretoties vācu invāzijai.
Ultimāta satriektais Haha turpat uz vietas piedzīvoja sirdslēkmi un nespēja neko parakstīt
15. marta rītā vācu karaspēks iegāja Čehoslovākijā. Panākumu spārnotais Hitlers cauri sniegputenim automašīnā traucās pakaļ saviem karavīriem un jau pēcpusdienā bija Prāgā, apsteidzot Hahu, kurš brauca ar vilcienu. Šoreiz gan nebija sajūsminātu pūļu, kas sveiktu atbrīvotāju, jo čehi savus jaunos kungus sagaidīja drūmā klusumā.
Kā uz Čehoslovākijas iznīcināšanu reaģēja Eiropas lielvalstis? Diplomātiskā valodā izsakoties - paužot nosodījumu un bažas. Francija iesniedza protesta notu, ko Vācija atteicās pieņemt (Ārlietu ministrijas sekretārs Ernests fon Vaiczekers dokumentu, ko viņam pasniedza Francijas vēstnieks, ielika atpakaļ aploksnē un aizslidināja pāri galdam atpakaļ vēstniekam), līdzīga bija arī reakcija uz Lielbritānijas notu un PSRS iebildumiem. Tagad pat kvēlākajiem miera sargātājiem Londonā un Parīzē kļuva skaidrs, ka viņiem ir darīšana ar cilvēku, kurš savu mērķu sasniegšanai neapstāsies nekādu šķēršļu priekšā. Tikai nu jau viņu apturēt būs grūtāk.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita